Dzeja

Inga Pizāne: Tu neesi sniegs

 

***
Pirmais sniegs kā pirmā palīdzība – noklāj rētas, bet nesadziedē;
Un visu ziemu dvēsele vientuļā palātā
visu tumsu grib dalīt ar divi...

vai visu tevi (kā rudens - lapas) noģērbt no sevis nost

Otrais sniegs kā otrā iespēja
Izlauzties no istabas, ko biji man izīrējis savas sirds kreisajā priekškambarī,
Savākt savas mantiņas un klusiņām nokust.

Trešais sniegs (uz laimi)
sadzen mūs tējas vai Dieva namiņos
parunāties vai paklusēt,
ar acīm meklējot logu –
vērot, kā sniegpārslas kutina debesis...
un nesaprast – kāpēc debesis nesmejas.

***
Piedod par saliem –
Es sāku citādāk, nekā vēlējos turpināt.
Es vairs nevaru savā koridorā vairāk par vienu mēteli karināt –
Nav ne naglu, ne āmuru, ne Amūru.

Piedod par paliem,
Es neesmu vairāk kā pieteka, kas
Sajaukusi upi.

Piedod, bet es nezināju, ka Tu biji no cukura.

***
Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts,
Un tomēr –
Zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās,
Zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.

Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.

Es palikšu austrumiem,
Un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu
nekā pret neparastu.

***
Tavs ķermenis ir dvēseļu pilns. Un mana tur kļuvusi lieka un liesa, un tāpēc,
Un tāpēc es esmu atpakaļceļā
Uz savu miesu.

Ir aizputināts, un turpina snigt.

Mūsu sadotajam roku pārim bija pieticis viena cimda citas ziemas,
Bet šī vairs nav cita ziema,
Un šīs tagad svešas rokas.

***
Sviedri, ķermeņa asaras,
Pār pieri, pār kaunu –
Tu esi viņai par jaunu,
Viņa saka: man patīk vīrieši ar rētām,
Tās liecina par spēku ar vājuma rāvējslēdzi aizmūrētu;


Jūs satiekaties brīvdienās un svētkos,
Tu viņai esi biļete uz Krētu,
Bet, piedod, viņai tas ir mazliet par seklu,
Godīgi sakot, par lētu...
Viņa grib vismaz uz kādu no amerikām vai Ķīnu;

Tu pasniedz viņai brokastis gultā un vīnu,
Bet viņa grib plēst traukus,
Nopietni, tu viņai esi par jauku.
Tu saki: viņa ir sieviete – zīmogs,
Sieviete – dievs,


Viņa tikai pasmaida: dārgais, jau viens, es aizvedīšu tevi uz mājām...

***
es esmu izaugusi no rūtiņām un līnijām,
kopš pirmās klases es par baltu lapu cīnījos,
es esmu izaugusi no paslēpēm,
jo mazi bērni mani vairs nemeklē,
es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc -
tu to izvilki kā skabargu no manis;
es esmu černobiļas bērns -
ne īsti gribēts, bet tomēr izauklēts,
es esmu izaugusi no klases vakariem,
šai pasaulē tagad dejo ar virtuāliem partneriem,
es esmu izaugusi no svešu cilvēku diktātiem,
un varbūt mazliet arī no tevis...

es patveru divdesmit vienu gadsimtu sevī.

***
Pieskarties neaizskarot
māk tikai sniegs -
pazemīgi nokrist tev pie kājām
un klusējot nokust...

...pieņemot tavus vienaldzīgos soļus
un pārmetumus...

un it kā nekas nebūtu bijis...
par baltu velti -
atgriezties atkal...
pēc gada.

Cik gan balts cilvēks var izskatīties uz sniega fona?

***
Otrajā martā, kad laukā kautrīgi snieg,
Tev mazliet ir bail
no pavasara, kas Tevī kā bērns
aug aizvien lielāks.

Tu zini, cik pavasaris ir varens, kad liels.

Tu zini, ka pavasaris drīz dzims.

***
Sniegam vienalga, uz kāda zīmola cepurēm un mēteļiem krist;
Pārslām vienkārši vajag vietu, kur krāties...

Vējam vienalga, kurā valstī un virzienā putināt;
Brāzmām vienkārši vajag punktu, kur sākties -

Kā vienam cilvēkam ieraudzīt dienas gaismu,
Kā diviem cilvēkiem tumsas aizsegā turpināties.

***
apaļā zemeslode cauršauj mums pieres
un sapņi „bez atstarotājiem”,
taksometru sabraukti,
krājas galvaspilsētas nierēs
kā akmeņi...

...kā akmeņi,
kurus mest svešos dārzos,
jo sava dārza mums nav

***
Ādams un Ieva
nebija vīrs un sieva –

tātad, mēs esam viņu ārlaulības bērni...

un mūsu bērni arī
to pašu ābolu
dalīs

***
Uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju
Un tikai naktīs skrāpē sevi aiz dusmām par pussaldajām un sausajām dienām,
Izraudot nikotīnu pa astoņpadsmitā stāva logu,
Tumšajos debesu kaktiņos un apdauzītajos pudeļu kakliņos,
Sazīmējot savas dvēseles kontūras –

Uzvij sev ligzdu debesskrāpī
Un skrāpē sevi naktīs, kad pilnmēness sagrābj tavu miegu par ķīlnieku
Un nepieņem izpirkuma naudu,
Skrāpē sevi līdz pumpuram, bērnam, līdz mātes pienam,
Līdz aizmiedz pats sev par spilvenu un pamosties par gājputnu –
Debesīs aizmirstā kāsī.


***
Tu neesi sniegs,
ja, saskaroties ar zemi,
es Tevi neredzu vairs.

Tu neesi ziema,
ja es Tevī
nepiedzimstu no jauna.

Tu neesi sapnis,
ja, pienākot rītam,
es Tevi neatceros.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2014. gada 11. maijā, plkst. 22:22

    `Patīk` un `nepatīk` līmenī: gana daudz `patīk`; ir vieta, kurā atskaņu pēc ielēcis tāds kā sabružāts pārītīs ` krasti - neparasti`. Jēga varbūt pat daudz neatšķirtos, ja būtu `krasti - nesaprasti`. Bet tas ir `varbūt`. Un tikai - manuprāt.

  • akmens  

    2014. gada 7. maijā, plkst. 9:59

    Es atcerējos -
    Un pieres kā balta marle
    Uz domām ievainotām.
    Es gribu teikt, ka Ingai nav spilgtu metāforu (sviedri - ķermeņa asaras).
    Lielāko daļu kļūdu cilvēki izdara, domājot pēc analoģijas vai apkopojot
    jēdzienus. Man patika Ingas proza, dzeja - nē.

  • Jolanta  

    2012. gada 16. septembrī, plkst. 14:31

    ļoti skaisti

  • Alise Zariņa  

    2012. gada 30. aprīlī, plkst. 17:58

    ...un es domāju, ka černobiļas bērnus esmu piesavinājusies. bet lai lai, skaisti, man sen nekas nebija paticis.

  • Inga Pizāne  

    2012. gada 13. aprīlī, plkst. 16:30

    Liels paldies, Agnese!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2016. gada 19. decembrī, plkst. 4:30

    Māris Zanders: Vilinoši. Mulsinoši

    Komentārs par vienu no Eiropas interesantākajiem politiskajiem projektiem – "Piecu zvaigžņu kustību" Itālijā.

  • 2014. gada 23. aprīlī, plkst. 7:04

    Anna Kuzina: LaLiGaBa 2013

    Saruna ar LaLiGaBas 2013. gada žūrijas speciālbalvas par ieguldījumu literatūrzinātnē saņēmēju Annu Kuzinu.

  • 2016. gada 1. novembrī, plkst. 6:23

    Atis Rozentāls: Lielā, melnā roka (1)

    Riskēšu apgalvot, ka Aika Karapetjana iestudētā Šarla Guno opera "Fausts" Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā būs ilgdzīvotāja. Gan tā dēļ, kas tajā ir, gan tā dēļ, kā šajā iestudējumā nav.

  • 2016. gada 16. februārī, plkst. 12:46

    Ilmārs Šlāpins: Kā izdzīvot bēgļu straumē? (2)

    Ir sejas, kas izkliedz saukļus, un es saprotu, ka man nepatīk šie cilvēki, jo viņi ir neglīti un neglīti kļūst arī viņu saukļi. Redzot divus pūļus, es gluži neviļus izvēlos nostāties pie tiem, kas man patīk.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 7:09

    Dragana Tripkoviča: No Vidusjūras cikla un citi dzejoļi (4)

    Viņš smaržoja tik savādi, nepavisam pēc visuma, un skatījās lielām, sarkanām acīm. Viņas rokas pārslīdēja pār viņa lielo galvu, ko klāja spīdoši sari. Viņas rokas viņu raudzīja, un viņai aizrāvās elpa.

  • 2013. gada 15. martā, plkst. 7:33

    Jānis Joņevs: Jelgava 94 (fragments) (6)

    Tā bija mūzika, kurai līdzīgu es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es vispār nekad nebiju spējis iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv. Šī patiešām bija cita pasaule. Bija labi sēdēt te uz asfalta, kopā ar Nāvi un Zombi, ceļa vidū uz citu pasauli.

  • 2012. gada 14. februārī, plkst. 9:02

    Ieva Sniedze: Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli (4)

    Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu.

  • 2017. gada 4. janvārī, plkst. 6:54

    Inga Žolude: Salda sirds lūst

    Recenzija par Marijas Parras grāmatu "Vafeļu sirdis".



Kultūras Ministrija
vkkf