Domas

Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ

Bērnībā lielu daļu laika pavadīju kopā ar augšstāva kaimiņu Jāni rakājoties pa pagalma stūrī būvdarbu vajadzībām atvestu smilšu kaudzi. Rakāšanās un smilšu cietokšņu apšaudīšana ar akmeņiem bija tik aizraujoša nodarbe, ka parasti bija grūti uz kādu brīdi likties mierā un, piemēram, aiziet paēst pusdienas. Jāni pusdienās sauca pa logu, parasti tas bija viņa vecākais brālis, un Jāņa atbilde ikreiz bija: “Tūliņ, tūliņ!” “Nevis tūliņ, bet momentāli!” uzkliedza brālis.

Šo ainu atminējos, lasot pagājušajā nedēļā tepat publicētās Ilmāra Šlāpina pārdomas “Par ko tad ir stāsts” un tām veltītos komentārus. Drusku piekomentēju arī pats un pieminēju pakāpenisku intereses zudumu par “fiktīvo”, “izdomāto” jeb daiļliteratūru un aizraušanos "nefiktīviem" vēstījumiem - vēsturisku, populārzinātnisku, biogrāfisku u.tml. literatūru. Kādu laiku uzskatīju, ka tā ir tikai kaut kāda

man vien piemītoša kaite, taču no sarunām un nu jau arī dažādu autoru publikācijām esmu sācis noprast, ka tā varētu būt krietni vien plašāka tendence jeb sērga.


Lūk, vēl februāra beigās izdevums “The Weekly Standard” publicēja Rodžera Kimbala rakstu “Dižais amerikāņu romāns”. Tajā viņš piemin “grūti aprakstāmu tomēr paredzamu” sajūtu, kāda mēdz pārņemt gandrīz ikreiz, kad iznāk darīšana ar kādu mūsdienu literatūras paraugu. Autoram tiekot piesūtīts liels daudzums jaunākās literatūras, taču jau dažus mirkļus pēc kārtējās grāmatas atšķiršanas un pāris rindu izlasīšanas uzmācas nelabumam līdzīgs vājums, sākas bezmaz vai svīšana, un grāmata jāliek nost. Šādos brīžos vairs nav ko domāt par literārā teksta baudīšanu, jo prātu sāk nodarbināt pavisam citas tēmas - nu, teiksim, grāmatu ražošanai iztērētā papīra saražošanai izcirstie meži.

Lai nu paliek meži, jo tas, par ko Kimbala raksts patiesi uzvedina aizdomāties, ir romānu un daiļliteratūras nozīme un šīs nozīmes vai nozīmju maiņa laika gaitā. “Tā ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija 19. gadsimtā vai pat līdz pagājušā gadsimta vidum,” raksta Kimbals. Saprotams izcili literatūras sasniegumi gadās vēl arvien, taču nu jau kādu laiku daiļliteratūrai ļaužu ikdienā ir krietni vien mazāka loma un spēja piesaistīt interesi, nekā tas bijis vēl pat salīdzinoši nesenā pagātnē. Lai gan šāds pievilcības zudums visstraujāk piemeklē tieši mūsdienu literatūru, no tā pēc Kimbala novērojumiem cieš arī pat par klasiķiem uzskatītu pagātnes autoru darbi. Kad jūs pēdējoreiz pārlasījāt “Karu un mieru”?

Būtu aplami vainu par šādu literatūras devalvāciju novelt tikai uz jaunāko laiku autoru tieksmi rakstīt kaut kādā īpatnā veidā, savu vēstījumu nesavērt glītā sižetā, bet gan ampelēties ar nesaistītām ainām vai jocīgos vārdos nosauktiem raksturiem. Tam, ka dažam šādas lietas patīk vai padodas, nekā nevajadzētu iespaidot lasītāju spēju un vēlmi lasīt Tolstoju, Stendālu vai Mannu. Gluži otrādi - ja jau mūsdienu literatūra izraisa iepriekš aprakstītos klīniskos simptomus, tieši klasiķu lasīšanai vajadzētu uzplaukt jo īpaši. Bet neuzplaukst.

Kimbals piedāvā uz šo problēmu paraudzīties, tā teikt, no otras puses, proti - atmest domu, ka literatūra ir kaut kā “sabojājusies” pati no sevis. Tāpat kā visos citos laikos, tā lielā mērā atspoguļo izmaiņas jeb norises it visā, kas ar mums notiek, jeb kultūrā. Ja kādreiz daudzmaz izglītots cilvēks ar nepacietību gaidīja tā vai cita rakstnieka grāmatas iznākšanu, nu jau kādu laiku šādas izjūtas varētu būt diezgan liels retums - ar nepacietību drīzāk mēdz gaidīt TV seriāla nākamo sezonu, filmās nākamo turpinājumu vai atbildi uz elektroniskā pasta vēstuli, kuru tu esi nosūtījis pirms dažām sekundēm.

Daiļliteratūras, un jo īpaši romānu, lasīšanai nepieciešama gan pacietība, gan spēja koncentrēt uzmanību, taču par mūsu pacietību un koncentrēšanās spēju cīnās milzumdaudz visa kā cita - pīkstošas ierīces, kustīgas bildes, balsis, skaņas un trokšņi. To visu vienojošā īpatnība ir “nevis tūlīt, bet momentāli sajūta”. Kādreiz to iemiesoja varbūt vienīgi šķīstošā kafija un retu reizi sporta pārraides tiešraide (biežāk gan raidīja ierakstus, bet ziņās ieteica izslēgt TV skaņu, ja bija vēlēšanās saglabāt spēles iznākuma intrigu). Tagad šāds acumirklīgums jeb globāls uzmanības deficīta sindroms ir kļuvis par būtisku kvalitāti visdažādākajās jomās - Google un Wikipedia gandrīz katrā kabatā vai somā, grāmatas, kas lasīšanas ierīcē acumirklī nonāk pēc pogas nospiešanas, visa pasaules mūzika un filmas rokas stiepiena attālumā u.tml.

Nepārprotiet, es negrasos sev raksturīgā (nu, tā vismaz var spriest pēc dažiem lasītāju komentāriem) manierē pagausties par to, ka agrāk viss bija labi, bet tagad tā ne visai. Iepriekš aprakstītos simptomus un ikdienišķās izmaiņas es labi sajūtu arī pats uz savas ādas un nevarētu teikt, ka sevi par to ienīstu. Un tikai reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām. “Datoru nelaime nav pasaulēs, kurām tie ļauj piekļūt,” raksta Kimbals, “bet gan pasaulēs, kuras tie mudina pamest novārtā.”

Viena no šādām pasaulēm ir daiļliteratūra, taču, kā jau iepriekš minēts, tai allaž piemīt indeve “atspoguļot” konkrētajam laikmetam raksturīgo, līdz ar to, visticamāk, arī pašos literārajos tekstos iezogas gan šī nemitīgā cīņa par uzmanību, gan nespēja koncentrēties, gan kaut kur ieperinājusies sajūta, ka literatūrai vairs nav tā svara un vērtības, kā tas bija vecajos labajos laikos.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • paula  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 23:02

    es savukārt gribēju pagausties, ka te sākas tāds kā pašspoguļošanās kaleidoskopiskais trijstūris (krivadebankovskisšlāpins), bet izlasīju šo rakstiņu un - piekritu. autoram. un arī vairs negrasos pagausties. Jāiet palasīt viens trīssimtlapusnieks
    neelektroniskā formā turklāt.

  • z br  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 11:30

    Taupīgā, cik burvīgs piemērs! Šādas nianses ir viens no iemesliem, kāpēc varam netraucēti baudīt grāmatas, kurās aprakstītas citas kultūras vai, piem., kaut kādi zinātnes brīnumi - ja mēs par to neko nezinām, nezinām, ka tur ir visas tās neprecizitātes un neiespējamības.

  • Taupīgā šuvēja  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 10:17

    Bet, ko lai pasāk, ja jau pirmajā latviešu rakstnieces romāna lappusē, ko labticīgi mēģinu lasīt, ir piesaukti kožu saēsti linu dvieļi? Kad labi zināms, ka kodes augu šķiedras neēd, ka veclaiku mātesmeitas savas smalkās vilnas goda drānas lādē glabāja, vecā linu palagā ievīstītas, lai no tām pašām kodēm pasargātu...Tak skaidri redzams, ka autors "nepazīst drēbi", kāda vairs gribēšana tādu lasīt.
    Un Rīgas mākslas telpas ieejas biļetes cena pārniedz kādreizējās Latvijas izstāžu zāles biļetes cenu kādas 8 reizes.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 22:48

    Paulam: akurāt. To pašu es stāstu, kad man uzdod jautājumu, kādēļ mākslu nemīl tā kā agrāk. Jā, Rīgas mākslas telpā neapgrozās tikpat cilvēku, cik kādreiz "Latvijā", bet lielo pasaules muzeju apmeklējumi visu laiku aug, un Latviešu turisti arī tajos iegriežas. Tādēļ es vienmēr pārjautāju, par ko ir runa.

