Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Kad tūkstots cilvēku teiks par tevi labu un viens ļaunu, tad ticēs tam vienam.

    Rainis

Iesakām

  • 2015. gada 4. jūnijā, plkst. 6:06

    Māris Zanders: "Hate. Love" (4)

    Krievijas inteliģence savās attiecībās ar valsti un līdzpilsoņiem izvēlas palikt komfortablajā žanrā "mīlu – ienīstu". Jo tas garantē intelektuāli skurbinošas diskusijas, nervus tīkami kutinošo sajūtu, ka tu domā pretēji "pūlim".

  • 2013. gada 15. novembrī, plkst. 8:11

    Georgs Viljams Hibneris: Tā ir tāda tēvu un dēlu lieta (1)

    Georgs Viljams Hibneris ir 12 gadus vecs zēns, kurš mācās skolā, grib spēlēt ģitāru un ir gandrīz profesionāls fotogrāfs jeb pusprofesionāls, kā viņš saka.

  • 2013. gada 1. augustā, plkst. 7:07

    Armands Znotiņš: Divi vakari Saulkrastu džeza festivālā

    Saprotu festivāla rīkotāju vēlēšanos palielināt klausītāju skaitu un paplašināt stilistiskos ietvarus, tomēr vienalga jājautā – kādēļ šādos gadījumos zem džeza koncertiem vienmēr maskējas souls un tā sauktā "melnā popmūzika"? Kādēļ ne regejs? Kādēļ ne bosanova?

  • 2015. gada 7. decembrī, plkst. 5:53

    Māris Zanders: Griezīgi skanošs tukšums (1)

    Labi zināms, ka ar informāciju var manipulēt. Ne mazāk interesantas ir situācijas, kad manipulācija notiek ar neesošu informāciju. Vai, citiem vārdiem sakot, rīks var būt ne tikai "kaut kas", bet arī "nekas".

  • 2015. gada 25. septembrī, plkst. 6:09

    Kristiāna Kārkliņa: Atpakaļgaita (1)

    Arlabunakti, Lielie un Mīļie!
    Arlabunakti, Mazie un Sarūgušie!
    Arlabunakti, tālumā rietošā resnā Pasaule, Arlabunakti!

  • 2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • 2015. gada 27. oktobrī, plkst. 8:00

    Renāte Berga: Filantropijas aizsākumi un attīstība Eiropā (1)

    Pirmais jēdzienam "filantropija" radniecīga vārda lietojums atrodams Aishila traģēdijā "Saistītais Prometejs". Tajā nepakļāvīgā titāna rīcība dēvēta par "philanthropos tropos" – cilvēkmīlošu izturēšanos, jo viņš palīdzējis cilvēkiem.

  • 2013. gada 24. aprīlī, plkst. 8:04

    Līga Ulberte: Lai viņi izvēlas paši

    Bērni piesavinās mūsu, vecāku, paradumus. Gan labos, gan sliktos. Ja mammas profesijas dēļ mājās grāmatas atrodas pat visneiespējamākajās vietās, savukārt pati mamma katru trešo vakaru ir teātrī, diez vai iespējams bērnus no tā pasargāt. Tomēr izvēlas viņi paši.



Kultūras Ministrija
vkkf