Dzeja

Inga Pizāne: Tu neesi sniegs

 

***
Pirmais sniegs kā pirmā palīdzība – noklāj rētas, bet nesadziedē;
Un visu ziemu dvēsele vientuļā palātā
visu tumsu grib dalīt ar divi...

vai visu tevi (kā rudens - lapas) noģērbt no sevis nost

Otrais sniegs kā otrā iespēja
Izlauzties no istabas, ko biji man izīrējis savas sirds kreisajā priekškambarī,
Savākt savas mantiņas un klusiņām nokust.

Trešais sniegs (uz laimi)
sadzen mūs tējas vai Dieva namiņos
parunāties vai paklusēt,
ar acīm meklējot logu –
vērot, kā sniegpārslas kutina debesis...
un nesaprast – kāpēc debesis nesmejas.

***
Piedod par saliem –
Es sāku citādāk, nekā vēlējos turpināt.
Es vairs nevaru savā koridorā vairāk par vienu mēteli karināt –
Nav ne naglu, ne āmuru, ne Amūru.

Piedod par paliem,
Es neesmu vairāk kā pieteka, kas
Sajaukusi upi.

Piedod, bet es nezināju, ka Tu biji no cukura.

***
Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts,
Un tomēr –
Zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās,
Zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.

Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.

Es palikšu austrumiem,
Un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu
nekā pret neparastu.

***
Tavs ķermenis ir dvēseļu pilns. Un mana tur kļuvusi lieka un liesa, un tāpēc,
Un tāpēc es esmu atpakaļceļā
Uz savu miesu.

Ir aizputināts, un turpina snigt.

Mūsu sadotajam roku pārim bija pieticis viena cimda citas ziemas,
Bet šī vairs nav cita ziema,
Un šīs tagad svešas rokas.

***
Sviedri, ķermeņa asaras,
Pār pieri, pār kaunu –
Tu esi viņai par jaunu,
Viņa saka: man patīk vīrieši ar rētām,
Tās liecina par spēku ar vājuma rāvējslēdzi aizmūrētu;


Jūs satiekaties brīvdienās un svētkos,
Tu viņai esi biļete uz Krētu,
Bet, piedod, viņai tas ir mazliet par seklu,
Godīgi sakot, par lētu...
Viņa grib vismaz uz kādu no amerikām vai Ķīnu;

Tu pasniedz viņai brokastis gultā un vīnu,
Bet viņa grib plēst traukus,
Nopietni, tu viņai esi par jauku.
Tu saki: viņa ir sieviete – zīmogs,
Sieviete – dievs,


Viņa tikai pasmaida: dārgais, jau viens, es aizvedīšu tevi uz mājām...

***
es esmu izaugusi no rūtiņām un līnijām,
kopš pirmās klases es par baltu lapu cīnījos,
es esmu izaugusi no paslēpēm,
jo mazi bērni mani vairs nemeklē,
es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc -
tu to izvilki kā skabargu no manis;
es esmu černobiļas bērns -
ne īsti gribēts, bet tomēr izauklēts,
es esmu izaugusi no klases vakariem,
šai pasaulē tagad dejo ar virtuāliem partneriem,
es esmu izaugusi no svešu cilvēku diktātiem,
un varbūt mazliet arī no tevis...

es patveru divdesmit vienu gadsimtu sevī.

***
Pieskarties neaizskarot
māk tikai sniegs -
pazemīgi nokrist tev pie kājām
un klusējot nokust...

...pieņemot tavus vienaldzīgos soļus
un pārmetumus...

un it kā nekas nebūtu bijis...
par baltu velti -
atgriezties atkal...
pēc gada.

Cik gan balts cilvēks var izskatīties uz sniega fona?

***
Otrajā martā, kad laukā kautrīgi snieg,
Tev mazliet ir bail
no pavasara, kas Tevī kā bērns
aug aizvien lielāks.

Tu zini, cik pavasaris ir varens, kad liels.

Tu zini, ka pavasaris drīz dzims.

***
Sniegam vienalga, uz kāda zīmola cepurēm un mēteļiem krist;
Pārslām vienkārši vajag vietu, kur krāties...

Vējam vienalga, kurā valstī un virzienā putināt;
Brāzmām vienkārši vajag punktu, kur sākties -

Kā vienam cilvēkam ieraudzīt dienas gaismu,
Kā diviem cilvēkiem tumsas aizsegā turpināties.

***
apaļā zemeslode cauršauj mums pieres
un sapņi „bez atstarotājiem”,
taksometru sabraukti,
krājas galvaspilsētas nierēs
kā akmeņi...

...kā akmeņi,
kurus mest svešos dārzos,
jo sava dārza mums nav

***
Ādams un Ieva
nebija vīrs un sieva –

tātad, mēs esam viņu ārlaulības bērni...

un mūsu bērni arī
to pašu ābolu
dalīs

***
Uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju
Un tikai naktīs skrāpē sevi aiz dusmām par pussaldajām un sausajām dienām,
Izraudot nikotīnu pa astoņpadsmitā stāva logu,
Tumšajos debesu kaktiņos un apdauzītajos pudeļu kakliņos,
Sazīmējot savas dvēseles kontūras –

Uzvij sev ligzdu debesskrāpī
Un skrāpē sevi naktīs, kad pilnmēness sagrābj tavu miegu par ķīlnieku
Un nepieņem izpirkuma naudu,
Skrāpē sevi līdz pumpuram, bērnam, līdz mātes pienam,
Līdz aizmiedz pats sev par spilvenu un pamosties par gājputnu –
Debesīs aizmirstā kāsī.