  • Pauls Bankovskis  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:55

    >vilnis vējš,
    Jā, piekrītu, droši vien daļa izskaidrojuma arī meklējama ciparos, un to, kā ik gadus pieaug izdoto grāmatu skaits pasaulē nemaz nav grūti sameklēt.
    Taču man patīk doma, ka "grāmatu vaina" nebūt neslēpjas tikai starp pašu grāmatu vākiem, jo, būsim godīgi, arī ik gadus izdoto romānu skaita pieaugums jau nav literatūras problēma, bet tehnisko iespēju, izglītības, "radošās rakstniecības kursu" un citu parādību blakusprodukts vai ilustrācija. Līdzīgi kā tas ir arī citās jomās. Un jau pēc tam literatūra (vai, teiksim, medaļu māksla) jau mēģina kaut kā reaģēt uz šo nemitīgi mainīgo lietu stāvokli. Utt.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2014. gada 29. oktobrī, plkst. 6:10

    Inga Žolude: Pareizie nodomi (4)

    Sakot, ka kaka ir slikta, bērns var uztvert savu ķermeni kā tādu, kas ražo kaut ko tik pretīgu, radot bērnā traumu uz visu atlikušo dzīvi, kas manifestēsies ar kakām pavisam nesaistītās jomās.

  • 2013. gada 16. novembrī, plkst. 8:11

    Knuts Skujenieks: Brīvība ir brīvība (3)

    Tas, ko mēs saucam par inteliģenci, ir ļoti strīdīgs moments. Tas ir krievu 19.gadsimta 80.gadu termins. Tur nav pat pateiks, ko tas reāli nozīmē.

  • 2013. gada 8. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Koka puisēns

    Es zinu, ka tas ir pa īstam, un tomēr tas šķiet kā sapnis. Ziniet, viens no tiem sapņiem, kurā tu kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ izlec pa otrā stāva logu un, lai arī pārdzīvo nāves bailes no kritiena, piezemējas pavisam viegli kā ziedlapiņa.

  • 2012. gada 3. decembrī, plkst. 0:12

    Edīte Sarva, Aleksandrs Vorobjovs: Kā ievērot iekšējās kārtības noteikumus skolās? (3)

    Skolēni kārtības noteikumus nereti mēģina apiet vai neievēro – palielinās neattaisnoto stundu kavējumi, aizvien brīvāka ir skolēnu uzvedība stundās un starpbrīžos. Kāds ir iemesls šīm pārmaiņām?

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 8:07

    Valentīns: Любовные истории (8)

    Tava āda ir manas asinis Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

  • 2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Alba Dedeu: Ziemassvētki (2)

    Ienākusi vecmammas mājā, Marija uzreiz sāka lūkoties apkārt, meklēt dāvanas, jaunas rotaļlietas. Tētis bija teicis, ka viņi nevarēs palikt uz vakariņām, jo mājā neesot vietas abu vecmammas dēlu ģimenēm.

  • 2016. gada 27. jūlijā, plkst. 6:47

    Jānis Ķīnasts: Rīgas kultūras telpa, vietas un cietoksnība (2)

    Visskarbākais, protams, ir tas, ka kultūra ar visu savu industrializēšanos ir kļuvusi par ailīti "Excel" tabulā, par instrumentu, lai piesaistītu ārēju finansējumu.

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 11:07

    Ieva Melgalve: Rotaļlietu filozofija

    Bērnība ir dīvains laiks. Tu, cilvēks, ar mainīgām sekmēm mēģini apgūt dzīves likumsakarības, bet lielākā daļa no tavām domām un jūtām – kuras tev neizdodas izpaust precīzi un līdz galam, jo tu vēl neproti tik veikli lietot valodu, – tiek uztvertas kā jau bērna domas un jūtas: aizkustinošas, mīlīgas, bet lielajā pieaugušo pasaulē nebūtiskas.