Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (25)
Haralds Matulis: bērns un absurds
9. jūnijā, plkst. 1:41
tiem, kas analizē...
I ekspozīcija
Ir tāda teorija, kas aicina esamības noslēpumu meklēt infantilajās atmiņās. Šīs teorijas zinātniskais pamats, redziet, man nešķiet gluži neapšaubāms, tomēr tās vērā ņemamie panākumi dažādu garīgu traucējumu ārstēšanā liek būt uzmanīgiem. Šīvakara stāsts būs par divām tematiski līdzīgām infantilajām atmiņām un visu no tā izrietošo. Abas atmiņas saistītas ar ēšanu. Pirmais atgadījums:
1. Sporta kolektīvs atradās vasaras nometnē Saldū. Vakarā, īsi pirms gulētiešanas (līdz 22:00) mēs pulciņos un pa vienam devāmies uz kopmītņu plašajām tualetēm, kur tīrījām zobus un čaklākie mazgāja kājas. Kādu vakaru Zigmunds U. sāka ēst zobupastu.
Otrs gadījums:
2. Bērnībā es mācījos labā skolā, ar novirzienu uz angļu valodu. Pagrabstāvā, klasē līdzās ēdnīcai notika zīmēšanas jeb tēlotājas mākslas stunda. Skolotāja bija izgājusi no klases un atmosfēra kļuvusi brīvāka; dinamiskākie sāka pārvietoties pa klasi, iespējams, tika aprakstīta tāfele. Taču ar to nepietika, lai gūtu maksimālu piepildījumu. Tad Mārtiņš V. sāka ēst guašas krāsas.
II izstrādājums
Tagad mums ir divas infantilas atmiņas un jāizlemj, kā rīkoties tālāk. Es aicinu jūs rūpīgi sekot līdzi visam, ko es daru, novēršot uzmanību, varat viegli pazaudēt pavedienu, savukārt pretējā gadījumā varēsiet būt droši, ka neesmu jūs maldinājis, kā arī izmantot iegūtās zināšanas citu kāzusu risināšanā. Pirmais, ko nepieciešams darīt - sīkāk jāapraksta notikuma situācija un aculiecinieku tūlītējā reakcija. Vispārējie apstākļi ir tik līdzīgi, ka abus gadījumus, pēc būtības, var apvienot vienā lietā. Darbojošās personas ir pusaudži, mūsu vienaudži. Pirmajā gadījumā kolektīva sastāvs ir pilnīgi maskulīns, otrajā gadījumā jaukts, kas šoreiz rada tikai kvantitatīvu, ne kvalitatīvu atšķirību; klases kolektīva zēnu grupa pilnībā uzņēmās saistības par aktivitāti, kamēr meitenes, visumā noliekušās pār saviem darinājumiem, turpināja post savu mazo kosmosu. Klases kolektīvi ir vidēji maigāki, bet sporta kolektīvi barbariskāki, tomēr visus pārsteidza neadekvātu priekšmetu ievietošana mutes dobumā ar nolūku lietot kā pārtiku. Reakciju klases kolektīvā var definēt kā - uzjautrinājuma, izbrīna un neizpratnes apvienojumu. Kopmītnes tualetē valdošā noskaņa bija viens vienīgs uzjautrinājums. (Nereti ir dzirdēts, kā šādos brīžos kolektīvs (it sevišķi sporta) masu histērijas rezultātā ne tikai apšļāc drosminiekam un viens otram drēbes ar zobupastu, bet arī iespiež to galvenajam varonim citās atverēs). Klasē toties varēja jaust arī bažas par galvenā varoņa veselību. Jāņem gan vērā arī atšķirības starp zobupastu un guašu; ja pirmā pusaudžu fantāzijās var izraisīt maksimums caureju, tad guašas ēšana ir lielais nezināmais.
Tagad ir laiks aprakstīt subjektīvās izjūtas un spriedumus. Pirmajā gadījumā (ar zobupastu) mani pildīja uzjautrinājuma un pārākuma sajūta. Jautri tādēļ, ka šie notikumi uz brīdi pārtrauca citādāk vienmuļās un prognozējamās eksistences plūdumu. Pārākuma sajūta tādēļ, ka ne jau es biju tas stulbenis, kurš citiem par uzjautrinājumu ēda zobupastu. Otrā gadījumā uzjautrinājumam klāt piejaucās arī riebums, nepatika un neomulība. Riebums - fizioloģisks, jo tas varētu būt kaitīgi ķermenim - ēst guašu. Un tādēļ, ka vienīgi asociāli elementi var atļauties tik bezrūpīgi izturēties pret savu ķermeni (kas plašākā nozīmē pieder ne viņiem vien, bet arī tautai un valstij). Bet asociāli elementi ir neprognozējami, potenciāli bīstami, tādēļ intuitīvi atgrūžami.
Un tomēr - kādēļ viņi tā darīja? Viens iemesls jau ir zināms - lai izceltos. Taču tā būtu primitivizēšana. Patiesībā mums jābūt pateicīgiem šiem hiperdinamiskajiem, asociālajiem, taktilajiem indivīdiem - jo tādi kā viņi, laizot akmeņus, atklāja sāli, graužot senas kritalas, atklāja kokogles, un, drātējot kaktusus, atklāja meskalīna kaifu. Pateicoties viņiem, radās valstis, statujas un viss no tā izrietošais. Šis ir stāsts par sava ķermeņa un sociālo robežu pārvērtēšanu. Vienā vārdā - par progresu.
III absurds
Progress? Kuru gan tas interesē? Visa divpadsmit klašu pedagoģija ir balstīta progresa naratīvā: sākam ar naturāliem skaitļiem, amēbām un taisnām līnijām, caur decimāldaļskaitļiem, zīdītājiem un līknēm sasniedzam pubertāti, kad rakstām domrakstus, lasām Remarku, integrējam, mācāmies ētiku un estētiku. Secīgums jeb progress jeb mērķtiecība. Bet kādēļ parādās šis disfunkcionālais jautājums par ‘dzīves jēgu’? Lūk, kādēļ - aiz pieraduma pie sistemātiskuma un mērķtiecības. Jaunais cilvēks iemācās uzdot jautājumus (sastādīt vienādojumus), kas pieprasa racionālas atbildes uz visiem iespējamajiem jautājumiem. Apvienojumā ar liberālisma personības kultu (cilvēks kā augstākā vērtība) šis jautājums par jēgu sniedz šausminoši absurdas atbildes; tiklīdz indivīds kļuvis par savas appasaules centru, viņam vairs nav hierarhiski augstākas sakārtas (struktūras), ar ko samērot savu esamību un atrast tās jēgu; viņš saskaras vienīgi ar negatīvo bezgalību - iespēju bezgalību, telpas un laika bezgalību - un no tā izrietošo personiskās niecības apziņu. Racionāla atbilde: eksistence ir absurda.
Atziņa par absurdu ir racionālisma projekta galarezultāts. Kāpēc skolā, šajā racionālisma un apgaismības perēklī, neviens nemācīja par absurdu? Tāds, lūk, paceļas jautājums. Viss bija jāapgūst pašmācības ceļā. Mazākais, ko var teikt - skolas izglītības sistēma ir nepilnīga. Ja atturamies no absurda analizēšanas, tad to var salīdzināt ar Bleika rozes ziedu, kura pumpurā jau mitekli radis tārps: „O Rose, thou art sick! / The invisible worm, / That flies in the night, / In the howling storm, // Has found out thy bed / Of crimson joy; / And his dark secret love / Does thy life destroy.” (The Sick Rose)
Par laimi, arī absurdi ir dažādi. Ir negatīvais absurds, kuru izgudroja eksistenciālisti; ir arī progresīvais absurds - absurda teātris, piemēram. Tur mēs sastopamies jau ar cilvēka mēģinājumu reflektēt un komunicēt ar savu absurdu. „Godo gaidot” (tāpat Harmsa stāsti) atstāj nevis nomācošu, bet tieši otrādi - tonizējošu iespaidu.
IV koda
Atgriežoties pie diviem stāsta varoņiem, Zigmunda un Mārtiņa, - skaidrs, ka pašrefleksija viņiem sveša. Viņi ēda zobupastu, jo tā ienāca prātā, un nedomāja par progresu un no tā izrietošo absurdu. Arī es, atceroties šos gadījumus, atturos no spriešanas un gremdējos intuitīvā tvērumā; šādu pieredzi droši var pielīdzināt sandales uzlikšanai uz galvas, vienas plaukstas plaukšķim utml. Tiesa, daudz vienkāršāk būtu, ja mēs būtu piedzimuši zemē ar budisma ticību, tomēr arī tagad mūsu izredzes nav zemē metamas - ir atlicis vesels mūžs dekonstruēt šo absurdo esamību. Un pat ja mums nebūs lemts sasniegt nirvānu, mēs varam atturēties no steigas, alkoholisma, iedomības un nehigiēniskas dzimumdzīves.