Sarunas

Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda?

Līdz 8. jūlijam Rīgas Doma baznīcas dārzā apskatāma mākslinieces Brigitas Zelčas personālizstāde "Kustība. Migrācija", ko organizē sabiedriskā kustība "Mans Doms". Māksliniece uz Domu atvedusi briežus, lai tie kā vēstneši un ticības iemiesotāji gan no video instalācijas, gan no ārēji mednieku skatu tornim līdzīgās kanceles sludinātu atgriešanos pie harmoniskākas dzīves.

                  

                                                                            Foto: Andrejs Strokins

Projekta aizsākumi meklējami Vecumnieku pagastā, briežu dārzā "Baltie zirgi", kur šāgada ziemā māksliniece veidoja savdabīgu ģeometrisku objektu sēriju, paredzētu briežu mielastam. Savukārt pašlaik Doma dārzā māksliniece ar dažādu mākslas mediju starpniecību stāsta par "meža atgriešanos pilsētā". Meža, pilsētas un briežu savstarpējā mijiedarbe tiek izspēlēta tā, lai liktu aizdomāties par mūsu brīvības patiesajām robežām, ko nomāc cilvēku ikdienas pašradītie dzīvesstila un uzskatu rāmji. Izstādes ideju un noskaņu palīdz saprast un izbaudīt ne tikai mednieku skatu tornis un video, bet arī skaņu instalācija, kurā klausoties rodas sajūta par meža klātesamību pilsētā.

"Latvijas tirgū es nevaru pelnīt ar mākslu. Kad kādreiz strādāju ar stiklu, es zināju, ka vienīgais stikla tirgus pasaulē ir Amerika. Tad visas pasaules galerija no māksliniekiem iepērk darbus un sūta uz turieni. Taču, tā kā es mēģināju atiet no šī, manuprāt, saloniskā mākslas žanra, kas ir stikla māksla, tad ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Bet jautājums ir –  vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?"

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens  

    2013. gada 15. jūlijā, plkst. 11:39

    Visi dižie mākslas darbi ir radīti NABADZĪBĀ. Kad māksliniekam ir maize, sviests un melnais kaviārs, ko uzlikt uz maizes, tad sāk rasties
    "Судьба человека", "Молодая гвардия", "Mirušo dvēseļu" otrais sējums, trešā Bomaršē komēdija un tā tālāk. Māksla nav darbs, bet dzīves aicinājums. Un laimīgi ir tie retie cilvēki, kas var radoši izpausties!

  • Gleznotajs  

    2012. gada 5. jūlijā, plkst. 21:15

    >klipklapene

    Pilniba piekriitu.

  • klipklapene  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 0:23

    --> Gleznotājs

    Pasaulē eksistē labi pirktie un pirktie mākslinieki. Latvijas specifikas dēļ, šeit ir tikai pirktie vai nepirktie. Tur arī problēma. Jāspēj pielāgoties situācijai.

  • Gleznotājs  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 15:14

    -->klipklapene

    Noteikti nē. Vismaz tāda ģenialitāte, ko mēs esam pieraduši saprast ar šo vārdu.
    Es mēģināju tieši pasvītrot to, ka mēs ar "ģenialitāti" mūsdienās sastopamies gaužām reti. Tā tiek maskēta zem ļoti rafinētas mašinērijas (Nopietna PR un reklāmas, kuratoru un mākslas zinātnieku darba), vai arī paša mākslinieka izteikumiem, ka viņu nepērk, jo viņš ir ģeniāls. Otrais variants parasti ir Latvijas variants. Protams, ne vienmēr. Ir jau arī talanti, kurus neviens nepērk. Bet mana personīgā pārliecība ir, ka ilgi nav iespējams noslēpties.

  • klipklapene  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 11:48

    --> Gleznotājs

    Piekrītu viedoklim. Taču - vai ģenialitāte ir kaut kas tāds, kas tīri teorētiski varētu patik masām?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Mazliet par mazu, lai palaistu vienu (14)

    Kāpēc mazās zemestrīces, kas likumsakarīgi mēdz rasties kā kritiķu un autoru attiecību blaknes, Latvijā reizēm mēdz izvērsties par postošām kataklizmām?

  • 2013. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Santa Remere: Kāsītis? Nāve? Ballīte? (7)

    Tiesas process ir realitāte, ar ko visnegaidītākajā brīdī var būt darīšana ikvienam no mums, kas lepni staigājam pa ielām, piesegušies ar savām taisnīguma idejām.

  • 2016. gada 18. oktobrī, plkst. 5:37

    Krista Burāne: Pirmās klases matemātika kopā ar Tomu Sojeru (1)

    Kad vaicāju meitai, vai viņa gribētu izrādi redzēt vēl kādu reizi, saņēmu atbildi nē, jo "viņi pārāk daudz runājot".

  • 2012. gada 23. jūlijā, plkst. 8:07

    Irina Romanovska: Nepiederošām personām ieeja atļauta (10)

    Bibliotēkas dzīvē skaņas iegūst pavisam citu nozīmi, jo tā ir vieta, kur vairums ikdienas lielāko trokšņu – sarunas, mūzika, mobilo telefonu skaņas – ir aizliegti. Tas, kas paliek pāri, gan nav klusums.

  • 2016. gada 12. septembrī, plkst. 16:16

    Marko Pogačars: Dievs ir pupaina telefoniste

    šodien esmu iemācījies ko jaunu. pierakstu visu ko redzu. ikkatru domu. ja pastāv dzejas ienaidnieks tad tas šajā gadījumā esmu es.

  • 2014. gada 28. martā, plkst. 1:49

    Nauris Lukševics: Elle (3)

    Katru vārdu, ko viņa teica, es būtu varējis pusbalsī nočukstēt jebkad un jebkur savas dzīves laikā, un to es arī mēdzu darīt, kad viņas vairs nebija. Viņa bija mana tikai divus mēnešus un divas dienas.

  • 2014. gada 21. februārī, plkst. 7:02

    LaLiGaBa: Mūža balva Margaritai Stārastei

    Viņa spējusi radīt pati savu pasauli – saulainu, košu, pārsteigumu un briesmu pilnu, taču ārkārtīgi labu un drošu. Šajā pasaulē darbojas viens no galvenajiem likumiem – acis turēt plaši ieplestas, brīnīties par visu un vienmēr.

  • 2013. gada 14. oktobrī, plkst. 7:10

    Katrīna Neiburga: Mani nogalinātu reklāmas aģentūrā (3)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem – arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.



Kultūras Ministrija
vkkf