Kultūra

Satori aptauja: Grāmata inteliģentam cilvēkam

Nereti tiek publicēti saraksti ar 100, 500 vai 1000 grāmatām, kuras jāizlasa ikvienam cilvēkam līdz savas nāves dienai. Kas ir cilvēki, kas šos sarakstus sastāda? Vai autoritātes, kuru piemērs būtu jāņem vērā ikvienam? Un kāpēc šie cilvēki izvēlējušies tieši konkrētās grāmatas?

Satori redakcija piedāvā lasītājiem kopīgi izveidot sarakstu ar grāmatām, kuras būtu jāizlasa ikvienam cilvēkam, kas gribētu sevi uzskatīt par inteliģentu. Ievadam esam aptaujājuši Latvijā pazīstamus dažādu profesiju pārstāvjus.


Politologs Ivars Ījabs:

"Manuprāt, nav tādu grāmatu, kuru lasīšana būtu obligāta inteliģentam cilvēkam, jo tas ir ļoti atkarīgs no attiecīgā laikmeta konteksta. Vairumā gadījumu cilvēki lasa noteiktas grāmatas nevis tādēļ, ka vēlas uzlabot savu "inteliģences" līmeni, bet gan tāpēc, ka tās izvēlas laikabiedri. Pirms divsimt gadiem civilizētajā Eiropā visi bija lasījuši Žana – Žaka Ruso "Sabiedrisko līgumu" vai "Emīlu". PSRS vēlīnajā periodā tāds cilvēks, kurš nespēja reaģēt uz atsaucēm no "Divpadsmit krēsliem" vai "Meistara un Margaritas", tika uzskatīts par nekulturālu muļķi. Latvijas neatkarības pirmajos gados tika godināts Vitgenšteins, bet cik daudziem tas ir atskaites punkts arī šodien? Mūsdienu aina ir vairāk izplūdusi un fragmentēta, un varbūt labi, ka tā. Teorētiski pastāv mūsdienu latviešu literatūras kanons, taču tā kā ir palielinājusies literatūras pieejamība citvalodās, vismaz es neuzdrošinātos nosaukt par neinteliģenu tādu cilvēku, kurš savā dzīvē nav lasījis neko no Noras Ikstenas vai Gundegas Repšes. Iespējams, ka arī gadi dara savu – vajadzība atstāt iespaidu ir samazinājusies.

Tomēr tas, protams, man neliedz uzmākties ar vecišķiem padomiem. Ir trīs grāmatas, kuras neizlasot, sev pāri nodara ikviens cilvēks ar vēsturiski humanitārām interesēm. Es silti iesaku Ērika Hobsbauma lielisko triloģiju par "garo 19. gadsimtu", domātu "inteliģentajam lajam": "Revolūciju laikmets", "Kapitāla laikmets" un "Impērijas laikmets". Pirmkārt tāpēc, ka Hobsbaums ir lielisks stāstnieks, kurš nebaidās konfrontēt ar vispārpieņemto moralizējošo skatījumu uz pagātni. Otrkārt, tieši 19. gadsimts ir fundamentāli nozīmīgs laikmets, lai saprastu mūsdienu pasauli – tas ir laiks, kad sevi piesaka modernā pasaule, proti, industrializācija, nacionālisms, masu politika, sociālā nevienlīdzība utt. Latvijā ir iecienīts tulkot un lasīt labējos vēsturniekus, piemēram, Normanu Deivisu. Arī tie reizēm mēdz būt O.K. Taču arī kreisajiem, kā Hobsbaumam, ir šis tas ko teikt par modernās pasaules ģenēzi. Īsi sakot, bauda."

Žurnāliste un politiķe Sarmīte Ēlerte:

"Ir vairākas iespējas, kā atbildēt uz šo jautājumu. Pirmā – dziļdomīgi nosaukt vienu grāmatu. Tas izklausās gana inteliģenti un parasti nerada papildu jautājumus, jo jautātājs negribētu riskēt un apšaubīt savu inteliģenci. Otrā – ieteikt pāris grāmatas, kas ātri un nesāpīgi, bez liekas laika tērēšanas tapina inteliģentus. Tikai žēl, ja tam kāds noticēs. Trešā – mēģināt atcerēties tieši tās dažas grāmatas, kas veidojušas personiskās domas, jūtas un vērtības. Bezcerīgi. Varbūt inteliģence izplešas uz atmiņas rēķina? Tomēr centīšos restaurēt vismaz daļu.

Ar lasīšanu ir jāsteidzas, jo, pabeidzot skolu, ir jābūt izlasītam visam mājas grāmatplauktam. Šis tas, ko vecvecākiem izdevies saglabāt no miera laikiem, padomjlaikā iepirktais. Literatūras un it īpaši klasikas izvēle (pārsvarā gan tās grāmatas, kas sarakstīts pirms dzelzs priekškara), grāmatplauktā nebija slikta. Bērnībā jāizlasa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata", "Lācītis Pūks", šis tas no Lindgrēnas, Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņa", Skalbes pasakas, un, ja ir pa spēkam – arī "Alise Aizspogulijā". Teksti, kuros ir rosīga fantāzija, kas māca sadzīvot ar citiem cilvēkiem un to, kā tik galā ar bailēm, netaisnību un nesaprotamo. Dažas no šīm grāmatām ieteicams pārlasīt arī vēlākos gados.

Ja skolas laikā neiedzen nepatiku pret literatūru, ir vērts šifrēt Raiņa lugas. Kas ir tās mirušo svecītes? Kāpēc Jāzepam bija jādodas uz citām pasaulēm, ja viss jau bija nokārtojies un brāļiem piedots? Kam bija taisnība (toreiz un tagad): Mindaugam vai Indulim? Ja Bārdu nelasa gana agros gados, varbūt vēlāk viņa dzeja tik ļoti vairs neaizkustinās. Blaumanis – izcils stāstnieks. Tad vēl Poruks un Ezeriņš. Gados, kad sāc saprast, ka pastāv ne tikai nākotne, bet arī pagātne – ar milzu interesi var lasīt Augusta Deglava "Rīgu". Šai laikā vēl jāpagūst arī Dikenss un Marks Tvens. Un, protams, "Nila Holgersona brīnišķīgais ceļojums ar mežazosīm" (kas bija autors – neatceros). Jālasa ir aizgūtnēm, jo skolas beidzamajās klasēs – tad, kad uzmācas nezināmās skumjas un meitenes raksta smeldzīgu, sliktu dzeju –, vēl būs jāpagūst izlasīt Hemingveju, Selindžeru, Ficdžeraldu un Remarku. Tāpat Čaku, Ziedoni un Bērziņu.

Augstskolas laiks un vēl drusku pēc tam ir pēdējais brīdis, kad var lasīt daudz un bieži, aizrauties. Dostojevska "Brāļi Karamazovi" un "Velni". Šekspīrs. Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēle" un "Stepes vilks" ir jālasa laikā, kad dzīve arvien vairāk šķiet spēle un atminams (vai neatminams) labirints. Eksistenciālisti Sartrs un Kamī, lai saprastu, ka brīvo izvēli cilvēkam nevar atņemt pat tad, ja viņš ir notiesāts uz nāvi. Bulgakova "Meistars un Margarita", ja atmiņa neviļ, dīvainā kārtā parādījās aptuveni vienlaikus ar maģiskajiem reālistiem Markesu, Karpentjeru, Kortāsaru – kā vilnis šī neparastā literatūra vēlās pār Latviju un apziņu. Bet visdziļāk mani skāra Borhesa intelektuālā maģija.

Ar to arī beidzas laimīgie lasīšanas gadi. Tālāk nāk nervozs nejēdzīgs posms, kad grāmatas krājas kaudzēs, raida mēmus pārmetumus, bet tu tās nelasi. Nav laika, vai pareizāk – nav spēka lasīt. Tad paņem kādu grāmatu, it kā jau laba – bet iekšējā balss ķircina: "Nu jā, tu tagad tērēsi savu vienīgo brīvo laiku to lasot, bet ja nu ir kāda cita grāmata, labāka un vērtīgāka, kuru tu nepagūsi izlasīt?"
Tāpēc ir tikai daži spilgti grāmatu piedzīvojumi no nesenākiem laikiem. Tonija Džada "Pēc kara" un Normana Deivisa "Eiropa". Belševicas "Billes" grāmatas, Hanna Ārenta "Totalitārisma izcelsme", Andra Neiburga "Stum, stum", Berlina raksti izlasē "Cilvēks un sabiedrība", Augustīns "Atzīšanās", Michael J. Sandel "Justice", Arnolds Spekke "Latvijas vēsture", Ian Morriss "Whay The West Rules – For Now", Benedikt Anderson "Imagine Comunities", Džordžs Fridmans "The Next Hundred Years", Ādolfs Klīve "Neatkarības gadi" (tad gan līdzsvaram arī kāda sociķa atmiņas ieteicams izlasīt), Laršs Fredēns "Atgriešanās", Valentīna Freimane "Zudusī Atlantīda", Česlavs Milošs "Sagūstītais prāts", Atis Klimovičs "Mana Latvija".

