Proza

Artis Ostups: Slēpnis

Esmu aizmirsis paslēpju un citu rotaļu, kas ietver nozušanu krūmos vai kāda nama pavēnī, vienkāršos noteikumus, un, kaut itin viegli uzmeklējami, tie manā izvēlē paliek kā reiz nepilnīgi apgūta valoda, ko tagad pazīstu tikai pēc skanējuma, bet vārdi, neskaitot retus izņēmumus, plūst bez nozīmes. Līdzīgi vācu valodai, kuras smagā, tumšām nogulsnēm pilnā mūzika pēc skolas gadiem kļuvusi tāla un neskaidra, bet vienlaikus tuva brīžos, kad tajā sarunājas garāmejoši tūristi. Tāpat puikas un meitenes, nobrāztiem ceļgaliem un tukšiem vēderiem, tagad šķiet kā viesi no bezrūpīgās bērnības, kurā tik bieži slēpos no citiem – kā ejot rotaļās, tā pēc kāda no nedarbiem. Tās ir miglainas izjūtas, kuru trauslās aprises gaismojas vārdos. Kāda sveša un tomēr pazīstama teritorija, draugu un aizgājušo tuvinieku sejas, daudzšķautņainais

"es" – atspulgi, kurus izkropļo bezmērķīgā teksta viļņošanās. Tomass Transtremers raksta: "Tu vienmēr jūties jaunāks nekā esi. Sevī es nesu savas agrākās sejas kā koks savus gredzenus. To kopējā summa ir "es". Spogulis redz tikai manu tagadējo seju, es izjūtu visas savas agrākās." Valoda, kurā runāt par zudušajām dienām un mainīgo patību, tiek nejauši atrasta un atkal pazaudēta, tās skopie uzplaiksnījumi atrod atmiņas skatuvi, precīzāk – pussagruvušo estrādi, uz kuras izvēršas aizrautīgie centieni atgūt notikušo, kas, artikulēts greizsirdīgos teikumos, liekas prasts krāpnieks; kāda neredzama roka to rauj tālāk, un tas jau dejo nomaļus, upmalā, kas ir jaunā, neīstā skatuve. Rakstnieks grib dāvāt tēlu, pēkšņi to satver, tad atkal palaiž, kurp to nepacietīgi trenc vārdi – žēlu un prombūtnes haotiskais žests.

Uz domām par slēpšanos mani atkal un atkal uzvedina literatūra. Kādā Natalijas Sarotes romānā es apstājos pie vārdiem: "Viss bija saglabājis savu izsmalcināto pilnību: plašā ģimenes māja, pilna ar nostūrīšiem, kāpnītēm..." Tie man atsauc prātā daudzās telpas, kaktus un vietas "aiz", kur dažādu iemeslu dēļ esmu slēpies. Es ignorēju kontekstu, kādā izskan tie vai citi skaistie vārdi, kavējos norādē, ko pats esmu tajos ielasījis. Ciemojoties pie vecmammas, varu uzkāpt augšstāvā, atvērt zemās bēniņu durvis un pēkšņi iedomāt: es tās veru arī zēnam, kas biju, mēs abi speram soli uz aukstajām oglēm, kur bez īpašas sistēmas novietoti nevienam nevajadzīgi priekšmeti. Varu piepeši – tas vienmēr ir negaidīti – atminēties, kā, pieļauju, par kaut ko iespītējies, šeit uzkāpu paslēpt dažus nespodrus virtuves piederumus, teiksim, nazi vai zupas karoti. Vai citkārt, būdams sliktā omā, nolienu no pārējiem, tādējādi, tik raksturīgi bērniem, izdurot caurumu ikdienas pelēkajā drēbē. Pēc brīža mani sāk meklēt, vēl pēc brīža es garlaikots nokāpju pa stāvajām kāpnēm, kuru galā mani silti apskauj un lūdz piedošanu kā princim.

Būt vientuļam un slēpties – tā ir spēle bez striktiem noteikumiem, dažkārt – nepieciešamība, līdzeklis, lai darītu ko citu. Piemēram, iemigtu. Sega uzvilkta līdz deniņiem, seja pret sienu, labā roka pielikta ausij, kas vēl nav skārusi spilvenu un ir patīkami vēsa. Kopš noskatījos raidījumu par citplanētiešiem, man ir bail. Esmu neredzams, tumsa mani gan biedē, gan sargā. Radio ziņas pulksten desmitos, vecmamma jau klusi krāc. Kādu dienu sastrīdos ar vectēvu, paņemu darbnīcā nazi un paslēpjos malkas šķūnī rūpīgi tēst mazu koka durkli, kas man nedāvās laimi. Pēc pusstundas saprotu situācijas bezjēdzīgumu un izeju no šķūņa ēnainā laukā: tagad to pametis ābeļu un plūškoku labirints, kā arī daudzie upeņu un ērkšķogu krūmi, kas reiz tik sapņaini viļņojās negaisa priekšnojautās. Vecīte (tā mēs dēvējām vecvecmammu) mēdza aiz tiem jokojoties slēpties un šaut uz mani ar pistolē saliektiem pirkstiem. "Piu, piu," tik neveikli. Kaimiņu bērni, kad siltos vakaros viens otru galinājām, tā neskandēja. Redzu sevi, paslēpušos aiz garāžas, ar koka automātu pie krūtīm, galvā brūna berete, es izbaudu satraukuma pilnos vientulības brīžus, pēc tam teatrāli krītu zālē. Tagad es tā vairs nevarētu – tik nedabīgi, ar "tas nav nopietni" smīnu uz lūpām, stīviem soļiem, kā ākstoties, skrietu kādam virsū, tieši nāvē, neizkliegdams pirmais liktenīgo "tra ta ta ta". Smieklīgi to iztēloties. Manī noplakusi vēlme uzvarēt, bet tolaik, piemēram, spēlējot "Divpadsmit kociņus", es ticēju – esmu labākais, un skubināju citus sākt cīņu. Paglābjos aiz Normunda mājas, mana kreisā acs, uzglūnēdama laukuma centrā novietotajam dēlim ar sprunguļu duci, tik tikko rēgojas gar stūri. Voda izgaist aiz veikala. Es, kā allaž, esmu labās pozīcijās, tomēr mirkli vilcinos – bailēs vai žēlastībā –, tad tomēr skrienu, nolecu no zemā mūrīša saules pielietajā ielokā. Esmu centrā pie dēļa. Situ. Gaisā uzlido divpadsmit kociņi. Tad atkal nozūdu slēpnī. Vai citkārt, spēlējot paslēpes, apguļos grāvī, aiz ozola raženā stumbra. Ir vēls, un tētis no balkona bezpersoniski sauc: "E!" Vēlreiz: "Eee!" Tad nospiež cigareti pelnutraukā (viņš tad vēl smēķēja) un atgriežas istabā pie televizora. Bērni, kā norāda Valters Benjamins, "spēlē ne tikai pārdevēju vai skolotāju, bet arī dzirnavas vai vilcienu", arī novakarē satumsušu koku, kam zaglīgiem soļiem tuvojas voda un izceļ mani no rāmās slepenības, uzvaroši saukdams: "Artis!" Bet es nespēju vārdos atrast zudušo spēli un klusos nostūrus, kur dusmoties uz pārējiem, līdz apnīk. Būtu "muļķīgi" tagad pazust, neatbildēt uz vēstulēm un telefona zvaniem. Meklēju patvērumu. Bezmērķīgi vadu.

2012. gada maijs–jūnijs



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • L.  

    2012. gada 30. jūnijā, plkst. 21:02

    Es tieku "tur". tas modina manī sajūtas, kļūstu jūtīgāka, nolobu ?bruņas.Paldies Arti !

  • *  

    2012. gada 29. jūnijā, plkst. 2:32

    Uzrakstīts psiholoģiski precīzi, silti un rosinoši dzīvot, just, domāt un saprast. Paldies Arti!

  • rabarberbers  

    2012. gada 19. jūnijā, plkst. 17:52

    Pārdomas, kas līdzinās esejai tādēļ, ka citē.

  • .  

    2012. gada 17. jūnijā, plkst. 21:08

    nu tā neko dzeja prozā

  • M.  

    2012. gada 15. jūnijā, plkst. 23:00

    Auksti un atsvešināti uzrakstīts. It kā lasi, bet iekšā "tur" netiec.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2015. gada 24. martā, plkst. 8:03

    Signe Mežinska: Pērt, sloksnēt vai sadot pa mizu? (2)

    Sinonīmu vārdnīca vēsta, ka latviešu valodā vārdam 'pērt' ir daudz līdzinieku – kult, sukāt, mizot, skrotēt, oderēt, plītēt, test, dauzīt, kaustīt, stibot, pīckāt, vicot, žagarot, sautēt, slānīt, slodzīt, sloksnēt, smeltēt, zeltīt, zilināt (..).

  • 2014. gada 17. maijā, plkst. 7:05

    Liliana Ivonna Bertrama: Tas ir mans izteiksmes veids

    Piedāvājam jums noskatīties interviju ar Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas rezidenti Lilianu Ivonnu Bertramu.

  • 2016. gada 13. decembrī, plkst. 12:02

    Anna Andersone: Parasta stāsta metamorfozes

    Ir patīkami redzēt, ka kaimiņzemē joprojām top gudrs, laikmetīgs un drosmīgs teātris, kas ne tikai rosina dziļi individuālas un personīgas pārdomas, bet, lai arī aizplīvuroti, nebaidās apšaubīt šībrīža sabiedrības virzienu.

  • 2015. gada 14. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: Uz vientuļo salu

    Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes vēsturiski Rīgas pilsētai bijušas ārkārtīgi svarīgas, taču, kolīdz kaut kādu iemeslu dēļ to nozīme mazinājusies, tās piemeklējis novārtā pamestas perifērijas liktenis.

  • 2017. gada 24. martā, plkst. 5:01

    Kristiāna Kārkliņa: Starp mums ienāca gaisma (1)

    Man ir bail no brīža
    Kad teiksi – paliec
    Jo es spēšu tikai aiziet
    Kā martā aiziet pēdējais sniegs

  • 2015. gada 16. janvārī, plkst. 6:01

    Jana Egle: Lūdzu, lūdzu, lūdzu (2)

    Silta, smeldzīga vīrieša balss dziedāja angļu valodā kaut ko līdzīgu mēness atspulgam upes plūdumā. Juris klusi piecēlās un uz pirkstu galiem aizlavījās līdz vecāku istabai. Durvis bija mazliet pavērtas. Mamma un tēvs dejoja.

  • 2012. gada 21. novembrī, plkst. 8:11

    Anda Lāce: Es meklēju drošību sev apkārt (12)

    Sākumā es gribēju iezīmēt savu teritoriju. Man likās, ka te varētu tādu melnzemes laukumu noklāt, ielikt tās baltās skulptūras un būtu tas tonālais kontrasts. Bet tad sāku sadzīvot ar pagalmu. Un pagalms pieņēma manas skulptūras.

  • 2016. gada 21. decembrī, plkst. 12:23

    Antropologu sarunas: Ziemassvētku vecīša dekonstrukcija

    Sarunu cikla "Antropologu Ziemassvētki" otrā sērija. Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka dekonstruē Ziemassvētku vecīti.



Kultūras Ministrija
vkkf