Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Cilvēks, kurš nav mācījies skolā, var aplaupīt kravas vilcienu. Cilvēks, kurš beidzis universitāti, var nozagt veselu dzelzceļa kompāniju.

    Quotes_down
    Teodors Rūzvelts

Iesakām

  • Image

    2012. gada 23. aprīlī, plkst. 8:04

    Marta Krivade: Bajadēra. Nozagtā pasaka (91)

    Deja ķermeņa kompleksu mocītajai pēcpadomju sabiedrībai Baltijā šķiet vairāk tāda skuķu padarīšana, ko uzskatāmi demonstrē joks, ka „hokejs bez alus ir daiļslidošana”.

  • Image

    2013. gada 25. aprīlī, plkst. 2:32

    Elīna Cire: Trīs apkopējas-citplanētieši

    Koncertu apmeklētāji pazīst viņus kā paskarbus, melnos sieviešu kostīmos tērptus vīrus, kas ar pašdarinātu instrumentu klāstu auļo starp etniskiem transa ritmiem, industriālas mašinērijas trokšņiem, liriskām Lapzemes melodijām un disko mūziku zinātniskās fantastikas garā.

  • Image

    2013. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    Katrīna Rudzīte: Ceļā uz metālu (10)

    Romānā līdzās reālajai tagadnei neuzbāzīgi, tomēr skaidri sajūtama ir arī mītiska pagātnes un dažādu vēsturisku personāžu klātbūtne, kas atklājas jau ar simbolisko šāvienu grāmatas sākumā un turpinās ar galvenā varoņa romantizētām Jelgavas vēstures atkāpēm.

  • Image

    2012. gada 23. jūlijā, plkst. 8:07

    Irina Romanovska: Nepiederošām personām ieeja atļauta (10)

    Bibliotēkas dzīvē skaņas iegūst pavisam citu nozīmi, jo tā ir vieta, kur vairums ikdienas lielāko trokšņu – sarunas, mūzika, mobilo telefonu skaņas – ir aizliegti. Tas, kas paliek pāri, gan nav klusums.

  • Image

    2012. gada 26. septembrī, plkst. 8:09

    Anna Grabovska: Čuksti man kreisajā ausī (12)

    Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotajās dzejas sacīkstēs skolēniem šī gada 22. septembrī vecuma grupā no 12 līdz 15 gadiem uzvarēja jaunā dzejniece Anna Grabovska. Piedāvājam jums dažus viņas dzejoļus.

  • Image

    2013. gada 24. maijā, plkst. 2:05

    Inga Kope-Grosa: Divi stāsti (1)

    Maza, tumši sarkana asins tērcīte pārskrēja dzirkles un sirdi. Nevilšus viņa atcerējās dievkalpojumā reiz dzirdētās lūgšanas vārdus: "Ak, tu, Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums, uzklausi mūs..."

  • 2013. gada 1. oktobrī, plkst. 1:10

    Ilmārs Šlāpins: Saruna laikā un telpā

    Laikmetīgā māksla ir ārkārtīgi plašs jēdziens, taču telpa tam ir nepieciešama ne tikai grūti definējamā vēriena dēļ. Māksla ir valoda, kādā sarunājas ne vien mākslinieks ar kritiķi vai otru mākslinieku, bet arī mākslinieks ar skatītāju.

  • Image

    2013. gada 11. februārī, plkst. 8:02

    Kārlis Kazāks: Kad man nebija bērnu, es nezināju, kas ir tīra manta (2)

    Man neviens līdz 9. klasei nebija paskaidrojis, kāda velna pēc es to daru. Kāpēc es pūšu orķestrī? Kāpēc es pūšu Geršvinu ar domu, ka tas ir augšējais si bemols, nevis - ko es pūšu. Kaut kādu vīziju jau nu varēja iedot.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv