Video

Dzintars Dreibergs: Nesaprotu vēlmi dzīvot neinteresantāku dzīvi

Foto - Andrejs Strokins

Mikrobs: Pie visa esat vainīgi jūs.*
Vecmāmiņa: Jā, jā...
Mikrobs: Pie tā, ka es piedzimu nelabvēlīgā vidē, rajonā Grīziņš, kur visi sāk pīpēt no sešu gadu vecuma. Es vismaz noturējos līdz divpadsmit  gadiem, kas ir seši gadi vairāk nekā parasti. Un dzert es arī sāku trīspadsmit gados. Es vairs nekad nedzeršu. Ejiet jūs dirst, es tagad dzīvošu tā, kā dzīvo mamma!"

* necenzētie vārdi, ko lieto filmas galvenais varonis, šajā dialogā nav atspoguļoti.

"15 stāsti par jauno" (15YBY) ir unikāls un starptautisku rezonansi guvis Latvijas kino producentes Ilonas Bičevskas darbs, kurā pirmoreiz 20 gadu laikā piedalās 15 režisori no bijušajām padomju republikām, kas izvēlēti pēc rūpīgas un vairāk nekā gadu ilgušas atlases. Latvijas stāsts atklāts Dzintara Dreiberga

filmā par pusauga puikas Mikroba tumšo dzīvi Grīziņkalnā, tikmēr piemēram , Turkmenistānas režisors savus varoņus bija spiests filmēt Vīnē politiskās diktatūras dēļ.

Visiem režisoriem tika dots viens uzdevums – ar savu dokumentālo īsfilmu rast atbildes uz trīs jautājumiem: Kādi ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā neatkarības vārdu visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīves, un kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien? Katrs projektā izvēlētais režisors pieder unikālai paaudzei: viņš bērnību ir pavadījis padomju varas apstākļos, bet jaunību – neatkarīgā valstī.

Dzintars Dreibergs ir kino režisors, kuram uzticēta Latvijas pārstāvniecība. Viņa stāsts ir par puiku ar iesauku Mikrobs, kurš dzīvo Grīziņkalnā un nāk no divvalodīgas ģimenes. Mikroba vecāki ir šķīrušies, viņš palicis dzīvot ar tēvu, bet mamma izveidojusi jaunu ģimeni un nokļuvusi labvēlīgākos sociālos apstākļos, taču viena no puiša uzticības personām joprojām ir vecmāmiņa. 

Intervijā Dzintars atkāj, kāpēc tieši Mikroba stāstu izvēlējies kā Latvijas ilustrāciju pēc PSRS sabrukuma, kā pēc neatkarības iegūšanas iezīmējušās pārējās „brālīgās republikas” un kāpēc Dzintars pēc veiksmīgas finanšu auditora karjeras izēlējies studēt režiju un palikt Latvijā,

Satori intervija ar Dzintaru Dreibergu un neliels ieskats projekta filmās:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • bomzis  

    2012. gada 14. augustā, plkst. 23:33

    mazais pimjulaizis

  • Zigmārs  

    2012. gada 1. jūnijā, plkst. 0:40

    Nu, redz tā arī darām - katrs sāk no SEVIS , savas sirdslietas un īstā, kas liek elpot, smaidīt, dzīvot / nevis'' lūrēt'' un komentēt apkārt notiekošo kā par nemaināmu, piedrazotu istabu, kuru CITI netira un turpina savtīgi piemēslot nepievēršot uzmanību TEV ! Neskatamies apkārt, skatamies sevī caur gaišo un īsto- vienīgā iespēja būt laimīgam !!!

  • Laborants Mu Er 穆爾  

    2012. gada 22. maijā, plkst. 2:29

    Dreiberga doma - gaiša, pareiza, konstruktīva.
    VALODA - nekopta, krievināta, saķēzīta.

  • uģim  

    2012. gada 20. maijā, plkst. 1:49

    varbūt sen zināms, bet nu galīgi ne jau visiem
    simts reiz un vēl vairāk tas ir jāsaka, un vēl arī tad vēl paliks tādi latvieši kas nesarosīsies un nesapratīs ka no pašiem vien viss atkarīgs

    gaišs projekts

  • uģis  

    2012. gada 15. maijā, plkst. 21:22

    Īsti nesapratu, ko meistars grib ar šo visu pateikt. Sen visiem zināmas,1000 reiz izrunātas, banālas lietas? Ceru, ka šaubos. Jānoskatās filma.....un tad jau jāspriež.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Pateicoties televīzijai, es esmu daudz iemācījies – ikreiz, kad kāds ieslēdz televizoru, es dodos uz otru istabu un sāku lasīt grāmatu.

    Quotes_down
    Gručo Markss

Iesakām

  • Image

    2013. gada 15. janvārī, plkst. 3:01

    Ivars Ījabs: Viens kārtīgs D (2)

    Nekāda supervalsts mums tuvākajā nākotnē nedraud, jo dažādas ES dalībvalstis joprojām dzīvo uz dažādām planētām. Tāds iespaids rodas, ja rūpīgāk ieklausāmies troksnī ap Krievijas pilsonības piešķiršanu franču aktierim Žerāram Depardjē.

  • Image

    2014. gada 3. aprīlī, plkst. 6:04

    Hanna Hurciga: Man vairs nekad nav garlaicīgi

    Saruna par "Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melno tirgu", kura idejas autore Hanna Hurciga neuzskata sevi par mākslinieci.

  • Image

    2014. gada 24. oktobrī, plkst. 6:10

    Aija Fedorova: Neapstādināt ausis

    Nepieradinātās mūzikas festivāls "Skaņu mežs" jau divpadsmit gadu garumā sniedz iespēju ikvienam paplašināt savas muzikālās pieredzes robežas. Šo gadu laikā festivāls spējis attīstīties par nozīmīgāko avangarda un neatkarīgās mūzikas notikumu Baltijas valstīs.

  • Image

    2013. gada 25. februārī, plkst. 8:02

    Artūrs Logins: Reliģija – izvēles priekšmets? (11)

    Tas, ko bērns dzird un redz, formē to, kam viņš ticēs. Bet saukt to par reliģiskās brīvības pārkāpumu, manuprāt, ir nevietā. Līdzīgi nevar runāt par manu pārvietošanās brīvības ierobežošanu gadījumā, ja man nav ne santīma, lai jebkur ceļotu.

  • Image

    2012. gada 20. aprīlī, plkst. 23:04

    Harīra (11)

    Un vēl es gribēju jums pastāstīt, kā uzvārīju zupu, kas Marakešā pazīstama kā karaliskā harīra, bet es esmu nolēmis to pagatavot izsalkušajiem un nosalušajiem talciniekiem Mārtiņa kapos.

  • Image

    2013. gada 22. janvārī, plkst. 7:01

    Jānis Šipkēvics: Kā šipkēvics bargā tenkas lasīja (26)

    Pārbraucis mājās, šipkēvics ķērās pie bargā riharda tenkām, jo nesen bija dzēris kopā ar daci jaunupi bargo, kas, izrādās, nav nekādā sakarā ar šito bargo. bet tas nekas. dragūnu nolēma lasīt, kad nākamnedēļ pie klavierēm sēdēs, skums un dziedās falsetā.

  • Image

    2014. gada 2. februārī, plkst. 10:02

    Santa Remere: 100 kruzuļotu vizuļotu gadu

    Margarita Stāraste latviešu kultūrā ir kā noslēpumu kalns vai pasaku zeme, no kuras pienāk brīnumskaistas pastkartes, bet kuru pašu neviens īsti nav redzējis.

  • Image

    2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:23

    Džeimss Džoiss: Kaķis un velns

    1936. gadā Džeimss Džoiss uzrakstīja vēstuli savam mazdēlam Stīvenam Džoisam, izstāstot tajā pasaku par Bežansī pilsētas mēru un velnu. 1964. gadā tā tika izdota ilustrētā grāmatā un kopš tā brīža tulkota daudzās pasaules valodās.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv