Dzeja

Inga Pizāne: Tu neesi sniegs

 

***
Pirmais sniegs kā pirmā palīdzība – noklāj rētas, bet nesadziedē;
Un visu ziemu dvēsele vientuļā palātā
visu tumsu grib dalīt ar divi...

vai visu tevi (kā rudens - lapas) noģērbt no sevis nost

Otrais sniegs kā otrā iespēja
Izlauzties no istabas, ko biji man izīrējis savas sirds kreisajā priekškambarī,
Savākt savas mantiņas un klusiņām nokust.

Trešais sniegs (uz laimi)
sadzen mūs tējas vai Dieva namiņos
parunāties vai paklusēt,
ar acīm meklējot logu –
vērot, kā sniegpārslas kutina debesis...
un nesaprast – kāpēc debesis nesmejas.

***
Piedod par saliem –
Es sāku citādāk, nekā vēlējos turpināt.
Es vairs nevaru savā koridorā vairāk par vienu mēteli karināt –
Nav ne naglu, ne āmuru, ne Amūru.

Piedod par paliem,
Es neesmu vairāk kā pieteka, kas
Sajaukusi upi.

Piedod, bet es nezināju, ka Tu biji no cukura.

***
Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts,
Un tomēr –
Zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās,
Zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.

Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.

Es palikšu austrumiem,
Un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu
nekā pret neparastu.

***
Tavs ķermenis ir dvēseļu pilns. Un mana tur kļuvusi lieka un liesa, un tāpēc,
Un tāpēc es esmu atpakaļceļā
Uz savu miesu.

Ir aizputināts, un turpina snigt.

Mūsu sadotajam roku pārim bija pieticis viena cimda citas ziemas,
Bet šī vairs nav cita ziema,
Un šīs tagad svešas rokas.

***
Sviedri, ķermeņa asaras,
Pār pieri, pār kaunu –
Tu esi viņai par jaunu,
Viņa saka: man patīk vīrieši ar rētām,
Tās liecina par spēku ar vājuma rāvējslēdzi aizmūrētu;


Jūs satiekaties brīvdienās un svētkos,
Tu viņai esi biļete uz Krētu,
Bet, piedod, viņai tas ir mazliet par seklu,
Godīgi sakot, par lētu...
Viņa grib vismaz uz kādu no amerikām vai Ķīnu;

Tu pasniedz viņai brokastis gultā un vīnu,
Bet viņa grib plēst traukus,
Nopietni, tu viņai esi par jauku.
Tu saki: viņa ir sieviete – zīmogs,
Sieviete – dievs,


Viņa tikai pasmaida: dārgais, jau viens, es aizvedīšu tevi uz mājām...

***
es esmu izaugusi no rūtiņām un līnijām,
kopš pirmās klases es par baltu lapu cīnījos,
es esmu izaugusi no paslēpēm,
jo mazi bērni mani vairs nemeklē,
es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc -
tu to izvilki kā skabargu no manis;
es esmu černobiļas bērns -
ne īsti gribēts, bet tomēr izauklēts,
es esmu izaugusi no klases vakariem,
šai pasaulē tagad dejo ar virtuāliem partneriem,
es esmu izaugusi no svešu cilvēku diktātiem,
un varbūt mazliet arī no tevis...

es patveru divdesmit vienu gadsimtu sevī.

***
Pieskarties neaizskarot
māk tikai sniegs -
pazemīgi nokrist tev pie kājām
un klusējot nokust...

...pieņemot tavus vienaldzīgos soļus
un pārmetumus...

un it kā nekas nebūtu bijis...
par baltu velti -
atgriezties atkal...
pēc gada.

Cik gan balts cilvēks var izskatīties uz sniega fona?

***
Otrajā martā, kad laukā kautrīgi snieg,
Tev mazliet ir bail
no pavasara, kas Tevī kā bērns
aug aizvien lielāks.

Tu zini, cik pavasaris ir varens, kad liels.

Tu zini, ka pavasaris drīz dzims.

***
Sniegam vienalga, uz kāda zīmola cepurēm un mēteļiem krist;
Pārslām vienkārši vajag vietu, kur krāties...

Vējam vienalga, kurā valstī un virzienā putināt;
Brāzmām vienkārši vajag punktu, kur sākties -

Kā vienam cilvēkam ieraudzīt dienas gaismu,
Kā diviem cilvēkiem tumsas aizsegā turpināties.

***
apaļā zemeslode cauršauj mums pieres
un sapņi „bez atstarotājiem”,
taksometru sabraukti,
krājas galvaspilsētas nierēs
kā akmeņi...

...kā akmeņi,
kurus mest svešos dārzos,
jo sava dārza mums nav

***
Ādams un Ieva
nebija vīrs un sieva –

tātad, mēs esam viņu ārlaulības bērni...

un mūsu bērni arī
to pašu ābolu
dalīs

***
Uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju
Un tikai naktīs skrāpē sevi aiz dusmām par pussaldajām un sausajām dienām,
Izraudot nikotīnu pa astoņpadsmitā stāva logu,
Tumšajos debesu kaktiņos un apdauzītajos pudeļu kakliņos,
Sazīmējot savas dvēseles kontūras –

Uzvij sev ligzdu debesskrāpī
Un skrāpē sevi naktīs, kad pilnmēness sagrābj tavu miegu par ķīlnieku
Un nepieņem izpirkuma naudu,
Skrāpē sevi līdz pumpuram, bērnam, līdz mātes pienam,
Līdz aizmiedz pats sev par spilvenu un pamosties par gājputnu –
Debesīs aizmirstā kāsī.


***
Tu neesi sniegs,
ja, saskaroties ar zemi,
es Tevi neredzu vairs.

Tu neesi ziema,
ja es Tevī
nepiedzimstu no jauna.

Tu neesi sapnis,
ja, pienākot rītam,
es Tevi neatceros.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2014. gada 11. maijā, plkst. 22:22

    `Patīk` un `nepatīk` līmenī: gana daudz `patīk`; ir vieta, kurā atskaņu pēc ielēcis tāds kā sabružāts pārītīs ` krasti - neparasti`. Jēga varbūt pat daudz neatšķirtos, ja būtu `krasti - nesaprasti`. Bet tas ir `varbūt`. Un tikai - manuprāt.

  • akmens  

    2014. gada 7. maijā, plkst. 9:59

    Es atcerējos -
    Un pieres kā balta marle
    Uz domām ievainotām.
    Es gribu teikt, ka Ingai nav spilgtu metāforu (sviedri - ķermeņa asaras).
    Lielāko daļu kļūdu cilvēki izdara, domājot pēc analoģijas vai apkopojot
    jēdzienus. Man patika Ingas proza, dzeja - nē.

  • Jolanta  

    2012. gada 16. septembrī, plkst. 14:31

    ļoti skaisti

  • Alise Zariņa  

    2012. gada 30. aprīlī, plkst. 17:58

    ...un es domāju, ka černobiļas bērnus esmu piesavinājusies. bet lai lai, skaisti, man sen nekas nebija paticis.

  • Inga Pizāne  

    2012. gada 13. aprīlī, plkst. 16:30

    Liels paldies, Agnese!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2013. gada 12. augustā, plkst. 7:08

    Guna Kalniņa: Sabiedriska cilvēka dzeja (2)

    Krieviski 1997. gadā sarakstītais un netulkotais, domāju, pat netulkojamais "Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев" ir vissenāk rakstītais un uzdod krājumam toni, atgādinādams, kā dzejnieks sāka.

  • 2015. gada 6. augustā, plkst. 12:08

    Raitis Hrolovičs: Es radu īstas lietas

    Ceturtdien, 6. augustā, plkst. 18:00 fonda "Mākslai vajag telpu" Vasaras mājā, Kalnciema ielā 36/38, tiks atklāta mākslinieka Raita Hroloviča izstāde.

  • 2016. gada 3. jūnijā, plkst. 0:41

    Anda Baklāne: Lietas, par kurām obligāti vajadzētu parunāt (4)

    Ekokritika, kā būsiet dzirdējuši, ir literatūras kritikas virziens, kas (a) pēta, kā literāros darbos izpaužas cilvēku attiecības ar vidi, dabu, dzīvniekiem un augiem; (b) kritizē šos darbus.

  • 2014. gada 3. septembrī, plkst. 7:09

    Linda Curika: Kuces kundze (17)

    Viens no radošākajiem komentāriem par mani internetā – "neglītā lesbiešu kuce". Es domāju, ka šajos trijos vārdos ietverts ļoti spēcīgs sociālais konteksts par to, kā dzīvot ir pareizi un kā – nosodāmi.

  • 2013. gada 13. septembrī, plkst. 1:09

    Amirs Ors: Nemirstība un citi dzejoļi

    Divi kaķi pie krējuma poda: viens mielojas, otrs vēro. Ņaudēt nevajag. Vienīgi kaķis un aizrautība. Aizrautība teica: kaķis. Divi kaķi pie krējuma poda. Ņaudēšana atšķir kaķi no krējuma. Klusums atšķir kaķi no kaķa.

  • 2013. gada 27. septembrī, plkst. 7:09

    Ieva Viese-Vigula: Siena (15)

    Plauksta, celis, auss, gaiši un tumši mati, dažas ģenitāliju iezīmes – bija skaidrs, ka te sākotnēji patiesi ir bijuši divi ķermeņi, ko lēnām, bet ar neapbruņotu aci saskatāmā tempā sevī uzsūca siena.

  • 2013. gada 5. decembrī, plkst. 2:23

    Šo filmu var skatīties tikai un vienīgi ar komentāriem (2)

    1986. gads tiešām nebija vienkāršs laiks Latvijā, tas bija tādu nepamatotu cerību laiks, ideālo cerību laiks, kuram bija pakļauts arī Jānis Streičs. Un to viņš arī filmā dara, un tas izskatās diezgan naivi.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 8:09

    Jēkabs Čodars : Viss sāksies no jauna

    Kad Jēkabs izaugs liels, viņš ļoti gribētu strādāt dzīvnieku patversmē, lai varētu rūpēties par suņiem un kaķiem, kurus cilvēki atstājuši uz ielas. Viņš īsti nezina, kāpēc cilvēki tā dara.