***
Tu neesi sniegs,
ja, saskaroties ar zemi,
es Tevi neredzu vairs.

Tu neesi ziema,
ja es Tevī
nepiedzimstu no jauna.

Tu neesi sapnis,
ja, pienākot rītam,
es Tevi neatceros.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2014. gada 11. maijā, plkst. 22:22

    `Patīk` un `nepatīk` līmenī: gana daudz `patīk`; ir vieta, kurā atskaņu pēc ielēcis tāds kā sabružāts pārītīs ` krasti - neparasti`. Jēga varbūt pat daudz neatšķirtos, ja būtu `krasti - nesaprasti`. Bet tas ir `varbūt`. Un tikai - manuprāt.

  • akmens  

    2014. gada 7. maijā, plkst. 9:59

    Es atcerējos -
    Un pieres kā balta marle
    Uz domām ievainotām.
    Es gribu teikt, ka Ingai nav spilgtu metāforu (sviedri - ķermeņa asaras).
    Lielāko daļu kļūdu cilvēki izdara, domājot pēc analoģijas vai apkopojot
    jēdzienus. Man patika Ingas proza, dzeja - nē.

  • Jolanta  

    2012. gada 16. septembrī, plkst. 14:31

    ļoti skaisti

  • Alise Zariņa  

    2012. gada 30. aprīlī, plkst. 17:58

    ...un es domāju, ka černobiļas bērnus esmu piesavinājusies. bet lai lai, skaisti, man sen nekas nebija paticis.

  • Inga Pizāne  

    2012. gada 13. aprīlī, plkst. 16:30

    Liels paldies, Agnese!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mēdz teikt, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Visu savu mūžu es esmu centies atrast pierādījumus, kas to apliecinātu.

    Bertrans Rasels

Iesakām

  • 2014. gada 9. jūnijā, plkst. 0:06

    Pauls Bankovskis: Tevi arī saukās par taksīti (3)

    Es zinu, tas viss sāk izklausīties pēc tādas veca veča purpināšanas. Arī man pašam, jo pārlieku bieži esmu pieķēris sevi par to domājot. Reizēm cenšos pat sevi tā kā vērot no malas, mēģinot pieķert trakumā.

  • 2014. gada 3. oktobrī, plkst. 6:10

    Svens Kuzmins: Runa ir par skatuvi, nevis par dzīvi

    Etīžu teātris "Nerten" svin savu desmit gadu jubileju un dodas pie skatītājiem ar īpašiem priekšnesumiem. Starplaikā starp svētku izrādēm mēs satikām vienu no "Nerten" dalībniekiem, lai uzdotu viņam dažus jautājumus.

  • 2012. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Dace Bargā: Psihoterapijas seanss divu stundu garumā (14)

    Izrādes stāsts paliek karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem izvēlēties varoņu tālāko likteni, līdzīgi kā psihoterapijas kursā, kas nekad nav līdz galam pabeigts.

  • 2015. gada 21. decembrī, plkst. 6:31

    Pauls Bankovskis: Balsis no turienes (2)

    Vismaz reizi nedēļā vai pat biežāk manā elektroniskā pasta kastītē iekrīt sūtījums, kurā kāds no šiem cilvēkiem mani it kā aicina pievienoties viņa vai viņas paziņu lokam "profesionālajā tīklā" LinkedIn.

  • 2015. gada 30. janvārī, plkst. 6:01

    E. F. Kuks: Polipropilepifānijas (2)

    Grēks sienas nost, un es kļūstu jo smagāks, Grēki steidz prom, un man šķiet, ka es smiešos, Jo bez grēkiem es jūtos, kā darbs jūtas piecos, Grēks sienas nost, un es kļūstu jo smagāks.

  • 2012. gada 24. februārī, plkst. 9:02

    Inga Gaile: Veča, vecmāmiņa, pareizi, nepareizi (12)

    Šis ir stāsts par to, kā no vecmāmiņas rokas manējā ietecēja maza, sīciņa, gandrīz neredzama dzijtiņa, kas mani izveda no purva.

  • 2016. gada 3. novembrī, plkst. 6:33

    Jānis Volberts: Informācijas atklātības ilūzija Latvijā salīdzinājumā ar Ziemeļvalstu praksi

    Pieci informācijas pieprasīšanas gadījumi liecina par milzīgo atšķirību starp atklātības lozungiem, kas pastāv mūsu valstī, un faktiskajām represīvajām darbībām pret informācijas pieprasītājiem un izmantotājiem.

  • 2013. gada 3. septembrī, plkst. 8:09

    Inga Gaile: Dziesmas no piejūras dārza (1)

    Šos dzejoļus, iespējams, vajag lasīt cilvēkiem, kas izdzīvos pēc nākamā pasaules kara, lai atrastu vārdus, ar kuriem veidot pasauli – tādu pasauli, kurā ir iespējams dzīvot.



Kultūras Ministrija
vkkf