Domas

Rainis: Kultūrvēsturiski skati iz zemju dzīves

Mēs dzīvojam pārejas laikā. Jau ilgi turpinās uzbudinājuma stāvoklis. Kopš gadiem attīstītā pasaule sākusi to sajust un apzināties, kur meklējami cēloņi parādībām, kuru dēļ mūsu gadu simteni mēdz saukt par "nervozu", un sūdzēties par pastāvīgu uztraukumu.

Pārmaiņas, kuras nojauš notiekam katrs, kam smalkāki prāti, izplešas vai nepārredzamā plašumā, bet vēl vairāk raksturisks priekš viņām ir viņu dziļums. Dzejnieks saka:

... jūrā vēji
Līdz pašiem dziļumiem vanda.

Nekad vēl nav pieredzētas tik dziļas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nav brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nav drošību ņēmuši patstāvīgi domāt; viņas izliekas pilnīgi neticamas un neiespējamas, un, kad viņas ar vara roku sagrābušas neticīgos un aizrauj tiem pamazām dzīvības dvašu, tad šie neticīgie, pārsteigti

un bez gala izbrīnījušies, neprātīgā sastingumā nespēj ne glābties, ne piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Un jau tagad plašas šķiras sāk just šo vara roku.

Bet ir viens valnis, kurš līdz šim aizvien visdrošāk atturējies pret visām straujām ūdens gāzēm un uz kuru daudzi skatās kā uz Ķīnas lielo aizsargu valni.

Vislēnāk un visgrūtāk visas kustības kultūras gaitā aizsniedz zemnieku dzīves dziļumus. Šos dziļumus var uzskatīt gandrīz par mērauklu kustību un pārmaiņu stiprumam. Uz viņiem tādēļ griežama sevišķa vērība; zemnieku šķiras stāvoklī slēpjas viens no nopietnākiem sabiedriskiem jautājumiem.

Visi trokšņainie un straujie satricinājumi, kurus pasaule izbaudījusi garos gadu simteņos, jā, gadu tūkstošos, aizgājuši gar zemnieku dzīvi garām, tikai lēni viņu ieviļņodami; tūkstošu, divu tūkstošu, pat triju tūkstošu gadu ilga vēsture un kultūras attīstība atstājusi tikai paviršu un diezgan ārēju iespaidu uz to šķiru, kura liekas it kā zemē ieaugusi ar savām dziļām saknēm.

Un tomēr jaunlaiku kultūras kustība būtu nepilnīga, ja viņa savā attīstībā neievilktu arī zemnieku dzīvi.

Pat tik stipra garīga kustība kā kristīgā ticība nav spējusi pilnīgi pārgrozīt pēc saviem kultūras pamatiem zemes ļaužu dzīvi: kristīgas ticības ievedēji visur piemērojas šai sen nodibinātai dzīvei, un vēl tagad māņticība, kura nav nekas cits kā vecā (pagānu) ticība, veco dzīves pamatu garīgs atspoguļojums, visur ir stipra uz laukiem – arī izglītotās zemēs.

Mēs velti brīnāmies par lielo, līdz šim nepiepildāmo un nepiepildīto plaismu starp izglītotiem un neizglītotiem: zemnieki dzīvo plašos apvidos vēl tagad tāpat, kā dzīvoja pirms 1000 gadiem, – mēs brīnāmies par to, ka laucinieku dēli, tiklīdz baudījuši zināmu izglītību, nesaprot vairs savus tēvus: viņi ir atdrupuši ķieģeļi no lielā Ķīnas mūra, un nekad viņus vairs atpakaļ nepielipinās. Bet taisni šī atdrupšana ir raksturiska, – lēna viņa ir, jo lēna un gandrīz nemanāma, bet viņa ir zīme par iekšējās sadalīšanās procesu.

Mūsu laiks ir tas, kurā vispirms lielo pārmaiņu iespaids spiežas līdz tam neaizskartos dziļumos, gluži kā ūdens pamazām, bet neatturami spiežas cietajā zemes čaulā un saēd un sadala par nesatriecamām turētās klintis.

Par izlīdzinātāju mēdz saukt mūsu laiku sabiedriskā ziņā: viņš nolīdzina starpības starp šķirām un saēd vecās šķiras, celdams raibās dažādības vietā tikai divas šķiras.

Ja mēs mūsu laika pārmaiņas saucam par tām, kuru iespaids visdziļāk satricina līdzšinējos dzīves pamatus, tad ar to nebūt neesam sacījuši, ka viņas mūsu laikā piepeši un negaidīti izcēlušās, kaut gan viņas plašām aprindām ir tiešām pārsteidzošas. Šīs kustības, kuru spēku sajūt pat Ķīnas mūri, ir radušās jau sen atpakaļ, pamazām augušas un attīstījušās vairākus gadu simteņus.

Visjaunākā un visgaišāk redzamā pārmaiņa, kuras svars būs atausis apziņā arī tumšākās nomalēs, – verdzības un tad klausības atcelšana, kas sākās priekš apmēram simt gadiem, ir tikai attīstības stadija jeb mets šai kustībai, bet ne sākums. Viņas saknes meklējamas viduslaikos un nav atrodamas ārējās, garīgās strāvās, kā, piem., lielajā reformācijā, kuras laikā gan notika viens no stiprākiem saviļņojumiem zemnieku pasaulē, – viņas saknes ir izaugušas saimnieciskās dzīves pārgrozībās, attīstoties un mainoties ražošanas veidiem.

Meklēt šos tālos cēloņus un rakt pēc šīm dziļajām saknēm ir jo pievilcīgi un nepieciešami, tādēļ ka, nepazīstot cēloņus, nespējam sev izskaidrot un saprast arī parādības.

Un šiem jautājumiem un pētījumiem nav nebūt vienīgi teorētiska nozīme, kā varētu domāt, taisni otrādi – praktiska vajadzība prasa, ka mēs, laiku nekavējot, lūkojam tikt skaidrībā par to, kas ap mums notiek un kas gatavojas. Priekš mums, kur zemkopība vēl ieņem samērā tik plašu vietu, pirmā vērība griežama uz zemnieku dzīves attīstību viņas vēsturiskā gaitā un tagadējā pārejas stāvoklī. Ja mēs izejam no šīs dzīves saprašanas, kura mums stāv vistuvāk, mēs līdz ar to spēsim sev vieglāk izskaidrot arī lielās parādības un pārmaiņas pārējā saimnieciskā dzīvē, kuras cēlušās, ražošanas kārtībai mainoties, un dara tik dziļu un nezinātājam pārsteidzošu iespaidu arī uz zemkopību un zemnieku dzīvi.

Kamēr koku galotnes mežā jau lokās, no vēja ķertas, tikmēr pazarēs vēl viss kluss. Bet labi tam, kas ir sagatavojies un zina, kas ir darāms. Grūtie laiki zinātājam vieglāk pārciešami. Jā, kāds vācu dzejnieks (Leopolds Jakobijs) pat domā, ka –

Labāk ar apziņu mokās izģinst...

un:

– Šausmīgāka nekā viss cilvēces vārgs
Ira – cilvēku neapziņa
Par savu vārgu.

Modināt apziņu "ir mērķis, vēlējams uz sirsnīgāko" (ein Ziel, aufs Innigste zu wünschen, kā saka Lasals), es varētu pat vairāk teikt: ir vienīgais mērķis, pēc kura mēs tagad varam censties. Reiz būs ļaudīs modināta apziņa, viņi paši meklēs un atradīs līdzekļus un izeju. Šo kultūrvēsturisko skatu nolūks arī nav vairāk nekas kā modināt un uzturēt jau modināto interesi, mudināt uz zināšanas iegūšanu un uz pārdomāšanu, tikai patstāvīgu pārdomāšanu. Nekādas receptes te netiks pasniegtas, kā būtu vieglāk pārvarami "grūtie laiki": reiz jāmācās arī mums saprast, ka "grūtie laiki" nav netīšām nokrituši uz mums no mākoņiem un ka viņi nepāries atkal tāpat netīšām; viņi ir parādība, kura pamazām izaugusi un stāv sakarā ar vispārējo ražošanas kārtības pārmaiņu.

Lai saprastu tagadni, mums jāatskatās atpakaļ dziļā pagātnē uz feodālo kārtību, kuras pārvarēšana ilgos laika metos ir jaunās kārtības augšana, kas tad atkal savukārt sāk gatavoties uz tālāku pāreju. Sekojošie skati, kurus iesāksim ar tipiskās Markverfasisung (kopuzemes) īsu raksturojumu, nāks vaļīgā rindā. Vācu zemnieku vēsture ir visplašāk un pamatīgāk apstrādāta, ne vien tās jaunākie, bet arī viduslaiki, un tai tad arī piegriezīsim sevišķu vērību, – galvenos virzienos kultūras attīstības gaita visur ir viena un tā pati; krievu kultūras vēsture Miļukova pazīstamajā apstrādājumā mums jau darīta pieejama "Mēnešrakstā", 1897. g. 4.–10. burtn.

Cik tāli atļaus mums pieejamie avoti, lūkosim dot raksturiskus attēlojumus arī iz mūsu zemnieku dzīves – pret šo rakstu virknes beigām; latviešu kultūras vēsture vēl ir pilnīgi neizkopta, un tas dara neiespējamu ar viņu šinī vietā īpaši un vienīgi nodarboties; mūsu nolūks šoreiz arī nav dot speciālu pētījumu, bet aizrādīt uz raksturiskiem un noteicošiem virzieniem un parādībām kultūras attīstības gaitā, kā tie tēlojas zemnieku dzīvē.

1900



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Māksliniekam Eiropā nekur nav dzimtenes, izņemot vienīgi Parīzi.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2015. gada 19. februārī, plkst. 6:02

    Satori aptauja: Lobijs – vārds, ko nelieto pieklājīgā sabiedrībā

    Lai pārrunātu mītus un skarbo realitāti par lobismu Latvijā, "Satori" uzrunāja četrus kungus, no kuriem divi neslēpj, ka paši nodarbojas ar lobismu.

  • 2016. gada 12. aprīlī, plkst. 2:46

    Latvijas Literatūras gada balva 2016: Spilgtākā debija literatūrā

    Kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" nominētas četras grāmatas – Sabīnes Košeļevas grāmata "Rīga – Maskava 21. gadsimta mīlasstāsts", Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājums "Zilonis okeāns", Anitas Mileikas dzejoļu krājums "Mūžīgā nepārtikusī stirna" un Madaras Gruntmanes dzejoļu krājums "Narkozes".

  • 2016. gada 5. februārī, plkst. 6:35

    Ieva Viese: Hipnotiskajā mēness gaismā

    Ievas Melgalves romāns iezīmē jaunu teritoriju rakstnieces daiļradē un konkretizē tēmu par pašidentifikāciju sarežģītā, svešādā un nepatīkami nospiedošā pasaulē.

  • 2012. gada 14. martā, plkst. 8:03

    Ilmārs Šlāpins: Kā notiek jaunā mūzika? (5)

    Ģēniji un virtuozi ir bijuši vienmēr, taču tik daudz izcilu orķestru un ansambļu, kas spēj nevainojami izpildīt vissarežģītākos mūsdienu komponistu skaņdarbus, vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis.

  • 2012. gada 4. jūlijā, plkst. 8:30

    Krišjānis Zeļģis: ar seju es tevi nicinu (25)

    tu vari pēkšņi braukt ar vilcienu prom nesagaidot ceptas butes un radu gabalus vēl dienas pirmajā pusē tu sauļojies un viss likās labi kā tas viss turas kopā es nezinu

  • 2015. gada 20. februārī, plkst. 6:02

    Ilze Krišlauka: Prinča pirmā sieva

    Partijas "Latvijas spēks" priekšvēlēšanu maratons tuvojās noslēgumam. Rudens vīruss bija nolicis guļus vairākus reklāmas aģentūras gaišos prātus, darbi ritēja sasteigti, un Liene šajā jezgā jutās kā visu spārdīta futbola bumba.

  • 2012. gada 8. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Es tādu dzīvi nevarētu nodzīvot (17)

    Viņš bija bibliotekārs un visu mūžu šajā amatā nostrādāja, tomēr tajā pašā laikā nodarbojās ar kaut ko tādu kā Imanuēla Kanta filozofija, kas, būsim godīgi, nav tā pati aizraujošākā proza.

  • 2015. gada 12. jūnijā, plkst. 6:06

    Satori diskusija: Par mazākumtautību skolu audzēkņiem (7)

    Piecu mēnešu garumā pētniece Māra Laizāne veica socioloģisku pētījumu, noskaidrojot mazākumtautību skolu skolēnu viedokli par sabiedrībā ilgstoši pastāvošajiem stereotipiem, kas skar viņu piederības sajūtu Latvijai.



Kultūras Ministrija
vkkf