Recenzija

Baiba Baltruka: Jaunie vecie Indrāni

Atzīmējot pirmā latviešu lugas iestudējuma krievu valodā simtgadi, Rīgas Krievu teātrī ir iestudēta Rūdolfa Blaumaņa luga "Indrāni". Izrādes režisors – Elmārs Seņkovs, scenogrāfs – Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo, izrādes muzikālā noformējuma autors – Goran Gora.

Režisors par izrādi saka tā: "Mūsu mērķis – izstāstīt sen visiem zināmo stāstu it kā no jauna; atrast risinājumu, kas aizraus skatītāju, bet ieinteresēt mēs vēlamies ar precīzu un jūtīgu psiholoģisku spēli. Aktieriem nāksies lauzt priekšstatus par tēliem un attīstīt katra tēla dramaturģiju līdz pēdējai niansei. Mēs vēlamies likt uzsvaru uz divu laikmetu maiņu – jaunās paaudzes un jaunā laika ienākšanu, kas pieprasa pārmaiņas. Un uzdosim jautājumu: ko iesākt ar veco? Kā attiekties pret to, kas bijis? Savās alkās pēc Jaunā – ko

mēs gaidām, ko vēlamies? Un, ja atbilde ir "dzīves mīlestību", "tuvāko mīlestību", tad to būs ļoti grūti, tik grūti iemācīties."

Noskatoties pirmizrādi, mans pirmais un spēcīgākais iespaids bija neiztrūkstoša sajūsma par Rūdolfu Blaumani. Viņš no tiesas ir mūsu Šekspīrs, Čehovs vai Ibsens – lai arī katram sava tematika, viņus visus vieno dramatiskā meistarība, un Blaumanis ir tieši tāds – drāmas meistars. Nav šaubu, ka ir vērts iestudēt viņu arī simt gadu pēc lugu tapšanas. Un izrādes veidotāju stilīgais iznāciens uz paklanīšanos T kreklos ar Blaumaņa portretu liek domāt, ka jauni cilvēki Blaumani iestudē ne jau tradīcijas vai inerces dēļ, bet tāpēc, ka viņu sajūsma nav mazāka par manējo.

Lai gan izrāde tapusi, atzīmējot pirmā latviešu lugas krievu valodā iestudējuma jubileju, fakts, ka iestudējums ir krievu valodā, manuprāt, īpašus komentārus neprasa. Valoda šīs izrādes kontekstā ir otršķirīga vai treššķirīga, un tā tam arī vajadzētu būt. Pat personvārdi Zelmiņa, Noliņš un citi, pirmajā brīdī izskanējuši krieviskā tekstā neiederīgi, drīz jau izklausās pavisam dabiski. Interesanti, ka dažviet krieviskais teksts nozīmes un izteiksmes stila ziņā atšķīrās no autora teksta, radot jautājumu, vai tas bija tulkotāja pirksts vai aktieru improvizācija.

Iestudējums ir veidots divos cēlienos, pirmajā ievērojot stilizētu, bet salīdzinoši tradicionālu spēles telpas interpretāciju. Otrajā notiek sava veida kanonu, iepriekš ieviesto noteikumu laušana, ievietojot notiekošo citā vidē, bet saglabājot pašus tēlus un to attiecības nemainīgus. Darbība otrajā cēlienā saturiski joprojām norisinās Indrānu mājās, bet fiziski – muzejā, kurā tēva un mātes pirtiņa, Edvarta un Ievas pusdiengalds, Edžiņa gulta u. c. ir eksponāti. Šis man šķita aizraujošs gājiens ar zirdziņu – tēli nav modernizēti, nav iemesti mūsdienās, nav arī lauzta viņu attiecību attīstība, taču ar telpas maiņu viss ir mainījies. Turklāt muzejs nebūt nerada diskomfortu, neliek pārkārtot skatījumu, tikai padziļina uztveri par notiekošo, uzslāņo papildu nozīmi. Nepārstājot būt "Indrāni", izrāde kļūst par komentāru par "Indrāniem" – taču bez hipsterīgas ironijas, drīzāk kā jautājums jautājumā. Kamēr Blaumanis tekstā risina paaudžu attiecības, izrādes autori ir panesuši attiecības starp veco un jauno plašākā kontekstā, dodot impulsu prātot arī par tradīciju, paražu, ideālu maiņu un citām būtiskām tēmām, kas skar cilvēku attiecības un laiku.

Priekšstati, kā solīts, ir lauzti – tēli no tiesas ir interpretēti brīvi. Indrānu māju kaimiņš Kaukēns šajā iestudējumā ir omulīgs onkulis, kas katra teikuma galā skaļi smejas, padarot dialogos risināto smago tematiku vieglāku un sadzīviskāku. Arī citu tēlu vidū attiecības ir dabiskas, ir atmesta stīvā runas maniere, kādu bieži var novērot veco laiku dramaturģijas iestudējumos. Brīžiem pat iezogas pa frivolitātei – kādam varbūt tā šķita kā kaitinoša ākstīšanās, bet man cilvēciskošana ar šādu paņēmienu likās iederīga.

Tomēr, atbrīvojot tēlus no priekšstatiem par to, kā Blaumaņa varoņiem būtu jāuzvedas, nav izdevies tos psiholoģiski padziļināt, tas būtu arī mans lielākais iebildums. Tēli ir viendimensionāli, ir skaidri noteikts, kurš šeit ir labais (nabaga vecīši), kurš sliktais (nepateicīgie bērni). No vienas puses, dramaturģiskais materiāls jau sākotnēji runā par sliktu jaunajiem, Blaumanis ir devis viņiem maz iespēju tikt attaisnotiem. Taču man būtu gribējies redzēt šīs attiecības vienlīdzīgākas. "Indrānu" iestudējums Dailes teātrī, ko redzēju pirms dažiem gadiem, piedāvāja iespēju arī Edvartam un Ievai nopelnīt skatītāju simpātijas, un šāds skatījums man personīgi ir tuvāks.

Atbildot uz režisora jautājumu "ko iesākt ar veco?", jāsaka, ka pēc šīs izrādes noskatīšanās es tā arī nesapratu, kāpēc ar veco būtu kaut kas jāiesāk. Šis nav tas gadījums, kad prasās pēc revolūcijas, ja veco var pārdzīvot bez nolieguma vai sacelšanās. Stāsts tā arī palika par traģēdiju ģimenē, par strīda karstumā izdarītiem muļķīgiem lēmumiem un to skarbajām sekām, par netaisnību. Izrāde drīzāk kalpo kā pamācība, "kā nevajag risināt paaudžu attiecības", un pēc tās noskatīšanās gribas piezvanīt mammai un atvainoties par nepaklausību. Varbūt tieši to arī Blaumanis ir gribējis – parādīt, kā nevajag darīt. Tad arī nepieciešamība pēc "tuvākā mīlestības" nešķiet kā neaizsniedzams ideāls, bet gan dabiska nepieciešamība, bez kuras dzīve nav iespējama.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • folk  

    2012. gada 3. jūnijā, plkst. 13:05

    es vispā brīnos, kāpeč Indrānus mēs gribam saukt par kaut ko ar latvietību saistītus. Paaudžu konflikts bijis visur un vienmēr. Es uzskatu, ka tā ir izcila luga, jāpiekrīt autorei, ka Blaumanis tiešām ir drāmas karalis. Bet to iepsējams iestudēt jebkur, vienalga, kurā teātrī vai valstī

  • dn  

    2012. gada 2. jūnijā, plkst. 23:53

    pierītu, Blaumanis ir tulkojams bez aiztures. Visi viņa gabali tādi cilvēciski, bez izteiktām nacionālajām iezīmēm. Nav visiemīļotākais krievu drāmai no latviešu autoriem? Par Čehovu un Ostrovski nestrīdēšos, bet Dostojevskis liekas, izteikti nelatvisks. Nespēju identificēties, interesanti, vai krievi to spēj. Man gan neliekas traki vienmēr atcerēties kas kurš ir. Tas tomēr taisa pasauli krāsaināku. Mūs vieno tik pat daudz cik šķir. nevajadzētu melot nevienā virzienā.

  • Baiba Baltruka  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 17:14

    Vai iestudējot Čehovu vai Ostrovski mēs analizējam kā šie ar krievu mentalitāti saistītie darbi iekļaujas latviešu teātra vidē? Diez vai, jo tēmas par kurām runā autori, ir vispārcilvēciskas. Tieši tāpēc, noskatoties Indrānus, vismaz man šī tautību un valodas tematika nešķita būtiska, jo es neredzēju tur latviešus, kurus spēlē krievi, bet gan cilvēkus. Manuprāt, nevajag katra krievu un latviešu saskarsmes punkta centrā izvirzīt nacionalitātes aspektu, ja tā vietā mēs varam kopīgi parunāt par vispārīgo.

  • Silvija  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 15:32

    Būtu gribējies, lai vairāk paanalizēts aspekts par krievu valodas un mentalitātes fonu (ņemot vērā, ka aktieri tomēr krievu tautības un potenciālie skatītāji arī), jo Indrāni tomēr ir cieši ar latvietību un latvieša identitāti saistīts darbs.. Tas būtu interesanti.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Visi vēlas mainīt pasauli, bet neviens nevēlas mainīt sevi.

    Quotes_down
    Ļevs Tolstojs

Iesakām

  • Image

    2012. gada 14. augustā, plkst. 8:08

    Reinis Lazda: Drošumspēja (11)

    Šo jēdzienu ir ieviesis Krofords Holings 1973. gada publikācijā "Resilience and stability of ecological systems". Viņš "resilienci" nošķir no stabilitātes, norādot, ka ar stabilitāti bieži vien nepietiek, lai pielāgotos mainīgiem apstākļiem un izdzīvotu tajos.

  • Image

    2013. gada 18. aprīlī, plkst. 7:04

    Juris Kmins: Jaunu cilvēku sejas ir neinteresantas (9)

    Juris Kmins par fotogrāfijas dabu, novecošanu un ideālā fotoaparāta neiespējamību, par saviem fotogrāfiju cikliem ar cilvēkiem lēcienā, teātra aizkulisēm, uz mūžu ieslodzītajiem un senioriem, kas apgūst datorprasmes.

  • Image

    2014. gada 17. jūnijā, plkst. 6:06

    Armands Znotiņš: Viena no Rīgas festivāla virsotnēm

    Dailes teātrī izskanējušais skaņdarbs stāsta ne jau tikai par modernisma audeklu raisītajiem iespaidiem vien. Tikpat būtisku nospiedumu te atstājis pašam autoram dziļi personisks notikums – komponista brāļa nāve.

  • Image

    2013. gada 13. februārī, plkst. 8:02

    Ingmārs Freimanis: Piedod, Dievs (35)

    Izmantojot bērniem piemītošo uzticību un paļāvību un pasniedzot viņiem reliģiskos priekšstatus kā patiesus, indivīdam uz visu mūžu var tikt atņemta iespēja justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti, nebaidoties no Visuma saimnieka soda.

  • Image

    2013. gada 10. aprīlī, plkst. 7:04

    Māris Salējs: Viss manī otrādi (7)

    domas rodas tā kā kodes nenokurienes tikai skaties: visa dzīve sacaurumota vai no caurumiem nāk gaisma lāga nezinu es tik savas elpas sveci dedzinu aizvien tālāk nesu savu kūpošo kožu pūļi šajā ziņā neatsver neko tikai lido pakaļ vārai gaismiņai tikko samanāmai tikko plaiksnīgai

  • Image

    2014. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    Ilmārs Šlāpins: Nepareizie dzīvesstāsti (6)

    Ādolfs grūbu putru neieredzēja vairāk par visu pasaulē, tāpēc centās to nobīdīt nost no šķīvja un paslēpt zem galdauta. Mamma to vienmēr pamanīja un dusmojās: "Āfrikā bērni mirst badā, bet tu te ņergājies kā tāds!"

  • Image

    2014. gada 20. martā, plkst. 7:03

    Baiba Baltruka: Ieskats ukraiņu literatūrā (2)

    Solidarizējoties ar ukraiņu tautu tās brīvības centienos, vēlamies pievērst lasītāju uzmanību spilgtākajiem ukraiņu literātu vārdiem, kas radījuši, veidojuši un uzturējuši ukraiņu literatūru un valodu.

  • Image

    2013. gada 9. maijā, plkst. 8:05

    Ieva Rodiņa: Piedzīvojums teātra pasaulē

    Šogad jau divpadsmito reizi no 25. līdz 29. aprīlim Krievijā, Novgorodā, notika starptautiskais bērnu un jauniešu teātra festivāls "Carj-skazka/Kingfestival" – iespējams, prestiža ziņā perifēra parādība Krievijas teātrī, tomēr piedāvātā repertuāra dažādības ziņā vērtīgs un pārdomas rosinošs notikums.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv