Proza

Artis Ostups: Slēpnis

Esmu aizmirsis paslēpju un citu rotaļu, kas ietver nozušanu krūmos vai kāda nama pavēnī, vienkāršos noteikumus, un, kaut itin viegli uzmeklējami, tie manā izvēlē paliek kā reiz nepilnīgi apgūta valoda, ko tagad pazīstu tikai pēc skanējuma, bet vārdi, neskaitot retus izņēmumus, plūst bez nozīmes. Līdzīgi vācu valodai, kuras smagā, tumšām nogulsnēm pilnā mūzika pēc skolas gadiem kļuvusi tāla un neskaidra, bet vienlaikus tuva brīžos, kad tajā sarunājas garāmejoši tūristi. Tāpat puikas un meitenes, nobrāztiem ceļgaliem un tukšiem vēderiem, tagad šķiet kā viesi no bezrūpīgās bērnības, kurā tik bieži slēpos no citiem – kā ejot rotaļās, tā pēc kāda no nedarbiem. Tās ir miglainas izjūtas, kuru trauslās aprises gaismojas vārdos. Kāda sveša un tomēr pazīstama teritorija, draugu un aizgājušo tuvinieku sejas, daudzšķautņainais

"es" – atspulgi, kurus izkropļo bezmērķīgā teksta viļņošanās. Tomass Transtremers raksta: "Tu vienmēr jūties jaunāks nekā esi. Sevī es nesu savas agrākās sejas kā koks savus gredzenus. To kopējā summa ir "es". Spogulis redz tikai manu tagadējo seju, es izjūtu visas savas agrākās." Valoda, kurā runāt par zudušajām dienām un mainīgo patību, tiek nejauši atrasta un atkal pazaudēta, tās skopie uzplaiksnījumi atrod atmiņas skatuvi, precīzāk – pussagruvušo estrādi, uz kuras izvēršas aizrautīgie centieni atgūt notikušo, kas, artikulēts greizsirdīgos teikumos, liekas prasts krāpnieks; kāda neredzama roka to rauj tālāk, un tas jau dejo nomaļus, upmalā, kas ir jaunā, neīstā skatuve. Rakstnieks grib dāvāt tēlu, pēkšņi to satver, tad atkal palaiž, kurp to nepacietīgi trenc vārdi – žēlu un prombūtnes haotiskais žests.

Uz domām par slēpšanos mani atkal un atkal uzvedina literatūra. Kādā Natalijas Sarotes romānā es apstājos pie vārdiem: "Viss bija saglabājis savu izsmalcināto pilnību: plašā ģimenes māja, pilna ar nostūrīšiem, kāpnītēm..." Tie man atsauc prātā daudzās telpas, kaktus un vietas "aiz", kur dažādu iemeslu dēļ esmu slēpies. Es ignorēju kontekstu, kādā izskan tie vai citi skaistie vārdi, kavējos norādē, ko pats esmu tajos ielasījis. Ciemojoties pie vecmammas, varu uzkāpt augšstāvā, atvērt zemās bēniņu durvis un pēkšņi iedomāt: es tās veru arī zēnam, kas biju, mēs abi speram soli uz aukstajām oglēm, kur bez īpašas sistēmas novietoti nevienam nevajadzīgi priekšmeti. Varu piepeši – tas vienmēr ir negaidīti – atminēties, kā, pieļauju, par kaut ko iespītējies, šeit uzkāpu paslēpt dažus nespodrus virtuves piederumus, teiksim, nazi vai zupas karoti. Vai citkārt, būdams sliktā omā, nolienu no pārējiem, tādējādi, tik raksturīgi bērniem, izdurot caurumu ikdienas pelēkajā drēbē. Pēc brīža mani sāk meklēt, vēl pēc brīža es garlaikots nokāpju pa stāvajām kāpnēm, kuru galā mani silti apskauj un lūdz piedošanu kā princim.

Būt vientuļam un slēpties – tā ir spēle bez striktiem noteikumiem, dažkārt – nepieciešamība, līdzeklis, lai darītu ko citu. Piemēram, iemigtu. Sega uzvilkta līdz deniņiem, seja pret sienu, labā roka pielikta ausij, kas vēl nav skārusi spilvenu un ir patīkami vēsa. Kopš noskatījos raidījumu par citplanētiešiem, man ir bail. Esmu neredzams, tumsa mani gan biedē, gan sargā. Radio ziņas pulksten desmitos, vecmamma jau klusi krāc. Kādu dienu sastrīdos ar vectēvu, paņemu darbnīcā nazi un paslēpjos malkas šķūnī rūpīgi tēst mazu koka durkli, kas man nedāvās laimi. Pēc pusstundas saprotu situācijas bezjēdzīgumu un izeju no šķūņa ēnainā laukā: tagad to pametis ābeļu un plūškoku labirints, kā arī daudzie upeņu un ērkšķogu krūmi, kas reiz tik sapņaini viļņojās negaisa priekšnojautās. Vecīte (tā mēs dēvējām vecvecmammu) mēdza aiz tiem jokojoties slēpties un šaut uz mani ar pistolē saliektiem pirkstiem. "Piu, piu," tik neveikli. Kaimiņu bērni, kad siltos vakaros viens otru galinājām, tā neskandēja. Redzu sevi, paslēpušos aiz garāžas, ar koka automātu pie krūtīm, galvā brūna berete, es izbaudu satraukuma pilnos vientulības brīžus, pēc tam teatrāli krītu zālē. Tagad es tā vairs nevarētu – tik nedabīgi, ar "tas nav nopietni" smīnu uz lūpām, stīviem soļiem, kā ākstoties, skrietu kādam virsū, tieši nāvē, neizkliegdams pirmais liktenīgo "tra ta ta ta". Smieklīgi to iztēloties. Manī noplakusi vēlme uzvarēt, bet tolaik, piemēram, spēlējot "Divpadsmit kociņus", es ticēju – esmu labākais, un skubināju citus sākt cīņu. Paglābjos aiz Normunda mājas, mana kreisā acs, uzglūnēdama laukuma centrā novietotajam dēlim ar sprunguļu duci, tik tikko rēgojas gar stūri. Voda izgaist aiz veikala. Es, kā allaž, esmu labās pozīcijās, tomēr mirkli vilcinos – bailēs vai žēlastībā –, tad tomēr skrienu, nolecu no zemā mūrīša saules pielietajā ielokā. Esmu centrā pie dēļa. Situ. Gaisā uzlido divpadsmit kociņi. Tad atkal nozūdu slēpnī. Vai citkārt, spēlējot paslēpes, apguļos grāvī, aiz ozola raženā stumbra. Ir vēls, un tētis no balkona bezpersoniski sauc: "E!" Vēlreiz: "Eee!" Tad nospiež cigareti pelnutraukā (viņš tad vēl smēķēja) un atgriežas istabā pie televizora. Bērni, kā norāda Valters Benjamins, "spēlē ne tikai pārdevēju vai skolotāju, bet arī dzirnavas vai vilcienu", arī novakarē satumsušu koku, kam zaglīgiem soļiem tuvojas voda un izceļ mani no rāmās slepenības, uzvaroši saukdams: "Artis!" Bet es nespēju vārdos atrast zudušo spēli un klusos nostūrus, kur dusmoties uz pārējiem, līdz apnīk. Būtu "muļķīgi" tagad pazust, neatbildēt uz vēstulēm un telefona zvaniem. Meklēju patvērumu. Bezmērķīgi vadu.

2012. gada maijs–jūnijs



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • L.  

    2012. gada 30. jūnijā, plkst. 21:02

    Es tieku "tur". tas modina manī sajūtas, kļūstu jūtīgāka, nolobu ?bruņas.Paldies Arti !

  • *  

    2012. gada 29. jūnijā, plkst. 2:32

    Uzrakstīts psiholoģiski precīzi, silti un rosinoši dzīvot, just, domāt un saprast. Paldies Arti!

  • rabarberbers  

    2012. gada 19. jūnijā, plkst. 17:52

    Pārdomas, kas līdzinās esejai tādēļ, ka citē.

  • .  

    2012. gada 17. jūnijā, plkst. 21:08

    nu tā neko dzeja prozā

  • M.  

    2012. gada 15. jūnijā, plkst. 23:00

    Auksti un atsvešināti uzrakstīts. It kā lasi, bet iekšā "tur" netiec.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Anatols Franss

Iesakām

  • 2016. gada 15. februārī, plkst. 7:31

    Katrīna Kaktiņa: Belēvičs un manas olšūnas (10)

    Kam ir izdevīga olšūnu donoru skaita samazināšana Latvijā, ierobežojot pieejamību neauglības ārstēšanai ar ārpusdzemdes apaugļošanas metodēm?

  • 2015. gada 23. jūlijā, plkst. 8:07

    Arnis Balčus: Protams, mākslai vajag telpu (4)

    Mūsdienu latviešu mākslu varētu raksturot ar atslēgas vārdiem – ezoterika, melanholija, dekoratīvisms. Tās latviešu mākslā ir pārlaicīgas vērtības un noteikti dominēs arī pēc simts gadiem.

  • 2014. gada 29. septembrī, plkst. 8:09

    Pauls Bankovskis: Mēdeja. Mūsējā (1)

    Kopš pašām pirmajām izrādes sekundēm pārsteidzoša ir tās veidotāju spēja brīvi pārvietoties pa virvi, kuras vienā galā ir mums netveramajā laikā dzīvojušais grieķu autors un viņa domu gaita, bet otrā galā esam mēs paši.

  • 2016. gada 7. janvārī, plkst. 6:42

    Māris Zanders: Latvijas iekšpolitiskās neirozes

    Proti, ja vien valstī notiek godīgas vēlēšanas, ja šajā valstī ir neatkarīga tiesu un iekšlietu sistēma, tad kur gan ir risks, ja viena partija kontrolē lielāku varas "pīrāga" daļu?

  • 2012. gada 7. septembrī, plkst. 8:09

    Dzejas dienu viesi: Samira Negruša un Nastja Deņisova

    Šogad Dzejas dienās viesojas vairāki ārzemju autori, to skaitā ir divas spilgtas, taču ļoti atšķirīgas dzejnieces - alžīriete Samira Negruša un krievu dzejniece Nastja Deņisova. Piedāvājam viņu dzejas fragmentus.

  • 2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Jāps Krols: Otrais numurs (2)

    Pusaugu meitene no pirmā numura ziedojumu vākšanu sāka ar māju pāri ielai. Viņa piegāja pie ārdurvīm, rokās tukšs spainis un ziedotāju saraksts.

  • 2012. gada 25. aprīlī, plkst. 8:04

    Ieva Sniedze: Nekādas romantikas tur nav (1)

    Kā spilgtāko rakstura iezīmi Teodors Dreizers savai varonei Karolīnai Mīberai, sauktai par māsu Keriju, jau pirmajā grāmatas nodaļā min egoismu un turpmākais stāsts to tikai apstiprina.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 9:09

    Ērika Bērziņa: Kaķis ar zaķa ausīm

    Vakarā bērni lūdza, lai parādu leļļu teātri, bet es piedāvāju palasīt grāmatu. Mazajam puikam vienīgais mērķis bija izraut grāmatu man no rokām, bet abi lielie bērni, klausoties priekšā lasīšanā, turpināja spēlēties, un brīžiem šķita, ka viņus stāstiņi diez ko neinteresē.



Kultūras Ministrija
vkkf