Sarunas, Ar bērniem

Nora Ikstena: Vai grāmatas padara cilvēku labāku?

 

Rakstniece Nora Ikstena kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu un pianistu Vestardu Šimku iesaistījusies kampaņā "Es būšu nākamais", kas aicina atbalstīt bērnu iesaisti kultūras procesos. Par to,  kā lasīšana, rakstīšana vai teātra izrāžu apmeklēšana ietekmē cilvēka personības attīstību, "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins sarunājās  ar Ikstenu intervijā, ko varat ne tikai noskatīties, bet arī izlasīt.

Kāpēc jūs sākāt rakstīt?
Sāku rakstīt tāpēc, ka man nepietika ar literatūras vēsturi un zinātni, bija garlaicīgi. Es studēju filoloģiju, rakstīju literatūrkritiskus un literatūrzinātniskus darbus, strādāju Raiņa literatūras muzejā, man bija ar roku jāpārraksta Rainim adresētās vēstules, un man šis darbs likās vienmuļš, grūts un garlaicīgs. Es tajā pasaulē jau biju un tad pamēģināju rakstīt stāstus. Vienkārši bija sajūta, ka gribas pamēģināt, uzzināt, vai tas ir

Iesakām izlasīt

""Es būšu nākamais""

iespējams. Un tā tas sākās pats no sevis. Īstenībā jau diezgan pavēlu, pēc universitātes.

Vai tas sagādā baudu? Joprojām?
Jā, tas sagādā baudu, un tieši tagad tas sagādā aizvien lielāku gandarījumu. Tā, kā tagad jūtos valodā, es nekad neesmu jutusies. Jūtu, kā valoda savā ziņā man padodas, un tas sagādā gandarījumu. Līdz kādai ceturtajai, piektajai grāmatai, lai arī ne gluži mocījos, tomēr tā bija pamatīga laušanās ar valodu. Bet tagad es jūtos brīvi. Man patīk rakstīt.

Valoda pretojas?
Neteiksim, ka valoda pretojas, drīzāk prozaiķim ir jāiziet cauri tādam kā amatniecības posmam, jāapgūst visi valodas pamati, tā kā tādam zellim jāiemācās darboties, strādāt ar valodu. Brīdī, kad zināms pieredzes apjoms jau ir sasniegts, tad tu jūties brīvi. Un, ja cilvēks ir pie labas veselības un skaidra saprāta, savus labākos darbus prozaiķis saraksta tieši mūža otrajā pusē.

Un kā ar dzeju? Ir tāds uzskats, ka tikai līdz trīsdesmit gadiem var uzrakstīt dzeju.
Ar dzeju ir citādi, bet, piemēram, Tomasa Transtremera dzeja par to neliecina. Ir dažādi gadījumi, taču es domāju, ka dzejā tomēr ir no "dzīvo ātri, mirsti jauns" arsenāla. Jaunības arsenāla. Iespējams, tieši dzīves intensitāte nosaka arī dzejas intensitāti un kvalitāti. Bet proza… Kā teica Vizma Belševica par sievietēm prozaiķēm, ka nekā laba tur nav – tikai sabojāti nervi un liels dibens. Viņa to teica ironiski, taču es domāju, ka tur patiešām ir vajadzīga pacietība. Nevar apsēsties un vienā minūtē uzrakstīt stāstu, kur nu vēl romānu vai biogrāfisku grāmatu.

Vai jūs varētu pārtraukt rakstīt?
Es lāgiem pārtraucu rakstīt, nav tā, ka es rakstu katru dienu, katrā ziņā tā nav tikai proza. Man nav tādas sajūtas, ka es nevarētu pārtraukt rakstīt, jo mani ļoti interesē arī dzīve apkārt un visādas praktiskas lietas, nav tā, ka nevarētu dzīvot bez rakstīšanas.

Vai iemācīties rakstīt var jebkurš?
Teorētiski var, taču domāju, ka lielā mērā tas ir talanta jautājums. Tāpat kā mūzikā un mākslā – mēs redzam, ka cilvēkam ir krāsu izjūta vai viņam ir dota absolūtā dzirde. Es domāju, ka valodas tembrs arī tiek dots. Vai nu tas ir, vai tā nav. Un tad, atkarībā no vides apstākļiem, šim tembram rodas vai nerodas iespēja izpausties. Varbūt cilvēks aiziet pa citu dzīves ceļu, bet tad pēkšņi uzraksta kādu grāmatu. Ir taču tādi gadījumi. Kā teica Sodums, valoda ir vispārības lietošanā. Un tiešām, valodu lieto visi – ikdienā, komunikācijā, tāpēc šķiet, ka visiem tā ir pieejama, un kāpēc tad neņemt un neuzrakstīt vienu stāstu? Bet tas nav tik vienkārši. Tāpat kā mūzikā – vai nu cilvēkā ir ieslēpta valodas absolūtā dzirde, vai tās nav.

Cik svarīgi ir bērnam mācīties rakstīt? Mācīties rakstīt literāru tekstu. Skolās tas joprojām ir viens no mācību elementiem – rakstīt sacerējumus vai domrakstus, esejas. Kādreiz glītrakstīšana bija obligāts priekšmets, bet nu ir kaut kur pazudis. Vai rakstīšana ir svarīga, un vai tā saglabāsies kā svarīgs mācību elements?
Es domāju, ka rakstīšana, it īpaši mūsu laikmetā, ir vitāli svarīga. Un, ja skolās atgrieztos glītrakstīšana, tas būtu lieliski, jo rokraksti ir pilnīgi sabojāti, gāzelīgi, un var tikai apbrīnot to kaligrāfiju, kas kādreiz tika lietota. Es tagad trenēju savu rokrakstu, mācoties gruzīnu valodu, gruzīnu alfabēta zīmes nav iespējams ātri uzvilkt. Rakstīšanas spēja, spēja formulēt, pateikt to, ko tu domā, pateikt to, ko gribi pateikt, tas ir visa pamats un visa sākums. Diemžēl mūsu skolas sistēma jau no agriem gadiem vēlas ielikt skolēnu rāmī, noteikt, kā viņam būs rakstīt sacerējumu – ar ievadu, iztirzājumu un noslēgumu, un radošais moments paliek otrā plānā. Un analīzes sistēma – kā analizēt un aprakstīt daiļdarbu, tā skolēnam ir diezgan nomācoša, iespējams, tāpēc arī rodas pretestība, tāpēc arī skolā ar literatūru iet tik grūti. Nesen mana krustmeita rakstīja darbu par Klāvu Elsbergu, viņa zina, ka viņš bija viens no maniem jaunības elkiem un joprojām ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem. Mēs stundām runājām skaipā par Klāva dzeju, un vēlāk visi viņas radošiem momenti viņas darbā tika nofrizēti nost. Ja skolas vairāk atļautos ļaut pašam bērnam interpretēt un stāstīt to, kā viņš izprot izlasīto dzejoli vai stāstu, tas dotu ļoti daudz.

Skolai taču ir vairākas funkcijas, viena – attīstīt personiskās īpašības, bet ne mazāk svarīga ir cita – caur izglītošanos bērns iekļaujas sabiedrībā, nācijā, apgūstot tās kultūru. Kā tev šķiet, vai šodienas skolā šī funkcija tiek pildīta?
Es domāju, ka mūsu izglītības sistēmā un jo sevišķi latviešu valodas un literatūras mācīšanas sistēmā šī funkcija tiek pildīta un arī lasīšanas, rakstīšanas tradīcija saglabājas, lai gan laikmets stūrē citā virzienā. Un skolu programmās vismaz literatūras apguves pamats ir diezgan spēcīgs. Mums pašiem sev jāatbild uz jautājumu, ko mēs gribam. Latviešu valoda ir kaut kas, kas atšķir mūs kopējā katlā, tā ir mūsu atšķirības zīme. Vai gribam šo atšķirības zīmi, vai ar to sevi asociējam, vai tajā dzīvojam? Ja mēs sev atbildam – jā, mēs tajā dzīvojam, individuālajā un arī sabiedriskajā, valsts līmenī, tad mums arī ir kaut kas jādara tā labā, mums jācenšas tas pilnveidot. Latviešu ģimenēs tomēr arī tradicionāli cilvēki vienmēr ir lasījuši, mans vectētiņš, es domāju, arī tavs vectētiņš lasīja – žurnālus, Bībeli, literārus darbus, un tā no paaudzes paaudzē. Ja ģimenē pastāv lasīšanas tradīcija, tad tā arī turpinās. Es neskatos uz to pesimistiski, man nav sajūtas, ka cilvēki nelasa.

Vai grāmatu lasīšana var padarīt cilvēku labāku?
Noteikti. Grāmatu lasīšana var padarīt cilvēku labāku un arī laimīgāku. Es mēdzu teikt – tad, kad tu esi izmalies cauri skolu obligātās literatūras programmai un izlasījis tik daudz grāmatu, ka tev no tā kļūst slikta dūša, nav dzīvē lielākas laimes, kā atrast dzīvē savu grāmatu. Lasīšana un dzīvošana kopā ar grāmatu, tā ir neticama laimes sajūta. Nezinu, vai mūsdienās to visi tā izjūt, bet es tiešām to tā izjūtu. Mēs sakām – jā, kur lai mēs liekamies šajā informācijas laikmetā. Pagājušajā gadā es biju Ņujorkā un Bostonā, kas ir lielas pilsētas ar milzīgām tehnoloģiskajām iespējām, bet tik un tā katrā grāmatu veikalā es redzēju cilvēkus, kas lasa, metro es redzēju cilvēkus, kas lasa. Tā ir laba, cerīga sajūta.

Ko jums iemācīja Dzintars Sodums?
Bijību un pietāti pret valodu, viņš man iemācīja saprast valodu, mācīties valodu, nebūt augstprātīgam. Darbojoties un strādājot valodā, ir jārēķinās, ka, iespējams, tas nav vienkāršākais dzīves ceļš. Sajūtu, ka tu to gribi un… jā, ka tam tu esi radīts. Un galvenais, ko viņš man iemācīja, – nevajag braukt pa panākumu putām, vajag piebremzēt un būt mierīgam pret to, ko tu esi uzrakstījis. Jā, galvenokārt bijību un pazemību. Viņa bijības līmenis pret valodu un pazemība pret dzīvi, pret cilvēkiem, pret to, kas viņam bija dots un ko viņš pats uzrakstīja, bija vienkārši izcila. Viņam bija tāds teiciens – dzīve izcilos bieži pazemo. Viņš iemācīja arī strādāt pie sava teksta, nevis vienkārši uzrakstīt un domāt, ka tas tā nāk no Dieva, no providences un es esmu tikai pierakstītājs. Nē, tu neesi tikai pierakstītājs, tu esi arī amatnieks un strādnieks.

Kā var atšķirt labu tekstu no slikta?
Labu tekstu no slikta var atšķirt tieši pēc šī tembra. To ir grūti formulēt, bet mani uzrunā valodas tembrs, kā tas tiek pateikts, kādā veidā tiek pateikts, nevis par ko ir šis teksts, pat ne sižeta līnija, bet autora balss un balss tembrs. Es nedomāju, ka var atšķirt – labs vai slikts. Var pateikt, vai balss tembrs tev ir tuvs vai tā nav balss, kas tev patīk.

Tad jau objektīvi labas literatūras nav.
Objektīvi laba literatūra rodas ar laika provi. Tas, ka Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" joprojām ir spēlēts gabals, kaut ko nozīmē. Ka "Uliss", ko Džoiss nesa desmit izdevniecībām un desmit izdevniecības viņam atteica, ir viens no pasaules literatūras stūrakmeņiem. Es domāju, ka objektivitāti dod laika prove.

Varbūt tādu "Ulisu" bija desmitiem, tāda līmeņa darbu, un mēs vienkārši to nezinām, jo dažādu nejaušību dēļ tie nav pamanīti. Vai tā varētu būt?
Es domāju, ka nebija desmit tādu "Ulisu" sarakstīti. Katram cilvēkam, kas raksta, ir vēlēšanās savu darbu publiskot, ne tāpēc, ka viņš būtu kaut kāds ekshibicionists, bet tāpēc, ka grib redzēt, ko tas teksts nozīmē, kā tas darbojas, kad nonāk pie lasītājiem. Es īsti nepiekrītu teorijai, ka daudzi ģeniāli darbi ir palikuši, ieslēgti atvilktnēs. Mūsu laikā arī ir tādas runas, ka, iespējams, kaut kur ir šī ģeniālā literatūra, par ko mēs neko nezinām. Domāju, ir tieši otrādi – mūsu laikā cilvēkiem rakstniecībai paliek aizvien mazāk laika, vairs nav pat iespējas un telpas domāt, kur nu vēl rakstīt. Tāpēc arī reti kad rakstniekam iznāk strādāt pie savas grāmatas desmit gadu, kas īstenībā būtu diezgan normāli. Un, iespējams, tas atstāj iespaidu uz literatūru kopumā.

Arturs Rembo taču "Sezonu ellē" sarakstīja vienā piesēdienā.
Tas tomēr ir individuāli. Ir rakstnieki, kas raksta vienā elpas vilcienā. Es arī visas savas grāmatas rakstu salīdzinoši īsā laikā. Protams, esmu ilgi par tām domājusi, trīs, četrus gadus, taču tehnoloģiski es tās uzrakstu ļoti ātri. Es nemaz nedrīkstu atklāt, cik ātri.

Bet par savu tekstu – kā var saprast, vai tas ir labi vai slikti uzrakstīts?
Uzskatu, ka katram rakstniekam noteikti vajag blakus spēcīgu redaktoru, kas viņam palīdz, kas saprot un no malas var pateikt, kā teksts ir strukturēts, kā tur pietrūkst. Bet arī pats autors intuitīvi jūt, vai teksts ir izdevies vai nav. Piemēram, es galīgi neesmu apmierināta ar savu grāmatu par Regīnu Ezeru. Formu es biju atradusi, bet mana enerģētika nenostrādāja. Vienkārši kaut kas nebija labi. Bet "Nenoteiktā bija" man sagādāja tikai un vienīgi laimes sajūtu. Es nezinu, aiz kā. Vai paša teksta dēļ vai aiz tā, kā grāmata tapa.

Kāpēc ir svarīgi lasīt "Ulisu" latviski?
Pirmkārt, lai to izlasītu, jo es nedomāju, ka ir daudz latviešu lasītāju, kas var tam tikt cauri angļu valodā. Otrkārt, lai mēs ieraudzītu, kādas latviešu valodā ir iespējas un kā ir iespējams autora balsi vai tembru pārcelt. Tā ir laimes sajūta – tu lasi un redzi, kā tulkotājs, Sodums, ar sevi ir mocījies, kā viņš ir strādājis, cik viņš ir bijis oriģināls, cik viņš ir bijis autentisks, cenšoties pārcelt Džoisa tekstu latviešu valodā. Jo, galu galā, kāpēc viņš vispār izdomāja tulkot "Ulisu" latviešu valodā? Viņš aizbrauca uz Zviedriju 25 gadu vecumā, būdams pilnīgi trūcīgs trimdinieks, un redzēja, kā zviedri izdevuši "Ulisu" zviedru valodā. Viņam šķita – ja to var izdarīt zviedru valodā, kāpēc to nevar izdarīt latviešu valodā? Viņš uzlika sev augstāko latiņu – pamēģināt, vai tas ir iespējams. Izrādījās – un vēl kā ir iespējams. Izrādījās, ka pati latviešu valoda tur met visādus kūleņus un taisa tādas virāžas, par kādām mēs vispār nenojautām pirms šī tulkojuma.

