Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2013. gada 17. jūnijā, plkst. 7:06

    Reinis Lazda: Liepājas metamurgs (4)

    Dinozaurs ir laba līdzība, lai runātu par šo uzņēmumu, kura saimniekošanas metodes nav gājušas līdzi laikam. Kamēr tirgū ir pieprasījums pēc ražotā produkta vai pakalpojuma, tikmēr ir viegli strādāt, kā pagadās.

  • 2016. gada 2. novembrī, plkst. 5:36

    Gustavs Strenga: Grāmata var būt ļoti dažāda

    Vēsturnieks Gustavs Strenga ir viens no Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" veidotājiem.

  • 2016. gada 4. oktobrī, plkst. 5:44

    Patrīcija M. Keiša: Esmu piekļuvusi veiksmes noslēpumam

    Šķiet, veiksmīgie cilvēki visu dara citādi – viņiem pieder kāds kopīgs noslēpums. Un "Veiksmes akadēmijas" vadītāji tātad mūs iepazīstina ar sevi kā pašgatavotiem veiksminiekiem, kuri noslēpumu atklājuši un izķidājuši.

  • 2012. gada 11. decembrī, plkst. 1:36

    Edmunds Frīdvalds: Pēteronkuļa pelnu vēsturiskums (36)

    Vai varam vienoties sarunai par nacionālo kino, neminot katra konkrētā politiķa vārdu vai citātus, bet tā vietā parunājot par paša nacionālā kino ideju un par kādu filmu, kura, manuprāt, izcili pārstāv cildeno nacionālā kino nosaukumu?

  • 2016. gada 8. septembrī, plkst. 14:46

    Sigurbjerga Trosta meita: Manas krūtis (1)

    impulsīvi, pierietot piena, pilot, nu vidēji dikti, nu strupi apraujot, izjusti, secīgi, līksmi, mundri, dikti, nu ne tik ātri, nu tīksmi, nu marša tempā

  • 2014. gada 14. februārī, plkst. 7:02

    Sabīne Košeļeva: Ceļš rodas ejot jeb gultā ar Kafku (4)

    "Kamēr tu kāpsi un neapstāsies, pakāpieni nebeigsies, tie izaugs zem tavām kājām līdz ar katru soli, ko spersi augšup," ausī man liegi dūdo Francs. Labprāt viņam iekrautu.

  • 2012. gada 2. februārī, plkst. 23:02

    Ieva Sniedze: Par vecām grāmatām (4)

    Katrai lietotai grāmatai ir sava vēsture — kādai ir iniciālis titullapā, sakaltis zieds starp lapām kā grāmatzīme vai piemiņas lieta, personiskas piezīmes, veltījums no jums nezināma dāvinātāja.

  • 2014. gada 26. martā, plkst. 8:03

    Līga Ločmele: Recenzija "Kad kaķēnu sauc par pelīti?"

    Šo grāmatu var lietot gluži kā tādu nelielu vārdnīcu brīžos, kad mute paliek vaļā un trūkst vārdu, lai nosauktu to, ko mazais atkal ir sastrādājis.



Kultūras Ministrija
vkkf