Torkels Breke: Kaina bērni (0)
2005. gada 8. jūnijā, plkst. 12:38
Rubrika: Bibliotēka
(fragmenti)
Reliģija, anti-racionalitāte un naids pret ebrejiem (197.–201. lpp.)
Pēc manām domām, pateicoties reliģijas augošajai ietekmei politikā, iespējams, pieņemsies spēkā subjektivitāte, palielināsies skepse pret universāliem ideāliem un principiem, kā arī — zināmā mērā — šaubas, ka racionalitāte varētu kalpot par politisko runu un rīcības ideālu. Viens no deviņdesmito gadu akadēmiskās literatūras satriecošajiem darbiem ir Marka Juergensmaiera (Mark Juergensmeyer) The New Cold War?, kur aprakstīta fundamentālo grupējumu vardarbīgā sacelšanās pret rietumniecisko, sekularizēto valsti kā vadības formu. Juergensmaiers uzskata, ka visā pasaulē konservatīvi reliģiskās kopienas pretojas racionālajām un birokrātiskajām vērtībām, ko iemieso modernās valstis.
Viena no briesmīgākajām neracionālas politikas izpausmēm atklājas neiecietībā pret ebrejiem, ko arvien stiprāk izrāda bruņoto neonacistu un musulmaņu kustības. Viņu naids pret veselu tautu varētu liecināt, ka fundamentālas reliģijas piekritēji izvairās no racionālisma un tic kosmiskajam karam starp labajiem un ļaunajiem spēkiem. Tāpēc būtu svarīgi neuzskatīt, ka šo aprindu izteikumi politiskos jautājumos patiešām ir politiski. Piemēram, Eiropas Savienībā pēdējo desmitgažu laikā arvien vairāk pieaug antisemītisms, ko parasti izskaidro ar reāliem politiskiem notikumiem — 11. septembri un konfliktu Vidējos Austrumos, — tas kalpojot par iemeslu varmācībai un naidam pret ebrejiem. Tomēr, iesaistoties tāda veida diskusijā, tiek akceptēts antisemītisms — ideoloģija, kurai nav reāla politiska pamata.
Sazvērestību teorijas par ebreju centieniem kontrolēt pasauli ir islāma ideoloģijas pamatelements un raksturo daudzu tās piekritēju personības. Naids pret jūdiem pavada kosmogonisku un reliģisku pasaules uztveri, kur tumšie un gaišie spēki atrodas mūžīgā cīņā. Šī tauta — pēc islāma ideoloģijas piekritēju domām — vēstures gaitā esot kalusi ļaunus plānus, mēģinot iegūt varu pār visu Zemi. Lai to sasniegtu, ebreji dibinot draudzīgas attiecības ar pasaules lielākajiem valdniekiem un ietekmējot viņu politiku, vienlaicīgi izplatīdami tādus ļaunumus kā narkotiku nelietīga izmantošana un homoseksualitāte, lai sagandētu ļaužu morāli. Savukārt musulmaņi laika gaitā esot kļuvuši par nevainīgiem ebreju konspirācijas upuriem — saskaņā ar to pašu pasaules uzskatu.
Es, protams, nevaru šeit apskatīt arābu pasaules antisemītismu pamatīgāk gan vietas, gan iespēju trūkuma dēļ, tāpēc man vajadzēs samierināties, minot dažus satriecošus piemērus, lai atspoguļotu uzskatus, kas atklājās pēc 11. septembra terora aktiem: 2001. gada 4. oktobrī kādā interneta lapā, kas saistīta ar ievērojamo al-Azharas Universitāti Kairā, tika intervēts šeihs Muhammeds al-Gameija (Sheikh Muhammed al-Gamei’a), kas pārstāvēja al-Azharas Universitāti ASV. Viņš bija Islamic Cultural Center and Mosque [Islāma kultūras centra un mošejas] imāms Ņujorkā un tika uzskatīts par slavenu islāma pārstāvi Rietumos. Al-Gameija nosauca virkni “faktu”, kas — pēc viņa domām — pierādot, ka uzbrukumus esot sarīkojuši ebreji. Šis citāts ir ņemts no MEMRI (Middle Eastern Media and Research Institute) intervijas tulkojuma:
“If we take these things into account and look closely at the incident, we will find that only the Jews are capable of planning such an incident, because it was planned with great precision of which Osama bin Laden or any other Islamic organization or intelligence apparatus is incapable [..].”
Turpinājumā al-Gameija saka: plašsaziņas līdzekļi slēpjot, kas patiesībā veicis terora aktu: “Jews who control the media acted to hush it up so that the American people would not know. If it became known to the American people, they would have done to the Jews what Hitler did!…” Un vēlāk: “Although the Americans suspect that the Zionists are behind the act, none has the courage to talk about it in public.”xiii Šādi al-Gameija apraksta jūdu lomu vēstures gaitā:
“The Jewish element is as Allah described it when he said: “They disseminate corruption in the land.” We know that they have always broken agreements, unjustly murdered the prophets, and betrayed the faith. Can they be expected to live up to their contracts with us? These people murdered the prophets; do you think they will stop spilling our blood? No. You see these people (i.e. the Jews) all the time, everywhere, disseminating corruption, heresy, homosexuality, alcoholism, and drugs. [Because of them] there are strip clubs, homosexuals, and lesbians everywhere. They do this to impose their hegemony and colonialism on the world. Now, they are riding on the back of the world powers. These people always seek out the superpower of the generation and develop coexistence with it. Before this, they rode on the back of England and on the back of the French empire. After that, they rode on the back or Germany. But Hitler annihilated them because they betrayed him and violated their contract with him.”
Bet vai viņš mācētu paskaidrot, kāpēc 11. septembra uzbrukumos piedalījās tikai arābi? Al-Gameija, stāstot par terorisma iemesliem, izdara šādu secinājumu: “This is what the Jews plotted and planned. They used the Arabs to carry it out.”
Ko tas viss nozīmē? Al-Gameija ir pārliecināts, ka pasaule visā visumā atrodas mūžīgā karastāvoklī, kur ebreji un viņu atbalstītāji pārstāv ļaunos, sātaniskos spēkus, bet labie un ticīgie musulmaņi kļūst par upuriem viņu konspirācijai. Paanalizējot arābu preses reakciju uz teroristu uzbrukumiem, var ievērot izplatītu teoriju — tos esot sarīkojuši cionisti. Ahmads al-Muslihs (Ahmad al-Muslih) Jordānas avīzē al-Dustour (2001. gada 13. septembrī) raksta:
“What happened is, in my opinion, the product of Jewish, Israeli, and American Zionism, and the act of the great Jewish Zionist mastermind that controls the world’s economy, media, and politics [..].”
Vairāki tā reģiona cienījami žurnālisti un intelektuāļi vaino jūdus terora aktu sarīkošanā. Daži apgalvo, ka Bušs un Pauels esot piedalījušies sazvērestībā, nostādamies ebreju pusē. Protams, ir arī daudzi arābu intelektuāļi, kas nepiekrīt šādām teorijām un — gluži pretēji — jūtas aizskarti par to, ka arābu valstīs par šo tēmu notiek tāda līmeņa diskusijas. Kinokritiķis ēģiptietis Samīrs Fārids (Samir Farid), piemēram, raksta kādā vēstulē arābu avīzei al-Hayat:
“I felt ashamed while reading most, if not all, of the commentary [on the terrorist attacks], primarily in the Egyptian press… All that was lacking [in the Arab world following the attacks] were parades in the Arab towns and cities [whose marchers] call out the infamous and base motto, “Our soul and our blood we will give to thee, Oh bin Laden.” Most, if not all, of what I read proves that the poison of the undemocratic, military Arab regimes… has also entered the bloodstream of the [intellectual] “elite”… These [people] no longer see the killing of innocents and destruction for its own sake as disgraceful. What murky future awaits this region of the world? When and how will it be possible to restore belief in freedom, respect for the individual, and respect for human life [..]?”
Varbūt nav nemaz tik dīvaini, ka ekstrēmie musulmaņi un neonacisti dažkārt atrod kopīgu valodu naidā pret ebrejiem. Viņi arī ir ieinteresēti Vidējo Austrumu konfliktā, bet nevis no politiskā viedokļa. Proti, neonacisti — tieši tāpat kā musulmaņi — uzskata Izraēlu un Palestīnu par vietu, kur pasaules vēsturē nejauši atklājas kosmisks, reliģisks konflikts starp labajiem un ļaunajiem spēkiem. Uzskati, ko pauž gan musulmaņi, gan neonacisti, bieži vien izklausās pēc politiskiem izteikumiem, taču, pārlūkojot kopainu, mēs ievērojam, ka patiesībā tie iezīmē ļoti īpašu, reliģisku vēstures gaitas skaidrojumu. Viljams Pīrss (William Pierce) ir dižais White Supremacy [Balto augstākās varas], amerikāņu neonacisma, ideologs. Viņš 2001. gada 15. septembrī radio izteicās šādi:
“I’ve said this before, and I’ll say it again now. Not everyone in the world is willing to be dominated by the Jews. What happened this week is a direct consequence of the American people permitting the Jews to control their government and to use American strength to advance the Jews’ interests at the expense of everyone else’s interests.” (Šis teksts ņemts no programmas American Dissident Voices pārraides, ko atbalsta National Vanguard Books.)
Pīrsa programma tiek pārraidīta reizi nedēļā, un ieraksti pēc 11. septembra apliecina viņa uzskatu, ka Osāma bin Lādens esot izdarījis ASV pakalpojumu, mēģinādams pamodināt to no miega, kas ļāvis ebrejiem valdīt pār valsti. Kāds cits amerikāņu neonacistu virziens Aryan Action tajās pašās interneta lapās slavināja 11. septembra uzbrukumus: “Either you’re fighting with the Jews against al-Qaeda or you support al-Qaeda fighting against Jews.” Nav nekādu šaubu, kurā pusē viņi nostājās.
No agrīnās kristietības līdz viduslaikiem (89.–93. lpp.)
Agrīnie kristieši neatbalstīja nekāda veida vardarbīgu rīcību. Pirmajā gadsimtā neviens no viņiem nevarētu iedomāties, ka jāķeras pie ieročiem. Ticīgie, gaidīdami uz Jēzus drīzu atgriešanos, pievērsās Dieva valstībai, nevis pasaulīgām lietām. Tomēr otrajā gadsimtā šīs cerības sāka izgaist un viņi arvien vairāk saskatīja, kādas priekšrocības piemīt stabilai politiskai sistēmai. Institucionalizētajai kristietībai millenārisms savā ziņā kļuva mazāk nozīmīgs, lai gan, pateicoties ietekmīgām aprindām, tas saglabājies līdz pat šodienai un šad tad izraisījis sadursmes ar valsti, tāpat kā Minsteres anabaptisti to izdarīja. Aizvien vairāk integrējoties sabiedrībā, agrīnie kristieši arī labāk saprata, kāpēc nepieciešams, lai sabiedrības sistēmas rīcībā būtu fiziska vara. Otrā gadsimta beigās Aleksandrijas Klemenss (Titus Flavius Clemens, ap 150.–215.) uzskatīja, ka ticīgajiem arī vajadzētu izpildīt militāro pienākumu, un, pēc visa spriežot, romiešu armijā daļa karavīru jau bija kristieši.
Kāda leģenda, kas pierakstīta 5. gadsimtā, vēsta par imperatora Maksimiāna (Maximian) armijas Tēbu leģionu, kas esot bijuši kareivji — kristieši. Kad viņi, dodoties karagājienā uz Galliju, liedzās ziedot pagānu dieviem, Maksimiāns netālu no St. Maurice-en-Valais [Ženēvas ezera] iznīcināja visu vienību. Tāda rīcība arī izskatās pēc Maksimiāna, par kuru stāsta, ka viņš esot bijis slikti skolots, bravūrīgs un brutāls kareivja tips. Turklāt viņš pieņēma vārdu Herkuless — par godu briesmīgajam, neaprēķināmajam varonim. Pēc kādas citas leģendas, kas, iespējams, balstās uz patiesiem notikumiem, kareivji kristieši piedalījās imperatora Marka Aurēlija Donavas karagājienā. Tā laikā romiešu armija vienubrīd grasījās iznīkt karstuma un ūdens trūkuma dēļ. Pateicoties kāda kristiešu leģiona — Legio XII Fulminata jeb Pērkona leģiona — lūgšanām, brīnumainā kārtā esot sācies lietus un izglābis romiešus. Šie stāsti norāda, ka aptuveni otrā gadsimta vidū romiešu karaspēkā bija ticīgi kareivji.
Divi ievērojami teologi un rakstnieki — Origens un Tertulliāns, kas darbojušies trešā gadsimta sākumā, bijuši stingri agrīnās kristietības pacifisti. Viņi uzskatīja, ka ticīgajiem neesot nekā kopīga ar ieročiem. Bet reliģiskajos uzskatos par karu toreiz tik un tā sākās lielas pārmaiņas. Kristietība vairs nebija millenāristu kustība, kas visu savu uzmanību pievērsusi nākotnes tūkstošgadu valstībai. Par spīti tam, ka trešā gadsimta laikā kristiešus vajāja imperatori Dēkijs (Decius) un Valeriāns (Valerius), bet ceturtajā gadsimtā — Maksimīns (Maximin) un daļēji arī Jūliāns Atkritējs, šī ticība bija ceļā uz integrāciju Romas impērijā un uzvaru pār pagānismu. Reliģija, kas grasās iet roku rokā ar milzīgas valsts valdību, nevar sludināt radikālu pacifismu.
Augustīns kristiešu lomu karā aplūko no tā leģitimitātes — jus ad bellum. Domas par taisnīgām cīņas formām — jus in bello — attīstījās vēlāk. Lai saprastu pēdējo taisnīgā kara aspektu, ir nepieciešams pavērot ģermāņu kultūras ietekmi uz Rietumu ideoloģiju un ētiku. No agrīnajiem viduslaikiem līdz pat 10. gadsimtam kristīgajā pasaulē nebija nekādas vienotas ideoloģiskas pārliecības attiecībā uz karu un varmācības lietošanu vispār. Tomēr pamazām, kad no ģermāņu kaujinieku tradīcijas izauga viduslaiku bruņinieku ideāls, karu sāka uzskatīt par lielo vīru nodarbošanos, un ļoti svarīgi bija ievērot īstas cīņas noteikumus. Viņu atdalīšana no parastiem vīriešiem bija pamats tam, lai modernajos laikos kareivjus atšķirtu no mierīgajiem iedzīvotājiem. Bruņinieku ideāls radīja pamatu arī proporcionalitātes principam, tas ir, principam, ka varas izmantošanas līmenim jābūt samērīgam ar lietu, par kuru notiek cīņa. Abas idejas ir būtiskas kristietības jus in bello līdz pat šodienai.
Lai saprastu, kā jus in bello attīstījās kristīgajā tradīcijā, jāpēta atšķirība starp duellum un bellum, kas parādījās viduslaikos. Duellum apzīmē cīņu starp diviem cilvēkiem, tātad dueli, savukārt bellum — cīņu starp cilvēku grupām, tātad karu. Viduslaiku bruņinieku ideāls galvenokārt attiecās uz duellum. Pastāvēja nepārprotami noteikumi, kurš drīkst tajā piedalīties. Duelis bija domāts augstmaņiem. Radās skaidra atšķirība starp bruņinieku, kam bija tiesības izmantot varu, un parastu vīru, kam nebija šo tiesību. Pastāvēja arī noteikumi par to, kādus cīņas paņēmienus drīkst pielietot.
Viduslaiku gaitā lielā šķirtne starp duellum un bellum tomēr daļēji izzuda. Abi kaujas veidi sajaucās un noveda pie tā, ka dueļa noteikumi pamazām attiecās arī uz karu. Tādēļ, ka pastāvēja nevienlīdzība starp cīnītājiem un parastiem vīriem, radās atšķirība starp kareivjiem un mierīgajiem iedzīvotājiem. Bruņinieku noteikumi, kas ietvēra atļautos paņēmienus, bija pamats parastam kara proporcionalitātes principam. Individuālas cīņas — duellum — nosacījumi tātad attiecās uz kolektīvo cīņu — bellum. Cēlo vīru ideāli, burtiski runājot, iederējās kara pasaulē, lai gan bieži izrādījās, ka starp teoriju un praksi pastāv liela atšķirība.
Viduslaikos, kad Baznīca vēlējās regulēt un iegrožot varmācības izpausmi, tā varēja balstīties uz seno jus ad bellum tradīciju. Taču viņiem trūka piemēra jus in bello jomā. Augustīns pievērsa uzmanību leģitīmiem kara iemesliem, daudz nedomādams par pašiem cīņas noteikumiem, kad karš bija izcēlies. Šī vienpusīgā attieksme kļūst saprotama, ja mēs atceramies, ka pirmie kristieši jautājumu — kādā veidā izcīnīt karu — neuzskatīja par aktuālu. Viņi apsprieda tikai to, vai kristietis vispār drīkst lietot ieročus un, ja drīkst, — kādā gadījumā.
Viduslaiku Baznīca jus in bello tradīcijas trūkuma dēļ uzņēmās izvērst bruņinieku individuālās cīņas — duellum — likumus, lai tie attiektos arī uz parastu karu — bellum. Bet tā joprojām apsprieda arī jautājumus, kas saistās ar jus ad bellum. Protams, ka, atļaujot izmantot fizisku varu tikai nelielai un ierobežotai iedzīvotāju grupai, varmācība kopumā samazinās. Bagātajiem augstmaņiem — bruņiniekiem, dabiski, vienīgajiem piederēja šīs tiesības. Baznīca aizliedza parastajiem ļaudīm rīkoties vardarbīgi. Zemnieki nedrīkstēja izmantot savus ieročus — arbaletu, loku un bultas. Tomēr šeit slēpās kāda problēma. Pieļaujot dueļus, bet neakceptējot parastās tautas karu — bellum, radās atšķirība starp individuālo, bruņniecisko vardarbību, no vienas puses, un kolektīvo, zemāko vardarbību — no otras. Vienlaikus Baznīca centās risināt jus in bello jautājumus, tieši dzēšot šo atšķirību un attiecinot duellum noteikumus uz bellum. Tātad, domājot par jus in bello, vajadzēja atzīties, ka īstajā pasaulē grūti piešķirt tiesības izmantot vardarbību vienīgi bruņiniekiem.
Kristīgie teorētiķi ļoti lielu uzmanību pievērsa jautājumam par to, kuram ir tiesības izraisīt karu. Akvīnas Toma pirmā prasība bija tāda: lai cīņa būtu taisnīga, tās sācējam jāpiemīt īstai autoritātei. Tikai augstmaņi drīkstēja ķerties pie ieročiem. Kaujā valdošie noteikumi galvenokārt izrietēja no tā, kurš drīkstēja tajā doties. Ļaudis, kas nelikumīgi sāka karu, noziedzās pret jus ad bellum, tāpēc automātiski varēja rēķināties ar to, ka arī jus in bello uz viņiem neattiecas. Baznīcas vīru izturēšanās pret tautu 1525. gada zemnieku sacelšanās laikā Vācijā ir labs piemērs šai dilemmai. Toreiz gan katoļi, gan protestanti piekrita, lai firsta spēki ar jebkuriem līdzekļiem sakautu nemierniekus, atceļot visas robežas vardarbīgai rīcībai. Lutera uzskati šai lietā bija nežēlīgi. Zemniekiem neesot nekādas tiesības izmantot fizisku varu. Lai arī valsts vadītāji būtu izturējušies netaisnīgāk par netaisnīgiem, tas nedodot tiesības sacelties. Citi teorētiķi gāja vēl tālāk: firstiem viņu krēslus esot piešķīris Dievs, tāpēc, saceļoties pret viņiem, nemiernieki, bez šaubām, biedrojoties ar Sātanu. Apspiežot šo dumpi, tika pārkāpti visi bruņinieku principi. Lietas būtība ir tāda, ka Baznīcas vīri tolaik — un bieži vien joprojām — sacelšanos kā tādu uzskatīja par uzbrukumu sociālajai kārtībai, ko iedibinājis Dievs. Zemnieki apdraudēja visu vērtību sistēmu, kuras ietvaros Dievs bija piešķīris lielajiem vīriem tiesības izmantot varu. Tikai Viņš pats varēja sodīt tos firstus, kas rīkojās netaisnīgi.
No norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa.
