Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Patiesību nevar atrast. Var tikai izvēlēties melus, kas jums patīk vairāk par citiem.

    Quotes_down
    Merilins Mensons

Iesakām

  • Image

    2013. gada 14. janvārī, plkst. 1:01

    Iveta Kažoka: Uzbļāvienos balstītā rīcībpolitika (2)

    Ministru atalgojums ar katru dienu aizvien acīmredzamāk izskatās neadekvāts, taču pats fakts, ka tur turpina strādāt arī kvalificēti cilvēki, kas privātajā sektorā nopelnītu vairāk, rada sajūtu, ka pārmaiņas nav nepieciešamas.

  • Image

    2014. gada 30. augustā, plkst. 8:08

    Katrīna Neiburga: Māksla ir notikums (1)

    Gadās, ka uznāk kāda doma naktī, kas neļauj aizmigt. Tā tevi nomoka, un tad, kad šķiet, ka tā tevi ir mocījusi pietiekami ilgi un vēl nav tev apnikusi, tad ar to domu ir jāsāk strādāt.

  • Image

    2012. gada 1. augustā, plkst. 8:07

    Jānis Taurens: Meistars un viņa laiks (4)

    "Vilhelma Meistara mācību gadi" neapšaubāmi ir izcils darbs, kas ietekmes un interpretāciju ziņā ir grūti aprakstāms. Tā meistarību var novērtēt, arī salīdzinot to ar citiem tālaika romāniem.

  • Image

    2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Reinis Lazda: Populistiskas iniciatīvas (9)

    Kas mudina nelaimīgus cilvēkus nosliekties par labu populistiskām idejām? Nespēja atrisināt sev nozīmīgas ikdienas problēmas, sašaurinātā domāšana, kuras centrā ir savas personīgās nepatikšanas, rada kārdinājumu ķerties pie pēdējiem salmiņiem.

  • Image

    2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Alise Zariņa: Es būšu auglis. Tu būsi pirksti (20)

    Es būšu auglis. Tu būsi pirksti. Es būšu zeme. Tu būsi lietus. Es būšu vecs magnetofons. Tu būsi kasete. Es būšu sērkociņš. Tu būsi mazgadīgs piromāns.

  • Image

    2013. gada 23. decembrī, plkst. 7:09

    Dace Rukšāne: Uguns avotā (5)

    1212. gada septembrī piedzimst Kaijas un Sūnes dvīņi – dēls Ako un meita Gune. 1215. gada ziemā Rīgā plosās ugunsgrēks, kurā nodeg pirmā Doma baznīca un bīskapa sēta. Tajā pašā gadā kaujā ar sāmsaliešiem iet bojā Kaijas dēls Ilo.

  • Image

    2013. gada 1. aprīlī, plkst. 1:04

    ZEMLEDUS

    Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

  • Image

    2014. gada 29. decembrī, plkst. 9:12

    Anna Auziņa: Ko mēs redzējām mēness dārzā

    Ar katru pasaku manī izgaismojās kāda aizmirsta iekšēja telpa, atvērās durvis, kuras ikdienā nevirinām, jo tas ir mazliet sāpīgi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis