Dzeja

Inga Pizāne: Tu neesi sniegs

 

***
Pirmais sniegs kā pirmā palīdzība – noklāj rētas, bet nesadziedē;
Un visu ziemu dvēsele vientuļā palātā
visu tumsu grib dalīt ar divi...

vai visu tevi (kā rudens - lapas) noģērbt no sevis nost

Otrais sniegs kā otrā iespēja
Izlauzties no istabas, ko biji man izīrējis savas sirds kreisajā priekškambarī,
Savākt savas mantiņas un klusiņām nokust.

Trešais sniegs (uz laimi)
sadzen mūs tējas vai Dieva namiņos
parunāties vai paklusēt,
ar acīm meklējot logu –
vērot, kā sniegpārslas kutina debesis...
un nesaprast – kāpēc debesis nesmejas.

***
Piedod par saliem –
Es sāku citādāk, nekā vēlējos turpināt.
Es vairs nevaru savā koridorā vairāk par vienu mēteli karināt –
Nav ne naglu, ne āmuru, ne Amūru.

Piedod par paliem,
Es neesmu vairāk kā pieteka, kas
Sajaukusi upi.

Piedod, bet es nezināju, ka Tu biji no cukura.

***
Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts,
Un tomēr –
Zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās,
Zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.

Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.

Es palikšu austrumiem,
Un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu
nekā pret neparastu.

***
Tavs ķermenis ir dvēseļu pilns. Un mana tur kļuvusi lieka un liesa, un tāpēc,
Un tāpēc es esmu atpakaļceļā
Uz savu miesu.

Ir aizputināts, un turpina snigt.

Mūsu sadotajam roku pārim bija pieticis viena cimda citas ziemas,
Bet šī vairs nav cita ziema,
Un šīs tagad svešas rokas.

***
Sviedri, ķermeņa asaras,
Pār pieri, pār kaunu –
Tu esi viņai par jaunu,
Viņa saka: man patīk vīrieši ar rētām,
Tās liecina par spēku ar vājuma rāvējslēdzi aizmūrētu;


Jūs satiekaties brīvdienās un svētkos,
Tu viņai esi biļete uz Krētu,
Bet, piedod, viņai tas ir mazliet par seklu,
Godīgi sakot, par lētu...
Viņa grib vismaz uz kādu no amerikām vai Ķīnu;

Tu pasniedz viņai brokastis gultā un vīnu,
Bet viņa grib plēst traukus,
Nopietni, tu viņai esi par jauku.
Tu saki: viņa ir sieviete – zīmogs,
Sieviete – dievs,


Viņa tikai pasmaida: dārgais, jau viens, es aizvedīšu tevi uz mājām...

***
es esmu izaugusi no rūtiņām un līnijām,
kopš pirmās klases es par baltu lapu cīnījos,
es esmu izaugusi no paslēpēm,
jo mazi bērni mani vairs nemeklē,
es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc -
tu to izvilki kā skabargu no manis;
es esmu černobiļas bērns -
ne īsti gribēts, bet tomēr izauklēts,
es esmu izaugusi no klases vakariem,
šai pasaulē tagad dejo ar virtuāliem partneriem,
es esmu izaugusi no svešu cilvēku diktātiem,
un varbūt mazliet arī no tevis...

es patveru divdesmit vienu gadsimtu sevī.

***
Pieskarties neaizskarot
māk tikai sniegs -
pazemīgi nokrist tev pie kājām
un klusējot nokust...

...pieņemot tavus vienaldzīgos soļus
un pārmetumus...

un it kā nekas nebūtu bijis...
par baltu velti -
atgriezties atkal...
pēc gada.

Cik gan balts cilvēks var izskatīties uz sniega fona?

***
Otrajā martā, kad laukā kautrīgi snieg,
Tev mazliet ir bail
no pavasara, kas Tevī kā bērns
aug aizvien lielāks.

Tu zini, cik pavasaris ir varens, kad liels.

Tu zini, ka pavasaris drīz dzims.

***
Sniegam vienalga, uz kāda zīmola cepurēm un mēteļiem krist;
Pārslām vienkārši vajag vietu, kur krāties...

Vējam vienalga, kurā valstī un virzienā putināt;
Brāzmām vienkārši vajag punktu, kur sākties -

Kā vienam cilvēkam ieraudzīt dienas gaismu,
Kā diviem cilvēkiem tumsas aizsegā turpināties.

***
apaļā zemeslode cauršauj mums pieres
un sapņi „bez atstarotājiem”,
taksometru sabraukti,
krājas galvaspilsētas nierēs
kā akmeņi...

...kā akmeņi,
kurus mest svešos dārzos,
jo sava dārza mums nav

***
Ādams un Ieva
nebija vīrs un sieva –

tātad, mēs esam viņu ārlaulības bērni...

un mūsu bērni arī
to pašu ābolu
dalīs

***
Uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju
Un tikai naktīs skrāpē sevi aiz dusmām par pussaldajām un sausajām dienām,
Izraudot nikotīnu pa astoņpadsmitā stāva logu,
Tumšajos debesu kaktiņos un apdauzītajos pudeļu kakliņos,
Sazīmējot savas dvēseles kontūras –

Uzvij sev ligzdu debesskrāpī
Un skrāpē sevi naktīs, kad pilnmēness sagrābj tavu miegu par ķīlnieku
Un nepieņem izpirkuma naudu,
Skrāpē sevi līdz pumpuram, bērnam, līdz mātes pienam,
Līdz aizmiedz pats sev par spilvenu un pamosties par gājputnu –
Debesīs aizmirstā kāsī.


