Recenzija

Image

Antonija Skopa-Šlāpina: Zaļā vārna nav ne zaļa, ne vārna

Par Kristīnes Ulbergas grāmatu "Zaļā vārna", "Dienas grāmata", 2012

Kas jums nāk prātā pirmais, ja jānosauc kāds stereotips? Blondīne pie stūres? Mīļākais skapī? Garlaicīga un nebaudāma jaunākā latviešu literatūra? Lai kā arī būtu ar blondīnēm un mīļākajiem, par garlaicību var sūdzēties tikai tie, kas "pēdējo reizi no laikmetīgās latviešu literatūras lasījuši Imantu Ziedoni skolas solā". Viens no latviešu literatūras vitalitātes spilgtākajiem apliecinājumiem ir arī Kristīnes Ulbergas jaunākais romāns "Zaļā vārna" – ceturtais viņas daiļradē un pirmais pieaugušajiem. Pagājušā gada nogalē šis darbs kopā ar Ingas Žoludes "Sarkanajiem bērniem" pelnīti saņēma otro vietu Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajā oriģinālromānu konkursā (pirmo vietu neieguva neviens) – grāmata ir aizraujoša, skaisti, taču ne pārskaistināti uzrakstīta, tai nevar pārmest ne laba stāsta, ne

oriģinalitātes trūkumu. Nezinu konkrētus iemeslus, kāpēc šis (vai arī Žoludes darbs) neieguva pirmo vietu, taču savi minējumi man ir. Pēc "Vārnas" izlasīšanas nepamet sajūta, ka romāns iesākts ar vienu ieceri, tomēr rakstīšanas laikā Ulberga vairākkārt mainījusi domas. Taču visu pēc kārtas.

Romānu veido divi savstarpēji paskaidrojoši naratīvi – tagadnes notikumi, kas aizsākas psihiatriskajā slimnīca, un tās bezvārda pacientes stāsts par savu dzīvi – sākot ar bērnību un beidzot ar notikumiem, kuru dēļ varone nonāk psihiatru aprūpē. Lasot viņas biogrāfijas bērnības daļu, kas ieved lasītāju ikdienišķu brīnumu un vienkāršu prieku pilnā pasaulē, neizbēgami rodas asociācijas ar Milna "Vinniju Pūku", Lindgrēnas "Karlsonu", Tūves Jānsones "Tēlnieka meitu", taču nostalģisko vientulības un sapņaino dzīves priekšnojautas sajūtu ātri pārtrauc vardarbības ainas un vulgārā pieaugušo pasaules realitāte. Manuprāt, šī romāna daļa – patiesībā pats sākums – Ulbergai izdevusies daudz izjustāka, dziļāka, sāpīgāka un dzīvāka par pārējām nodaļām, lai gan, iespējams, te savu lomu nospēlē dabiska cilvēka uztveres īpatnība aizpildīt tukšumus ar jau esošu pieredzi, un, protams, mūsu bērnības atmiņu un mītu pilnajai pasaulei šajā ziņā nav daudz konkurentu.

Uzskatu, ka arī slimnīcas tēlojums pirmajās nodaļās vismaz šķietami sola vairāk, nekā Ulberga piedāvā tālākās lapaspusēs – ar lakoniskiem, spilgtiem tēliem un smalku, neuzbāzīgu ironiju autore ievilina lasītāju savādā un svešādā apziņas telpā, kas asi kontrastē ar viegli pazīstamajām bērnības izjūtam, taču vēlāk slimnīcas ainas un situācijas kļūst pārāk izdomātas un neticamas, īpaši uzkrītoši tas ir galvenās varones un viņas ārsta komunikācijā. Brīžiem tā vien šķiet, ka Ulberga ieliek savu varoņu mutēs nevis viņu, bet kādu pavisam citu, ārpus romāna robežām eksistējošu cilvēku vārdus. "Jūsu stāsti par Vārnu ir tik aizraujoši un patiesi, it kā Vārna būtu īsta, bet jūsu ģimene pilnīgs mēsls, kā jau visas ģimenes no labākajām filmām. Tādus stāstus nav iespējams klausīties skaidrā prātā, atvainojiet," 135. lapaspusē pacientei saka viņas ārsts, kas iepriekš, konsultācijā a) kārtīgi pielej seju; b) atļaujas izteikt ar savas pacientes veselības stāvokli nesaistītus vērtējumus ("Zaudējāt nevainību ar to iedomīgo mākslinieku?", 128. lpp.).

Periodiski iztrūkstošo ticamību kompensē atrastais līdzsvars starp balsi, kas nes sižetisko slodzi, un poētiskākām, nereti skarbām pasāžām, kas piešķir stāstam dziļumu un raksturu.

Īpašu efektu rada arī aizrautīgais izsaukumu zīmju izmantojums dialogos, kas kaitina līdz brīdim, kad kļūst skaidrs, ka apzināti vai neapzināti Ulberga ar to panāk sirreālu multfilmas noskaņu, kas mīkstina emocionālās un fiziskās vardarbības aprakstus un labi sasaucas ar romāna dekorācijām – psihiatrisko slimnīcu.

Lai arī darbs daudzējādā ziņā ir interesants, uzdodot pavisam vienkāršu jautājumu – par ko tas ir – atklājas, jo vairāk un rūpīgāk par to domā, jo bilde kļūst neskaidrāka. Vispirms jau Zaļās vārnas tēls, kas ir tik plūstošs un mainīgs, ka laiku pa laikam šķiet, ka arī pašai Ulbergai tas ir noslēpums. Brīžiem tas ir iedomu draugs, halucinācija, brīžiem pavisam fiziska būtne ("viņi atraduši milzu putnu ar zaļu neilona apmetni, viņu tēvs to apdullinājis", 175. lpp), brīžiem daļa no varones identitātes ("mēs [palātā] esam četras, F22, Ērms, Sniegbaltīte un es – Zaļā Vārna", 18. lpp.), taču visbiežāk varone un Zaļā vārna ir atsevišķas, neatkarīgas būtnes ar neatkarīgām zināšanām par pasauli ("Kašalots ir zivs visātrākā, – saka Vārna. Es neatbildu, jo nezinu, kas ir kašalots." 122. lpp.). Vienā brīdī sāk šķist, ka Zaļā vārna reprezentē dabas un instinktu pasauli, galvenās varones "dzīvniecisko" un nepieradināto pusi ("Viņa [Vārna] pieglauž knābi Buka ausij, nečukst, izlaiž mēli, kas man par izbrīnu ir šķelta kā rāpulim, apvij to ap Buka ausi, sasodīti maigi, kā sieviete no filmām. Ko gan viņa kanonā čukstēs Buka ausī – es nobīstos ne pa jokam. Taču viņa pagaidām tikai glāsta Buka ausi ar mēli, ar kuru nupat aizstāvējusi Jēzu", 127. lpp.). Tomēr jau nākamajā brīdī šis minējums izgaist kā dūmi – vārna cēlsirdīgi aizlido un atstāj galveno varoni vienu, kad tā nolemj pārgulēt ar veco mākslinieku ("Tev garais ceļš līdz galam vienai jānoiet", 127. lpp.), bet, pašķirstot grāmatu turp un atpakaļ, atklājas, ka vārna arī labprāt moralizē. Varētu šķist loģiski un likumsakarīgi, ka Zaļā vārna ir tā, kas ļauj galvenajai varonei palūkoties uz pasauli no augšas, distancēti un bez iepriekšpieņemtiem priekšstatiem, taču šāda interpretācija ir ja ne gluži pretrunā, tad vismaz nelīmējas ar vārnas untumaino, greizsirdīgo raksturu un uzskatu konkrētību – viņa pati noteikti nelūkojas uz notiekošo no putna lidojuma.

Vēl lielākas problēmas ir ar galvenās varones motivāciju – kas īsti ir tas, ko viņa meklē un kā viņa alkst? Pirmajā nodaļā, varones dzīvesstāsta pašā sākumā, parādās meža tēls – iztēles radīta, taču tāpēc ne mazāk reāla vieta, kur mazā meitene iekārto sev mājas, taču pēc vardarbīga konflikta ģimenē un mātes atraidījuma mežs nodeg, un pāri paliek tikai Zaļā vārna ("vienīgā, kas izglābās no tava meža, pārējie sadega", 16. lpp.). Beigu nodaļā varone atgriežas izdegušajā vietā, un varētu domāt, ka visu romānu viņa meklē mājas šī vārda plašākajā nozīmē vai, teiksim, savu identitāti – par to liecina gan pēdējais teikums, gan atsevišķas vietas romānā, tomēr viss pārējais vedina domāt, ka viņas meklējumu galvenais mērķis drīzāk ir brīvība.

Nelielā intervijā Jāņa Rozes grāmatnīcu "Ziņnesim" autore arī atzīst, ka grāmata rakstīta "visiem, kas zaudējuši brīvību". Lai arī romāns sākas nosacītā nebrīvē – psihiatriskajā slimnīcā –, pa īstam šī tēma ieskanas tikai romāna vidū, kur mēs lasām par kādas ne sevišķi nobriedušas būtnes ieslodzīšanu kvaziģimenē un viņas mēģinājumiem aizbēgt un atbrīvoties no despotiskā vīra un viņai nevajadzīgajiem, svešādajiem bērniem. Nav gan saprotams, kas viņu notur "ieslodzījumā", jo nekādas mīlestības pazīmes atsvešinātajās attiecībās ar bērniem nav novērojamas, un nav skaidrs, kādas ir viņas jūtas pret viņas vardarbīgo vīru. Varētu domāt, ka tas ir stāsts par atkarību no vīrieša, no attiecībām, taču galvenās varones uzvedību drīzāk raksturo vienaldzība un bezatbildība, kas mijas ar neizskaidrojamu ļaušanos pazemojumam. Ja tomēr romāns ir par brīvības zaudēšanu, nevis identitātes meklējumiem, jāsaka, ka, aprakstot to vienīgi kā apspiešanu, autore piedāvā ārkārtīgi virspusēju ieskatu tik senā un būtiskā problēmā. Aizdomīgi – ja neskaita "briļļaino pediņu" pie smilšu kastes, apspiestas tiek sievietes, un apspiedēji vienmēr ir vīrieši. Sievietes tiek atainotas kā upuri; vīrieši tās sit, iesloga psihiatriskajās slimnīcās, nenovērtē, izrīkojas kā ar priekšmetiem. Šī iezīme padara romānu nelāgi tendenciozu – tā vien šķiet, ka vienīgais šķērslis uz sievietes brīvību un laimi ir varmākas vīrieši, un, godīgi sakot, negribas ticēt, ka autores nolūks ir bijis pateikt ko tādu.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Sandra L.  

    2012. gada 11. jūnijā, plkst. 13:44

    Vakar pabeidzu lasīt "Zaļo vārnu"'. Pilnīga gandarījuma sajūta! Galvenajai varonei visu laiku jutu līdzi, bet jo tālāk, jo vairāk sapratu, ka nav tomēr viņa nekāda nīkule, un zina, ko dara...Tagad zinu arī to, ka K.Ulberga, tāpat kā A. Neiburga, ir manas rakstnieces!
    P.s. Grāmatas vidū nevarēju iedomāties, ka lappusēs ar precēšanos un suņa kodienu, no smiekliem gandrīz dabūšu galu.)

  • A.P. :)  

    2012. gada 4. jūnijā, plkst. 9:07

    Jā, man arī nekas nav pret Kristīni Ulbergu, nedz pret rolleriem.

  • Marī  

    2012. gada 3. jūnijā, plkst. 15:21

    Grāmata interesanta un cerīga, noteikti pirkšu arī nākošo Ulbergas grāmatu, ja tāda būs.

    Par recenziju piekrītu Ze8 Ze9 29.05.12. rakstītajam

  • A.P.  

    2012. gada 2. jūnijā, plkst. 12:56

    Un ja citi konteineri guļ uz mutes, tas nenozīmē, ka dažs sen pelnīts vārds te nav aiztaupīts.

  • A.P.  

    2012. gada 2. jūnijā, plkst. 12:32

    Tad speciāli atseviškiem praporiem. Ventspils rakstnieku majas administrācija lai domā drīzāk, ka kārtot savas parādsaistības, bet viena otra cita rakstniece varētu padomāt, ka pakārtot savas attiecības privāta ceļā, pirms braukt šurp ar savām svētrunām.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Quotes_down
    Anatols Franss

Iesakām

  • Image

    2013. gada 26. septembrī, plkst. 7:09

    Reinis Lazda: Latvijas kreiso nākotne (7)

    Kamēr daļai sabiedrības, kura būtu vērtējama kā potenciāli kreisa, būtiskākais šķiet revanšisms, t.i., vēlme atgriezties pie krievvalodīgās kopienas netraucētas pastāvēšanas Latvijā, tikmēr kreiso ideju vide būs sašķelta un bezperspektīva.

  • Image

    2013. gada 29. oktobrī, plkst. 7:10

    Diskusija: Muzejs mūsu apziņā

    Sarunā par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību piedalās filozofs Uldis Tīrons, mākslas kuratores Inga Šteimane un Solvita Krese, tēlnieks Aigars Bikše un interneta žurnāla "Artteritory.com" radošā direktore Daiga Rudzāte.

  • Image

    2014. gada 25. martā, plkst. 7:03

    Armands Znotiņš: Septiņpadsmit dzintarā iekausēti vēstījumi (1)

    Ciklā "Dzintara dziesmas" jaunradītajām kora mūzikas ainām teksts ņemts no latviešu tautasdziesmām un arī muzikālais tematisms lielā mērā balstīts tautasdziesmu melodiskajā materiālā.

  • Image

    2012. gada 29. novembrī, plkst. 8:11

    Dina Sarceviča: Skolas iekšējā kultūra (12)

    Ir skaidrs, ka par skolotāju nevar kļūt vienā dienā, tāpēc pieredzējušo kolēģu atbalsts, padomi un idejas var būt vērtīga atbalsta sistēma jebkuram skolotājam, īpaši jaunajam.

  • Image

    2013. gada 9. augustā, plkst. 7:08

    Luīze Lismane: Piano forte (7)

    Nekā sarežģīta tu tikai atceries katru reizi kā jāelpo kad līst kad par skumju kad gribas noindēties ziedu tvanā tu tikai atceries kā pareizi jāelpo katru reizi kad gribas viņu apskaut bet viņa ir pagriezusi muguru

  • Image

    2012. gada 26. oktobrī, plkst. 8:10

    Ivo Briedis: Diskotēka "Saldie 80-ie" (30)

    Man paliek nelabi, uznāk riebums, es vairs nevaru te palikt. Nomurminu, ka man jāiet un aizeju. Neatskatos. Ir tik viegli būt ārā. Taču pēc stundas viņa jau zvana.

  • Image

    2012. gada 2. maijā, plkst. 8:05

    Diskusija: Teātris, kritiķis un skatītājs (34)

    Vai teātris savu skatītāju var izaudzināt? Varbūt, pāraudzināt? Kam tas būtu jādara - režisoram, teātra direktoram, kritiķim vai kultūras medijam?

  • Image

    2014. gada 17. janvārī, plkst. 8:01

    Ieva Melgalve: Mans bērns raksta! Ko nu?

    Strādājot ar jauniem – un pat ļoti jauniem – autoriem, nereti gadās sastapties arī ar viņu vecākiem, kuru sejās nereti ir ierakstīta dažādas gradācijas panika. "Palīgā, palīgā, mana meitiņa raksta, un viņa vēl ir tik jauna!"



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv