Recenzija

Baiba Petrenko: Jaunie vecie Indrāni

Atzīmējot pirmā latviešu lugas iestudējuma krievu valodā simtgadi, Rīgas Krievu teātrī ir iestudēta Rūdolfa Blaumaņa luga "Indrāni". Izrādes režisors – Elmārs Seņkovs, scenogrāfs – Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo, izrādes muzikālā noformējuma autors – Goran Gora.

Režisors par izrādi saka tā: "Mūsu mērķis – izstāstīt sen visiem zināmo stāstu it kā no jauna; atrast risinājumu, kas aizraus skatītāju, bet ieinteresēt mēs vēlamies ar precīzu un jūtīgu psiholoģisku spēli. Aktieriem nāksies lauzt priekšstatus par tēliem un attīstīt katra tēla dramaturģiju līdz pēdējai niansei. Mēs vēlamies likt uzsvaru uz divu laikmetu maiņu – jaunās paaudzes un jaunā laika ienākšanu, kas pieprasa pārmaiņas. Un uzdosim jautājumu: ko iesākt ar veco? Kā attiekties pret to, kas bijis? Savās alkās pēc Jaunā – ko

mēs gaidām, ko vēlamies? Un, ja atbilde ir "dzīves mīlestību", "tuvāko mīlestību", tad to būs ļoti grūti, tik grūti iemācīties."

Noskatoties pirmizrādi, mans pirmais un spēcīgākais iespaids bija neiztrūkstoša sajūsma par Rūdolfu Blaumani. Viņš no tiesas ir mūsu Šekspīrs, Čehovs vai Ibsens – lai arī katram sava tematika, viņus visus vieno dramatiskā meistarība, un Blaumanis ir tieši tāds – drāmas meistars. Nav šaubu, ka ir vērts iestudēt viņu arī simt gadu pēc lugu tapšanas. Un izrādes veidotāju stilīgais iznāciens uz paklanīšanos T kreklos ar Blaumaņa portretu liek domāt, ka jauni cilvēki Blaumani iestudē ne jau tradīcijas vai inerces dēļ, bet tāpēc, ka viņu sajūsma nav mazāka par manējo.

Lai gan izrāde tapusi, atzīmējot pirmā latviešu lugas krievu valodā iestudējuma jubileju, fakts, ka iestudējums ir krievu valodā, manuprāt, īpašus komentārus neprasa. Valoda šīs izrādes kontekstā ir otršķirīga vai treššķirīga, un tā tam arī vajadzētu būt. Pat personvārdi Zelmiņa, Noliņš un citi, pirmajā brīdī izskanējuši krieviskā tekstā neiederīgi, drīz jau izklausās pavisam dabiski. Interesanti, ka dažviet krieviskais teksts nozīmes un izteiksmes stila ziņā atšķīrās no autora teksta, radot jautājumu, vai tas bija tulkotāja pirksts vai aktieru improvizācija.

Iestudējums ir veidots divos cēlienos, pirmajā ievērojot stilizētu, bet salīdzinoši tradicionālu spēles telpas interpretāciju. Otrajā notiek sava veida kanonu, iepriekš ieviesto noteikumu laušana, ievietojot notiekošo citā vidē, bet saglabājot pašus tēlus un to attiecības nemainīgus. Darbība otrajā cēlienā saturiski joprojām norisinās Indrānu mājās, bet fiziski – muzejā, kurā tēva un mātes pirtiņa, Edvarta un Ievas pusdiengalds, Edžiņa gulta u. c. ir eksponāti. Šis man šķita aizraujošs gājiens ar zirdziņu – tēli nav modernizēti, nav iemesti mūsdienās, nav arī lauzta viņu attiecību attīstība, taču ar telpas maiņu viss ir mainījies. Turklāt muzejs nebūt nerada diskomfortu, neliek pārkārtot skatījumu, tikai padziļina uztveri par notiekošo, uzslāņo papildu nozīmi. Nepārstājot būt "Indrāni", izrāde kļūst par komentāru par "Indrāniem" – taču bez hipsterīgas ironijas, drīzāk kā jautājums jautājumā. Kamēr Blaumanis tekstā risina paaudžu attiecības, izrādes autori ir panesuši attiecības starp veco un jauno plašākā kontekstā, dodot impulsu prātot arī par tradīciju, paražu, ideālu maiņu un citām būtiskām tēmām, kas skar cilvēku attiecības un laiku.

Priekšstati, kā solīts, ir lauzti – tēli no tiesas ir interpretēti brīvi. Indrānu māju kaimiņš Kaukēns šajā iestudējumā ir omulīgs onkulis, kas katra teikuma galā skaļi smejas, padarot dialogos risināto smago tematiku vieglāku un sadzīviskāku. Arī citu tēlu vidū attiecības ir dabiskas, ir atmesta stīvā runas maniere, kādu bieži var novērot veco laiku dramaturģijas iestudējumos. Brīžiem pat iezogas pa frivolitātei – kādam varbūt tā šķita kā kaitinoša ākstīšanās, bet man cilvēciskošana ar šādu paņēmienu likās iederīga.

Tomēr, atbrīvojot tēlus no priekšstatiem par to, kā Blaumaņa varoņiem būtu jāuzvedas, nav izdevies tos psiholoģiski padziļināt, tas būtu arī mans lielākais iebildums. Tēli ir viendimensionāli, ir skaidri noteikts, kurš šeit ir labais (nabaga vecīši), kurš sliktais (nepateicīgie bērni). No vienas puses, dramaturģiskais materiāls jau sākotnēji runā par sliktu jaunajiem, Blaumanis ir devis viņiem maz iespēju tikt attaisnotiem. Taču man būtu gribējies redzēt šīs attiecības vienlīdzīgākas. "Indrānu" iestudējums Dailes teātrī, ko redzēju pirms dažiem gadiem, piedāvāja iespēju arī Edvartam un Ievai nopelnīt skatītāju simpātijas, un šāds skatījums man personīgi ir tuvāks.

Atbildot uz režisora jautājumu "ko iesākt ar veco?", jāsaka, ka pēc šīs izrādes noskatīšanās es tā arī nesapratu, kāpēc ar veco būtu kaut kas jāiesāk. Šis nav tas gadījums, kad prasās pēc revolūcijas, ja veco var pārdzīvot bez nolieguma vai sacelšanās. Stāsts tā arī palika par traģēdiju ģimenē, par strīda karstumā izdarītiem muļķīgiem lēmumiem un to skarbajām sekām, par netaisnību. Izrāde drīzāk kalpo kā pamācība, "kā nevajag risināt paaudžu attiecības", un pēc tās noskatīšanās gribas piezvanīt mammai un atvainoties par nepaklausību. Varbūt tieši to arī Blaumanis ir gribējis – parādīt, kā nevajag darīt. Tad arī nepieciešamība pēc "tuvākā mīlestības" nešķiet kā neaizsniedzams ideāls, bet gan dabiska nepieciešamība, bez kuras dzīve nav iespējama.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • folk  

    2012. gada 3. jūnijā, plkst. 13:05

    es vispā brīnos, kāpeč Indrānus mēs gribam saukt par kaut ko ar latvietību saistītus. Paaudžu konflikts bijis visur un vienmēr. Es uzskatu, ka tā ir izcila luga, jāpiekrīt autorei, ka Blaumanis tiešām ir drāmas karalis. Bet to iepsējams iestudēt jebkur, vienalga, kurā teātrī vai valstī

  • dn  

    2012. gada 2. jūnijā, plkst. 23:53

    pierītu, Blaumanis ir tulkojams bez aiztures. Visi viņa gabali tādi cilvēciski, bez izteiktām nacionālajām iezīmēm. Nav visiemīļotākais krievu drāmai no latviešu autoriem? Par Čehovu un Ostrovski nestrīdēšos, bet Dostojevskis liekas, izteikti nelatvisks. Nespēju identificēties, interesanti, vai krievi to spēj. Man gan neliekas traki vienmēr atcerēties kas kurš ir. Tas tomēr taisa pasauli krāsaināku. Mūs vieno tik pat daudz cik šķir. nevajadzētu melot nevienā virzienā.

