Baiba Baltruka: Nepieciešamība zināt

Kad biju maza, mana izpratne par pasaules vēsturi un tās attīstības gaitu bija skaidra – divdesmitā gadsimta pasaules kari ir rūgta mācība cilvēcei. Svaiga mācība, par kuru no pieredzes vēstī vēl ļoti dzīvās iesaistītās paaudzes. Es biju svēti pārliecināta, ka karš ir pagātnei piederīgs, kolektīva nojūgšanās, kas kā smaga trauma gulstas uz pasaules pleciem un kalpo par nepārprotamu biedu, lai nekad (vai vismaz tuvākajos tūkstoš gados) neatkārtotos. Kad paaugos, uzzināju, ka pasaulē joprojām karo, joprojām eksistē režīmi, kas vardarbīgi apspiež ļaužu pamattiesības. Šis atklājums par cilvēka dabu mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Jāatzīst, ka pirmais šoks naiva sašutuma veidā dzīvo manī joprojām. Ilgu laiku izvēlējos norobežoties no informācijas par ciešanām pasaulē, lai sargātu savu sirdsmieru, jo "es taču tur tāpat neko

nevaru darīt". Taču kādā brīdī sapratu, ka svarīgāk par šo aklo mieru ir zināt. Ne tāpēc, ka es varētu palīdzēt, bet vispirms jau sevis un savas cilvēcības dēļ šī vārda visplašākajā nozīmē.

Dokumentālās filmas par pilsoņu karu Šrilankā vai Ziemeļkorejas bēgļiem, "Vikipēdijas" šķirkļi par arābu pavasari vai interneta komentāri no Putina režīma pretiniekiem – šie un citi avoti atklāj šausminošus un reizē apbrīnojamus stāstus par to, kā cilvēki pasaulē cīnās par savām tiesībām un brīvību. Cita starpā arī "Riga Freedom film Festival" laikā izrādītā Austrijā dzīvojošā irāņu režisora Araša T. Riahi mākslas filma "Uz mirkli brīvībā" (For a Moment Freedom). Tas ir režisora pieredzei pietuvināts stāsts par irāņu bēgļiem, kas iestrēguši Turcijā, gaidot Eiropas atbildi uz lūgumu – ielaist. Precēts pāris ar dēlu, divi jauni vīrieši ar radu bērniem un divi draugi intelektuāļi pārbēguši Irānas – Turcijas robežu, attopas iestrēguši uz brīvības sliekšņa. Rindas pie UNHCR biroja, slēpšanās no Turcijas policijas vai Irānas slepenā dienesta – tādas ir grūtības, ar ko filmā sastopas bēgļi, cenšoties realizēt sapni par brīvību un normālu dzīvi.

Filmas "Uz mirkli brīvībā" lielākā vērtība ir tās tēlu un notikumu reālistiskā daba. Estētiski jūtams, ka režisors pirms tam ir strādājis pie dokumentālā kino, bet saturiski – ka šis ir ļoti personisks stāsts. Kā pēc filmas pastāstīja Arašs T. Riahi, kas "pa ceļam” no Vīnes uz Kannām bija ieradies uz šo seansu, filmā viscaur ir klātesoša personīgā pieredze. Viņš pats ieradās Eiropā bērnībā kopā ar vecākiem, bet viņa mazo brāli un māsu atveda brālēni – tā ir viena no filmas sižeta līnijām. Režisora radinieki filmā epizodiski tēlo policistus, bet vecā vīra sievas fotogrāfijā ir redzama viņa māte. Arī viņš pats kopā ar brāli uz mirkli parādās kā bēglis bezpajumtnieks, kas sildās pie ugunskura.

Armans Riahi un Arašs Riahi

Nav šaubu, ka filmā redzamais ir realitāte, ar kādu sastopas desmitiem tūkstoši bēgļu, kas ik gadu pamet Irānu vai citas valstis. Ir svētīgi palūkoties uz neizteiksmīgo un šķietami bezpersonisko tuvo Austrumu bēgļu pūli kā uz atsevišķiem stāstiem par bezizeju, cerībām, ciešanām un atbrīvošanu. Skaidrs, ka vidējam eiropietim no "viņiem" – citādajiem, svešajiem, aizdomīgajiem – ir bail, un viņš ir mazliet apvainojies, jo "viņi" ir apmetušies "mūsu" demokrātijā. Man gribētos cerēt, ka šāda filma atmaidzina vismaz dažas labklājīgas un privātīpašnieciskas sirdis, kas savu brīvību un cilvēktiesības uzskata par pašsaprotamām.

Filmā netrūkst vieglu un komisku epizožu – apēstais gulbis vai ledus monētas viena eiro izmērā, ko bēgļi met pansijas maksas radiatorā. Par spīti traģiskajiem zaudējumiem un pārdzīvojumiem, kam A. T. Riahi izved cauri savus varoņus, filma ir cerīga, viscaur jūtama ticība uzvarai pār absurdajām ciešanām.

Ne mazāk interesanta par filmu bija saruna ar režisoru pēc seansa. Viņš pastāstīja par grūtībām filmēšanas laikā, piemēram, Turcijas varas iestāžu prasību izņemt no scenārija vārdu "Kurdistāna", draudot ar aizliegumu filmēt. (Kurdistāna ir reģions Tuvajos Austrumos, ko apdzīvo kurdi – pasaulē lielākā etniskā nacionālā grupa, kurai nav savas valsts. Kurdistānas teritorija atrodas Turcijā, Irākā, Irānā, Armēnijā un Sīrijā – neviena no šīm valstīm neatzīst Kurdistānas neatkarību.) Grūtības sagādājis arī fakts, ka viens no aktieriem ir bēglis un varētu izraisīt Irānas slepeno dienestu interesi, tāpēc Turcijas policija filmēšanas grupai nodrošināja apsardzi. Arašs Riahi izteica pārliecību, ka Irānas režīma dienas ir skaitītas, ka revolūcija ir tuvu. Irānas sabiedrība esot daudz gatavāka demokrātijai nekā, piemēram, arābu valstis, jo izglītības līmenis ir ļoti augsts. Režīms, liedzot izklaides, ir radījis pats savus pretiniekus – ļaudis, kas, alkstot saturīgas laika pavadīšanas, ir pievērsušies izglītībai. Savukārt manipulēt ar izglītotiem cilvēkiem ir daudz grūtāk. Tāpat arī viņš norādīja, ka Irānā, atšķirībā no citām islāma valstīm, ir spēcīgas, izglītotas sievietes, kas biežāk nekā vīrieši izrāda pretestību režīmam – kaut vai strīdoties ar policistu uz ielas, kurš pieprasījis uzrādīt radniecību apliecinošus dokumentus ar blakus ejošo vīrieti.

Viens no iemesliem, kādēļ man ir svarīgi uzzināt par nepazīstamu ļaužu brīvības cīņām, ir savas brīvības un labklājības vērtības apzināšanās. Mēdz teikt, ka nevienam no citu ciešanām labāk nekļūst. Visi tāpat dzīvo savos kontekstos, tiecas pēc pašizdomātām "nepieciešamībām", vai tā būtu maize bērniem, brīvība noskūpstīt sievu uz ielas vai varbūt jauns aifons vai jauns mersedess. Nezinu, kā ir citiem, bet man no citu ciešanām gan "kļūst labāk" – tās ļauj iegūt citu perspektīvu, lūkojoties uz lietām, kuras citādi uzskatītu par pašsaprotamām. Tieši tāpēc man nav saprotama priviliģētās pasaules atteikšanās dalīties savos labumos ar tiem, kam nav paveicies piedzimt apstākļos, kuros grūti būt cilvēkam. Uzdrīkstos apgalvot, ka tā ir apspiešanai radniecīga rīcība. Runājot par tiem, kam tiešām fiziski palīdzēt nav iespējams, piemēram, Ziemeļkorejas badā mirstošajiem iedzīvotājiem, – es tomēr izvēlos ticēt, ka zināt par viņiem ir nepieciešams. Nepieciešams kaut vai tāpēc, lai būvētu sevī izpratni par labo un ļauno un attieksmi pret to. Paldies festivālam "Riga Freedom Film Festival", es ļoti priecājos par šo iniciatīvu un ceru, ka tā kļūs par tradīciju. (Lai gan, protams, patiesībā es ceru uz mieru visā pasaulē, bet te jau atkal tas bērns manī runā.)

P. S. Irānas Islāma Republika ir teokrātiska valsts, kurā valda islāma likumi. Tās iedzīvotāji lielākoties režīmu neatbalsta, tic un cer uz demokrātiju. 2010. gadā vien valsti pameta 68 tūkstoši bēgļu. Irāna (tolaik Persija) bija viena no pirmajām valstīm, kas 1919. gadā atzina jaundibināto Latvijas Republiku.

---

Piedalies diskusijā

---

Pēdējie komentāri

• Marina  

  2012. gada 24. maijā, plkst. 8:37

  Brīnišķīgs raksts, paldies, Baiba. Tik ļoti saprotami par šķietami tik sarežģīto, ko izvairāmaies sev noformulēt

• Sanita Grīna  

  2012. gada 24. maijā, plkst. 12:14

  Ļoti labi pateikts. Paldies.

• ieva  

  2012. gada 24. maijā, plkst. 20:53

  es dažreiz sev pārmetu, ka gribu zināt, kas citur notiek, bet neko nedaru, lai palīdzētu...nu tas, savā ziņā šķiet neiespējami...bet tagad tu, Baiba, man to paskaidroji:) paldies

• Indulis Kārkliņš  

  2012. gada 26. maijā, plkst. 1:56

  "Tieši tāpēc man nav saprotama priviliģētās pasaules atteikšanās dalīties savos labumos ar tiem, kam nav paveicies piedzimt apstākļos, kuros grūti būt cilvēkam." Nezinu, man liekas, ka bagātā un brīvā Rietumeiropa dalās diezgan dāsni. Bēgļu straumes plūst un plūst... Mani mulsina šīs palīdzības idejas "reductio ad absurdum" domu eksperiments... Nu tad pamazām VISI ļaudis no apspiestajām Āzijas un nabadzīgajām Āfrikas valstīm pārvietojas uz Eiropu. Daudzi simti miljonu. Nav taču taisnīgi palīdzēt tikai dažiem, kad cietēju ir tik daudz... Un par Irānu. Vai tad tautas vairākums ar sajūsmu nesveica ajatollas Homeini atgriešanos no Francijas trimdas pirms 30 gadiem. Vai tad tautas vairākums savā laikā nesveica ASV vēstniecības sagrābšanu. Vai tad tautas vairākums tiešām neatbalsta visādu tur islāma gvaržu darbību - pusmilitārus "morāles sargus". Un visu beidzot - neviens nav pat nopietni apgalvojis, ka Ahmadenidžadu patiešām nebūtu ievēlējis tautas vairums... Pilsētu intelektuāļi, studenti padumpojās, bet ko tu padarīsi - demokrātija ir arī lauku ciematu tumsoņiem. Un tā režisora (vai raksta autores) apgalvojumi, ka Irānas iedzīvotāji lielākoties režīmu neatbalsta - nu diezko neticu...

• Kurt Vonnegut  

  2012. gada 27. maijā, plkst. 2:19

  Perhaps, when we remember wars, we should take off our clothes and paint ourselves blue and go on all fours all day long and grunt like pigs. That would surely be more appropriate than noble oratory and shows of flags and well-oiled guns.

Lasīt visus