Haralds Matulis: Attīrošā uguns (14)

2005. gada 17. augustā, plkst. 19:43

Rubrika: Redzējumi

Vakar biju aizgājis uz filmu „Slepeni” (Stealth). Nu, kā bija, jūs man jautāsiet, nu, baigi forši, es jums teikšu. Īsumā tā, stāsts ir par bezpilota kaujas lidmašīnu (BPKL), kas, tajā iesperot zibenim, iegūst spriestspēju un sāk patvaļīgi izvēlēties mērķus[1]. Iesākumā cilvēkpiloti cīnās pret slikto mašīnu, beigās, kad mašīna, piedzīvojusi robežsituāciju - tiešas nāves briesmas - atgūst lojalitāti armijas disciplīnai (Yes, sir!), kopā ar mašīnu pret sliktajiem. Divas stundas iespaidīgu batāliju. Šajā jaukajā filmā vērojami daudzi Holivudas raksturīgie semiotiskie elementi un nošķīrumi, tajā skaitā: draudzība vs. pienākums, armijnieki pret civilajiem, cīņa par morāli (kas tiek uzvarēta ģeniāli vienkārši; visi morālfilosofi varētu mācīties, - pilotes domu gājiens ir šāds: „Machines are neutral. If controlled by moral men...,” kas arī bija jāpierāda; nav nekādu šaubu, ka ar moral men šajā gadījumā domāti the US government, bet immoral persons ir visi teroristi - ļauni, aprobežoti, nožēlojami cilvēki), sieviete pilots/vīrietis pilots, kā pareizi cīnīties ar skaitliski pārāku un labāk apbruņotu pretinieku (izvairīties no tiešas konfrontācijas, atbildēt ar īsām kārtām, bet, galvenais, nepadoties iekšēji), kas labāks, darbs vai atpūta, amerikāņi cīnās ar visas pasaules ļaunumu, etc.

However, visa šī semiotiskā runāšana ir tikai uvertīra kādai citai analīzei. Laiku pa laikam filmās kaut kas uzsprāgst. Un jautājums ir šāds: kādēļ sadursmes gadījumā vienmēr notiek sprādziens? Kā man apgalvojuši speciālisti, tad - lai arī aizdegšanās un eksplozija ir iespējama, tā tomēr ir mazvarbūtīga. (Nu, vispār, pamēģiniet ar automašīnu iebraukt sienā, redzēsit - nekas, nekur neuzliesmos.) Ārpus jebkurām saprātīgām šaubām, ka par šo tēmu ir rakstīti diplomdarbi un esejas neatkarīgajiem kino žurnāliem, tomēr plašsaziņā necirkulē kādi citi skaidrojumi, izņemot triviālo, - jo lielāks sprādziens, jo lielāks efekts uz skatītājiem, ergo pēc labas dramaturģijas likumiem - every available item is to be blown up[2]. Ir pamats domāt, ka tieksmē visu uzspridzināt ir ne tikai dramaturģiski, bet arī reliģiski momenti. Uguns ir šķīstīšanās. Pazīstami rituāli ar mirušo kremēšanu tiek izmantoti gan hinduismā, gan 20. gadsimta Eiropā. Vienmēr esmu brīnījies, kā izglītoti cilvēki var apgalvot, ka daži nāves veidi ir vieglāki, nekā citi, palaižot garām būtisko, ka nāvē būtiskais ir nevis fizisko sāpju daudzums (to mazums), bet dvēseles atraušanās no miesas - šis akts, kas, ievērojot visus priekšstatus, būs svētīgs, kamēr, aizejot cilvēka necienīgā veidā vai nereflektējot, vedīs dvēseles pazušanā, mūžīgās ciešanās vai citās negācijās. Runa ir par absolūti objektīvām metafiziskām ciešanām. Līdzīgi kā Mahābharātas klausīšanās ir svētīga ikvienam, arī uguns nešķiro - attīrošās liesmās sadeg gan šerifa fords, gan neģēļu braucamais. Vainīgie saņēmuši sodu, un neviens vairs netur ļaunu prātu uz viņiem - uguns attīrījusi viņu dvēseles, labajiem varoņiem nav jānes taisnīgās, bet postošās dusmas sev līdzi uz mājām.

Nāvei sadegot piemīt arī estetizējoša vērtība. Lūk, pulkvežleitnanta Kilgora vārdi: “Jūti šo smaržu? Vai tu to jūti? Napalms, dēliņ. Nekas pasaulē nesmaržo kā tas. Man patīk napalma smarža no rītiem. Zini, reiz mēs bombardēja vienu pakalnu, divpadsmit stundas. Kad tas bija galā, es aizgāju līdz turienei. Neatradām nevienu pašu no viņiem, nevienu pašu smirdīgu līķi. Šī smarža, zini, šī benzīna smarža, pāri visam pakalnam. Tā smaržoja kā... uzvara.”

„Jūtat šo smaržu? ... jūtat? Napalms. Ož pēc deguma. Nekas pasaulē tā nesmaržo... man patīk napalma smarža no rītiem. Redzat, kā gaisa spēki strādā - izdedzina te visu pa tīro. Prieks skatīties, kur viņi gājuši pāri... pat no līķiem nekas pāri nepaliek, viena pati smarža. Kā no benzīna... Šī smarža... tā ir... tā ir uzvaras smarža.”

Filmā Stealth ir divas zīmīgas epizodes ar attīrošo uguni. Vispirms viens no cilvēkpilotiem, afroamerikānis Henrijs ietriecas kalnu grēdā un eksplodē kopā ar lidmašīnu. NB - šos kadrus, kā viņa lidmašīna triecas klintī, filmas veidotāji uzskatījuši par vajadzīgu rādīt palēnināti, apzināti vēršot skatītāju uzmanību uz šo faktu, lai nebūtu nekādu šaubu: viņš ir uzsprādzis. Otra epizode filmas finālā: diviem amerikāņu cilvēkpilotiem Ziemeļkorejā uzbrūk armijas helikopters; BPKL, kam izbeigušās raķetes, izšauj uz helikopteru pāris ložmetēja kārtas, kas šoreiz nelīdz (nez kāpēc, vai ne!?), un tad lēnā gaitā taranē ienaidnieku, abi eksplodē. Man kā racionāli domājošam cilvēkam uzreiz rodas jautājumi: kāpēc izraisīt fatālu eksploziju? Kāpēc ne vienkārši izsist ienaidnieku no ierindas, vai ar trāpīgu šāvienu benzīnbākā likt tam eksplodēt vienatnē? Kā vienkāršam skatītājam acīs sariešas asaras - tiek iznīcināta vairākus miljardus dolāru (amerikāņu nodokļu maksātāju naudas) vērta ietaise, kas taču varētu vēl un vēl cīnīties ar terorismu visā pasaulē.

Ieguvusi no cilvēka spriestspēju, mašīna līdzi saņēmusi arī patosu un visu ģimenes romānu. Cik raksturīgi mūsdienām - kādā iepriekšējā filmas epizodē, kad mašīnas izgudrotājs pirms tās atmiņas izdzēšanas atskārš, ka mašīna vairs ne tikai kalkulē, bet arī jūt - mašīna izjūt tieši nožēlu. Cik cilvēcīgi. Pārāk cilvēcīgi. Šis upuris - tā ir pašnāvība, grēku izpirkšana. Šī pasaule bija gandrīz pilnīga, vienīgu sentimentālu, kristīgu robotu mums vēl trūka.

Uguns un eksploziju lielo daudzumu kinematogrāfā vairākas nozīmīgas kinosemiotiķu skolas (skat., piemēram, Christian Metz; arī Robert Morgenstern) skaidrojušas arī ar cildenā jēdzienu Kanta nozīmē - kā specifisku cilvēka pārdzīvojumu dabas varenības priekšā. Tomēr viņu argumentācija nešķiet pietiekami pārliecinoša, jo ticamāki šķiet to argumenti, kuri apgalvo, ka uguns stihija ne tik lielā mērā būtu jāskata kā dabas izpausme, cik Prometeja dieviem atņemtā uguns, tātad varens un draudīgs, tomēr jau civilizācijas ieguvums, ne dabas trakošana. Bet cildenā jēdzienam mēs pamatīgāk pieskarsimies kādā nākamā sarunā: par ūdens stihiju struktūrveidojošo lomu dažos E. A. Po darbos.