It sevišķi šādā haotiskā, taču godprātīgi nosauktā manu nesenos gados lasīto grāmatu neorganizētajā gūzmā, izkristalizējas ieteikums: Ir jāsāk sevi disciplinēt, jāgatavo lasāmvielas saraksts, jo citādi var vienkārši nepietikt laika, lai izlasītu visu, kas nepieciešams patiešām inteliģentiem cilvēkiem."

Dzejniece un gleznotāja Anna Auziņa:

"Franču mūsdienu dzejas izlase "Es tevi turpinu", ko sastādījusi Maija Silmale. Kad 16 gadu vecumā piedalījos Jauno autoru seminārā, tur satiktais Kaspars Vanags, kurš tolaik jau bija mazliet lielāks un gudrāks par mani, ieteica palasīt šo grāmatu. "Reiz atšķirta, tā tev kļūs kā Bībele", viņš sacīja, un savā ziņā tā arī notika. Franču sirreālisti un pārējie lika apjaust, cik milzīga brīvība iespējama dzejā. Pols Eliārs, Sen – Džons Perss, Žaks Prevērs un citi apbūra uz mūžu. Kaut arī kopš tā laika izlasīts daudz kas cits labs un smalks, turklāt centīgi pūlos neiestrēgt, tomēr ik pēc laiciņa atgriežos pie šīs grāmatas vēl un vēlreiz.

Lai gan vārda "mūsdienu" vietā tagad droši vien nāktos lietot "modernās" un ir iespējams kritiski vērtēt daļu no atdzejojumiem, tomēr šī grāmata franciski nelasošam interesentam Latvijā joprojām spēj sniegt būtisku ieskatu galvenokārt 20. gs. pirmās puses franču dzejā. Ja daļa no autoriem (kā Apolinērs vai Rembo) 42 gadu laikā pēc šīs izlases iznākšanas ir tikuši atdzejoti pilnīgāk un izdoti atsevišķi, tad citi publiski izlasāmi tikai atsevišķās mazās porcijās presē vai tepat Satori.

Izlasē joprojām ir iespējams vienkopus baudīt tādas 20. gs. dzejas pērles kā Blēza Sandrāra "Lieldienas Ņujorkā", Andrē Bretona "Mana sieviete ar ugunskura matiem," Žaka Prevēra "Barbara", vairākus Pola Eliāra, Renē Šāra un vēl citus dzejoļus, kas iederas starp visu laiku visslavenākajiem un skaistākajiem dzejas paraugiem. Savukārt Kurta Fridrihsona ilustrācijas aicina lieku reizi painteresēties par Latvijas "franču grupu"."

Tulkotāja Ieva Lešinska:

"Tādu grāmatu ir tik daudz, ka neiespējami izvēlēties. Kants, Platons, Vitgenšteins, Dantes "Dievišķā komēdija", Šekspīrs. No latviešiem –– Blaumanis, Ezeriņš, Ezera, Čaks, Rainis. Pārlecot uz daudz jaunākiem laikiem, man gribētos, lai ļaudis izlasītu Timothy Snyder "Bloodlands", Ata Klimoviča "Personiskā Latvija" un Andreja Johansona "Latvijas kultūras vēsture". Šīs 3 grāmatas pēdējā gada laikā uz mani atstājušas vislielāko iespaidu.

Dzejniece Agnese Krivade:

"Ja par inteliģentu uzskatām cilvēku, kurš par visu notiekošo vēlas domāt plašākās kopsakarībās, nekā tas vajadzīgs sadzīvē, tad noteikti Bībele, kā minimums, evaņģēliji, jo no turienes ir daudz stāstu un domu, kas blīvi caurvij mūsu kultūru un idejas. Evaņģēlijus tā normāli apiet nemaz nevar – tas var palīdzēt saprast gan grāmatu "Maskava–Gailīši", gan akadēmiskās mūzikas klasisko repertuāru, gan, piemēram, padomāt par holokaustu.

