Domas

Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ

Bērnībā lielu daļu laika pavadīju kopā ar augšstāva kaimiņu Jāni rakājoties pa pagalma stūrī būvdarbu vajadzībām atvestu smilšu kaudzi. Rakāšanās un smilšu cietokšņu apšaudīšana ar akmeņiem bija tik aizraujoša nodarbe, ka parasti bija grūti uz kādu brīdi likties mierā un, piemēram, aiziet paēst pusdienas. Jāni pusdienās sauca pa logu, parasti tas bija viņa vecākais brālis, un Jāņa atbilde ikreiz bija: “Tūliņ, tūliņ!” “Nevis tūliņ, bet momentāli!” uzkliedza brālis.

Šo ainu atminējos, lasot pagājušajā nedēļā tepat publicētās Ilmāra Šlāpina pārdomas “Par ko tad ir stāsts” un tām veltītos komentārus. Drusku piekomentēju arī pats un pieminēju pakāpenisku intereses zudumu par “fiktīvo”, “izdomāto” jeb daiļliteratūru un aizraušanos "nefiktīviem" vēstījumiem - vēsturisku, populārzinātnisku, biogrāfisku u.tml. literatūru. Kādu laiku uzskatīju, ka tā ir tikai kaut kāda

man vien piemītoša kaite, taču no sarunām un nu jau arī dažādu autoru publikācijām esmu sācis noprast, ka tā varētu būt krietni vien plašāka tendence jeb sērga.


Lūk, vēl februāra beigās izdevums “The Weekly Standard” publicēja Rodžera Kimbala rakstu “Dižais amerikāņu romāns”. Tajā viņš piemin “grūti aprakstāmu tomēr paredzamu” sajūtu, kāda mēdz pārņemt gandrīz ikreiz, kad iznāk darīšana ar kādu mūsdienu literatūras paraugu. Autoram tiekot piesūtīts liels daudzums jaunākās literatūras, taču jau dažus mirkļus pēc kārtējās grāmatas atšķiršanas un pāris rindu izlasīšanas uzmācas nelabumam līdzīgs vājums, sākas bezmaz vai svīšana, un grāmata jāliek nost. Šādos brīžos vairs nav ko domāt par literārā teksta baudīšanu, jo prātu sāk nodarbināt pavisam citas tēmas - nu, teiksim, grāmatu ražošanai iztērētā papīra saražošanai izcirstie meži.

Lai nu paliek meži, jo tas, par ko Kimbala raksts patiesi uzvedina aizdomāties, ir romānu un daiļliteratūras nozīme un šīs nozīmes vai nozīmju maiņa laika gaitā. “Tā ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija 19. gadsimtā vai pat līdz pagājušā gadsimta vidum,” raksta Kimbals. Saprotams izcili literatūras sasniegumi gadās vēl arvien, taču nu jau kādu laiku daiļliteratūrai ļaužu ikdienā ir krietni vien mazāka loma un spēja piesaistīt interesi, nekā tas bijis vēl pat salīdzinoši nesenā pagātnē. Lai gan šāds pievilcības zudums visstraujāk piemeklē tieši mūsdienu literatūru, no tā pēc Kimbala novērojumiem cieš arī pat par klasiķiem uzskatītu pagātnes autoru darbi. Kad jūs pēdējoreiz pārlasījāt “Karu un mieru”?

Būtu aplami vainu par šādu literatūras devalvāciju novelt tikai uz jaunāko laiku autoru tieksmi rakstīt kaut kādā īpatnā veidā, savu vēstījumu nesavērt glītā sižetā, bet gan ampelēties ar nesaistītām ainām vai jocīgos vārdos nosauktiem raksturiem. Tam, ka dažam šādas lietas patīk vai padodas, nekā nevajadzētu iespaidot lasītāju spēju un vēlmi lasīt Tolstoju, Stendālu vai Mannu. Gluži otrādi - ja jau mūsdienu literatūra izraisa iepriekš aprakstītos klīniskos simptomus, tieši klasiķu lasīšanai vajadzētu uzplaukt jo īpaši. Bet neuzplaukst.

Kimbals piedāvā uz šo problēmu paraudzīties, tā teikt, no otras puses, proti - atmest domu, ka literatūra ir kaut kā “sabojājusies” pati no sevis. Tāpat kā visos citos laikos, tā lielā mērā atspoguļo izmaiņas jeb norises it visā, kas ar mums notiek, jeb kultūrā. Ja kādreiz daudzmaz izglītots cilvēks ar nepacietību gaidīja tā vai cita rakstnieka grāmatas iznākšanu, nu jau kādu laiku šādas izjūtas varētu būt diezgan liels retums - ar nepacietību drīzāk mēdz gaidīt TV seriāla nākamo sezonu, filmās nākamo turpinājumu vai atbildi uz elektroniskā pasta vēstuli, kuru tu esi nosūtījis pirms dažām sekundēm.

Daiļliteratūras, un jo īpaši romānu, lasīšanai nepieciešama gan pacietība, gan spēja koncentrēt uzmanību, taču par mūsu pacietību un koncentrēšanās spēju cīnās milzumdaudz visa kā cita - pīkstošas ierīces, kustīgas bildes, balsis, skaņas un trokšņi. To visu vienojošā īpatnība ir “nevis tūlīt, bet momentāli sajūta”. Kādreiz to iemiesoja varbūt vienīgi šķīstošā kafija un retu reizi sporta pārraides tiešraide (biežāk gan raidīja ierakstus, bet ziņās ieteica izslēgt TV skaņu, ja bija vēlēšanās saglabāt spēles iznākuma intrigu). Tagad šāds acumirklīgums jeb globāls uzmanības deficīta sindroms ir kļuvis par būtisku kvalitāti visdažādākajās jomās - Google un Wikipedia gandrīz katrā kabatā vai somā, grāmatas, kas lasīšanas ierīcē acumirklī nonāk pēc pogas nospiešanas, visa pasaules mūzika un filmas rokas stiepiena attālumā u.tml.

Nepārprotiet, es negrasos sev raksturīgā (nu, tā vismaz var spriest pēc dažiem lasītāju komentāriem) manierē pagausties par to, ka agrāk viss bija labi, bet tagad tā ne visai. Iepriekš aprakstītos simptomus un ikdienišķās izmaiņas es labi sajūtu arī pats uz savas ādas un nevarētu teikt, ka sevi par to ienīstu. Un tikai reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām. “Datoru nelaime nav pasaulēs, kurām tie ļauj piekļūt,” raksta Kimbals, “bet gan pasaulēs, kuras tie mudina pamest novārtā.”

Viena no šādām pasaulēm ir daiļliteratūra, taču, kā jau iepriekš minēts, tai allaž piemīt indeve “atspoguļot” konkrētajam laikmetam raksturīgo, līdz ar to, visticamāk, arī pašos literārajos tekstos iezogas gan šī nemitīgā cīņa par uzmanību, gan nespēja koncentrēties, gan kaut kur ieperinājusies sajūta, ka literatūrai vairs nav tā svara un vērtības, kā tas bija vecajos labajos laikos.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • paula  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 23:02

    es savukārt gribēju pagausties, ka te sākas tāds kā pašspoguļošanās kaleidoskopiskais trijstūris (krivadebankovskisšlāpins), bet izlasīju šo rakstiņu un - piekritu. autoram. un arī vairs negrasos pagausties. Jāiet palasīt viens trīssimtlapusnieks
    neelektroniskā formā turklāt.

  • z br  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 11:30

    Taupīgā, cik burvīgs piemērs! Šādas nianses ir viens no iemesliem, kāpēc varam netraucēti baudīt grāmatas, kurās aprakstītas citas kultūras vai, piem., kaut kādi zinātnes brīnumi - ja mēs par to neko nezinām, nezinām, ka tur ir visas tās neprecizitātes un neiespējamības.

  • Taupīgā šuvēja  

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 10:17

    Bet, ko lai pasāk, ja jau pirmajā latviešu rakstnieces romāna lappusē, ko labticīgi mēģinu lasīt, ir piesaukti kožu saēsti linu dvieļi? Kad labi zināms, ka kodes augu šķiedras neēd, ka veclaiku mātesmeitas savas smalkās vilnas goda drānas lādē glabāja, vecā linu palagā ievīstītas, lai no tām pašām kodēm pasargātu...Tak skaidri redzams, ka autors "nepazīst drēbi", kāda vairs gribēšana tādu lasīt.
    Un Rīgas mākslas telpas ieejas biļetes cena pārniedz kādreizējās Latvijas izstāžu zāles biļetes cenu kādas 8 reizes.

  • vilnis vējš  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 22:48

    Paulam: akurāt. To pašu es stāstu, kad man uzdod jautājumu, kādēļ mākslu nemīl tā kā agrāk. Jā, Rīgas mākslas telpā neapgrozās tikpat cilvēku, cik kādreiz "Latvijā", bet lielo pasaules muzeju apmeklējumi visu laiku aug, un Latviešu turisti arī tajos iegriežas. Tādēļ es vienmēr pārjautāju, par ko ir runa.

  • Pauls Bankovskis  

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 21:55

    >vilnis vējš,
    Jā, piekrītu, droši vien daļa izskaidrojuma arī meklējama ciparos, un to, kā ik gadus pieaug izdoto grāmatu skaits pasaulē nemaz nav grūti sameklēt.
    Taču man patīk doma, ka "grāmatu vaina" nebūt neslēpjas tikai starp pašu grāmatu vākiem, jo, būsim godīgi, arī ik gadus izdoto romānu skaita pieaugums jau nav literatūras problēma, bet tehnisko iespēju, izglītības, "radošās rakstniecības kursu" un citu parādību blakusprodukts vai ilustrācija. Līdzīgi kā tas ir arī citās jomās. Un jau pēc tam literatūra (vai, teiksim, medaļu māksla) jau mēģina kaut kā reaģēt uz šo nemitīgi mainīgo lietu stāvokli. Utt.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mēdz teikt, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Visu savu mūžu es esmu centies atrast pierādījumus, kas to apliecinātu.

    Bertrans Rasels

Iesakām

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Mazliet par mazu, lai palaistu vienu (14)

    Kāpēc mazās zemestrīces, kas likumsakarīgi mēdz rasties kā kritiķu un autoru attiecību blaknes, Latvijā reizēm mēdz izvērsties par postošām kataklizmām?

  • 2013. gada 30. septembrī, plkst. 7:09

    Elza Leimane-Martinova: Nav netalantīgu cilvēku (1)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem - arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • 2015. gada 7. janvārī, plkst. 6:01

    Ieva Rodiņa: Nošaut profesoru (2)

    Tāpat kā lugā, arī izrādē par kulmināciju kļūst brīdis, kad Vaņa apkopo to, kas vēl atlicis no drosmes un pašlepnuma, paņem rokās revolveri un raida divus revolvera šāvienus sava naida objekta virzienā.

  • 2013. gada 23. aprīlī, plkst. 8:04

    Māris Prombergs: Kā es braucu uz mežu gēnus mainīt (4)

    Manos radurakstos nav izcilu slēpotāju, un arī man ar slēpēm iepriekš bijusi tikai neliela saskare bērnībā. Taču pirms pāris nedēļām nokļuvu uz distanču slēpēm, lai divu stundu laikā iegūtu pirmās iemaņas to izmantošanā.

  • 2012. gada 22. jūnijā, plkst. 8:42

    Katrīna Kuduma: Man patīk vēstuļu smarža (20)

    mana māja ir putnu būris milzīgā kokā, es tur sēžu un spēlēju domu spēles un reizēm kārtis, nelasu grāmatas, lasu tumsu un iešuju brūcēs, kā mēteļu oderēs slepus iešuj viltotas pases.

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • 2014. gada 15. aprīlī, plkst. 7:04

    Laura Stepiņa: Vai Latgales underground? (3)

    Daudz un dikti tiek runāts par mūsu – latviešu kultūras saglabāšanu. Visi zina un saprot, cik tas ir nozīmīgi – bez pagātnes cilvēkam vai pat veselai nācijai nav arī nākotnes, bet vai latgaliešu kultūra nav vienlīdz svarīga sastāvdaļa?

  • 2014. gada 9. oktobrī, plkst. 9:10

    Ieva Melgalve: Vieglais ceļš, kā kļūt par labu cilvēku

    Pats bēdīgākais šajā grāmatā ir tas, ka tā nav slikta grāmata. Bet es gribētu dzīvot pasaulē, kurā šī ir slikta grāmata.



Kultūras Ministrija
vkkf