Recenzija

Katrīna Kuduma: Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma

Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu "Kailsals", Pētergailis, 2012

Dainas Sirmās debijas krājums "Kailsals" man ir negaidīts un ļoti iepriecinošs literārs pārsteigums. Tā ir grāmata, kas izlasāma vienā paņēmienā un ko gribas lasīt un pārlasīt vēl un vēlreiz, un katrā no šīm reizēm tajā izdodas uztaustīt kādu līdz šim nepamanītu šķautni. Autores dzejas pasaule ir neizskaistināta, blīva, spēcīga un apbrīnojami precīzi izzīmēta, šīs poētikas radīto sajūtu intensitāte dažbrīd ir elpu aizcērtoša gluži kā kailsals.

Atzīšos (cerībā, ka šajās lamatās neiekritīs citi potenciālie grāmatas lasītāji), ka pie krājuma lasīšanas ķēros ar zināmu skepsi, jo ar autores tekstiem līdz šim nebiju pazīstama, taču jau pie pirmajiem dzejoļiem sapratu, ka šī dzeja neliek vilties, tieši pretēji, secinu, ka tā ir viena no spēcīgākajām pēdējā laika debijām Latvijas dzejas telpā.

Reti kuram dzejas krājumam ir atrasts nosaukums, kas tik precīzi raksturo grāmatas kopnoskaņu. Kailsals sevī ietver divus raksturlielumus: salu – aukstumu un kailumu – atklātību, atvērtību, neslēpšanos, tiešumu. Tieši tā es izjūtu autores pasaules tvērumu: "Dzīve izzāģēta kā mežs, (..) būs vieta putenim ieskrieties,/ aizklājot bedres/ ar savām svelošām segām." (21. lpp.) Tā ir skatīšanās acīs pasaulei tādai, kāda tā ir, bez izpušķojumiem, izlikšanās, pasaulei ar visām tās plaisām, dubļiem un tumsu. Kailsals nav tikai laikapstākļi, bet pasaules izjūtas un tvēruma forma: "gadalaiki vairs nemainās – kailsals/ zaļdzeltenie lazdu skaru putekļi – kailsals/ Jāņu nakts līgo/ pūkainā veļu migla ir kailsals" (75. lpp.), tomēr te nevalda bezcerība vai sastingums, bet gan stipra dzīvības uguns, kas spalgo aukstumu iztur: "uguns guntiņa tuvu tuvu blakām/ ledus grēdu kristāliskajā vizmā." (75. lpp.)

Autores teksti atspoguļo sievietes pasaules izjūtu un redzējumu – nobriedušu, brīžiem skarbu, ilūzijas un pasaules izskaistināšanu atmetušu, tomēr pilnu maiguma un iejūtības. Krājuma pirmās četras nodaļas noslēdzas ar dzejoļiem par sievieti, kas vairs nav jauna, bet pāri pusmūžam, šie teksti, izņemot pēdējo "kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.), kuru es uzskatu par ievērojamu atkritienu stilistikas un citu poētisko kvalitāšu ziņā, ļoti spilgti atklāj sievieti kā mīļoto, māti un arī meitu, šajos tekstos sievietes tēlā it kā saplūst visas viņas iespējamās lomas, visas esamības un laiki: "sieviete ar bērnu nogūlās dārza šūpuļtīklā kā šūpulī abi divi." (55. lpp.) Sievietes tēls autores dzejā top vēl ietilpīgāks, jo atklāj ne tikai sievišķās būtības izpausmes dažādās paaudzēs un lomās, bet arī, kā jau Ronalds Briedis grāmatas ievadvārdos norāda, ietilpina sevī arī tautas vēstures un nacionālās identitātes veidošanās un nostiprināšanās noskaņas. Sieviete ir sākums un beigas, punkts, kurā sakoncentrējas viss, kas jau noticis un kas vēl notiks: "Dikļu rijā pirms trīssimti gadiem/ es biju jau skolotāja." (13. lpp.) Iepriecinoši, ka D. Sirmās dzeja atšķiras no tā sauktās sieviešu dzejas, tā spēj pārsteigt ar poētikas tiešumu (it kā vienkāršību) un reizē ietilpīgumu un dziļumu. Šī nav spilgtu krāsu, krāšņu dziesmu vai mutuļojošu pilsētas dzīvi iemiesojoša dzeja, tā ir ziemeļnieciski skaudra un reizēm gandrīz šokējoši precīza sievietes būtības atklājēja. Autores dzejoļi atklāj pasaules, vēstures un dabas ainas no sievietes skatpunkta.

Ļoti iepriecina autores valoda, šajā dzejā praktiski nav liekvārdības, kas, pēc manām domām, ir visai reta parādība. Lakoniskums un izteikta precizitāte kopā ar pamatīgu un autorei raksturīgu tēlu sistēmu (dabas, gadalaiku u. c tēli) veido stabilu, oriģinālu un pārliecinošu poētiku. Dzejniece valodu lieto prasmīgi, tekstiem nav raksturīgas manipulācijas ar valodu, tukšas valodspēles, rotaļas ar vārdiem šeit ir izteiksmes līdzeklis, nevis pašmērķis. Kā spilgtākie piemēri minami dzejoļi "rāvokšņa taka dūkņā" (17. lpp.) un "tikai lauskas uz mutes zemē mitrajā" (19. lpp.), kur teksta saturiskā būtība nepazūd mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un valodspēļu biežņā: "rāvokšņa taka dūkņā/ dancina mani no ciņa uz cini/ izrotā ar purva mirti/ nober sulīgu dzērveņu sauju kā ēsmu (..) garās lietavas izskalo puvi/ jauno dzinumu mirgā/ lai akaču šūpās nāk paisums/ peldināt brīvi ļaudis un zirgus.” (17. lpp.)

Vēl viena liela krājuma veiksme ir dzejoļu izkārtojums, ļoti spēcīgi un pārliecinoši teksti mijas ar atelpas dzejoļiem, tādējādi neliekot lasītājam pagurt no dzejas uzburto sajūtu intensitātes. Dzejoļi, kas, manuprāt, veido grāmatas kodolu ("Pagrabs", "līdz lidojumam tikai piecas minūtes", "sals iestiklo upi", "es tevi gaidīju tāpat kā tavus brāļus un māsas", "Baikāls II", "gadalaiki vairs nemainās – kailsals", "cikls par sievieti pusmūžam pāri" un daudzi citi lieliski dzejoļi), izkārtoti piecās krājuma daļās proporcionāli tiem tekstiem, kas ļauj ievilkt elpu ("Ar katru dienu es kļūstu jaunāka", "uz muguras, kuru tev pagriezu", "Lielais sprādziens kosmisko tuvību" u. c.). Krājumā praktiski nav dzejoļu, kas noskaņas vai māksliniecisko kvalitāšu ziņā šķistu neiederīgi, varbūt vienīgi jau iepriekš minētais dzejolis "Kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.). Man netop skaidra ne šī dzejoļa par sievieti ar krūšu un zobu protēzēm būtība, ne tā loma krājuma kopainā. Nedaudzos dzejoļos vietām parādās autorei principā neraksturīgas banalitātes un dzejā jau līdz apnikumam novazātas frāzes, piemēram, "un visas pasaules skumjas izšuj sudrabā" (14. lpp.), "sirdslietās, sirdslietū" (15. lpp.), "notiesā mani uz dzīvi" (29. lpp.), "durvīs iecirstā sirds" (35. lpp.). Tomēr gribas uzsvērt, ka šīm sīkajām neveiksmēm neizdodas sabojāt krājuma pārliecinošo kopainu, kas man kā, iespējams, diezgan piekasīgai dzejas lasītājai ir viens no daudzajiem grāmatas radītajiem pārsteigumiem.

Uzskatu, ka Daina Sirmā latviešu literatūrā sevi ir pieteikusi ar ļoti veiksmīgu un spilgtu debiju. "Kailsals" iekļaujas latviešu sieviešu dzejas kopainā, tomēr iepriecinoši, ka autorei piemīt savs, atšķirīgs rokraksts un savdabīga poētika.

Varu atzīties, ka krietnu laiku manās rokās nebija nonācis dzejas krājums, kas radītu tās gandrīz smeldzošās prieka tirpas un aizrautību, kura robežojas ar elpas trūkumu, liekot noprast, ka grāmata ir tevi savaldzinājusi, notvērusi savos tīklos, kaut kādā ziņā likusi iesaistīties. "Kailsals" noteikti ir viena no tām grāmatām, kas mani ir padarījušas mazliet laimīgāku.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  •  

    2012. gada 29. jūnijā, plkst. 2:00

  • Artūrs  

    2012. gada 15. jūnijā, plkst. 16:46

    Katrīn, šo grāmatiņu neesmu lasījis, bet Tu gan esi dzimusi, lai rakstītu.

