Recenzija

Baiba Petrenko: Nepieciešamība zināt

Kad biju maza, mana izpratne par pasaules vēsturi un tās attīstības gaitu bija skaidra – divdesmitā gadsimta pasaules kari ir rūgta mācība cilvēcei. Svaiga mācība, par kuru no pieredzes vēstī vēl ļoti dzīvās iesaistītās paaudzes. Es biju svēti pārliecināta, ka karš ir pagātnei piederīgs, kolektīva nojūgšanās, kas kā smaga trauma gulstas uz pasaules pleciem un kalpo par nepārprotamu biedu, lai nekad (vai vismaz tuvākajos tūkstoš gados) neatkārtotos. Kad paaugos, uzzināju, ka pasaulē joprojām karo, joprojām eksistē režīmi, kas vardarbīgi apspiež ļaužu pamattiesības. Šis atklājums par cilvēka dabu mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Jāatzīst, ka pirmais šoks naiva sašutuma veidā dzīvo manī joprojām. Ilgu laiku izvēlējos norobežoties no informācijas par ciešanām pasaulē, lai sargātu savu sirdsmieru, jo "es taču tur tāpat neko

nevaru darīt". Taču kādā brīdī sapratu, ka svarīgāk par šo aklo mieru ir zināt. Ne tāpēc, ka es varētu palīdzēt, bet vispirms jau sevis un savas cilvēcības dēļ šī vārda visplašākajā nozīmē.

Dokumentālās filmas par pilsoņu karu Šrilankā vai Ziemeļkorejas bēgļiem, "Vikipēdijas" šķirkļi par arābu pavasari vai interneta komentāri no Putina režīma pretiniekiem – šie un citi avoti atklāj šausminošus un reizē apbrīnojamus stāstus par to, kā cilvēki pasaulē cīnās par savām tiesībām un brīvību. Cita starpā arī "Riga Freedom film Festival" laikā izrādītā Austrijā dzīvojošā irāņu režisora Araša T. Riahi mākslas filma "Uz mirkli brīvībā" (For a Moment Freedom). Tas ir režisora pieredzei pietuvināts stāsts par irāņu bēgļiem, kas iestrēguši Turcijā, gaidot Eiropas atbildi uz lūgumu – ielaist. Precēts pāris ar dēlu, divi jauni vīrieši ar radu bērniem un divi draugi intelektuāļi pārbēguši Irānas – Turcijas robežu, attopas iestrēguši uz brīvības sliekšņa. Rindas pie UNHCR biroja, slēpšanās no Turcijas policijas vai Irānas slepenā dienesta – tādas ir grūtības, ar ko filmā sastopas bēgļi, cenšoties realizēt sapni par brīvību un normālu dzīvi.

Filmas "Uz mirkli brīvībā" lielākā vērtība ir tās tēlu un notikumu reālistiskā daba. Estētiski jūtams, ka režisors pirms tam ir strādājis pie dokumentālā kino, bet saturiski – ka šis ir ļoti personisks stāsts. Kā pēc filmas pastāstīja Arašs T. Riahi, kas "pa ceļam” no Vīnes uz Kannām bija ieradies uz šo seansu, filmā viscaur ir klātesoša personīgā pieredze. Viņš pats ieradās Eiropā bērnībā kopā ar vecākiem, bet viņa mazo brāli un māsu atveda brālēni – tā ir viena no filmas sižeta līnijām. Režisora radinieki filmā epizodiski tēlo policistus, bet vecā vīra sievas fotogrāfijā ir redzama viņa māte. Arī viņš pats kopā ar brāli uz mirkli parādās kā bēglis bezpajumtnieks, kas sildās pie ugunskura.

Armans Riahi un Arašs Riahi

Nav šaubu, ka filmā redzamais ir realitāte, ar kādu sastopas desmitiem tūkstoši bēgļu, kas ik gadu pamet Irānu vai citas valstis. Ir svētīgi palūkoties uz neizteiksmīgo un šķietami bezpersonisko tuvo Austrumu bēgļu pūli kā uz atsevišķiem stāstiem par bezizeju, cerībām, ciešanām un atbrīvošanu. Skaidrs, ka vidējam eiropietim no "viņiem" – citādajiem, svešajiem, aizdomīgajiem – ir bail, un viņš ir mazliet apvainojies, jo "viņi" ir apmetušies "mūsu" demokrātijā. Man gribētos cerēt, ka šāda filma atmaidzina vismaz dažas labklājīgas un privātīpašnieciskas sirdis, kas savu brīvību un cilvēktiesības uzskata par pašsaprotamām.

Filmā netrūkst vieglu un komisku epizožu – apēstais gulbis vai ledus monētas viena eiro izmērā, ko bēgļi met pansijas maksas radiatorā. Par spīti traģiskajiem zaudējumiem un pārdzīvojumiem, kam A. T. Riahi izved cauri savus varoņus, filma ir cerīga, viscaur jūtama ticība uzvarai pār absurdajām ciešanām.

Ne mazāk interesanta par filmu bija saruna ar režisoru pēc seansa. Viņš pastāstīja par grūtībām filmēšanas laikā, piemēram, Turcijas varas iestāžu prasību izņemt no scenārija vārdu "Kurdistāna", draudot ar aizliegumu filmēt. (Kurdistāna ir reģions Tuvajos Austrumos, ko apdzīvo kurdi – pasaulē lielākā etniskā nacionālā grupa, kurai nav savas valsts. Kurdistānas teritorija atrodas Turcijā, Irākā, Irānā, Armēnijā un Sīrijā – neviena no šīm valstīm neatzīst Kurdistānas neatkarību.) Grūtības sagādājis arī fakts, ka viens no aktieriem ir bēglis un varētu izraisīt Irānas slepeno dienestu interesi, tāpēc Turcijas policija filmēšanas grupai nodrošināja apsardzi. Arašs Riahi izteica pārliecību, ka Irānas režīma dienas ir skaitītas, ka revolūcija ir tuvu. Irānas sabiedrība esot daudz gatavāka demokrātijai nekā, piemēram, arābu valstis, jo izglītības līmenis ir ļoti augsts. Režīms, liedzot izklaides, ir radījis pats savus pretiniekus – ļaudis, kas, alkstot saturīgas laika pavadīšanas, ir pievērsušies izglītībai. Savukārt manipulēt ar izglītotiem cilvēkiem ir daudz grūtāk. Tāpat arī viņš norādīja, ka Irānā, atšķirībā no citām islāma valstīm, ir spēcīgas, izglītotas sievietes, kas biežāk nekā vīrieši izrāda pretestību režīmam – kaut vai strīdoties ar policistu uz ielas, kurš pieprasījis uzrādīt radniecību apliecinošus dokumentus ar blakus ejošo vīrieti.

Viens no iemesliem, kādēļ man ir svarīgi uzzināt par nepazīstamu ļaužu brīvības cīņām, ir savas brīvības un labklājības vērtības apzināšanās. Mēdz teikt, ka nevienam no citu ciešanām labāk nekļūst. Visi tāpat dzīvo savos kontekstos, tiecas pēc pašizdomātām "nepieciešamībām", vai tā būtu maize bērniem, brīvība noskūpstīt sievu uz ielas vai varbūt jauns aifons vai jauns mersedess. Nezinu, kā ir citiem, bet man no citu ciešanām gan "kļūst labāk" – tās ļauj iegūt citu perspektīvu, lūkojoties uz lietām, kuras citādi uzskatītu par pašsaprotamām. Tieši tāpēc man nav saprotama priviliģētās pasaules atteikšanās dalīties savos labumos ar tiem, kam nav paveicies piedzimt apstākļos, kuros grūti būt cilvēkam. Uzdrīkstos apgalvot, ka tā ir apspiešanai radniecīga rīcība. Runājot par tiem, kam tiešām fiziski palīdzēt nav iespējams, piemēram, Ziemeļkorejas badā mirstošajiem iedzīvotājiem, – es tomēr izvēlos ticēt, ka zināt par viņiem ir nepieciešams. Nepieciešams kaut vai tāpēc, lai būvētu sevī izpratni par labo un ļauno un attieksmi pret to. Paldies festivālam "Riga Freedom Film Festival", es ļoti priecājos par šo iniciatīvu un ceru, ka tā kļūs par tradīciju. (Lai gan, protams, patiesībā es ceru uz mieru visā pasaulē, bet te jau atkal tas bērns manī runā.)

P. S. Irānas Islāma Republika ir teokrātiska valsts, kurā valda islāma likumi. Tās iedzīvotāji lielākoties režīmu neatbalsta, tic un cer uz demokrātiju. 2010. gadā vien valsti pameta 68 tūkstoši bēgļu. Irāna (tolaik Persija) bija viena no pirmajām valstīm, kas 1919. gadā atzina jaundibināto Latvijas Republiku.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Haris  

    2012. gada 27. maijā, plkst. 21:13

    Skaidrs, ka vidējam eiropietim no "viņiem" – citādajiem, svešajiem, aizdomīgajiem – ir bail, un viņš ir mazliet apvainojies, jo "viņi" ir apmetušies "mūsu" demokrātijā. Man gribētos cerēt, ka šāda filma atmaidzina vismaz dažas labklājīgas un privātīpašnieciskas sirdis, kas savu brīvību un cilvēktiesības uzskata par pašsaprotamām.
    ==========================
    Autore acīmredzot uzskata, ka demokrātija un labklājība ir kaut kāda nejauša dāvana, kas no debesīm eiropiešu rokās. Droši vien arī nepelnīti iekritusi, un tāpēc mums ar to obligāti jādalās.

    Ja irāņi SAVĀ ZEMĒ vēlas ieviest demokrātiju un sasniegt labklājību - palīdzēsim viņiem. Kā jau arī režisors intervijā gluži pareizi to uzsvēra.

    Bet, ja viņi MILJONIEM vēlas pārcelties uz Eiropu pie visa gatava, tad nē, paldies - vārti ciet! Neviens neapdraus irāņu kultūru, tradīcijas un nostabilizējušos etnisko līdzsvaru. Kāpēc Eiropiešiem būtu jāļauj iznīcināt (pārveidot pēc imigrantu jūru ģīmja un līdzības) pasaules mērogā tik mazās eiropiešu mājas - mazo Eiropas kontinentu?

  • Kurt Vonnegut  

    2012. gada 27. maijā, plkst. 2:19

    Perhaps, when we remember wars, we should take off our clothes and paint ourselves blue and go on all fours all day long and grunt like pigs. That would surely be more appropriate than noble oratory and shows of flags and well-oiled guns.

  • Indulis Kārkliņš  

    2012. gada 26. maijā, plkst. 1:56

    "Tieši tāpēc man nav saprotama priviliģētās pasaules atteikšanās dalīties savos labumos ar tiem, kam nav paveicies piedzimt apstākļos, kuros grūti būt cilvēkam." Nezinu, man liekas, ka bagātā un brīvā Rietumeiropa dalās diezgan dāsni. Bēgļu straumes plūst un plūst... Mani mulsina šīs palīdzības idejas "reductio ad absurdum" domu eksperiments... Nu tad pamazām VISI ļaudis no apspiestajām Āzijas un nabadzīgajām Āfrikas valstīm pārvietojas uz Eiropu. Daudzi simti miljonu. Nav taču taisnīgi palīdzēt tikai dažiem, kad cietēju ir tik daudz... Un par Irānu. Vai tad tautas vairākums ar sajūsmu nesveica ajatollas Homeini atgriešanos no Francijas trimdas pirms 30 gadiem. Vai tad tautas vairākums savā laikā nesveica ASV vēstniecības sagrābšanu. Vai tad tautas vairākums tiešām neatbalsta visādu tur islāma gvaržu darbību - pusmilitārus "morāles sargus". Un visu beidzot - neviens nav pat nopietni apgalvojis, ka Ahmadenidžadu patiešām nebūtu ievēlējis tautas vairums... Pilsētu intelektuāļi, studenti padumpojās, bet ko tu padarīsi - demokrātija ir arī lauku ciematu tumsoņiem. Un tā režisora (vai raksta autores) apgalvojumi, ka Irānas iedzīvotāji lielākoties režīmu neatbalsta - nu diezko neticu...

  • ieva  

    2012. gada 24. maijā, plkst. 20:53

    es dažreiz sev pārmetu, ka gribu zināt, kas citur notiek, bet neko nedaru, lai palīdzētu...nu tas, savā ziņā šķiet neiespējami...bet tagad tu, Baiba, man to paskaidroji:) paldies

  • Sanita Grīna  

    2012. gada 24. maijā, plkst. 12:14

    Ļoti labi pateikts. Paldies.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Es mācos politiku un karu, lai mani dēli varētu mācīties matemātiku un filozofiju.

    Quotes_down
    Džons Adamss

Iesakām

  • Image

    2014. gada 8. janvārī, plkst. 7:01

    Reinis Lazda: Kurp dodas reitingi? (3)

    Vēsturiskie Latvijas partiju reitingi parāda vairākas likumsakarības, kuras būtu interesanti aplūkot, ņemot vērā gan apritējušos divus gadus kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, gan nākamās vēlēšanas pēc nepilna gada, gan valdības veidošanas procesus un jaunu partiju ienākšanu politiskajā vidē.

  • Image

    2014. gada 4. novembrī, plkst. 6:11

    Diskusija: Kā laikmetīgo mākslu atspoguļo Latvijas mediji? (12)

    Diskusijā piedalījās vizuālās mākslas žurnāla "Studija" galvenā redaktore Līga Marcinkeviča, mākslas un kultūras portāla "Arterritory" galvenā redaktore Daiga Rudzāte un portāla "Delfi" kultūras žurnālists Andris Kārkluvalks.

  • Image

    2012. gada 20. decembrī, plkst. 10:09

    Elīna Gulbe: Šausminoša sirreālisma komēdija (1)

    Vecenes tēls, kuru izrādē spēlē Artuss Kaimiņš, šķiet zaudējis jebkādas dzimuma pazīmes, pārvēršoties par miesās brangu, melnos kankaros tērpušos briesmoni ar lieko protēžu samocītu, rūcošu balsi.

  • Image

    2012. gada 9. martā, plkst. 8:08

    Pauls Bankovskis: Pasaules gals ir klāt (4)

    Paši briesmīgākie murgi nebeidzas ar šausmām, bet mirdzošā jaunā pasaulē, kuru apmirdz Dieva klātbūtnes gaisma, kur plūst dzīvības ūdens un valda prieks un līksmība.

  • Image

    2013. gada 5. jūlijā, plkst. 8:07

    Arvis Viguls: Es zaudēšu (24)

    Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša, man jādomā – cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena, kad mani noģērbs un nomazgās, un noguldīs smagā koka skapī?

  • Image

    2012. gada 1. novembrī, plkst. 10:11

    Agnese Rutkēviča: Pasaka par zilo tanku (6)

    Dažas dienas jutos kā slazdā. Nekas prātā nenāca. Tad es gāju pie sava priekšnieka un teicu: "Vecīt, nebūs nekāda raksta." Un viņš man atbildēja: "Saceri kaut vai pasaciņu!"

  • Image

    2012. gada 8. martā, plkst. 9:03

    Ivars Zviedris: Sākumā man uzlika lāstu un piekāva (4)

    Intervija ar Ivaru Zviedri par viņa jauno dokumentālo filmu "Dokumentālists", kā arī darbā neiekļautie kadri.

  • Image

    2013. gada 12. februārī, plkst. 8:02

    Inga Gaile: Dāvana visiem skumjajiem

    Mēs ar Alisi Lī grāmatu izlasījām divos vakaros. Iespējams, labāk grāmatu ir lasīt lēnāk, bet man gribējās ātrāk nonākt pie laimīgajām beigām. Katrā no vakariem Alise Lī ierunāja mana telefona ierakstīšanas ierīcē, ko viņa domā par grāmatu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv