Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Vladimirs Mikuševičs: Omnia Mea
29. oktobrī, plkst. 0:00
(eseja)
Divdesmitā gadsimta beigās Maskavas apgabala arhīvs ierosināja rakstniekiem, zinātniekiem un māksliniekiem nodot glabāšanā savus personiskos arhīvus. Uz šo ierosinājumu atsaucās tikai nedaudzi. Ap to laiku personiskā arhīva jēdziens pamazām novecoja. Vienus nodot glabāšanā savu arhīvu atturēja kautrība, citus noslēgtība, trešajiem, kuru izrādījās visvairāk, gluži vienkārši nebija arhīva, jo viņi katru rindiņu, kolīdz tā tapa, tūdaļ publicēja. Tāpēc saglabājušies arhīvi pētniekiem šķita jo vērtīgāki, īpašu uzmanību saistīja viens no tiem. Pirmajā mirklī tas šķita haotisks dažnedažādu materiālu sakopojums. Trāpījās pa neapšaubāmi oriģinālam fragmentam, tomēr pārsvarā tur bija atrodami izraksti no pirmavotiem, sīki konspekti, citāti oriģinālvalodā un tulkojumā. Nav brīnums, ka iesākumā vedās domāt, ka OM-84 arhīvā sakopota ja ne gluži tipiska, tad pētāmajam laikmetam visai raksturīga lasāmviela. Vairums mūsu laikabiedru diez vai
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Sensacionālā atklājuma radītā apjukuma iespaidā sāka atskanēt balsis, kas apgalvoja, ka «Teiksma par Igora kauju» esot vēl vēlāka laika viltojums, nekā tika uzskatīts. Nebija grūti atspēkot tamlīdzīgus minējumus. «Teiksma par Igora kauju» krievu literatūrā bija pazīstama vismaz divsimt gadu pirms OM-84 arhīva. Ir acīmredzams, ka nebija pat vērts atspēkot valodas, it kā jaunizceptais «Teiksmas..» pārrakstītājs būtu bijis nezināmā senā autora reinkarnācija jeb iemiesošanās citā būtnē. Jāpiebilst, ka arhīvs OM-84 atklāja daudz argumentu, kas vērsti pret metempsihozi un mūžīgās atgriešanās teoriju. Mūsu pētījumu objekts vai, pareizāk sakot, varonis, būdams apveltīts ar universālām interesēm, neatlaidīgi pierādīja savu vienreizējību un neatkārtojamību. Viņš nepārprotami aizstāvēja savas personības reālumu, atsacīdamies izšķīst kādā kosmiskās apziņas plūsmā, kaut arī tādējādi varbūt iegūtu bezpersonisku nemirstību. Turklāt kreaciogrāfiskā analīze drīz vien deva vēl pārsteidzošākus rezultātus. Mūsu varoņa rokraksts liecināja, ka viņš ir, burtiski, visu arhīvā atrodamo materiālu, ieskaitot ari vispārpazīstamo Novālisa fragmentu, autors. Vēl jo vairāk — mūsu varonim itin kā neeksistēja svešvalodas. Visās valodās viņa rokraksts palika autora rokraksts saskaņā ar visām kreaciogrāfiskajām pazīmēm, bet tās, kā zināms, nepakļaujas imitācijai, nemaz nerunājot par viltojumu. Pat tad, kad hronoloģija garantēja, ka mūsu priekšā atrodas oriģināls un tulkojums, rokraksts nedeva iespēju noteikt, kurš kuru tulkojis — mūsu varonis Kītsu vai Kītss mūsu varoni. Situācija īpaši sarežģījās sakarā ar seno ķīniešu hieroglifiem. Šķita, ka senais ķīniešu autors ir tulkojis tekstu, kas taps pēc tūkstoš gadiem, tā ka pats termins «tulkojums» zaudē savu nozīmi. Hronoloģiskie kritēriji mijās vietām, sajaucās un sāka jau smīdināt. Sevi lika manīt kāds neapstrīdams un tomēr netverams kopsaucējs.
Neslēpšu, bijām iedzīti strupceļā. Atzīsimies: mūsu kultūra gadsimtu garumā ir aizmirsusi, kas ir rokraksts. Dialektogrāfs pakalpīgi fiksē mūsu tik tikko ieskicētās domas, bet kreaciogrāfs atveido pat mūsu vīzijas. Mums zudusi atšķirība starp ieceri un īstenojumu, atšķirību, kas bija pagājušo laikmetu gara dzīves pats pamats. Ar kreaciogrāfiskās aparatūras palīdzību mēs modelējam jaunradi. Mūsu mākslinieks var radīt audeklu, negleznojot ar roku. Viņš to skata ar iekšējo redzi, un kreaciogrāfs to parāda mums. Komponistam nav nekādas vajadzības pierakstīt partitūru. Kopā ar mūziku, ko konstruē komponista iekšējā dzirde, to pieraksta kreaciogrāfs. Ne ikdienas dzīvē, ne arī radošajā darbībā mums vispār nav nepieciešams rakstīt. Pat maziem bērniem glītrakstīšana un zīmēšana drīzāk ir rotaļa nekā nopietna nodarbība. Savs rokraksts mums praktiski netiek izveidots. Tikai pēdējā laikā mēs sākam sev jautāt: vai gan reizē ar rokrakstu neesam zaudējuši kaut ko ļoti svarīgu, vai mūsu kultūra briesmīgi nenivelējas, vai neierobežotās kreaciogrāfiskās iespējas mēs jau neuztveram kā pašu jaunradi?
Iebilstot Arsēnijam Svanam, bez aplinkiem jāpasaka: OM-84 arhīvu nevar ierindot kaligrāfijas pieminekļu skaitā. Mūsu varoņa rokraksts bērnībā tika uzskatīts par sliktu, un viņš neatlaidīgi centās savu rokrakstu labot, kopēdams glītraksta paraugus. Ar šīm kopijām tad arī sākās arhīvs. Taču jau toreiz mūsu varoņa rokraksts izcēlās ar neatkārtojamu kreaciogrāfisku savdabību, un kopētie glītraksta paraugi pārtapa par «bērna dvēseles spoguli», kā tajos laikos mēdza teikt. Katra rinda izvērtās liriskā svītā, bet lappuse izskatījās kā pašportrets. Mūsu varoņa rokraksts, pastiprinoties tā nozīmīgumam, mainījās visu mūžu. Sevišķi lielu atklātību šis rokraksts ieguva pēc nelielas personiskas drāmas vai traģikomēdijas, ko varonis pārdzīvoja, domājams, 1956. gada vasarā. Mūsu varonis tolaik bija iekārtojies par mājskolotāju kāda profesora ģimenē, kura Piemaskavā īrēja vasarnīcu. Viņš profesora dēlam mācīja vācu valodu un nespēja izvairīties no liriskas draudzības ar puisēna daiļo māmiņu. Mācībstundas mijās ar pastaigām mežā, kur jauno Diotīmu un mūsu varoni reiz pārsteidza bargs vasaras negaiss. Viņi atgriezās vasarnīcā, izlijuši līdz ādai, un tas profesorā modināja aizdomas, kurām visdrīzāk gan nebija pamata. Profesors mūsu varonim atriebās savdabīgā veidā. Par stundām viņš mājskolotājam nevis samaksāja naudā, bet gan atdeva rakstāmmašīnu, kas jau sen bija bojāta. OM-84 arhīvā atrodamas lappuses, kas pārrakstītas ar šo rakstāmmašīnu. Burtu rakstu gandrīz nav iespējams atšifrēt, tomēr, šķiet, tika pārrakstīts Helderlīna elēģijas «Menona raudas pēc Diotīmas» tulkojums. Šepat redzams arī elēģijas oriģināls un tulkojums, abi pārrakstīti ar roku, tā ka ikkatrs burts patiešām raud. Spriežot pēc šīm rakstu zīmēm, Diotīmas turpmākais liktenis tāpat nav bijis laimīgs. Kopš tā laika mūsu varonis pret rakstāmmašīnām izjuta nepārvaramu riebumu. Viņš tā arī neiemācījās ar tām rakstīt, un tas ļoti apgrūtināja viņa tālāko literāro darbu: izdevniecības pieprasīja ar mašīnu pārrakstītus manuskriptus. Mūsu varonis bez gala pārrakstīja savus tekstus, lai tos nodotu mašīnrakstītājām, nenojauzdams, ka līdz mums nonāks viņa grafoloģiskā grēksūdze.
Vienlaikus ar helderlīnisko situāciju mūsu varoņa dzīvē ienāca faustiskā, kura atšķirībā no pirmās ilga garus gadus. Viņu sāka vajāt kārdinātājs. Sastapšanās ar to regulāri turpinājās līdz pat mūsu varoņa nāves stundai. Mums grūti noteikt kārdinātāja reālo funkciju. Mūsu varonim neradās nekādas šaubas par šā kārdinātāja dēmonisko iedabu. Neuzdrīkstos kategoriski apgalvot, ka kārdinātājs būtu mēģinājis izārstēt mūsu varoni vai viņu bargi sodīt, taču nav apstrīdams, ka tas viņu nežēlīgi mocīja. Sevišķi vārdzinošs bija pārbaudījums, kurā tincināja par personu, skaitli un laiku. Kārdinātājs pieprasīja, lai mūsu varonis identificētos, nosaucot sevi vārdā, bet viņš to nevarēja izdarīt, nenosaucot sevi par Kalidāsu, Kretjēnu, «Teiksmas par Igora kauju» autoru, Novālisu, Helderlīnu, Arturu Rembo. «Tātad jūsu vārds ir leģions, ja?» kārdinātājs dzēlīgi taujāja. «Jums pašam vārds ir leģions,» mūsu varonis atbildēja. «Kas tad jūs tāds esat?» kārdinātājs nemitējās taujāt. Atbilde bija nemainīga: «Omnia mea...»