Latviešiem vēl vairāk nekā literatūra vienmēr ir bijis svarīgs teātris. Un, man šķiet, latviešu attieksme pret teātri lielā mērā atšķiras no krievu, vācu un vēl jo vairāk no amerikāņu attieksmes. Kā izskaidrot latviešu mīlestību uz teātri?
Es domāju, ka tas nāk no dziesmuspēlēm, no pašdarbības teātriem. Paskatoties divdesmito, trīsdesmito gadu fotogrāfijas, gandrīz ikvienā ģimenes albumā var atrast bildes, kur cilvēki spēlē pašdarbības teātros. Latvieši ir arī diezgan iekšupvērsti cilvēki, un tādā veidā viņi gūst to spēles prieku. Pirms pieciem gadiem biju nelielā lauku ciematiņā Vabolē, Latgalē. Es tur sastapos ar cilvēkiem, kas katru gadu Lieldienās uzved Kristus augšāmcelšanās mistēriju – vietējā pastniece ir Marija, vietējais elektriķis ir Jēzus Kristus… Tas ir tas spēles prieks. Un tad vēl ir tradīcija iet un skatīties visa veida teātri, sākot no augstās mākslas un beidzot ar dziesmuspēlēm un mūzikliem. Es domāju, ka teātra abonementu stāsts cauri padomju laikiem līdz mūsdienām ir ko vērts.

Vai atceraties savu pirmo izrādi?
Pirmo izrādi… Grūti atcerēties… Es zinu! Nē, tā nav pirmā izrāde, ko es redzēju, tā bija pirmā izrāde, ko mēs skolā kopā spēlējām. Tā bija pēc Otfrīda Preislera "Mazās raganiņas", un mēs to uzvedām. No plastilīna taisījām maskas, līmējām virsū avīzes, visu paši darījām. Paši rakstījām scenāriju, tā bija ļoti cieša saskare ar teātri. Tad laikam sekoja "Pasakas par ziediem" un viss kaut kas tāds.

Un kāda ir pirmā grāmata, ko jūs atceraties?
Jā, to es atceros ļoti skaidri. Visu savu bērnību un visu savu skolas laiku es lasīju ļoti daudz pasaku. Mani vecāki domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Es izlasīju visas, visas "Brīnumzemes" sērijas pasakas, sākot ar Bretaņas un beidzot ar Madagaskaras pasakām. Es salīdzinoši ilgi lasīju pasakas un tad vidusskolā uzreiz pārslēdzos uz latviešu literatūru un sekoju līdzi visam, kas tolaik notika ar "Avotu" un dzeju, un "dusmīgajām meitenēm". Un tad, kad pastudēju vienu gadu Amerikā, es sāku lasīt angļu valodā, tad jau bija Sodums. Īstenībā viņš arī bija tas, kas man sūtīja grāmatas, kuras vajadzētu izlasīt. Un par to es viņam esmu pateicīga.

Cik gados jūs sapratāt, ka pasakās ne vienmēr raksta patiesību?
Zini, es domāju, ka tur ir ļoti daudz patiesības. Starp citu, ne visu tautu pasakas vienmēr beidzas tik laimīgi kā mūsējās. Bretaņas pasakās vispār notiek briesmu lietas. Tur ir iekodēts ļoti daudz patiesības. Un tā brīnumu lieta? Es domāju, ka kaut kādā ziņā tā pastāv arī dzīvē. Tikai citā matērijā. Tur ir, kam ticēt.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • sniedze  

    2012. gada 29. jūlijā, plkst. 14:37

    Traki karsta diskusija! Cik cilveeku, tik interesju un patiksanas! (atvainojiet par sriftu)

  • renault  

    2012. gada 27. jūnijā, plkst. 13:58

    Kā vienmēr-bailes no insektoloģēm un Sievietēm Rakstniecēm...Jāidentificējas.Domāju,tātad esmu.Ja pārstāšu viņu domāt,izkusīs kā cukurs,saplūdīs ar glamūrīgo planktonu.Neatradīšu.Jums par uzjautrinājumu.

  • ludvigs  

    2012. gada 26. jūnijā, plkst. 15:53

    medusbite ir medusbite un zirneklis ir zirneklis.Ja nezini vārdu skaties vārdnīcā,idiote.

  • ..  

    2012. gada 25. jūnijā, plkst. 17:48

    Nu kas jūs par medusbiti...Nenoticami!

  • kailā  

    2012. gada 22. jūnijā, plkst. 14:00

    Jauku dieniņu visiem! šodien gribu paskaidrot,kādēļ pirms pāris dienām rakstīju"jūs idioti".Tas nebija domāts tādā Vitgenšteina loģiski negatīvi-neseksīgā valodā,bet gan mana mīļā Gurdžijeva paradigmas ietvaros,ja tā drīkst teikt. Es pati,piemēram, esmu "apaļā idiote"-nepārtraukti,pat naktī,kad guļu ar savu seksīgo mīļoto:).Man,jāatzīst,labāk patiktu "seksīgā idiote",nevis "apaļā". Nu,bet mana vajātāja Džīna Pārtridža varētu būt nevis "objektīvā",kā viņai varbūt gribētos,bet gan "kvadrātiskā idiote"-tas nozīmē,ka viņa nav idiote visu laiku-tikai dažreiz.Bet man ir aizdomas,ka sirdī viņa gribētu būt "apaļā idiote",bet neiespējami,jo zinošajam atpakaļceļa nav,un ja arī atgrieztos,tad būtu pagalam. PS. Piedodiet,esmu tikai nabaga satīriķe,nevis šizofrēniķe.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Patriotam vienmēr ir jābūt gatavam aizstāvēt savu valsti pret savu valdību.

    Quotes_down
    Edvards Abejs

Iesakām

  • Image

    2012. gada 17. septembrī, plkst. 8:09

    Jānis Daugavietis: Kultūra un ekonomikas izrāviens (18)

    20 gados ir tapuši vismaz 20 dažādi nacionālā līmeņa attīstības plāni (daži no tiem nobēdzināti, neatrodami), neviens no tiem nav bijis jēdzīgs, un galu galā krīzes un citi "blakusapstākļi" ir radījuši pavisam citu realitāti.

  • Image

    2013. gada 13. februārī, plkst. 9:36

    Niks Matvejevs: Dēļ tā arī ir vērts dzīvot

    Naktī uz svētdienu, 2014. gada 27. aprīli mūžībā aizgājis mūziķis Niks Matvejevs. Atceroties vienu no spilgtākajiem latviešu dziedātājiem un komponistiem, piedāvājam vairāk kā pirms gada notikušu sarunu.

  • Image

    2014. gada 10. septembrī, plkst. 7:09

    Zane Zajančkauska: Tumšo kaktu izgaismošana (6)

    Dažādi depresiju veidi, trauksmju stāvokļi, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, bipolārie traucējumi un citi psihes stāvokļi gan diagnosticētā, gan nediagnosticētā veidā piemīt tik daudziem no mums.

  • Image

    2012. gada 14. aprīlī, plkst. 10:04

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (noslēgums) (23)

    Īsai sajūsmai par manu filmu režisora profesiju sekoja Vara arvien pieklājīgākas, formālākas replikas, kā arī aizvien biežāka viesošanās blakus kamerā.

  • Image

    2014. gada 9. septembrī, plkst. 6:09

    Jaceks Denels: Man stāstīja par kādu angļu dāmu (1)

    Ko varēja zināt Hendelis? Zināja asins ķermenīšus, Lēvenhuka mašīnu zināja, meklēja gaismu. Bet sirds matēriju no šķaidītiem kristāliem, kā redzams, spēja pēc atmiņas ierakstīt obojās.

  • Image

    2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • Image

    2014. gada 23. aprīlī, plkst. 0:04

    Lasītāju balsojums: Šekspīrs bija latvietis

  • Image

    2014. gada 5. novembrī, plkst. 9:11

    Luīze Pastore: Labi, ka vispār lasa!

    Ja cilvēks – vienalga, bērns vai pieaugušais – nelasa vispār, tad pirmais burkāns, ar kuru viņu pievilināt šai nodarbei, ir piedāvāt izklaidējošu, lai arī ne tik mākslinieciski augstvērtīgu literatūru, un cerēt, ka viņa gaume laika gaitā attīstīsies arī līdz vērtīgajām grāmatām.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv