Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (19)
Aija Kaukule: Intelektuāļa nolaupīšana
1. septembrī, plkst. 23:15
Iesākumā mēģināšu paskaidrot iecerētās tēmas uzstādījumu. Raksts bija iecerēts kā referāts konferencē, kuras tēma bija filosofiskā komunikācija Latvijā 20. ─ 21. gs., tomēr izvērtās kā vēstījums, kas apvieno vairākus vadmotīvus, no kuriem izriet mana izpratne par to, ko varētu aprakstīt kā filosofisko komunikāciju Latvijā 20. un 21. gadsimtā. Pie kam “filosofiskais” šai gadījumā pārsniedz universitātes un akadēmijas robežas. Tas, piemēram, ieviesies arī politiskajā retorikā un rezonatīvos monologos publiskajā telpā, kur fragmentāri paviesosimies ar turpmākā teksta palīdzību. Mans apcerējums hronoloģiski koncentrēsies uz minēto “20-tais” un “21-ais” satekas vietu, kuras precīzas kalendāras robežas noteikt nav iespējams, bet, kas publiskā retorikā kā vēsturiski, tā teritoriāli bieži tiek raksturots kā tranzīts. Pēdējais raksturo „darbību” kādā pagaidu posmā, - turpmāk pievērsīšos Latvijas vēstures teleoloģijai pārejas jeb tranzīta laikā, kad tā dēvētā „filosofiskā” komunikācija veidojas savdabīgā Eiropas zīmē.
Tālab
Savukārt vācu filozofs Martins Heidegers darbā “Pasaules ainas laiks” fiksē īpašu vēstures zinātni, kas laiku priekšstata kā ainu vai pagātni. Viņš raksta: “Pastāvīgais pagājušajā, tas, pret ko vēstures skaidrojums izrēķina vēstures vienreizību un dažādību, ir vienreiz-jau-kādreiz-bijušais, salīdzināmais. Pastāvīgi visu salīdzinot ar visu, tiek izrēķināts saprotamais un apliecināts un nostiprināts kā vēstures pamatprojekts. Neatkārtojamais, retais, vienkāršais [..] nekad nav pašsaprotams un tādēļ paliek neizskaidrojams.”[2] Līdzīgi kā visas jaunlaiku tipa zinātnes, šī vēsture savus spriedumus atbilstīgi sakņo pētniecības lauka iepriekšējā uzmetumā vai tradīcijā. Vēsture kļūst par objektu vai laiks par ainu, cilvēks atdalās pats no savas vēstures, reprezentējot sevi tajā kā sevis attēlu.
Šķiet Latvijas pašreizējās vēstures apraksts burtiski top eiropeiskā vārdu krājuma, attēla ietvaros. Kā pamatuzmetums izvēlēta aina, kas Latviju uzpotētu Eiropai, bet vienlaikus izslēdz jebkādu unikālas vēstures iespēju. Lietojot Heidegera piedāvātos valodas instrumentus, varētu sacīt, ka mums darīšana ne tikai ar t.s. Eiropas ainas laiku, bet ar tā neveiksmīgu plaģiātu, kas kā leijerkaste atkārto vienas un tās pašas skaņas dažādās kombinācijās. Ir radusies Eiropas aina vai Eirovīzija, kurā lasītāju simptomātiski pārņem sajuta, itin kā atrastos uz citas planētas, un ir tikai likumsakarīgi, ka vienīgais, ko spējam pārraidīt, ir sveiciens no Marsa angļu valodā. Kas, jāpiebilst, tomēr paliek nesaprasts starp savējiem un citiem.
Rezultātā katram no sabiedrības segmentiem vai atsevišķām vienībām, lai eksistētu, nākas Eiropu “piestiķēt” savam izmēram. Tālab tie balansē uz pasīvas ne-komunikācijas un konflikta robežas, vairāk būdami eirošova skatītāja vai mēma aktiera lomā. Šai konjunktūrā dzimst arī kāda atsvešināta vientuļu grupa, saukšu viņus par intelektuāļiem, šoreiz neieslīgstot jēdziena nozīmju labirintā. Kāpēc vientuļu? No vienas puses viņi taču ir aicināti piedalīties vēstures rakstīšanā, ejot klasisko ceļu kā apgaismotāji. Intelektuālis var kļūt par Eiropas apoloģētu, kurš ar asarām acīs pateicas par provinciālās valstiņas izvešanu no tumsonīgas nepilngadības, kurā tā slīgusi līdz šim. Vai arī tieši otrādi - kritizēt, uzrādot pazemes straumes - atklājot, ka, piemēram, aiz paplašināšanās saukļa slēpjas Eiropas tumšā, ekspansīvā tieksme uz globālu eirokrātiju. Tomēr jebkurā gadījumā piedāvājums ir kļūt par darboni, “kura pienākums ir meklēt dažādo aprakstu iespējamo kopsaucēju, vienīgo aprakstu, kas derētu gan publisku, gan privātu mērķu sasniegšanai, sevis definēšanai, kā arī attiecību veidošanai ar citiem”[3]. Viņš var kļūt par Rortija vārdiem runājot “liberālo metafiziķi”. Kā tāds viņš būtu ieinteresēts komunikācijā starp dažādiem naratīviem, meklējot to, ko ikdienā pieņemts dēvēt par kopīgu valodu. Vienlaikus tas paredz šīs jaunās valodas veidošanu, pieņemot, ka tā ir labāka par iepriekšējo (vai jebkuru citu), jo pretendē atklāt adresāta patieso vēlmi. Šobrīd gan kā savdabīgs izsmiekls kompromisa meklējumiem Eiropas fonā ir brīvā tirgus vārdnīcas lietojums. Minoritāte un vairākums, indivīds un valsts vai dažādu ticību pārstāvji saprotas tirgojoties un audzējot labklājību, kas, savukārt, nivelē jebkuru atšķirību, izņemot ekonomisko. Tikmēr arī Vairas Vīķes Freibergas uzsaukums intelektuāļiem skan: “Neatkarīgā valstī nu beidzot ir kļuvis iespējams publiskās debatēs un diskusijās pilnīgi atklāti un bez represijām izvirzīt, aizstāvēt un pārvērtēt dažnedažādus viedokļus. Tomēr, lai šāda domu izmaiņa nepaliktu tikai tukšas pļāpāšanas līmenī, tai būtu agri vai vēlu jāiekļaujas politiska līmeņa debatēs, kur dažādus viedokļus un rīcības stratēģijas pārstāvētu skaidri identificējamas politiskās partijas, starp kurām tad vēlētājiem būtu reāla un nozīmīga izvēle vēlēšanu dienā.” (135)
No otras puses, intelektuālis instinktīvi vai apzināti nevēlas ierakstīties (šai gadījumā sinonīms “pazust”) esošajā publiskajā retorikā, vai pārrakstīt to no jauna, jo, lietojot Rortija vārdnīcu, sev par laimi vai nelaimi pārzina pārāk daudz galīgo vārdu krājumu bez noslieces uz kādu galveno. Iemesls? Viņš nevar garantēt, ka kāds no tiem būtu labākais. Viņš apzinās, ka atpaliek no tā, ko ar grūtībām varētu raksturot kā savu vēsturi, kam vairs neizdosies piedēvēt apzinātu virzību. Viņš nav tas, kurš dod atslēgas un uz publiskā ceļa izliek zīmes konkrētam laikam. Viņš šaubās, vai iespējams totalitārismam pretstatīt demokrātiju, jo piedāvā tikai tiesību diskursu, ignorējot karus, ekspluatāciju un nabadzību, kuros slīkst divas trešdaļas pasaules. Intelektuālis nezina, kādā laikā viņš dzīvo. Tam trūkst tēla vai attēla, vai - skaidras ainas. Viņš nepretendē aust jēgas audeklu, bet mitinās kaut kur pa vidu, kaut kur šķēlumos un plaisās kā nakts dzīvnieks - starp pagātnes jēgu neklātieni, kas nedod uzmetumu, kā rast apzīmējumu vēstures virzībai. Šis intelektuālis uzrodas saduroties vispārējam ainas laikam ar paša dalīto laiku.
Šis te intelektuālis šķiet nelaikmetīgs, jo dažādu iemeslu dēļ neproducē valsts pasūtījumu vai Eirostandartu. Intelektuāli tas satrauc, viņš vairs nevar rast sev vietu, kādu to Latvijā šķietami nodrošināja dziesmotās revolūcijas mitoloģija. Runa ir par intelektuāli kā politiskās gribas veidotāju. Jēdzieni “nācija” vai “nacionalitāte” (kopā ar suverenitāti) ir vārdi, kas bieži tiek atkārtoti un skaļi izkliegti, bet to jēga netiek pieteikta. Redzams, ka šai sintaksei pietrūkst semantikas. Tālab intelektuālim atliek vai nu klusēt sastingstot lēcienā no vienas vārdnīcas uz otru, vai arī norobežoties elitārā ironijā. Viņš tad arī kļūst mēms un norobežojas, jo nespēj atbildīgi mainīt situāciju. Un vispār zaudē sevi, jo pārstāj būt intelektuālis, kurš klasiski apgaismo, izglīto un vieš robežas kritizēdams. Cien. profesore Kūle trāpīgi raksturojusi situāciju, sakot, ka “šobrīd Latvijā ir tādi cilvēki, kas [..] pieskaita sevi pie intelektuāļiem, viņi pulcējas nelielā lokā, svin Vitgenšteina dzimšanas dienu un priecājas, ka pārējie nezina, kas ir Vitgenšteins.”[4] Tā ir bezspēcības pazīme, kas izsauc parādību, ko Gundega Repše nodēvējusi par “līķmušu bezkaislību”. Runa ir par domubiedru pulciņu, kas “vīpsnā par visu (atskaitot sevi), kas ironiju lieto par vīģes lapu un savu selektīvo gaumi demonstrē īpatnēji atriebīgā (pret ko īsti) un nekrofīlā, taču dekoratīvā veidā.” Tomēr šiem ironiķiem kaut vai neklātienē nākas iestāties par liberālu sabiedrību, jo tā respektē indivīdu. Tikai liberālā sabiedrība ļauj viņam vārdos ietērpt savu atsvešinājumu pret publisko un sevis paša bijušo galīgo vārdu krājumu. Tomēr, lai pastāvētu šāda sabiedrība, nepieciešama kāda saikne starp tās elementiem, kas tai neļautu pāraugt haosā un nonākt uz iznīcības robežas. Tai pat laikā viņš apzinās, ka meklējot sabiedrības elementu saskari vai komunikāciju, tā vienmēr būs ierobežota, ja to saprot kā kompromisu. Jo kompromiss nozīmē kādu metavalodu, kas darbojas kā uzmetums un sistēma, vēstures rakstot pagātnes valodā.
Iespējams, šo komunikāciju jāmeklē ne kompromisā, bet fenomenā, ko R. Rortijs dēvē par solidaritāti, kura veido lauku ironiskā intelektuāļa darbībai. Viņa specialitāte ir aprakstīšana no jauna, tomēr, kā saka Rortijs: “vairums cilvēku nemaz nevēlas tikt aprakstīti no jauna. Viņi grib tikt aprakstīti, kā paši sevi redz, un uztverti tādi, kādi ir, - tieši tā, kā viņi runā. Ironiķis viņiem saka, ka viņu valoda ir saprotama katram pretimnācējam. Šai apgalvojumā ir kaut kas potenciāli nežēlīgs. Jo labākais veids, kā radīt cilvēkos ilgstošas sāpes, ir viņus pazemot, liekot lietām, kas viņiem šķiet vissvarīgākās izskatīties muļķīgām, novecojušām un bezspēcīgām.”[5] Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā ironiskajam intelektuālim viņa neiespējamajā situācijā nebūt cita pazemojuma parazītam un vienlaikus saglabāt ironisko pozīciju, kas vienīgā ļauj viņam eksistēt. Rortija atbilde: tas iespējams pieņemot, ka “viņu ar pārējiem vieno nevis kopīga valoda, bet gan tikai jūtīgums pret sāpēm un it īpaši pret specifiskām sāpēm, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem, - pret pazemojumu.” (114) Ironiķis balstās visiem kopīgā egoistiskā cerībā, ka pasaule - sīkās lietas, ap ko apaudzēt savu galīgo vārdu krājumu, - netiks iznīcināta. Šis komunikācijas kā solidaritātes jēdziens ir paradoksāls, jo sāpes vai pazemojums, ja atceramies minēto Vitgenšteinu, ir nekomunikatīvs fenomens. Tomēr tas rada iespēju intelektuālim izdzīvot situācijā, kad publiski lietotie vārdu krājumi sevi izsmēluši, sabiedrības dažādi segmenti slīgst katrs savā vārdnīcā un pašreizējā vēsturiskā mirkļa robežas ir neparedzamas. Ironiķis saglabā dzīvesvietu, nekaldinot citu politisko gribu, necentrējas uz teoriju, kas būtu iepriekš premisu slēdzienu kopums, bet gan uz literatūru, kas saprotama kā nepārtraukta virzība jaunu vārdu krājumu atpazīšanā un apguvē, kas radītu mazāku iespēju pazemot kādu, “kas izmanto pilnīgi atšķirīgu galīgo vārdu krājumu”. (114)
Šai kontekstā es tiecos filosofiskas komunikācijas jēdzienu saprast kā paradoksu, kas būtu līdzīgs krāterim virs mobilām tektoniskām plātnēm. Komunikācija kā izvirdums, kurš tomēr rēķinās, ka tuvumā iespējama kāda Pompeja. Intelektuālis te darbojas kā starpnieks nevis starp teoriju un praksi vai tautu un politiku, bet gan kā nesavlaicīgs vēstnieks starp vārdnīcām, atturoties no galējā sprieduma, bet paturot prātā savu “pazemojuma detektora” funkciju.
[1] Cimdiņa Ausma, “Brīvības vārdā”, 2001, 135. lpp.
[2] Heidegers Martins, “Malkasceļi”, 63.lpp., Rīga, “Intelekts” 1998.gads
[3] Rortijs Ričards, “Nejaušība, ironija un solidaritāte”,113-114.lpp.”Pētergailis” 1999. gads.
[4] “Eiropas Dialogi 2”, Rīga 2002, 96.lpp.
[5] Rortijs Ričards, “Nejaušība, ironija un solidaritāte”, “Pētergailis” 1999. gads, 111.lpp.