Proza

Isadora Dankana: Mana dzīve (autobiogrāfijas fragments)

Isadora Dankana (1877-1927) ir viena no ievērojamākajām 20. gadsimta sākuma sievietēm jauna skatuves mākslas žanra aizsācēja, modernās dejas celmlauze, sieviešu līdztiesības idejas un nepagurstoša radošā spēka iemiesojums. Viņas autobiogrāfija ir interesanta no vairākiem aspektiem gan pašas Dankanas, gan viņas laikabiedru dzīves vēsture ir pietiekami nozīmīga, taču būtisks ir arī veids, kādā vienas radošas profesijas pārstāve saskaras ar nepieciešamību izpausties pavisam citā radošā jomā rakstniecībā. Un viņa to izdara spīdoši.

 

Isadora Dankana "Mana dzīve"

Ievads

Atzīšos – kad man piedāvāja rakstīt šo grāmatu, es biju šausmās. Ne tāpēc, ka mana dzīve būtu mazāk aizraujoša par romāniem vai kino, ne tāpēc, ka mana grāmata, labi uzrakstīta, nekļūtu par gadsimta stāstu. Mani biedēja kāds sīkums – tā bija jāraksta!

Lai iemācītos vienu, pavisam vienkāršu kustību, es gadiem ilgi cīnījos, smagi strādāju un pētīju, un es zinu pietiekami daudz par Rakstības Mākslu, lai saprastu, ka man būtu vajadzīgi koncentrētu pūliņu gadi, lai uzrakstītu vienkāršu, skaistu frāzi. Cik reizes es neesmu apgalvojusi, ka viens var doties uz ekvatoru, mesties satriecošos varoņdarbos, cīnoties ar lauvām un tīģeriem, taču, mēģinot to aprakstīt, ciest neveiksmi, tikmēr otrs, pat nepametis savu verandu, var uzrakstīt par tīģeru medībām tā, ka lasītājs pats nonāktu džungļos, ciestu un justu nelāgu priekšnojautu, saostu lauvas un sadzirdētu tuvojamies klaburčūsku. Šķita, ka ārpus iztēles nekā nav, un visas brīnišķīgās lietas, kas ar mani notikušas, varētu zaudēt savu garšu tikai tāpēc, ka man nav Servantesa un pat Kazanovas spalvas.

Un tad vēl viena lieta. Kā gan var uzrakstīt patiesību par sevi? Vai mēs to maz zinām? Vienā veidā mūs redz mūsu draugi, otrā – mēs paši, trešajā – mūsu mīļākie. Pavisam citā veidā mūs redz mūsu ienaidnieki. Un visi šie priekšstati ir dažādi. Man bijusi laba izdevība to uzzināt, jo kopā ar rīta kafiju man pasniegtas avīžu kritikas, kas sludināja, ka esmu skaista kā dieviete, ka esmu ģēnijs, un pirms es vēl biju beigusi apmierināti smaidīt, nākamajās avīzēs es lasīju, ka man nav talanta, ka man ir slikta figūra un ka esmu īsta harpija.

Drīz vien es pārstāju lasīt kritikas par savu darbu. Es nevarēju pieprasīt, lai man rāda tikai labās, bet sliktās bija pārāk nomācošas un radīja slepkavnieciskas tieksmes. Berlīnē bija kāds kritiķis, kas nebeidza mani apbērt ar apvainojumiem un, cita starpā, paziņoja, ka esmu absolūti nemuzikāla. Kādu dienu es viņam uzrakstīju vēstuli, lūdzot apciemot mani, lai varu pārliecināt viņu, ka viņš kļūdās. Viņš atnāca un sēdēja man pretī pie kafijas galdiņa, kamēr es pusotru stundu klāstīju viņam savas teorijas par redzamo kustību, kas dzimst no mūzikas. Es ievēroju, ka viņš izskatās garlaikots un apātisks, taču cik neizmērojams bija mans apjukums, kad viņš no savas kabatas izvilka dzirdes aparātu un informēja mani, ka ir pakurls un pat ar savu instrumentu ar grūtībām dzird orķestri, lai arī sēž partera pirmajā rindā! Un šī vīrieša viedoklis par mani laupīja man miegu!

Ja katrs, atkarībā no redzes punkta, saskata mūsos atšķirīgu cilvēku, kā lai atrod sevī vēl vienu, par ko uzrakstīt šajā grāmatā? Vai man būt šķīstajai jaunavai, Mesalīnai, Magdalēnai vai zilzeķei? Kur lai atrodu sievieti, kurai piemīt visas šīs šķautnes? Man šķita, ka viņas vietā ir simtiem – un mana dvēsele planē virs tām, nevienai nepieķeroties.

Ir labs teiciens, ka svarīgākais rakstīšanā ir, lai rakstniekam konkrētajā tēmā nebūtu pieredzes. Aprakstot to, ko patiešām esi pieredzējis, tu atklāj, ka vārdi kļūst vislielākajā mērā izvairīgi. Atmiņas ir mazāk taustāmas par sapņiem. Patiesi, daudzi mani sapņi ir dzīvāki par manām atmiņām. Dzīve ir sapnis, un labi, ka tā, jo kurš gan spētu pārciest tās pārbaudījumus? Piemēram, Lusitānijas nogrimšanu. Šādam pārdzīvojumam vajadzētu uz mūžiem atstāt šausmu izteiksmi to piedzīvojušo vīriešu un sieviešu sejās, tomēr mēs redzam viņus smaidīgus un laimīgus. Cilvēki tik pēkšņi pārvēršas vienīgi romānos. Dzīvē pat pēc visbriesmīgākajiem notikumiem cilvēka būtība paliek tāda pati. To apliecina daudzie krievu kņazi, kas zaudējuši visu, kas viņiem piederējis, katru vakaru sastopami Monmartrā līksmi dzīrojam ar dejotājām gluži tāpat kā pirms kara.

Ikviena sieviete un vīrietis, kas nolemtu uzrakstīt patiesību par savām dzīvēm, uzrakstītu dižu darbu. Taču neviena nav uzdrošinājies uzrakstīt savas dzīves patiesību. Žans Žaks Ruso nesa Cilvēcei lielāko upuri – viņš atklāja savas dvēseles patiesību, savas slēptākās domas un darbus. Un rezultāts bija diža grāmata. Volts Vitmens dāvāja savu patiesību Amerikai. Reiz viņa grāmata bija aizliegta kā amorāla. Šobrīd mums šis apzīmējums šķiet absurds. Neviena sieviete nekad nav atklājusi visu patiesību par savu dzīvi. Slavenāko sieviešu autobiogrāfijas ir fiziskās eksistences aprakstu sērijas, tās neatklāj neko vairāk par maznozīmīgam detaļām un amizantiem stāstiem. Par savas dzīves lielākajiem priekiem un ciešanām savādā kārtā viņas klusē.

Mana Māksla ir tikai mēģinājums ar žestu un kustību izteikt manas Esamības patiesību. Man bija vajadzīgi ilgi gadi, lai atrastu vienu vienīgu absolūti patiesu kustību. Vārdiem ir dažādas nozīmes. Es nevilcinājos, uzstājoties publikai, kas drūzmējās manos priekšnesumos. Es tai dāvāju savas dvēseles slepenākos impulsus. No paša sākuma savu dzīvi es dejoju. Kā bērns es izdejoju augšanas spontāno prieku. Kā jauna meitene es dejoju ar prieku, kas pārvērtās pirmajās nojausmās par traģiskajām zemūdens straumēm, nojausmās par dzīves nežēlību un iznīcinošo progresu.

Kad man bija sešpadsmit, es dejoju publikas priekšā bez mūzikas. Dejas beigās kāds pēkšņi iesaucas: "Tā ir Nāve un meitene". Un kopš tā laika šī deja vienmēr dēvēta par "Nāvi un meiteni". Taču tas nebija mans nolūks, es tikai pūlējos izteikt savas pirmās zināšanas par traģiskumu, kas slēpjas aiz šķietamajām prieka izpausmēm. Pēc manas saprašanas, dejai vajadzēja saukties "Dzīve un meitene".

Vēlāk es izdejoju savu cīņu ar to pašu dzīvi, ko publika nosauca par nāvi, un savus centienus izraut tai no rokām ātri gaistošos priekus.

Nekas nav tālāks no patiesības par viduvējas kino lugas vai romāna varoņa vai varones. Būdami nodrošināti ar visiem tikumiem, viņi nespētu izdarīt neko nepareizu. Viņam – cildenums, drosme, sīkstums, utt., utt. Viņai – skaidrība, jauks raksturs, utt., utt. Visas nejaukās īpašības un grēki ir paredzēti stāsta ļaundarim vai "kritušajai sievietei", tikmēr realitāte mēs zinām, ka neviens nav ne labs, ne slikts. Varbūt mēs neesam pārkāpuši desmit baušļus, taču mēs noteikti esam spējīgi to izdarīt. Mūsos slēpjas likuma pārkāpējs, kas gatavs atklāties pie pirmās izdevības. Tikumīgi ir tādi cilvēki, kas nav saskārušies ar pietiekami lielu kārdinājumu, jo dzīvo gluži kā augi, vai arī tādi, kas tik ļoti koncentrējušies uz saviem mērķiem, ka tiem nav laika skatīties apkārt.

Reiz es redzēju brīnišķīgu filmu, kas saucās "Dzelzceļa līnija". Tās morāle bija, ka cilvēku dzīves ir kā vilcieni, kas brauc pa vienu līniju. Un ja vilciens noskrien no sliedēm vai tā priekšā parādās nepārvarams šķērslis, katastrofa ir neizbēgama. Laimīgi ir tie vadītāji, kuriem, ieraugot strauju nogāzi, nerodas velnišķīga iegriba atlaist visas bremzes un mesties pretī iznīcībai.

Reizēm man jautāts, vai es uzskatu, ka mīlestība ir augstāka par mākslu, un es atbildēju, ka es tās nevaru atdalīt, jo mākslinieks ir vienīgais mīlnieks, tikai viņš spēj tīrā veidā ieraudzīt skaisto, un mīlestība ir dvēseles acis, ja tai ļauts skatīties uz mūžīgu skaistumu.

Iespējams, viens no mūsu laika brīnišķīgākajām personībām ir Gabriels d'Anuncio, tomēr viņš ir neliela auguma, un, izņemot brīžus, kad viņa seja iemirdzas, viņu grūti nosaukt par skaistu. Taču, runājot ar kādu, ko mīl, viņš pārvēršas par Apolona dubultnieku, un viņš ir baudījis mūsu laika skaistāko sieviešu mīlestību. Kad d'Anuncio mīl sievieti, viņš paceļ tās garu no zemes dievišķos augstumos, kur mīt Beatriče. Katru sievieti viņš padara par dievišķās esences daļu un ceļ to augšup, līdz viņa pati notic, ka ir Beatriče, kuru Dante apdziedāja savās nemirstīgajās vārsmās. Bija laiks, kad d'Anuncio kults Parīzē sita tik augstu vilni, ka viņu mīlēja visas slavenās skaistules. Pretī katrai izredzētajai viņš dāvāja mirdzošu plīvuru. Viņa pacēlās virs parasto mirstīgo galvām un staigāja apkārt, savādi starodama. Taču kad dzejnieka kaprīze beidzās, plīvurs izgaisa, starojums apdzisa, un sieviete atkal pārvērtas pīšļos. Viņa nezināja, kas ar viņu noticis, taču apzinājās pēkšņo nolaišanos uz zemes, un, atskatoties uz d'Anuncio pielūgsmes izraisīto pārvērtību, viņa aptvēra, ka nekad vairs savā dzīvē viņa nepieredzēs šādu mīlestības ģēniju. Apraudot savu likteni, viņa kļuva aizvien nelaimīgāka, līdz cilvēki, viņu redzot, sacīja: "Kā gan d'Anuncio varēja mīlēt tik parastu sievieti saraudātām acīm?" Tik liels mīlnieks viņš bija, ka spēja vienkāršu mirstīgo uz īsu brīdi pārvērst par debesu būtni.

Tikai viena sieviete dzejnieka dzīvē izturēja šo pārbaudījumu. Viņa pati bija dievišķās Beatričes iemiesojums, un d'Anuncio nevajadzēja viņu ietērpt plīvurā. Jo es vienmēr esmu ticējusi, ka Eleonora Dūze ir Dantes Beatričes reinkarnācija, un viņas priekšā d'Anuncio varēja vienīgi pielūgsmē krist ceļos, kas viņa dzīvē bija unikāls un svētlaimīgs brīdis. Visās citās sievietēs viņš atrada to, ko pats viņām nodeva; vienīgi Eleonora pacēlās virs viņa, atklādama tam dievišķu iedvesmu.

Cik maz gan cilvēki zina par smalku glaimu spēku! Kad sieviete dzird d'Anunio vārdu maģiju, domāju, viņas pārdzīvojumi daudz neatšķiras no Ievas pieredzētā, kad viņa paradīzes dārzā izdzirdēja čūskas balsi. D'anuncio katrai sievietei var likt justies tā, it kā viņa būtu visuma centrs.

Atceros, kā reiz Forē es baudīju ar viņu brīnišķīgu pastaigu. Mēs apstājāmies, un apkārt bija klusums. Tad d'Anuncio iesaucās: "Ak, Isadora, tikai kopā ar tevi var būt pie Dabas! Visas pārējās sievietes iznīcina ainavu, tu kļūsti par daļu no tās." (Kura sieviete gan spētu pretoties šādai uzmanībai?) "Tu esi daļa no kokiem, daļa no debesīm; tu esi augstākā Dabas dieviete."

Tas bija d'Anuncio ģēnijs. Katrai sievietei viņš lika justies kā dievietei citā valstībā.

Guļot savā gultā "Negresco" viesnīcā, es cenšos analizēt to, ko sauc par atmiņu. Es jūtu dienvidu Francijas saules tveici. Es dzirdu bērnus, kas spēlējas netālu esošajā parkā. Es sajūtu sava ķermeņa siltumu. Es palūkojos uz savām kailajām kājām un izstiepju tās. Savu krūšu maigumu, savas rokas, kas nekad nav mierā un nemitīgi viļņojas maigās andulācijās, un es saprotu, ka jau divpadsmit gadus esmu nogurusi, ka šajās krūtīs smeldz nekad nerimstošas sāpes, ka šīs rokas ir apzīmējušas bēdas un ka šīs acis reti ir sausas, kad esmu viena. Asaras ir ritējušas divpadsmit gadus, kopš tās dienas, kad guļot citā gultā, mani pamodināja kliedziens. Pagriezusies es ieraudzīju L., kas izskatījās kā ievainots: "Bērni ir nogalināti."

Es noticēju viņam. Es gribēju doties viņam līdzi, taču cilvēki mani atturēja. Tagad es zinu, ka mani nelaida, jo negribēja, lai zinu, ka nav nekādu cerību. Viņi baidījās, ka trieciens laupītu man prātu, taču tobrīd es atrados pacilātā stāvoklī. Es redzēju, ka visi man apkārt raud, taču es neraudāju. Tieši otrādi, es jutu spēcīgu vēlmi visus mierināt. Atskatoties atpakaļ, man ir grūti saprast šo savādo prāta stāvokli. Vai tiešām es atrados gaišredzības stāvoklī un zināju, ka nāves nav – ka šīs divas aukstās vaska lelles nav mani bērni, bet tikai viņu nomestie apvalki? Ka manu bērnu dvēseles turpina dzīvot starojumā un vienmēr dzīvos? Tikai divreiz māte dzird savu kliedzienu it kā no malas – Piedzimšanas un Nāves brīdī – jo, kad saņēmu šīs mazās, vēsās rociņas, kas nekad vairs nespiedīs manējās, es sadzirdēju savu kliedzienus – tos pašus, ko es dzirdēju viņu dzimšanas brīdī. Kāpēc tie ir vienādi? Viens ir augstākā prieka kliedziens, otrs – dziļāko bēdu. Es nezinu, kāpēc, taču es zinu, ka tie ir tie paši. Varbūt visā Visumā pastāv viens Dižais Kliedziens, kurā ietvertas bēdas, prieks, ekstāze, agonija, Visuma Kliedziens?

 

no angļu valodas tulkojusi Antonija Skopa-Šlāpina



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • gita  

    2012. gada 20. martā, plkst. 15:20

    Isidora bija brīnišķīga dejotāja un viņas devums kust;ibu mākslā ir ļoti liels, bet kā rakstniece nu gan nē.

  • vecā labā Džīna Pārtridža  

    2012. gada 18. martā, plkst. 2:48

    Izadora Dunkane (vai Dankane).
    Vai latviski pirms otrā pasaules kara izdotā grāmata nesaucās "Mana dzīve mīlā un mākslā"? Vai to pašu nevar pārpublicēt?

  • Saule  

    2012. gada 14. martā, plkst. 22:48

    Skaisti vārdi. Un skaisti iztulkots. Kad būs visa grāmata?

  • paula pie pults  

    2012. gada 14. martā, plkst. 17:25

    Tulkojums neveikls (piem.: tās morāle bija, ka...; citviet vienā rindkopā te pagātne, te tagadne..), konteksta maz, bet kopumā - jā gan, arī Dankane zina par Dižo kliedzienu..

  • Guna  

    2012. gada 14. martā, plkst. 11:21

    "Mana dzīve" izdota 1927., latviski 1934. LPE, kur tas ir minēts un kur šķirklis ir Dunkane, aiz komata dots arī uzvārda otrs atveides variants - Dankane.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2013. gada 29. decembrī, plkst. 8:12

    Ivars Ījabs: Sapnī un cietumā (6)

    Gada nogale mums šogad ir sarūpējusi šo to negaidītu. Kāds, kuram vajadzēja izkļūt no cietuma uz Vāciju, tomēr palika cietumā. Turpretī kāds, kuram pēc visām ziņām vajadzēja palikt cietumā, pavisam negaidot nonāca Vācijā.

  • 2014. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    LaLiGaBa: Spilgtākā debija literatūrā (4)

    Sarunas ar 2013. gada spilgtākajiem debitantiem – dzejnieci Jeļenu Glazovu, rakstnieku Jāni Joņevu un dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru.

  • 2016. gada 8. decembrī, plkst. 6:42

    Armands Znotiņš: Vārnas cilvēciskais lidojums

    Izrāde "Vārna" pirmām kārtām atklāj, ka tās idejas autori Elza Leimane un Reinis Sējāns nebūt nevēlas apstāties pie iepriekš sasniegtā: viņi dodas jaunos radošos meklējumos un jaunas mākslinieciskās pieredzes apguvē.

  • 2015. gada 11. maijā, plkst. 6:05

    Māris Zanders: Demokrātiskais rumpis un tā piedzīvojumi (3)

    Negrasos apšaubīt, ka politiskā iekārta Latvijā ir demokrātija (lai cik izplūdis būtu šis jēdziens), tomēr piekrītu tiem, kuri mūsdienu demokrātijā saskata apbrīnojami daudz monarhijai raksturīgu rituālu un prakšu.

  • 2012. gada 14. septembrī, plkst. 8:09

    Artūrs Lūsis: Drupu pupas (19)

    Pilsētas drupās dzīvot, tā tik ir privilēģija: elpot tukšo tvanu un izgarot caur ādu svaigu vēju, berzēties pret mūru drupačām, vārtīties putekļos no cementa un kauliem, ar mēli laizīt sauli

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2014. gada 30. maijā, plkst. 6:05

    Marika Vidiņa: Priecīgu devēju Dievs mīl (5)

    Līdz pat 17. gs. Bībeles tulkojumos angļu valodā lietots vārds "love", bet ietekmīgajā "King James Bible" (1611) "agape" tulkots kā "charity" – labdarība, žēlsirdība, nevis mīlestība.

  • 2016. gada 2. augustā, plkst. 5:12

    Aiga Dzalbe: Teātris pāris koferos

    Vairums manu pirmo bērnības atmiņu saistās tieši ar teātri. Vissenākā no tām (līdz trīs gadu vecumam) ir stindzinošās bailes, kas bija jāuzvar, lai tiktu uz skatuves izpildīt sniegpārsliņas pienākumus.