Recenzija

Katrīna Kuduma: Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma

Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu "Kailsals", Pētergailis, 2012

Dainas Sirmās debijas krājums "Kailsals" man ir negaidīts un ļoti iepriecinošs literārs pārsteigums. Tā ir grāmata, kas izlasāma vienā paņēmienā un ko gribas lasīt un pārlasīt vēl un vēlreiz, un katrā no šīm reizēm tajā izdodas uztaustīt kādu līdz šim nepamanītu šķautni. Autores dzejas pasaule ir neizskaistināta, blīva, spēcīga un apbrīnojami precīzi izzīmēta, šīs poētikas radīto sajūtu intensitāte dažbrīd ir elpu aizcērtoša gluži kā kailsals.

Atzīšos (cerībā, ka šajās lamatās neiekritīs citi potenciālie grāmatas lasītāji), ka pie krājuma lasīšanas ķēros ar zināmu skepsi, jo ar autores tekstiem līdz šim nebiju pazīstama, taču jau pie pirmajiem dzejoļiem sapratu, ka šī dzeja neliek vilties, tieši pretēji, secinu, ka tā ir viena no spēcīgākajām pēdējā laika debijām Latvijas dzejas telpā.

Reti kuram dzejas krājumam ir atrasts nosaukums, kas tik precīzi raksturo grāmatas kopnoskaņu. Kailsals sevī ietver divus raksturlielumus: salu – aukstumu un kailumu – atklātību, atvērtību, neslēpšanos, tiešumu. Tieši tā es izjūtu autores pasaules tvērumu: "Dzīve izzāģēta kā mežs, (..) būs vieta putenim ieskrieties,/ aizklājot bedres/ ar savām svelošām segām." (21. lpp.) Tā ir skatīšanās acīs pasaulei tādai, kāda tā ir, bez izpušķojumiem, izlikšanās, pasaulei ar visām tās plaisām, dubļiem un tumsu. Kailsals nav tikai laikapstākļi, bet pasaules izjūtas un tvēruma forma: "gadalaiki vairs nemainās – kailsals/ zaļdzeltenie lazdu skaru putekļi – kailsals/ Jāņu nakts līgo/ pūkainā veļu migla ir kailsals" (75. lpp.), tomēr te nevalda bezcerība vai sastingums, bet gan stipra dzīvības uguns, kas spalgo aukstumu iztur: "uguns guntiņa tuvu tuvu blakām/ ledus grēdu kristāliskajā vizmā." (75. lpp.)

Autores teksti atspoguļo sievietes pasaules izjūtu un redzējumu – nobriedušu, brīžiem skarbu, ilūzijas un pasaules izskaistināšanu atmetušu, tomēr pilnu maiguma un iejūtības. Krājuma pirmās četras nodaļas noslēdzas ar dzejoļiem par sievieti, kas vairs nav jauna, bet pāri pusmūžam, šie teksti, izņemot pēdējo "kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.), kuru es uzskatu par ievērojamu atkritienu stilistikas un citu poētisko kvalitāšu ziņā, ļoti spilgti atklāj sievieti kā mīļoto, māti un arī meitu, šajos tekstos sievietes tēlā it kā saplūst visas viņas iespējamās lomas, visas esamības un laiki: "sieviete ar bērnu nogūlās dārza šūpuļtīklā kā šūpulī abi divi." (55. lpp.) Sievietes tēls autores dzejā top vēl ietilpīgāks, jo atklāj ne tikai sievišķās būtības izpausmes dažādās paaudzēs un lomās, bet arī, kā jau Ronalds Briedis grāmatas ievadvārdos norāda, ietilpina sevī arī tautas vēstures un nacionālās identitātes veidošanās un nostiprināšanās noskaņas. Sieviete ir sākums un beigas, punkts, kurā sakoncentrējas viss, kas jau noticis un kas vēl notiks: "Dikļu rijā pirms trīssimti gadiem/ es biju jau skolotāja." (13. lpp.) Iepriecinoši, ka D. Sirmās dzeja atšķiras no tā sauktās sieviešu dzejas, tā spēj pārsteigt ar poētikas tiešumu (it kā vienkāršību) un reizē ietilpīgumu un dziļumu. Šī nav spilgtu krāsu, krāšņu dziesmu vai mutuļojošu pilsētas dzīvi iemiesojoša dzeja, tā ir ziemeļnieciski skaudra un reizēm gandrīz šokējoši precīza sievietes būtības atklājēja. Autores dzejoļi atklāj pasaules, vēstures un dabas ainas no sievietes skatpunkta.

Ļoti iepriecina autores valoda, šajā dzejā praktiski nav liekvārdības, kas, pēc manām domām, ir visai reta parādība. Lakoniskums un izteikta precizitāte kopā ar pamatīgu un autorei raksturīgu tēlu sistēmu (dabas, gadalaiku u. c tēli) veido stabilu, oriģinālu un pārliecinošu poētiku. Dzejniece valodu lieto prasmīgi, tekstiem nav raksturīgas manipulācijas ar valodu, tukšas valodspēles, rotaļas ar vārdiem šeit ir izteiksmes līdzeklis, nevis pašmērķis. Kā spilgtākie piemēri minami dzejoļi "rāvokšņa taka dūkņā" (17. lpp.) un "tikai lauskas uz mutes zemē mitrajā" (19. lpp.), kur teksta saturiskā būtība nepazūd mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un valodspēļu biežņā: "rāvokšņa taka dūkņā/ dancina mani no ciņa uz cini/ izrotā ar purva mirti/ nober sulīgu dzērveņu sauju kā ēsmu (..) garās lietavas izskalo puvi/ jauno dzinumu mirgā/ lai akaču šūpās nāk paisums/ peldināt brīvi ļaudis un zirgus.” (17. lpp.)

Vēl viena liela krājuma veiksme ir dzejoļu izkārtojums, ļoti spēcīgi un pārliecinoši teksti mijas ar atelpas dzejoļiem, tādējādi neliekot lasītājam pagurt no dzejas uzburto sajūtu intensitātes. Dzejoļi, kas, manuprāt, veido grāmatas kodolu ("Pagrabs", "līdz lidojumam tikai piecas minūtes", "sals iestiklo upi", "es tevi gaidīju tāpat kā tavus brāļus un māsas", "Baikāls II", "gadalaiki vairs nemainās – kailsals", "cikls par sievieti pusmūžam pāri" un daudzi citi lieliski dzejoļi), izkārtoti piecās krājuma daļās proporcionāli tiem tekstiem, kas ļauj ievilkt elpu ("Ar katru dienu es kļūstu jaunāka", "uz muguras, kuru tev pagriezu", "Lielais sprādziens kosmisko tuvību" u. c.). Krājumā praktiski nav dzejoļu, kas noskaņas vai māksliniecisko kvalitāšu ziņā šķistu neiederīgi, varbūt vienīgi jau iepriekš minētais dzejolis "Kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.). Man netop skaidra ne šī dzejoļa par sievieti ar krūšu un zobu protēzēm būtība, ne tā loma krājuma kopainā. Nedaudzos dzejoļos vietām parādās autorei principā neraksturīgas banalitātes un dzejā jau līdz apnikumam novazātas frāzes, piemēram, "un visas pasaules skumjas izšuj sudrabā" (14. lpp.), "sirdslietās, sirdslietū" (15. lpp.), "notiesā mani uz dzīvi" (29. lpp.), "durvīs iecirstā sirds" (35. lpp.). Tomēr gribas uzsvērt, ka šīm sīkajām neveiksmēm neizdodas sabojāt krājuma pārliecinošo kopainu, kas man kā, iespējams, diezgan piekasīgai dzejas lasītājai ir viens no daudzajiem grāmatas radītajiem pārsteigumiem.

Uzskatu, ka Daina Sirmā latviešu literatūrā sevi ir pieteikusi ar ļoti veiksmīgu un spilgtu debiju. "Kailsals" iekļaujas latviešu sieviešu dzejas kopainā, tomēr iepriecinoši, ka autorei piemīt savs, atšķirīgs rokraksts un savdabīga poētika.

Varu atzīties, ka krietnu laiku manās rokās nebija nonācis dzejas krājums, kas radītu tās gandrīz smeldzošās prieka tirpas un aizrautību, kura robežojas ar elpas trūkumu, liekot noprast, ka grāmata ir tevi savaldzinājusi, notvērusi savos tīklos, kaut kādā ziņā likusi iesaistīties. "Kailsals" noteikti ir viena no tām grāmatām, kas mani ir padarījušas mazliet laimīgāku.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  •  

    2012. gada 29. jūnijā, plkst. 2:00

  • Artūrs  

    2012. gada 15. jūnijā, plkst. 16:46

    Katrīn, šo grāmatiņu neesmu lasījis, bet Tu gan esi dzimusi, lai rakstītu.

  • bet  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 17:31

    satori grāmatu sarakstā Kailsala nemaz nav...