  • Baiba Baltruka  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 17:14

    Vai iestudējot Čehovu vai Ostrovski mēs analizējam kā šie ar krievu mentalitāti saistītie darbi iekļaujas latviešu teātra vidē? Diez vai, jo tēmas par kurām runā autori, ir vispārcilvēciskas. Tieši tāpēc, noskatoties Indrānus, vismaz man šī tautību un valodas tematika nešķita būtiska, jo es neredzēju tur latviešus, kurus spēlē krievi, bet gan cilvēkus. Manuprāt, nevajag katra krievu un latviešu saskarsmes punkta centrā izvirzīt nacionalitātes aspektu, ja tā vietā mēs varam kopīgi parunāt par vispārīgo.

  • Silvija  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 15:32

    Būtu gribējies, lai vairāk paanalizēts aspekts par krievu valodas un mentalitātes fonu (ņemot vērā, ka aktieri tomēr krievu tautības un potenciālie skatītāji arī), jo Indrāni tomēr ir cieši ar latvietību un latvieša identitāti saistīts darbs.. Tas būtu interesanti.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Esmu ievērojis, ka nekas no tā, ko es neesmu pateicis, man nav nodarījis ne mazāko ļaunumu.

    Quotes_down
    Kelvins Kūlidžs

Iesakām

  • Image

    2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.

  • Image

    2014. gada 13. maijā, plkst. 14:05

    Mākslai vajag telpu: Saruna ar Helēnu Demakovu (2)

    Sadarbībā ar raidījumu "VISSnotiek" un sabiedrisko iniciatīvu "Mākslai vajag telpu" piedāvājam sarunu ar Helēnu Demakovu.

  • Image

    2012. gada 23. maijā, plkst. 9:05

    Pauls Bankovskis: Atrasta jēga (7)

    Vietējie mūsdienu mākslas darbinieki jutuši pienākumu ievērojamajam viesim pasākumā dot vārdu. Soross vārdu arī ņēmis, taču neviens no klātesošajiem itin neko no viņa teiktā neesot sapratis.

  • Image

    2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Reinis Lazda: Saldā diktatūras garša (13)

    Par diktatoru gandrīz nekad nepiedzimst, tādēļ mums ir lielisks materiāls diktatora salīdzināšanai pašam ar sevi – kāds viņš bija pirms nokļūšanas pie varas, un vai vēlāk viņa uzskati, rīcība mainījās.

  • Image

    2014. gada 27. jūnijā, plkst. 6:06

    Laura Elcere: Divvientulība (3)

    Pamodos no tādas mazas vēlmītes nomirt, bet tas jau laikam normāli. Nevar taču visu laiku gribēt dzīvot. Vai arī, zini, krūtīs kā tāda ieplaisājusi ledene ar biezu, karstu pildījumu. Kad rakstu, tad kļūst vieglāk, tā jau ir ar rakstīšanu.

  • Image

    2013. gada 25. jūlijā, plkst. 7:07

    Pauls Bankovskis: Riteņi (4)

    Es jau sen par bīstamākajiem pilsētas satiksmes dalībniekiem uzskatu nevis auto- vai velobraucējus, bet neko neredzošus un nedzirdošus gājējus, kas runā pa mobilo tālruni.

  • Image

    2014. gada 27. martā, plkst. 5:34

    Vents Sīlis: Nāves banalitāte (8)

    Cilvēks ir būtne, kas zina, ka ir mirstīga. Šī zināšana ir neatgriezeniska – tiklīdz doma par nāvi ir ienākusi cilvēkam prātā, to vairs nav iespējams ignorēt vai izdzēst, lai arī kā mēs to reizēm vēlētos.

  • Image

    2013. gada 4. jūnijā, plkst. 8:06

    Ilze Stikāne: Buki, lāči, kaķi un nekrietneļi

    2012. gada "raža" Latvijas bērnu oriģinālliteratūrā sagādājusi patīkamu pārsteigumu jau ar to vien, ka grāmatu skaitliski IR vairāk nekā iepriekšējos gados – ap 60 jaunu grāmatu, kuras iepriecina ar vairākiem spilgtiem un novatoriskiem tēliem.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv