Domas

Rainis: Kultūrvēsturiski skati iz zemju dzīves

Mēs dzīvojam pārejas laikā. Jau ilgi turpinās uzbudinājuma stāvoklis. Kopš gadiem attīstītā pasaule sākusi to sajust un apzināties, kur meklējami cēloņi parādībām, kuru dēļ mūsu gadu simteni mēdz saukt par "nervozu", un sūdzēties par pastāvīgu uztraukumu.

Pārmaiņas, kuras nojauš notiekam katrs, kam smalkāki prāti, izplešas vai nepārredzamā plašumā, bet vēl vairāk raksturisks priekš viņām ir viņu dziļums. Dzejnieks saka:

... jūrā vēji
Līdz pašiem dziļumiem vanda.

Nekad vēl nav pieredzētas tik dziļas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nav brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nav drošību ņēmuši patstāvīgi domāt; viņas izliekas pilnīgi neticamas un neiespējamas, un, kad viņas ar vara roku sagrābušas neticīgos un aizrauj tiem pamazām dzīvības dvašu, tad šie neticīgie, pārsteigti

un bez gala izbrīnījušies, neprātīgā sastingumā nespēj ne glābties, ne piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Un jau tagad plašas šķiras sāk just šo vara roku.

Bet ir viens valnis, kurš līdz šim aizvien visdrošāk atturējies pret visām straujām ūdens gāzēm un uz kuru daudzi skatās kā uz Ķīnas lielo aizsargu valni.

Vislēnāk un visgrūtāk visas kustības kultūras gaitā aizsniedz zemnieku dzīves dziļumus. Šos dziļumus var uzskatīt gandrīz par mērauklu kustību un pārmaiņu stiprumam. Uz viņiem tādēļ griežama sevišķa vērība; zemnieku šķiras stāvoklī slēpjas viens no nopietnākiem sabiedriskiem jautājumiem.

Visi trokšņainie un straujie satricinājumi, kurus pasaule izbaudījusi garos gadu simteņos, jā, gadu tūkstošos, aizgājuši gar zemnieku dzīvi garām, tikai lēni viņu ieviļņodami; tūkstošu, divu tūkstošu, pat triju tūkstošu gadu ilga vēsture un kultūras attīstība atstājusi tikai paviršu un diezgan ārēju iespaidu uz to šķiru, kura liekas it kā zemē ieaugusi ar savām dziļām saknēm.

Un tomēr jaunlaiku kultūras kustība būtu nepilnīga, ja viņa savā attīstībā neievilktu arī zemnieku dzīvi.

Pat tik stipra garīga kustība kā kristīgā ticība nav spējusi pilnīgi pārgrozīt pēc saviem kultūras pamatiem zemes ļaužu dzīvi: kristīgas ticības ievedēji visur piemērojas šai sen nodibinātai dzīvei, un vēl tagad māņticība, kura nav nekas cits kā vecā (pagānu) ticība, veco dzīves pamatu garīgs atspoguļojums, visur ir stipra uz laukiem – arī izglītotās zemēs.

Mēs velti brīnāmies par lielo, līdz šim nepiepildāmo un nepiepildīto plaismu starp izglītotiem un neizglītotiem: zemnieki dzīvo plašos apvidos vēl tagad tāpat, kā dzīvoja pirms 1000 gadiem, – mēs brīnāmies par to, ka laucinieku dēli, tiklīdz baudījuši zināmu izglītību, nesaprot vairs savus tēvus: viņi ir atdrupuši ķieģeļi no lielā Ķīnas mūra, un nekad viņus vairs atpakaļ nepielipinās. Bet taisni šī atdrupšana ir raksturiska, – lēna viņa ir, jo lēna un gandrīz nemanāma, bet viņa ir zīme par iekšējās sadalīšanās procesu.

Mūsu laiks ir tas, kurā vispirms lielo pārmaiņu iespaids spiežas līdz tam neaizskartos dziļumos, gluži kā ūdens pamazām, bet neatturami spiežas cietajā zemes čaulā un saēd un sadala par nesatriecamām turētās klintis.

Par izlīdzinātāju mēdz saukt mūsu laiku sabiedriskā ziņā: viņš nolīdzina starpības starp šķirām un saēd vecās šķiras, celdams raibās dažādības vietā tikai divas šķiras.

Ja mēs mūsu laika pārmaiņas saucam par tām, kuru iespaids visdziļāk satricina līdzšinējos dzīves pamatus, tad ar to nebūt neesam sacījuši, ka viņas mūsu laikā piepeši un negaidīti izcēlušās, kaut gan viņas plašām aprindām ir tiešām pārsteidzošas. Šīs kustības, kuru spēku sajūt pat Ķīnas mūri, ir radušās jau sen atpakaļ, pamazām augušas un attīstījušās vairākus gadu simteņus.

Visjaunākā un visgaišāk redzamā pārmaiņa, kuras svars būs atausis apziņā arī tumšākās nomalēs, – verdzības un tad klausības atcelšana, kas sākās priekš apmēram simt gadiem, ir tikai attīstības stadija jeb mets šai kustībai, bet ne sākums. Viņas saknes meklējamas viduslaikos un nav atrodamas ārējās, garīgās strāvās, kā, piem., lielajā reformācijā, kuras laikā gan notika viens no stiprākiem saviļņojumiem zemnieku pasaulē, – viņas saknes ir izaugušas saimnieciskās dzīves pārgrozībās, attīstoties un mainoties ražošanas veidiem.

Meklēt šos tālos cēloņus un rakt pēc šīm dziļajām saknēm ir jo pievilcīgi un nepieciešami, tādēļ ka, nepazīstot cēloņus, nespējam sev izskaidrot un saprast arī parādības.

Un šiem jautājumiem un pētījumiem nav nebūt vienīgi teorētiska nozīme, kā varētu domāt, taisni otrādi – praktiska vajadzība prasa, ka mēs, laiku nekavējot, lūkojam tikt skaidrībā par to, kas ap mums notiek un kas gatavojas. Priekš mums, kur zemkopība vēl ieņem samērā tik plašu vietu, pirmā vērība griežama uz zemnieku dzīves attīstību viņas vēsturiskā gaitā un tagadējā pārejas stāvoklī. Ja mēs izejam no šīs dzīves saprašanas, kura mums stāv vistuvāk, mēs līdz ar to spēsim sev vieglāk izskaidrot arī lielās parādības un pārmaiņas pārējā saimnieciskā dzīvē, kuras cēlušās, ražošanas kārtībai mainoties, un dara tik dziļu un nezinātājam pārsteidzošu iespaidu arī uz zemkopību un zemnieku dzīvi.

Kamēr koku galotnes mežā jau lokās, no vēja ķertas, tikmēr pazarēs vēl viss kluss. Bet labi tam, kas ir sagatavojies un zina, kas ir darāms. Grūtie laiki zinātājam vieglāk pārciešami. Jā, kāds vācu dzejnieks (Leopolds Jakobijs) pat domā, ka –

Labāk ar apziņu mokās izģinst...

un:

– Šausmīgāka nekā viss cilvēces vārgs
Ira – cilvēku neapziņa
Par savu vārgu.

Modināt apziņu "ir mērķis, vēlējams uz sirsnīgāko" (ein Ziel, aufs Innigste zu wünschen, kā saka Lasals), es varētu pat vairāk teikt: ir vienīgais mērķis, pēc kura mēs tagad varam censties. Reiz būs ļaudīs modināta apziņa, viņi paši meklēs un atradīs līdzekļus un izeju. Šo kultūrvēsturisko skatu nolūks arī nav vairāk nekas kā modināt un uzturēt jau modināto interesi, mudināt uz zināšanas iegūšanu un uz pārdomāšanu, tikai patstāvīgu pārdomāšanu. Nekādas receptes te netiks pasniegtas, kā būtu vieglāk pārvarami "grūtie laiki": reiz jāmācās arī mums saprast, ka "grūtie laiki" nav netīšām nokrituši uz mums no mākoņiem un ka viņi nepāries atkal tāpat netīšām; viņi ir parādība, kura pamazām izaugusi un stāv sakarā ar vispārējo ražošanas kārtības pārmaiņu.

Lai saprastu tagadni, mums jāatskatās atpakaļ dziļā pagātnē uz feodālo kārtību, kuras pārvarēšana ilgos laika metos ir jaunās kārtības augšana, kas tad atkal savukārt sāk gatavoties uz tālāku pāreju. Sekojošie skati, kurus iesāksim ar tipiskās Markverfasisung (kopuzemes) īsu raksturojumu, nāks vaļīgā rindā. Vācu zemnieku vēsture ir visplašāk un pamatīgāk apstrādāta, ne vien tās jaunākie, bet arī viduslaiki, un tai tad arī piegriezīsim sevišķu vērību, – galvenos virzienos kultūras attīstības gaita visur ir viena un tā pati; krievu kultūras vēsture Miļukova pazīstamajā apstrādājumā mums jau darīta pieejama "Mēnešrakstā", 1897. g. 4.–10. burtn.

Cik tāli atļaus mums pieejamie avoti, lūkosim dot raksturiskus attēlojumus arī iz mūsu zemnieku dzīves – pret šo rakstu virknes beigām; latviešu kultūras vēsture vēl ir pilnīgi neizkopta, un tas dara neiespējamu ar viņu šinī vietā īpaši un vienīgi nodarboties; mūsu nolūks šoreiz arī nav dot speciālu pētījumu, bet aizrādīt uz raksturiskiem un noteicošiem virzieniem un parādībām kultūras attīstības gaitā, kā tie tēlojas zemnieku dzīvē.

1900



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Māksliniekam maksā par to, ko viņš ir ieraudzījis, nevis par to, ko viņš ir izdarījis.

    Džeimss Vistlers

Iesakām

  • 2012. gada 17. decembrī, plkst. 8:12

    Pēteris Draguns: Nacionālās idiotijas simboliskie pamati (29)

    Vidējais latvietis puzuros maģiju nesaskata, māju iekārto pēc fenšui, garīgos meklējumus izvērš, dodoties uz lekcijām "pie šivas", bet bezcerīgākās situācijās "uzliek baznīcā svecīti".

  • 2013. gada 8. maijā, plkst. 2:15

    Džodžo Meijers: Džezs bija radikāla mūzika (1)

    Mūsdienās džezu spēlē konservatīvi cilvēki. Un to klausās konservatīvi cilvēki. Un tas nozīmē, ka viņi vairs nevēlas pārmaiņu. Viņiem tas patīk tāds, kāds tas ir.

  • 2014. gada 12. decembrī, plkst. 8:12

    Jana Kukaine: Sapnis par kartupeli

    Konservatīvas četrgadnieces prātā vārdu salikums "Kartupeļu opera" pirms iestudējuma apmeklējuma radīja pretestību, jo viņa to uztvēra burtiski – ka operā uzstāsies kartupeļi.

  • 2012. gada 3. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ (14)

    Reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām.

  • 2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:04

    Milans Dobričičs: Robotu planēta un citi dzejoļi (1)

    Aklais - radīts lai strādātu tumsā bojājumu dēļ izmests gaismā stipriem papēžiem roka trīsreiz pagarināta ar lielu pirkstu galā lai taustītos.

  • 2012. gada 25. maijā, plkst. 9:05

    Ingus Kniploks: Šmitiņkunga piezīmes (31)

    Izdarījis, kas darāms latvju lielpilsētā, un iesēdies autobusā, kas viņu smuki aizvizinās līdz pilsētai pie Gaujs, Šmitiņkungs bija gatavs nākošās divs stunds pavadīt, lasot grāmat par kādu tip, kuru regulāri kāds sauc pa idiot.

  • 2013. gada 10. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Taurens: Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība (1)

    Manās rokās ir nonācis kāds dokuments, rakstīts latviešu valodā, tas ir bez virsraksta un sākas ar kādu citātu. Nosaukums, kuru esmu saglabājis kā šī raksta nosaukumu, ir mans izdomājums.

  • 2015. gada 14. aprīlī, plkst. 10:04

    Ērika Bērziņa: Šakālis graizītājs, Āzis makšķerētājs un Eņģelis glābējs

    Uzreiz gan jāsaka, ka "Burtu pasakas" nav grāmata vienam vakaram un katrai dienai arī ne, tā tomēr ir mācīšanās, vismaz pēc manas meitas domām tā ir.



Kultūras Ministrija
vkkf