Aktieris Artuss Kaimiņš:

"Bulgakova "Meistars un Margarita", jo tā ir jālasa starp rindām. Protams, to var izlasīt kā pasaku, bet stāsts ir par ko pilnīgi citu. Bulgakovs prata apiet sistēmu ar mākslinieciskiem līdzekļiem, kas bija viņa vienīgie ieroči. Inteliģenti cilvēki domā vairākās paralēlēs un virzienos vienlaicīgi, ja vien nav pakaļskrējēji inteliģences karietei. Bet gabals skaists un apjomīgs. Pat nezinu nevienu izdevušos teātra izrādi.

Filozofs Artis Svece:

"Ja ar "inteliģentu cilvēku" saprotam spriestspējīgu būtni, kurai ir cerības atrast darbu mūsdienu sabiedrībā, tad obligātā literatūra droši vien ir pamatskolas mācību grāmatas. Ja runājam par "inteliģenci" kā sociālu grupu, kurai vēlamies piederēt un kura nošķir sevi no pārējās sabiedrības (cilvēkiem parastajiem, mietpilsoņiem utml.), tad drīzāk jārunā nevis par konkrētu grāmatu, bet grāmatu kopumu, kurā konkrētajam cilvēkam tiek ļauts izdarīt savas izvēles. Nevar teikt, ka tas, kurš nav lasījis vienu vai otru grāmatu, nav "inteliģents", bet cilvēks, kurš nav lasījis, piemēram, nekā no nopietnas daiļliteratūras, diez vai par tādu tiks atzīts. Ja nu man jāpopularizē kāda grāmata, tad tā varētu būt vēsturnieka Tonija Džada "Pēc kara" (Dienas Grāmata 2007) – iespaidīgs stāsts par 20. gadsimta Eiropu."

Literatūrzinātniece Janīna Kursīte:

"Lai kļūtu par sirds inteliģentu Latvijā, derētu "Latvju dainas" (vismaz 5. sējumu). Lai kļūtu par prāta inteliģentu, derētu Andreja Johansona "Latvijas kultūras vēsture". Lai kļūtu vienkārši par inteliģentu, jālasa daudz, bet vēl vairāk jādomā par to, ko izlasa."

Vai ir kāda grāmata, kuru Jūs ieteiktu cilvēkam, kurš gribētu sevi uzskatīt par inteliģentu?



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Rals  

    2012. gada 27. maijā, plkst. 14:52

    Tikai lai iezīmētu daudzveidību un neizsmeļamību:
    Mihails Bulgakovs Baltā gvarde
    Antuāns de Sentekziperī Mazais princis
    Arčibalds Kronins Krustneša kaps
    Jānis Rainis Daugava
    Hermanis Hese Stepes vilks
    Aleksandrs Puškins Stāsti un garstāsti
    Jevgeņijs Oņegins
    Kārlis Skalbe Pasakas
    Mazās piezīmes
    Grigorijs Peļevins Pī paaudze
    Imants Ziedonis Kurzemīte

  • Dainutēvs  

    2012. gada 12. maijā, plkst. 11:22

    Interesanti, nez kāpēc patīk "lasīt caur puķēm" ar šizetiskiem uzslāņojumiem un uzvedinājumiem, nevis, piemēram, paņemt Nīči. Intelektuāli ir būt remdenam, šubīgam, dvēselē saprotošam, bet realitātē sava apjēga jānoliedz kā utopija? Nezininītis uz mēness, starp citu, arī var pretendēt uz superintelektuālu grāmatu.

  • Elīna  

    2012. gada 8. maijā, plkst. 20:29

    Man tāda pati sajūta kā Janīnai Kursītei.

    Vēl iesaku K.Hičensa (C.Hitchens) un R.Dokinsa (R.Dawkins) grāmatas. Piemēram, "The God Dellusion". Arī K.Vilbēra (K.Wilber) "A Brief History of Everything" un E.I.Siliņa "Lielo patiesību meklējumi".
    Grāmata jau parasti pati atrod cilvēku īstajā brīdī...

  • Inta  

    2012. gada 6. maijā, plkst. 22:37

    Ēlertes piebilde, ka ar augstskolas beigšanu "beidzas laimīgie grāmatu lasīšanas gadi...turpmāk tās krājas čupām" ir tik patiesi. Jutos viena šajā gruzonā par dārgo laiku, kas grāmatu lasīšanai tiek atvēlēts tikai nejaušos brīžos, kad jānosit laiks un nav internets (izlādējies telefons).

  • aivars eipurs >Jolantai  

    2012. gada 6. maijā, plkst. 15:19

    "Ļoti priecājos, ka pie manis ir nonākusi grāmata "Džonatans Streindžs un misters Norels", īsta valdzinātāja"."
    Ja patīk valoda un vides kolorīts, iesaku Dikensu.
    Lieliskas pieredzes - Dostojevska "Idiots" Ļ.Tolstoja daži stāsti,T.Manna "Burvju kalns" un "Doktors Fausts", Heses"Stikla pērlīšu spēle". Protams, Kafka, Džoiss un Prusts.
    Makss Frišs un Frīdrihs Dīrenmats.E.T.A.Hofmans.
    Un trīs pavisam kolosāli autori: Viljams Folkners, Andrejs Platonovs (Krievija viņu vēl joprojām nav "sagremojusi") un Džons Donns.
    P.S. Kārtība nav hronoloģiska.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Cilvēki nereti pieprasa vārda brīvību kā kompensāciju par neizmantoto brīvību domāt.

    Quotes_down
    Sērens Kirkegors

Iesakām

  • Image

    2013. gada 19. februārī, plkst. 8:02

    Armands Znotiņš: Lielās Mūzikas balvas metamorfozes

    Lielās Mūzikas balvas prestižs mūziķu vidē un sabiedrībā ir gan kāpis, gan kritis – savulaik arī no profesionāļu vidus izskanējuši brīdinājumi par krīzi –, tomēr šķiet, ka šis apbalvojums Latvijā tagad nozīmē vairāk nekā 90. gadu pirmajā pusē.

  • Image

    2014. gada 16. aprīlī, plkst. 7:04

    LaLiGaBa: Labākais prozas darbs

    Sarunas ar 2013. gada labāko prozas darbu autoriem Ievu Melgalvi, Osvaldu Zebri, Māru Zālīti un Gundaru Ignatu.

  • Image

    2014. gada 25. aprīlī, plkst. 7:04

    Ilze Fedosejeva: Vai literatūra spēj dziedināt? (5)

    Padomju varas ideoloģiskās cenzūras uzspiestā noklusēšana ir radījusi stigmas tautas pašapziņā, kuru klātbūtni sākam apzināties tikai tagad. Ir jāsaprot, ka uzspiesta aizmiršana beigu beigās kļūst par lāstu arī nākamajām paaudzēm.

  • Image

    2012. gada 5. novembrī, plkst. 0:11

    Pauls Bankovskis: Iepērku vergus. Vairumā (36)

    Oficiālas verdzības ieviešana vienā mirklī atrisinātu gandrīz visas mūsu valsti apsēdušās problēmas. Vispirms jau tiktu apturēta darbaspēka izceļošana un nebūtu vairs nekādas pabalstu stutētas dīkdienības.

  • Image

    2014. gada 19. jūnijā, plkst. 23:06

    Diāna Āboliņa: Apelsīngarša

    Apelsīngarša, Tāds ir mans aizvadītais gads – Oranžs un griežas, Ripo un krīt, Varu to pamest un apskatīt. Man pilns grozs apelsīnu, Veseli sešpadsmit, Tā tie krājas, krājas, Līdz mūžs ir Apelsīnmāja.

  • Image

    2013. gada 15. martā, plkst. 7:33

    Jānis Joņevs: Jelgava 94 (fragments) (6)

    Tā bija mūzika, kurai līdzīgu es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es vispār nekad nebiju spējis iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv. Šī patiešām bija cita pasaule. Bija labi sēdēt te uz asfalta, kopā ar Nāvi un Zombi, ceļa vidū uz citu pasauli.

  • Image

    2012. gada 12. jūlijā, plkst. 8:07

    Ieva Sniedze: Patiesība par somām (14)

    Līdz ar bruņinieku un daiļās dāmas kultu viduslaikos radās pavisam cita tipa somas – greznuma priekšmeti, ko nēsāja gan sievietes, gan vīrieši. Tās bija izšūtas, dažkārt gobelēnā austas, nereti ar slēdzamai grāmatai līdzīgu sudraba ietvaru.

  • Image

    2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:22

    Inese Zandere: Stārķis un vardulēns

    Vardulēns dzīvo dīķī. Viņam ir lielas acis, kas visu pamana. Vardulēns redz itin visu, kas ir viņa tuvumā, arī to, kas ir pavisam sīks. Arī pats vardulēns jau nav diez cik liels.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv