Sarunas

Brigita Zelča: Bet varbūt ar mākslu nav jāpelna nauda?

Līdz 8. jūlijam Rīgas Doma baznīcas dārzā apskatāma mākslinieces Brigitas Zelčas personālizstāde "Kustība. Migrācija", ko organizē sabiedriskā kustība "Mans Doms". Māksliniece uz Domu atvedusi briežus, lai tie kā vēstneši un ticības iemiesotāji gan no video instalācijas, gan no ārēji mednieku skatu tornim līdzīgās kanceles sludinātu atgriešanos pie harmoniskākas dzīves.

                  

                                                                            Foto: Andrejs Strokins

Projekta aizsākumi meklējami Vecumnieku pagastā, briežu dārzā "Baltie zirgi", kur šāgada ziemā māksliniece veidoja savdabīgu ģeometrisku objektu sēriju, paredzētu briežu mielastam. Savukārt pašlaik Doma dārzā māksliniece ar dažādu mākslas mediju starpniecību stāsta par "meža atgriešanos pilsētā". Meža, pilsētas un briežu savstarpējā mijiedarbe tiek izspēlēta tā, lai liktu aizdomāties par mūsu brīvības patiesajām robežām, ko nomāc cilvēku ikdienas pašradītie dzīvesstila un uzskatu rāmji. Izstādes ideju un noskaņu palīdz saprast un izbaudīt ne tikai mednieku skatu tornis un video, bet arī skaņu instalācija, kurā klausoties rodas sajūta par meža klātesamību pilsētā.

"Latvijas tirgū es nevaru pelnīt ar mākslu. Kad kādreiz strādāju ar stiklu, es zināju, ka vienīgais stikla tirgus pasaulē ir Amerika. Tad visas pasaules galerija no māksliniekiem iepērk darbus un sūta uz turieni. Taču, tā kā es mēģināju atiet no šī, manuprāt, saloniskā mākslas žanra, kas ir stikla māksla, tad ar to, ko daru patlaban, – es to varu pārdot kādam muzejam, bet diez vai viņi pirks. Bet jautājums ir –  vai ar mākslu ir jāpelna nauda? Varbūt nav jāpelna. Varbūt ir jāpelna nauda un jātērē mākslai?"

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens  

    2013. gada 15. jūlijā, plkst. 11:39

    Visi dižie mākslas darbi ir radīti NABADZĪBĀ. Kad māksliniekam ir maize, sviests un melnais kaviārs, ko uzlikt uz maizes, tad sāk rasties
    "Судьба человека", "Молодая гвардия", "Mirušo dvēseļu" otrais sējums, trešā Bomaršē komēdija un tā tālāk. Māksla nav darbs, bet dzīves aicinājums. Un laimīgi ir tie retie cilvēki, kas var radoši izpausties!

  • Gleznotajs  

    2012. gada 5. jūlijā, plkst. 21:15

    >klipklapene

    Pilniba piekriitu.

  • klipklapene  

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 0:23

    --> Gleznotājs

    Pasaulē eksistē labi pirktie un pirktie mākslinieki. Latvijas specifikas dēļ, šeit ir tikai pirktie vai nepirktie. Tur arī problēma. Jāspēj pielāgoties situācijai.

  • Gleznotājs  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 15:14

    -->klipklapene

    Noteikti nē. Vismaz tāda ģenialitāte, ko mēs esam pieraduši saprast ar šo vārdu.
    Es mēģināju tieši pasvītrot to, ka mēs ar "ģenialitāti" mūsdienās sastopamies gaužām reti. Tā tiek maskēta zem ļoti rafinētas mašinērijas (Nopietna PR un reklāmas, kuratoru un mākslas zinātnieku darba), vai arī paša mākslinieka izteikumiem, ka viņu nepērk, jo viņš ir ģeniāls. Otrais variants parasti ir Latvijas variants. Protams, ne vienmēr. Ir jau arī talanti, kurus neviens nepērk. Bet mana personīgā pārliecība ir, ka ilgi nav iespējams noslēpties.

  • klipklapene  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 11:48

    --> Gleznotājs

    Piekrītu viedoklim. Taču - vai ģenialitāte ir kaut kas tāds, kas tīri teorētiski varētu patik masām?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nav jēgas noskaidrot, ko vēlas pircēji, lai viņiem to piedāvātu. Tiklīdz tu būsi to izgatavojis, viņi jau vēlēsies kaut ko jaunu.

    Stīvs Džobss

Iesakām

  • 2013. gada 25. jūnijā, plkst. 8:06

    Ingmārs Freimanis: Par smēķēšanu bērnu klātbūtnē (8)

    Legāla iespēja smēķēt bērna klātbūtnē nevar būt cilvēktiesību jautājums, jo vēlme apmierināt vajadzību pēc tabakas nevar tikt nostādīta augstāk par bērna tiesībām uz veselīgu vidi.

  • 2012. gada 6. jūnijā, plkst. 8:06

    Džoana Lāge: Spēja pamest sarežgīto saprātu (10)

    Vispopulārākais ir piemērs ar kukaiņiem. Tie ienāk tavā ķermenī un "izēd to tukšu" no iekšpuses. Tas, kas paliek pāri, nav normāls ķermeņa stāvoklis, tas nav mūsu ierastais priekšstats par ķermeni.

  • 2016. gada 1. februārī, plkst. 6:01

    Laura Kristapsone: Meitenes, kas kaujas (5)

    2015. gadā lielbudžeta "asa sižeta un piedzīvojumu" filmas piedāvāja pārliecinošus un daudzpusīgus sieviešu tēlus. Iespējams, Holivuda ir sapratusi, ka sieviešu auditorija ne vienmēr grib šņukstēt mežģīņu kabatlakatiņos.

  • 2013. gada 22. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Ātrvārāmais katls (3)

    Atšķirībā no laikiem, kad cilvēki mira kā spaļi no slimībām un sērgām, vai mira no vecuma, nesasnieguši 30-40 gadu vecumu, mēs dzīvojam ilgi, pieveicam slimības, ceram uz saulainām vecumdienām un pensiju sistēmu.

  • 2015. gada 9. septembrī, plkst. 6:09

    J. K. Ihalainens: Es esmu parasts cilvēks

    Es esmu nenomaksāts aizdevums, un es pat netaisos atdod ne centa šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu

  • 2015. gada 16. oktobrī, plkst. 6:15

    Helga Tormane: Trips

    Ar Loti ir tā, ka tas ir multiplikāciju tēls, arī grāmatas sarakstītas, bērniem ļoti patīk. Lote pati ir tā kā suns, suņu meitene, citi ir kaķi, spāres – visādi dzīvnieki cilvēku drēbēs.

  • 2014. gada 20. jūnijā, plkst. 0:06

    Marks Gurjevs: Pēdējās piecgades 10 galvenās krievu grāmatas (3)

    Sadarbībā ar portālu "rus.delfi.lv" piedāvājam pārskatu par krievu valodā sarakstītām grāmatām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību, ja vēlamies saprast lielo un prātam neaptveramo krievu literatūras pasauli.

  • 2014. gada 20. novembrī, plkst. 8:11

    Ilva Skulte: Dažas domas par patriotismu

    Tāpat kā vērtībām, arī tradīcijām piemīt īpašība mainīties, un, pat ja tieši to mēs negribam pieļaut, ir skaidri jādefinē, kurā vēsturiskajā fāzē un telpiskajā izplatībā tradīcijas tiek pieņemtas kā nacionāls kods.



Kultūras Ministrija
vkkf