***
Tu neesi sniegs,
ja, saskaroties ar zemi,
es Tevi neredzu vairs.

Tu neesi ziema,
ja es Tevī
nepiedzimstu no jauna.

Tu neesi sapnis,
ja, pienākot rītam,
es Tevi neatceros.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2014. gada 11. maijā, plkst. 22:22

    `Patīk` un `nepatīk` līmenī: gana daudz `patīk`; ir vieta, kurā atskaņu pēc ielēcis tāds kā sabružāts pārītīs ` krasti - neparasti`. Jēga varbūt pat daudz neatšķirtos, ja būtu `krasti - nesaprasti`. Bet tas ir `varbūt`. Un tikai - manuprāt.

  • akmens  

    2014. gada 7. maijā, plkst. 9:59

    Es atcerējos -
    Un pieres kā balta marle
    Uz domām ievainotām.
    Es gribu teikt, ka Ingai nav spilgtu metāforu (sviedri - ķermeņa asaras).
    Lielāko daļu kļūdu cilvēki izdara, domājot pēc analoģijas vai apkopojot
    jēdzienus. Man patika Ingas proza, dzeja - nē.

  • Jolanta  

    2012. gada 16. septembrī, plkst. 14:31

    ļoti skaisti

  • Alise Zariņa  

    2012. gada 30. aprīlī, plkst. 17:58

    ...un es domāju, ka černobiļas bērnus esmu piesavinājusies. bet lai lai, skaisti, man sen nekas nebija paticis.

  • Inga Pizāne  

    2012. gada 13. aprīlī, plkst. 16:30

    Liels paldies, Agnese!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2016. gada 10. augustā, plkst. 5:16

    Svens Kuzmins: Kā šokēt publiku informācijas laikmetā (1)

    Ņemot vērā, ka Aleksandrs Makvīns jau kādu laiku ir miris, rodas jautājums, ar ko viņa āda ir labāka un dārgāka nekā jebkura cita. Man, piemēram, arī ir āda.

  • 2016. gada 24. augustā, plkst. 9:00

    Renē Hobsa: Personība un pašapziņa – mediju izglītības pamats

    Mūsdienu bērni aug pa pusei virtuālā pasaulē, un joprojām vairumā gadījumu netiek ārā no izklaides un patērēšanas lietojuma apļa, tā arī nespējot mediju tehnoloģijas un pieejamo informāciju mobilizēt attīstībai un saprātīgiem radošiem projektiem.

  • 2016. gada 30. jūnijā, plkst. 8:22

    Maija Rudovska: Zem viena jumta

    Ko nozīmē zem viena jumta atrasties trim valstīm, kuras ir tik dažādas savos mērķos, redzējumā un attieksmē, taču vienotas telpiski? Ko var vēstīt par Baltiju, nelūkojoties uz tās valstu nacionālajām robežām, bet gan kopīgo infrastruktūru un ģeopolitiku?

  • 2013. gada 5. jūnijā, plkst. 7:06

    Baiba Petrenko: Par sarunas nozīmi (1)

    Līdzīgi kā smēķēšanu vai kāri uz kokakolu, sekošanu līdzi slavenību kultūrai vienmēr esmu uzskatījusi par savu slikto ieradumu. Kā jau visi sliktie ieradumi, tas būtu jāiznīdē, bet vienmēr pietrūcis motivācijas.

  • 2013. gada 12. aprīlī, plkst. 8:50

    Jānis Elsbergs: Astoņi panti. 2010 – 2012 (6)

    Miera iela vienkārša trase: Matīsa tirgus stacija "Brasa" staigā tur visādi topošie veļi smagas pakaļas kaulaini ceļi veči "Minutkā" kaltēju remdē mazliet tālāk meitenes dzemdē

  • 2012. gada 19. aprīlī, plkst. 9:16

    Madara Rutkēviča: Tēva acīs snieg (26)

    Pēc tās ziemas nakts Talsiņas tēvs vairs nevar staigāt. Sēž istabā un krāso lūpas. Talsiņa skolā nevienam nestāsta par tēvu. Vienreiz skolotāja jautā, Talsiņa atbild, ka tēvs miris. Nosalis sniegā.

  • 2014. gada 3. jūnijā, plkst. 13:06

    Mākslai vajag telpu: Somijas jūtīgais krustpunkts - Kiasma

    Eva Ikstena Strapcāne viesojas Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejā "Kiasma".

  • 2014. gada 29. oktobrī, plkst. 6:10

    Inga Žolude: Pareizie nodomi (4)

    Sakot, ka kaka ir slikta, bērns var uztvert savu ķermeni kā tādu, kas ražo kaut ko tik pretīgu, radot bērnā traumu uz visu atlikušo dzīvi, kas manifestēsies ar kakām pavisam nesaistītās jomās.



Kultūras Ministrija
vkkf