  • alise r.  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 17:15

    Tikko divos piegājienos ar pavisam īsas dažu minūšu pauzītes atelpu izlasīju grāmatu.
    Noteikti izlasīšu vismaz vēl vienu reizi. Atstāja iespaidu par dzīves rūdītu sievieti, dzeja arī tāda - nedaudz nobružāta, nesaudzēta, raupja. Auksta, mitra, purvaina, brikšņaina.
    Bet - man pašai par pāsteigumu - labā, patīkamā ziņā. Šīs grāmatas dzejas pasaule man šķita diezgan sveša, bet.. tomēr aizkustināja, uzrunāja. Varēja uztaustīt autores personību caur dzejoļiem.
    Nu. Bija forši, bija vērts izlasīt.

  • te nu sieviete  

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 15:21

    Nu dajebko - pastāsti,- kas ir un kas nav dzeja?Lasītājs ir tikai viena no tūkstoš iespējamām šķautnēm..

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Īstā apziņas vēsture sākas ar pirmajiem meliem.

    Quotes_down
    Josifs Brodskis

Iesakām

  • Image

    2013. gada 5. augustā, plkst. 7:08

    Reinis Lazda: Kritiskā žurnālistika (7)

    Viens no būtiskākajiem sabiedrību veidojošajiem procesiem ir pārliecināšana. Katrā sabiedrībā zinošākie, spējīgākie prot pārliecināt tos, kuri attiecīgajā tēmā nav tik zinoši, spējīgi.

  • Image

    2014. gada 10. aprīlī, plkst. 7:04

    Arnolds Klotiņš: Izzināt, kā mūzika uzbūvēta (1)

    Rīgas mūzikas dzīve ir diezgan bagāta. Tāpat brīnos, cik pie mums daudz drukā grāmatu. Ne katrā lielā Eiropas pilsētā ir tāda kultūras dzīve kā Rīgā. Tikai vajag vairāk baudīt, vairāk apmeklēt koncertus un vairāk lasīt.

  • Image

    2014. gada 23. janvārī, plkst. 7:01

    Katrīna Rudzīte: Labirintā

    Šī noteikti nebūs grāmata, ar kuras palīdzību pārcelties uz kādu citu eksotisku realitāti, aizbēgt no ikdienas nomāktības un noguruma vai caur literāriem tēliem, kuri pat ciešanās un nelaimēs ir skaistāki un patiesāki un jūt vairāk un intensīvāk nekā mēs.

  • Image

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 8:10

    Pauls Bankovskis: Grāmatas vāks (12)

    Kopš mazotnes manī ieaudzināta pietāte pret jebkuru cietos vai mīkstos vākos iesietu lappušu apkopojumu. Grāmatas ir jāsaudzē, tās nedrīkst plēst, nedrīkst atlocīt lappušu stūrīšus, nedrīkst tajās zīmēt un rakstīt.

  • Image

    2013. gada 22. februārī, plkst. 8:02

    Jana Egle: Bet miers ar tevi mīļā (8)

    Naktīs kad tevis nav blakus viņa kā zaķis nedroši iemieg atvērtiem plakstiem acis kalst un smaragda zibšņi no nevienādajām zīlītēm tukšas istabas pelēkzaļos nospiedumus uz tīklenes atstāj

  • Image

    2013. gada 18. novembrī, plkst. 7:11

    Māra Zālīte: Pieci pirksti (fragments) (7)

    Valsts svētkos gribam uzdāvināt jums fragmentu no Māras Zālītes autobigrāfiskā romāna "Pieci pirksti", kas drīzumā iznāks apgādā "Mansards". Tajā stāstīts par piecgadīgas meitenes pārbraukšanu mājās no Sibīrijas.

  • Image

    2013. gada 8. oktobrī, plkst. 7:10

    Laikmetīgā māksla bērniem un jauniešiem (2)

    Sadarbībā ar televīzijas raidījumu "VISS notiek" turpinām stāstu sēriju “Mākslai vajag telpu”. Šajā reizē Eva Ikstena – Strapcāne pēta, vai laikmetīgā māksla ir pieejama bērniem un jauniešiem.

  • Image

    2014. gada 13. martā, plkst. 3:03

    Lorēna Monseina Roudsa: Melnģīmji Latvijā (10)

    Šajā rakstā es gribu parādīt, ka (balto) Latvijas iedzīvotāju melnģīmju priekšnesumi tiek balstīti saskarsmē ar dažādiem pagātnes naratīviem, kas ar vizuālās atmiņas starpniecību pārnesti caur bērnu grāmatām, animācijas filmām un Latvijas medijiem.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv