Dzeja

Agnese Gusarova: Kā mēs viens otru iztērējam

**
– Cik cilvēkus var piemērīt vienā uzlaikošanas kabīnē?
– Tas ir ļoti individuāls jautājums.
Kāds var divus, trīs.
Cits piecus.
– Tik vien? Cits neizskaitīs.

Pasaule ir neaptverams tirdzniecības centrs –
Pilns ar uzlaikošanas kabīnēm.
Atnāci, uzmērīji, novilki. Tikko saņēmu īsziņu,
Ka nākamnedēļ gaidāma jaunā kolekcija!

Situācija paliek neērta tad, kad konstatē, ka
Pats esi iekārts starpsezonas izpārdošanā.

**

kad tu pirmoreiz atpogā plakstiņus
un kā zvērēns izkliedz savu sāpi
neviens nespēj pareģot
vai tevi izdziedās pasaules koris
kad rausīsies uz savām kājām

vai tu dziedāsi līdzi vai atšķelsies
un stāvēsi visam pāri

tālredzīgs dzīves pilns skatiens
vai parādes soļiem sekojošie
plakstiņi trīcošie vārie

**

Šonakt mēs beidzot pasniegsim viens otram "Oskarus".
Un nav vairs nozīmes, ka dzeltenajā presē
Mana vakarkleita kritīs nežēlastībā.

Neviena taču nebija klāt, kad aiz sarkana priekškara
Salikām plaukstas kopā un aizlidojām
Uz Medus Mēnesi.

Neviena nebija klāt,
Tāpēc, lūdzu,
Arī šonakt... spēlēsim! –

Divas paralēlas sliedes, kas nemūžam nekrustosies.

**

Ak, Viktoriānismā paverdzinātā
Korsetēs ievīstītā sieviete
Kā bērns ciešās mātes miesās
Piesieta stingrā nabassaitē
Tik izsmalcināta
Safīriem pārklāto roku dzelžu dailē

Puslīdz elpo, puslīdz barojies un
Puslīdz spārdies

Varbūt arī kādreiz atbrīvosies

Korsetes diegus kad vaļā sāks ārdīt

Ja vien tu ļausi tos ārdīt

Ja vien pie pirmajiem atsietiem mezgliem
Nenobīsies nokrist no segliem

**

Stundu peldējos burbuļvannā.
Pusstundu pārklāju nagus ar spīdīgas lakas plīvuru.
Pa piecpadsmit minūtēm izvēlējos sniegbaltu veļu ar mežģīņu ornamentiem un
Maigas pasteļkrāsas atlasa koteiļkleitu.
Piecas minūtes pagāja, kamēr spodrināju lakādas kurpes.
Balta nāca tautu meita.
Dvēselei pietrūka laika.

**

Kur lai es nopērku dziļas un neizārdītas saknes
Un ko tas man maksās?
No kurām augs stumbrs ražens un stāvs
Un plauks pirmā sniega baltumā ziedi,
Ko nezāles neiepīs savu stiebru tīklos.

Centrāltirgū, šķiet, tādu nav.

Es vientuļa laukā tūkstoša pūlī
Ar acīm laistītu zaļganos augļus,
Kam pleci un ceļgali zemu ir liekti.

Uz vietas stāvēt, rasot un dziedāt.
Lūgt par kādu,
Kam tikko pēc dzimšanas izdarīts aborts.
To vajag dziedēt.


**

Tu biji mans sirdsprieka implants,
Augstpapēžu kurpes,
Deguns mākoņos.

Es? Medus masāža karsta.
Ar temperatūras regulāciju
Reizēm kļūdījos.

Simbiozes putni nelido mūžīgi.
Tā gadās.

Tā kā tava ķirurģiskā iejaukšanās cietusi neveiksmi,
Oficiāli tiek dzēsts
Mans parāds.

Iztrūkums tomēr mazlietiņ smeldz,
Bet ģimenes ārste to noliedz.

"Ar analīzēm viss kārtībā", vienmuļi nober
Un kūtri man pasniedz.

**
Vientuļa lielveikala apkopēja, Mis "Es-visu-pamanu"
Acīm nolaiza lunkano patērētāju taukus
Nošļukušos vēderus ar lupu pēta
Maku tuklumu nepagurdama mēra
Pa kluso nosver iepirkuma groziņus pie kases

Žurnālu glancētiem vākiem
No lielveikala zagtiem
Kā elku plakātiem aplīmē aplupušās būdiņas sienas
Blakus resnāko pircēju fotogrāfijas
Lūk
Tā aizrit dienas

**

Tu esi tik sasodīti dārgas smaržas,
Un ne jau masveidīgos lielveikalos starp miljons citām tevi pamanīju.
Tik apreibinošas, sarkanas un liesmojošas,
stalti izslējušas savu muskuļoto flakoniņa muguriņu.

Reklāmas izkārtnē to sauc par paradīzes garšu.
Jā, tā laikam ir, tik es līdz tādai netieku.
Tu parādies kā dzimšanas diena vienu reizi gadā –
Kad pērku lētākas,
pārdevēja man par velti dāvā paraudziņu.

**

Trauslākais kreppapīrs mana āda.
Tiecas pēc svešām lūpām.
Grib saklausīt debesīs ceļošus vārdus.
Un caur laurlapu vainagiem neredz –
Starp mācekļiem maskējies Jūda.

Kā lai ar savu Krustu aprod?
Un kā lai savējo Jūdu atrod?
Katram kāds Jūda iet līdzās.
Tas nav vēl tik daudz.
Vissmagākais akmens
Laikam
Tomēr
Ir piedot.

Uz sirds man viens tāds akmens ir stidzis.
Ar krustu uz pleciem vēl nespēju viņu novelt.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • annija  

    2012. gada 10. jūlijā, plkst. 16:27

    Doma laba bet kaut kā pietrúkst atskaņas , kas to visu pastiprinātu.

  • ert  

    2012. gada 21. maijā, plkst. 23:55

    Pilnīgi iespējams, ka autore pēc kāda laika radīs lieliskus dzejoļus, bet, lai tas notiktu, ir jāpasaka, kurā virzienā nevajadzētu iet, lai šie potenciālie dzejoļi rastos. Neviens jau tev nav nācis kādam kaut ko atņemt, vai noskaust - tās ir pieklājīgas, kritiskas piezimes, kas varētu pat būt noderīgas.

  • Mortimers  

    2012. gada 21. maijā, plkst. 18:17

    Nevajag sasteigt ar secinājumiem. Pagaidīsim, kamēr meitene izaug no padsmitiem, izaug mežģīnēm, kamēr iziet plašākā gaisā prom no lielveikalu & televizora "trauciņiem", prom no vēlmes oriģināli izpausties, prom no domu kautrības.

  • bella  

    2012. gada 21. maijā, plkst. 16:56

    uzsvērta didaktika un pamācības .

  • bella  

    2012. gada 21. maijā, plkst. 16:52

    ''Divas paralēlas sliedes, kas nemūžam nekrustosies. " šajā pielipinātajā nobružājumā es neredzu nekādu jaunību!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2014. gada 29. oktobrī, plkst. 6:10

    Inga Žolude: Pareizie nodomi (4)

    Sakot, ka kaka ir slikta, bērns var uztvert savu ķermeni kā tādu, kas ražo kaut ko tik pretīgu, radot bērnā traumu uz visu atlikušo dzīvi, kas manifestēsies ar kakām pavisam nesaistītās jomās.

  • 2013. gada 16. septembrī, plkst. 1:09

    Jānis Streičs: Īstā dzīve ir līdz četrpadsmit gadiem (1)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem - arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • 2016. gada 27. oktobrī, plkst. 0:45

    Ieva Viese-Vigula: Zīmējot smiltīs

    Mazais princis tuksnesī ir vientuļš, jo visi apkārt ir slikti – planēta Zeme pilna ar baņķieriem, dzērājiem un karaļiem. Dzīvi, draudzību un mīlestību apliecinošie teikumi neizskan īpaši pārliecinoši

  • 2015. gada 23. janvārī, plkst. 6:01

    Jānis Taurens: Triste et lent

    Rakstīt īsi un fragmentāri atkal ir modē. Fragmentāras ir arī manas atmiņas un rakstu gabali – savi un sveši –, kas tajās pavīd. Ceru, ka tie veidos kādu jēgas mozaīku.

  • 2015. gada 11. septembrī, plkst. 6:09

    Flip Poets: Hjū Lorijs iziet uz kara takas

    bet jēzus jau aizgāja no sava rabīna un apmetās laipnu pilsoņu vidū kas baroja viņu un dzirdināja viņu un sponsorēja viņu un producēja viņu un anonsēja viņu

  • 2014. gada 25. jūlijā, plkst. 6:07

    Gundega Šmite: Grieķijas dienasgrāmata portretskicēs (1)

    Dzīvojot Grieķijā, Salonikos, valsts otrajā lielākajā pilsētā, uz kuru pār Egejas jūras līci noraugās Olimpa smailes, manas dienasgrāmatas iedvesmas avoti ir dažādos apstākļos satikti grieķu ļaudis: bērni, pensionāri, dažāda kaluma profesionāļi.

  • 2015. gada 1. decembrī, plkst. 4:26

    Satori aptauja: Kāpēc ziedot kultūrai?

    Šajā aptaujā mēs vēlējāmies uzzināt, kāpēc ziedošanu kultūrai par svarīgu uzskata sabiedrībā pazīstami cilvēki.

  • 2013. gada 19. aprīlī, plkst. 8:04

    Inese Zandere: Bērni nav nekādi otrās šķiras cilvēki

    Arī mani bērni ir kalpojuši literatūrai - vienam vajadzēja pēc operācijas četras stundas gulēt nekustoties un skatīties, kā es rādu teātri ar ķemmīti un kabatas lakatiņu, otram aiz vecās barakas Bērnu slimnīcā divatā ar mammu svinēt Jāņus, lecot pār ugunskuru, kas sastāvēja no trim svecītēm.