Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda?

Līdz 8. jūlijam Rīgas Doma baznīcas dārzā apskatāma mākslinieces Brigitas Zelčas personālizstāde "Kustība. Migrācija", ko organizē sabiedriskā kustība "Mans Doms". Māksliniece uz Domu atvedusi briežus, lai tie kā vēstneši un ticības iemiesotāji gan no video instalācijas, gan no ārēji mednieku skatu tornim līdzīgās kanceles sludinātu atgriešanos pie harmoniskākas dzīves.

                                                                            Foto: Andrejs Strokins

Projekta aizsākumi meklējami Vecumnieku pagastā, briežu dārzā "Baltie zirgi", kur šāgada ziemā māksliniece veidoja savdabīgu ģeometrisku objektu sēriju, paredzētu briežu mielastam. Savukārt pašlaik Doma dārzā māksliniece ar dažādu mākslas mediju starpniecību stāsta par "meža atgriešanos pilsētā". Meža, pilsētas un briežu savstarpējā mijiedarbe tiek izspēlēta tā, lai liktu aizdomāties par mūsu brīvības patiesajām robežām, ko nomāc cilvēku ikdienas pašradītie dzīvesstila un uzskatu rāmji. Izstādes ideju un noskaņu palīdz saprast un izbaudīt ne tikai mednieku skatu tornis un video, bet arī skaņu instalācija, kurā klausoties rodas sajūta par meža klātesamību pilsētā.

"Latvijas tirgū es nevaru pelnīt ar mākslu. Kad kādreiz strādāju ar stiklu, es zināju, ka vienīgais stikla tirgus pasaulē ir Amerika. Tad visas pasaules galerija no māksliniekiem iepērk darbus un sūta uz turieni. Taču, tā kā es mēģināju atiet no šī, manuprāt, saloniskā mākslas žanra, kas ir stikla māksla, tad ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Bet jautājums ir –  vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?"

Piedalies diskusijā

Pēdējie komentāri

• evil grin  

  2012. gada 19. jūnijā, plkst. 10:28

  sūdīgs jautājums un sūdīga atbilde. Turpina veco romantima mītu par mākslinieku, kas slims un mirst no diloņa (dzīvojot mūžam nepaēdis un drēgnās puspagraba telpās) un kuru kopj žēlsirdīgās priekameitas. Nez, kāpēc citās jomās ideāls nav šāds pussprādzis bomzis. varbūt tāpēc, ka viņi padomā ar galvu, pirms spļaut laukā muļķības.

• dace ecad  

  2012. gada 19. jūnijā, plkst. 11:12

  jā, šis tiktiešām diskutabls jautājums - jebkurā citā profesijā šāda "samierināšanās" būtu visai dīvaina. Manuprāt, māksla, tāpat kā jebkurš cits darbs, primāri ir darbs. Ja darbs tiek veikts, taču atdeves nav, tad kaut kas nav lāgā. Protams, jā, tirgus mazs, mākslinieku daudz utt. Bet cik no tā visa ir mākslas? Lai neviens nepārprastu, nerunāju par pliku komercializēšanos. Iespējams tas drīzāk ir par mākslas īstumu, par tik pilnīgu un jēgpilnu nodošanos procesam, kas agri vai vēlu nes augļus. Ja nesanāk, varbūt tomēr nav īstais ceļš?! Jo ir jau samērā ierasti un vienkārši, ka kāds kaut ko veido, pats vēl sauc to par radīšanas procesu, uztver to par ļoti īpašu sevis izteikšanu, tad atskārst - nu jā, tirgus par mazu, pelņu nenes, bet ģeniāli tik un tā, paralēli būšu kruts art-director kādā aģentūrā. Bet kas pateiks to vai radītais ir maz ko vērts? Mēs dažkārt riskējam ieturēt tādu visai ērtu pozīciju sabiedrībā - "ļoti svarīgi jau tas ir, ko es radu", taču aizmirstam painteresēties vai tam ir kāda plašāka jēga, vai tas nav kāds lokāls rimeiks kam jau bijušam vai esošam.
  

• tips  

  2012. gada 19. jūnijā, plkst. 13:41

  Tipiska "radošās personības" loģika: es varu pārdot, bet neviens nepērk. Tātad nevari pārdot, tātad produkts draņķīgs.

• bella  

  2012. gada 19. jūnijā, plkst. 13:54

  no esošā, bijušā neviens nav pasargāts,bet radot ko māksla,neviens nedomā par naudu. vista var dēt kaut zelta olu,bet kas no tās izlīdīs?

• barvins -> evil grin  

  2012. gada 19. jūnijā, plkst. 14:37

  Neatražo gan nekādu mītu par mākslinieku bomzi. Šis ir par cilvēku, kurš spēj nopelnīt gan ēšanai un dzīvošanai, gan saviem hobijiem (mākslai).

Lasīt visus