Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Gudrs nav vis tas, kurš zina pareizās atbildes, bet gan tas, kurš uzdod pareizos jautājumus.

    Klods Levī-Stross

Iesakām

  • 2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.

  • 2015. gada 22. aprīlī, plkst. 6:04

    Ivars Krasts: Es varu būt kā atbalss

    Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles iestudētajā izrādē "Aspazija. Personīgi" Ivars Krasts tēlo Raini jaunībā. Mēs tikāmies ar Ivaru, lai parunātu par to, kā iespējams saprast Raini, un to, ko aktierim nozīmē dzīvot uz skatuves.

  • 2014. gada 17. jūlijā, plkst. 7:07

    Atis Rozentāls: Trubadūrs Latvijā. Neobligāts gadījums

    Būtu spekulatīvi nosaukt Andreja Žagara iestudēto "Trubadūru" par režisora pēdējo atvadu sveicienu no mūsu operas nama, jo nav zināms, vai ar viņu nav risinātas pārrunas par kāda iestudējuma veidošanu nākotnē.

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 9:04

    Orhans Pamuks: Mans pieticīgais manifests visiem muzejiem (2)

    Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, nācijas, valsts, tautas vai sugas vēsturisko naratīvu. Vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem sniedz daudz vairāk prieka.

  • 2012. gada 31. augustā, plkst. 8:08

    Jānis Vādons: Pigmaliona vasara (24)

    Bet reizēm, atelpai apstādamies, mēs aptaustām viens otra seju, apjautājamies par bērnu gaitām un, pat neieskatījušies acīs, izspīdam viens otram cauri.

  • 2016. gada 15. aprīlī, plkst. 4:22

    Penelope : Audriņi (6)

    Tu esi kādreiz pie konveijera stāvējis? Paņem detaļu, pagriez skrūvīti, noliec detaļu. Ņem nākamo. Tādu pašu. Un tā no rīta līdz vakaram. Piecas dienas nedēļā, divdesmit divas dienas mēnesī. Tu saproti, ko es cenšos pateikt? Es par laulības dzīvi, ķipa, tā pati shēma.

  • 2012. gada 5. decembrī, plkst. 23:12

    Junsuna Na: Dziedāt savu pašas džezu (2)

    Jūs to nodziedāsiet pavisam atšķirīgi, un es to nodziedāšu pavisam atšķirīgi. Tas man patīk. Nav pat svarīgi, kāda veida melodiju jūs dziedat. Jo tas ir džezs, un jūs to varat darīt savā neatkārtojamā manierē.

  • 2015. gada 26. martā, plkst. 11:03

    Linda Curika: Par visu svarīgāk – iekļauties (1)

    Leļļu teātri es nebiju apmeklējusi kopš tās reizes, kad mani turp aizveda vecmāmiņa. Par to liecina fotogrāfija, kurā es noraudājusies stāvu blakus milzīgam sunim vārdā Pifs un manā mutē trūkst viena priekšzoba.



Kultūras Ministrija
vkkf