īsta traģēdija sākās tad, kad pie kārdinātāja palīdzību meklēja varoņa sieva. Viņas gaišā klātbūtne arhīvā ir gaužām aizkustinoša. Līdz ar viņas parādīšanos rokraksts uzzied, iegūstot dziedinošas saknes. Un pēkšņi šīs saknes sāk žēlabaini kliegt līdzīgi mandragorai, kuru grasās raut ārā no zemes. Varoņa sieva bija aizgājusi pie kārdinātāja un sacījusi: «Esmu nogurusi.» Tas ir, nogurusi, dzīvojot kopā vienlaicīgi ar Kretjēnu, Volframu un Vladimiru Gaišo Saulīti... Kārdinātājs pamācīja viņu, kā rīkoties. Elza savam Loengrīnam atkal uzdeva aizliegto jautājumu: «Kādu ļaužu tu esi, un kāds tavs īstais vārds?» Tālāk seko virkne dažādu mīklu. Kreaciogrāfijas aparatūra vairs nespēj sekot rokrakstam, kas kļuvis žilbinoši skaidrs savā daudznozīmībā. Vienlaikus tekstā izlasāma dabiska nāve, pašnāvība un aiziešana. Tomēr mīklu mīkla pat neslēpjas šai apstāklī. Iznāk tā, ka varonis savā rokrakstā rakstījis jau pirms savas dzimšanas un turpina rakstīt pēc nāves. Galu galā neizdodas identificēt varoni ne ar vienu no mums zināmajiem vārdiem. Viņa juridiskais paraksts nekur nav atrodams. Vienīgi katru lappusi noslēdz vārdi: «Omnia mea...»
Mēs neviļus sākam domāt par šo vārdu jēgu. Mūsu varonis itin kā grib sacīt: «Omnia mea mecum porto (Visu savu mantu nēsāju līdzi).» Tas varētu nozīmēt, ka OM-84 arhīvā valdošais ir nabadzības, pamestības un vientulības motīvs. Veļimirs Hļebņikovs, kas dzīvoja dažus gadu desmitus pirms mūsu varoņa, kā zināms, savu arhīvu nēsājis sev līdzi spilvendrānā, kas nebūt neliecina par garīgo nabadzību. Tomēr OM-84 arhīvs spilvendrānā neapšaubāmi nesatilps, tā ka tamlīdzīga interpretācija atkrīt. Mēģināsim problēmu skatīt no citas puses. Mūsu varonis ir dzīvojis ne tikai gadsimta beigās, bet arī otrā gadu tūkstoša beigās, skaitot no Kristus Dzimšanas. Vai katra gadu tūkstoša beigās neatkārtojas mīklaina un zīmīga eonas situācija? Mūsu rīcībā ir pēdējā gadu tūkstotī pirms kristiānisma ēras radies piemineklis. Tā ir Vergilija ceturtā ekloga, kurā lasām: «Laikaloks pēdējais klāt...» Pirmās tūkstošgades beigās Grigors Narekaci — diezin vai ar nolūku, taču gandrīz burtiski — ir atkārtojis: «Kad noslēdzās loks un laika skrēja...» Šiem vārdiem piedēvēja tīri eshatoloģisku jēgu, bet to jēga, lai cik tas paradoksāli, ir vēl sarežģītāka un plašāka. Grigora Narekaci grāmatai arhīvā OM-84 pieder īpaša vieta. Tieši tā pamudināja mani izvirzīt savu hipotēzi, lai neteiktu vairāk. Mūsu varoni spīdzināja šodienas aktualitāte, bet viņš kopā ar Vergiliju un Grigoru Narekaci ir atklājis vārda «laikmetīgums» pravietisko jēgu: tā ir laiku vienlaicība, tagadnes, pagātnes un nākotnes sinhrona pastāvēšana, kad cilvēku dzimums — tas esi tu pats un reizē ikviens no tiem, kuri ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos. Tagad, trešās tūkstošgades nogalē, radusies tā pati eonas situācija. Mēs neesam izturējuši pārbaudījumu ar personu, skaitli un laiku. Mēs esam pašidentificējušies un zaudējuši savu rokrakstu. Taču tagad, kad manā priekšā atkal sēž kārdinātājs un taujā: «Kas tu tāds esi?» — esmu pārliecināts, ka atbildi rakstu tajā pašā mūžīgajā rokrakstā: «Omnia mea...»
No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska.
Grāmata, 1990. g. decembris