Sarunas

Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda?

Līdz 8. jūlijam Rīgas Doma baznīcas dārzā apskatāma mākslinieces Brigitas Zelčas personālizstāde "Kustība. Migrācija", ko organizē sabiedriskā kustība "Mans Doms". Māksliniece uz Domu atvedusi briežus, lai tie kā vēstneši un ticības iemiesotāji gan no video instalācijas, gan no ārēji mednieku skatu tornim līdzīgās kanceles sludinātu atgriešanos pie harmoniskākas dzīves.

                  

                                                                            Foto: Andrejs Strokins

Projekta aizsākumi meklējami Vecumnieku pagastā, briežu dārzā "Baltie zirgi", kur šāgada ziemā māksliniece veidoja savdabīgu ģeometrisku objektu sēriju, paredzētu briežu mielastam. Savukārt pašlaik Doma dārzā māksliniece ar dažādu mākslas mediju starpniecību stāsta par "meža atgriešanos pilsētā". Meža, pilsētas un briežu savstarpējā mijiedarbe tiek izspēlēta tā, lai liktu aizdomāties par mūsu brīvības patiesajām robežām, ko nomāc cilvēku ikdienas pašradītie dzīvesstila un uzskatu rāmji. Izstādes ideju un noskaņu palīdz saprast un izbaudīt ne tikai mednieku skatu tornis un video, bet arī skaņu instalācija, kurā klausoties rodas sajūta par meža klātesamību pilsētā.

"Latvijas tirgū es nevaru pelnīt ar mākslu. Kad kādreiz strādāju ar stiklu, es zināju, ka vienīgais stikla tirgus pasaulē ir Amerika. Tad visas pasaules galerija no māksliniekiem iepērk darbus un sūta uz turieni. Taču, tā kā es mēģināju atiet no šī, manuprāt, saloniskā mākslas žanra, kas ir stikla māksla, tad ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Bet jautājums ir –  vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?"

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens  

    2013. gada 15. jūlijā, plkst. 11:39

    Visi dižie mākslas darbi ir radīti NABADZĪBĀ. Kad māksliniekam ir maize, sviests un melnais kaviārs, ko uzlikt uz maizes, tad sāk rasties
    "Судьба человека", "Молодая гвардия", "Mirušo dvēseļu" otrais sējums, trešā Bomaršē komēdija un tā tālāk. Māksla nav darbs, bet dzīves aicinājums. Un laimīgi ir tie retie cilvēki, kas var radoši izpausties!

  • Gleznotajs  

    2012. gada 5. jūlijā, plkst. 21:15

    >klipklapene

    Pilniba piekriitu.

  • klipklapene  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 0:23

    --> Gleznotājs

    Pasaulē eksistē labi pirktie un pirktie mākslinieki. Latvijas specifikas dēļ, šeit ir tikai pirktie vai nepirktie. Tur arī problēma. Jāspēj pielāgoties situācijai.

  • Gleznotājs  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 15:14

    -->klipklapene

    Noteikti nē. Vismaz tāda ģenialitāte, ko mēs esam pieraduši saprast ar šo vārdu.
    Es mēģināju tieši pasvītrot to, ka mēs ar "ģenialitāti" mūsdienās sastopamies gaužām reti. Tā tiek maskēta zem ļoti rafinētas mašinērijas (Nopietna PR un reklāmas, kuratoru un mākslas zinātnieku darba), vai arī paša mākslinieka izteikumiem, ka viņu nepērk, jo viņš ir ģeniāls. Otrais variants parasti ir Latvijas variants. Protams, ne vienmēr. Ir jau arī talanti, kurus neviens nepērk. Bet mana personīgā pārliecība ir, ka ilgi nav iespējams noslēpties.

  • klipklapene  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 11:48

    --> Gleznotājs

    Piekrītu viedoklim. Taču - vai ģenialitāte ir kaut kas tāds, kas tīri teorētiski varētu patik masām?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2013. gada 27. martā, plkst. 7:03

    Olga Procevska: Labā krieva uzvedības kodekss (61)

    Šo vienkāršo noteikumu cēlais mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktu un asu diskusiju iespējamību, garantēt stabilitāti un palielināt visu iesaistīto pušu komfortu.

  • 2016. gada 29. jūnijā, plkst. 6:42

    Svens Kuzmins: Apetīte rodas ēdot, kā mēdz teikt

    Par pilsētas šamaņiem, autoriem, tekstiem un to lasīšanu. Saruna ar rakstnieku pēc pirmā stāstu krājuma izdošanas.

  • 2015. gada 18. decembrī, plkst. 12:42

    Ieva Melgalve: Vijīgā taka uz lielo literatūru

    Ikviens bērns agrāk vai vēlāk saskaras ar skumjām un, tā kā pieaugušie reti spēj par tām adekvāti runāt, bērna pasaulē tās iezīmējas sirreālas, atsvešinātas un neatrisināmas.

  • 2015. gada 29. septembrī, plkst. 6:09

    Pauls Bankovskis: Kādas slimības vēsture

    Veselīgajā un tīkamas rosmes pārņemtajā skrējienā diez vai atradīsies daudz tādu dienu, ko būtu iespējams pilnībā veltīt kādas grāmatas lasīšanai un izlasīšanai no vāka līdz vākam. Slimošana tad nu ir īstais brīdis.

  • 2015. gada 9. septembrī, plkst. 6:09

    J. K. Ihalainens: Es esmu parasts cilvēks

    Es esmu nenomaksāts aizdevums, un es pat netaisos atdod ne centa šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu

  • 2013. gada 6. decembrī, plkst. 1:21

    Tatjana Hramova: Mūri

    Saules gaismā viņu acis izskatās zeltainas, un viņi raud – vienmēr raud –, dzenot naglas manā sirdī. Paveicies tiem, kurus kupidoni nošauj ar savām bultām... Maniem kupidoniem rokās ir āmuri. Protams, kas gan cits viņiem var būt rokās?

  • 2013. gada 4. oktobrī, plkst. 7:10

    Artis Svece: Nevainīgie un grēcīgie dzīvnieki (10)

    19. gadsimta dabas teoloģijā dominēja pārliecība, ka visi dzīvnieki ir Dieva radīti, lai nodrošinātu kādu tiešu vai pastarpinātu labumu cilvēkam. Ja tie nedod pienu vai vilnu, tad ar savu paraugu atgādina, ka jārūpējas par bērniem vai jābūt čaklam.

  • 2014. gada 3. jūlijā, plkst. 6:07

    Bārbala Simsone: Latviešu fantāzija

    Pēdējo četru gadu laikā latviešu literatūrā ir aktivizējies segments, kurā atbalsojas arī šībrīža tendence pasaules literatūrā – gados jaunu autoru jauniešiem adresētu fantāzijas un fantastikas darbu popularitāte.