  • bet  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 17:31

    satori grāmatu sarakstā Kailsala nemaz nav...

  • alise r.  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 17:15

    Tikko divos piegājienos ar pavisam īsas dažu minūšu pauzītes atelpu izlasīju grāmatu.
    Noteikti izlasīšu vismaz vēl vienu reizi. Atstāja iespaidu par dzīves rūdītu sievieti, dzeja arī tāda - nedaudz nobružāta, nesaudzēta, raupja. Auksta, mitra, purvaina, brikšņaina.
    Bet - man pašai par pāsteigumu - labā, patīkamā ziņā. Šīs grāmatas dzejas pasaule man šķita diezgan sveša, bet.. tomēr aizkustināja, uzrunāja. Varēja uztaustīt autores personību caur dzejoļiem.
    Nu. Bija forši, bija vērts izlasīt.

  • te nu sieviete  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 15:21

    Nu dajebko - pastāsti,- kas ir un kas nav dzeja?Lasītājs ir tikai viena no tūkstoš iespējamām šķautnēm..

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Quotes_down
    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • Image

    2012. gada 27. decembrī, plkst. 8:12

    Ivars Ījabs: Ak, egles koks (6)

    Deviņdesmito gadu nogalē mana vecpuiša dzīvokļa kaimiņš un labs draugs vienā personā mani pārliecināja: brīvdomīgam cilvēkam neklājas būt dogmatiskam, tādēļ labākais "tannenbaums" (tā mēs to saucām) patiesībā ir kadiķis.

  • Image

    2012. gada 8. maijā, plkst. 8:05

    Rudrešs Mahantapa: Mūzikai piemīts šāds spēks (1)

    "Es varētu visu atlikušo mūžu censties spēlēt kā Čārlijs Pārkers. Taču, pirmkārt, Čārlijs Pārkers nez vai to būtu gribējis. Un tam arī nebūtu nekādas jēgas. Kāds no tā būtu labums?"

  • Image

    2014. gada 27. janvārī, plkst. 7:01

    Inga Vasiļjeva: Rienci. Bez triumfa un sakāves (1)

    Radošajai komandai tika uzticēts godpilns uzdevums – radīt iestudējumu, kas gan mūsu, gan viesu prātos nostiprinātu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Tas ir eksāmens, kas formāli, protams, izturēts.

  • Image

    2012. gada 6. februārī, plkst. 9:00

    Pauls Bankovskis: Tā kā tādi bērni (33)

    Rūpēs par bērnu tiesībām un drošību, izglītības sistēmas nemitīgu uzlabošanu un savām ērtībām, bērni arvien vairāk un vairāk tiek atbrīvoti no pienākumiem un riska.

  • Image

    2013. gada 12. septembrī, plkst. 3:14

    Čema Martiness: Šopēna sirds un citi dzejoļi

    Kamēr tu guli, briesmoņi runā ar mani, šīs lauzītās ēnas uz sienām, kas baltas kā kauli, tie saka man, ka nekas nav mana tiesa, vien klusums, akmeņu kurlums pret jūru, magnolijas rītausmas mēmajā dūmakā, vējš, plosīdams lapotnes kokiem un deldēdams manas ribas kā smilšpapīru.

  • Image

    2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Jāps Krols: Otrais numurs (2)

    Pusaugu meitene no pirmā numura ziedojumu vākšanu sāka ar māju pāri ielai. Viņa piegāja pie ārdurvīm, rokās tukšs spainis un ziedotāju saraksts.

  • Image

    2014. gada 29. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Drulle: Skaļi vaidi par vienu eiro (3)

    Tas, kas liek manai sirdij priekā salēkties aukstā janvāra dienā, ir zupas katls ar nosaukumu "ribollita". Ribollita ir sena un pamatīga itāļu zemnieku zupa, kas tulkojumā nozīmē "vēlreiz vārīta".

  • Image

    2014. gada 15. oktobrī, plkst. 8:10

    Silvija Tretjakova: Tiesības klusēt par izlasīto

    Intervijā Silvija Tretjakova stāsta par lasīšanas veicināšanas programmu "Bērnu un jauniešu žūrija", lasīšanas tendencēm, kā arī atklāj to, kāpēc jāļauj bērnam par izlasīto klusēt.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv