Anda Baklāne: Par lasīšanu (32)

2005. gada 5. jūnijā, plkst. 12:31

Rubrika: Redzējumi

Jūs jau arī būsiet ievērojuši, ka ir tādi cilvēki, kas lepojas ar to, ka 1) apbrīnojami agri iemācījušies lasīt (3-5 g.vec.); 2) ir ļoti daudz izlasījuši; 3) viņu vecāku mājās bijusi milzīga bibliotēka. Teikšu jums atklāti, metot kaunu pie malas - es pati ilgu laiku biju šāds cilvēks. Faktiski jāsaka, ka es tiešām jau visai agri gribēju būt tāda, kas izlasījusi visu vecāku bibliotēku (neatminu vairs, no kurām grāmatām šis sižets aizgūts) - tā nu ik pa laikam klupu krāgā dažādiem kopotajiem rakstiem, apzinīgi cenšoties izlaist sev cauri visas rindiņas, t.sk. dabas aprakstus u.tml. Vēlāk (arī iespaidojoties no kādas grāmatas) cītīgi pierakstīju savus komentārus un iebildes uz lappušu malām. Kopumā šādu laika vadīšanas veidu gribētu vērtēt kā garlaicīgāku un noteikti bezjēdzīgāku

par gammu spēlēšanu, ja vien man nebūtu aizdomas, ka par spīti tam, ka neatceros ne driskas no Balzaka kopotajiem, tāpat arī pilnīgi neko par slavenu cilvēku dzīvi, nemāku nosaukt nevienu Drāmas teātra aktieri utt. utjpr... Tātad, par spīti tam, man ir aizdomas, ka kaut kādā veidā visa šī literatūra ir smagi iespaidojusi manas personības attīstību.

Atzīšos, ka šobrīd lasu tiešām maz vai, teiksim, man tas vairs nepatīk. Laikam jau literatūra likusi man vilties - pārāk daudz savulaik no tās gaidīju. Taču mana interese par lasīšanu, kā arī rakstīšanu un grāmatām nav mazinājusies. Ir pat tā, ka es gribētu par to parunāt. Tad nu es sākšu no viena gala, cerot, ka pēc tam, kad kādu laiku būs riņķots pa to avokado birzi, iekritīs klēpī arī kāds kodols.

Sokrats Platona dialogā „Faidrs” stāsta kādu nostāstu: Ēģiptiešu dievs Teuts esot pirmais izgudrojis skaitļus, rēķināšanu, ģeometriju, astronomiju, galdiņspēles, kauliņu spēli un burtus. Tad nu gājis šis pie valdnieka Ammona izrādīt savus izgudrojumus. Par burtiem Teuts esot teicis: „Šī zinība, valdniek, ēģiptiešus padarīs gudrākus un atminīgākus, jo nu ir atrasts līdzeklis gudrībai un atmiņai.”[1] Savukārt Ammons iebildis, ka ir tieši pretēji - šis izgudrojums „to apguvušo dvēselēs radīs aizmāršību aiz nevērības pret atmiņu, jo cilvēki, uzticēdamies rakstītajam, ļausies atgādinājumam no ārpuses - svešajām zīmēm, nevis iekšējam - no sevis paša”[2]. Tādējādi līdz ar burtiem ir izgudrota šķietamā gudrība, nevis patiesības saglabāšanas tehnoloģija. Kopš izgudrota rakstība, daudzi iedomāsies, ka daudz zina un daudz saprot, jo ir lasījuši, bet patiesībā lielākoties nesaprot neko. Tāpēc Sokrats saka, ka uzrakstītos vārdus nedrīkst uzskatīt par kaut ko vairāk kā vien par atgādinājumu cilvēkam, kurš jau pats zina to, kas rakstos vēstīts.

Citu rakstīšanas trūkumu starpā Sokrats min to, ka rakstītais vārds nevar sevi izskaidrot vai aizstāvēt: ja tekstam ko vaicā, tas līdzīgi kā glezna „gaužām cienīgi klusē” vai „atkārto vienmēr vienu un to pašu”[3]. Turklāt, kā uzskata Sokrats, katrai runai (proti, tekstam) jābūt piemērotam konkrētai auditorijai, konkrētai dvēselei, kurai tas ir domāts, līdzīgi kā katram slimniekam, atkarībā no viņa paša īpatnībām un slimības simptomiem, nepieciešams parakstīt tieši viņam domātas zāles. Teksti savukārt, tiklīdz tie ir palaisti klīst pasaulē, nokļūst gan pie tiem, kas tos saprot, gan pie tiem, kam gar tiem nav nekādas daļas.

Nav šaubu, ka valdnieka Ammona paredzējums ir piepildījies, un gudrība lielā mērā tiek saistīta ar to, ko un cik daudz cilvēks ir lasījis. Tiesa, „gudrība” bieži tiek arī pretnostatīta „erudīcijai”, apgalvojot, ka ar kailu faktu iegaumēšanu vien nepietiek. Tomēr ir visai acīmredzami, ka vairums gudrības paradigmu laikmetīgajā sabiedrībā saistītas ar iemācīšanos, līdz ar to - ar lasīšanu. Piemēram, inteliģence ir cilvēki, kas ieguvuši atbilstošu izglītību noteiktās profesijās, proti, ir iemācījušies, apguvuši noteikta veida materiālu līdz ar tā apstrādes metodoloģijām, kas, līdzīgi kā māksliniekam gleznošanas tehnikas iemaņu apguve, tad arī ļauj uz šī materiāla un šo iemaņu bāzes būt vairāk vai mazāk radošiem. Dažkārt „humanitārie inteliģenti” nav guvuši formālu izglītību, bet ir šo to apguvuši pašmācības ceļā, kas parasti nozīmē - „viņi ir daudz lasījuši”. Šķiet, lai nokļūtu inteliģenta cilvēka statusā, bieži nav pat nepieciešams būt „daudz lasījušam”, bet jāpārzina tikai daži attiecīgā laikmetā apbrīnoti kultūras pamatteksti vai arī - vismaz jābūt informētam par to, kuri tie ir un kā sauc to autorus, kā arī jābūt pietiekami veiklam prātuļotājam, jo situācijā, kad visi aptuveni zina, kādas ir kulta tekstos paustās idejas, bet neviens tos nav rūpīgi lasījis, ir viegli ilgu laiku izlikties par daudzlasījušo inteliģentu.

Ne velti es saku „izlikties”, jo īsts inteliģents, nevis kaut kāds spriedelējošs pūslis, skaitās tas, kurš patiešām ir lasījis, kura rīcībā noteikta veida sakārtota informācija, uz kuras pamata vienīgi ir iespējama pilnvērtīga spriešana par cilvēkam svarīgajiem jautājumiem[4]. Sokrata - Platona gudrais, kura gudrībai jānāk no paša dvēseles, jātiek tajā izaudzētai, nevis klāt pielasītai, ir margināls tēls, dažkārt piemērojams tik pat margināliem sabiedrības locekļiem, pa pusei ģēnijiem, pa pusei trakajiem, savukārt īstenais mūslaiku gudrais ir jaunajos laikos tapušais „zinātņu vīrs”, kas savu jaunību vadījis putekļainās bibliotēkās un laboratorijās.

Taisnības labad jāmin, ka arī nerakstošais Sokrats un rakstības kritizētājs Platons noteikti nebija uzskatāmi par tādiem, kas nekā nav lasījuši/klausījušies lasām (šķiet, pretēji Diogenam). Sokrats bieži atsaucas gan uz Homēru, gan dzejniekiem, gan filozofiem - pārzina to tekstos paustās idejas un prot arī šo to citēt. Taču viņam vienmēr ir svarīgi uzsvērt, ka nozīmīgāka ir doma nevis forma, dažādi izpušķojumi, retoriskas viltības, kas neizbēgami vienmēr kārdina rakstītāju un iemidzina lasītāju, kam raksturīgi jūsmot par labskanīgumu, ne patiesību. Ja var ticēt tam, kādu Platons rāda Sokratu, tad var tikai apbrīnot gan Sokrata atmiņu, gan retora prasmi, spēju uz vietas raiti ģenerēt jautājumus, to pierādījumus un atspēkojumus, turklāt iestarpinot dažādus stāstus un salīdzinājumus un, kā redzam „Faidrā” vai „Apoloģijā”, pat ģenerēt veselas programmatiskas un poētiskas runas. Ja ikkatrs no mums būtu apveltīts ar tādām iemaņām vai būtu tajās ievingrinājies - bez bažām varētu atteikties no šī grāmatu kulta - grāmatu vākšanas un krāšanas, nemitīgas pa rokai turēšanas, nemitīgām bažām par to, ko tagad vajadzētu izlasīt un kas palicis neizlasīts.

Taču, vai nu grāmatu kultūra ar laiku patiesi novājinājusi mūsu atmiņu, vai arī kultūras mantojums kopš Sokrata vienkārši ir neizmērojami audzis, un visu paturēt prātā patiesi nav iespējams - mūslaikos gudrība bez grāmatām nav iedomājama, grāmata ir viens no izplatītākajiem gudrības simboliem.

Savukārt vērā ņemams filosofs ir nevis kāds tirgus laukuma dīvainis Diogens, bet tāds, kas lasījis vismaz Platonu un Kantu, kā arī citu filosofu tekstus par tēmām, kuras mūsu filosofs izvēlējies par savu specializāciju. Filosofa darbs attiecīgi ir raksturojams nevis kā īpaša veida domāšana, bet kā tekstu lasīšana un interpretācija. Vēl vairāk, protams, nav iespējams vispār kļūt par filosofu - ko līdzīgu tai cilvēku sugai, kas ir lasījuši Platonu un Kantu -, ja neesi lasījis, ka vispār ir filosofija, kāda ir filosofija un kas ir tās problēmas.

Filosofijas problēmas nedzimst un netiek izaudzētas viena cilvēka dvēselē, bet gan tiek uzstādītas un tālāk attīstītas komunikācijā. Ja Senajā Grieķijā šī komunikācija, iespējams, norisinājās lielā mērā kā sarunas ar laikabiedriem, tam mūsdienās jaunā filosofa (tik pat labi - topošā intelektuāļa „humanitārā intelektuāļa”) ceļš bieži sākotnēji ir saistīts tieši ar distancēšanos no cilvēkiem un nodošanos grāmatu sabiedrībai. Vēlāk domubiedri būs atpazīstami tieši pēc tā, kādas grāmatas viņi būs lasījuši. Neatkarīgi no tā, cik patstāvīgi un radoši spriestspējīgs ir cilvēks, ja viņš ir bijis draugos ar grāmatām, tās neizbēgami ietekmēs viņa pasaulsuzskatu, iemācīs viņu uzdot jautājumus noteiktā veidā, tāpēc pat salīdzinoši visradošāk domājošajiem cilvēkiem nereti ir grūti saprast, kas no viņu domu augļiem uzskatāms par viņu pašu veikumu, un par ko jāpateicas izlasītajam. Pašrefleksija, refleksija par savu laikmetu un kultūru, ja tā kļūst par nopietnu nodarbi, nekad vairs nevar būt pašdarbība, nekad tā nevar tikt sākta no sevis-nulles - tā vienmēr ir tikai kultūrā jau esošo teksta pavedienu satveršana un tālāka šķetināšana.

Tomēr nekas šeit nav vienkārši. Lasīšana nav kaut kas pašsaprotams, tā nav burtu iesavināšana. Tādas metaforas kā slinko bērnu mācīšana, iebarojot burtus ar karoti, vai „grāmatu aprīšana” nebeidzas brīdī, kad materiāls ir nonācis lasītāja „iekšpusē” - process tur tikai sākas. Šajā ziņā laikmetīgās interpretācijas un hermenētikas teorijas nekādi vairs nav vienisprātis ar Platonu: teksts netiek uzskatīts par mēmo, nemainīgo sevi aizstāvēt nespējīgo lasāmo objektu - tas dzīvo, mainās, atbild un slēpjas, atkarībā no lasītāja, kura rokās tas nonāk. Visjaunāko laiku zinību vīri, kuru gudrība sakņojas grāmatās, uzskata grāmatas par pilnvērtīgiem sarunu biedriem; ja kāds konkrēts teksts nespēs sevi pietiekami aizstāvēt un izskaidrot - vienmēr var atrasties citi teksti, kas to spēs; jo teksti nav nejauši domu atgriezumi, piezīmes, kurām jākalpo par atgādinājumu, bet gan ir domājami kā milzu audums, visaptverošs hiperteksts. Tomēr jāsargās Tekstu gan uzskatīt par kādu totālu pabeigtību vai viendabīgu totalitāti - atsevišķie teksti nav mozaīkas gabaliņi vai sasista trauka lauskas, kas beigu beigās būtu atkal saliekami kopā vai vismaz sistematizējami kādā Borhesa izsapņotā bibliotēkā. Šķiet, kultūras atmiņa kā kopums, hiperteksts ir tik grandioza un komplicēta struktūra, ka nav ne domājama, ne precīzi tverama kādā metaforā.

Vācu filosofs P. Sloterdijks kaut kad rakstīja, ka visa humānisma grāmatnieciskā kultūra ir tapusi kā domubiedru komunikācija rakstu mēdijā, proti, grāmatas ir tikai tādas pagarākas vēstules draugiem. Šis uzstādījums šķiet tīkams, jo gribētos pretoties, piemēram, tiem, kas saka, ka filosofija, iejukusi humanitāri filoloģisko zinātņu kopējā katlā un kļuvusi par tekstu pētniecību, ir beigusi pastāvēt kā patiesi cilvēcīga, humāna disciplīna, kur par mācītību, zināšanām un mīlestību uz tekstu formālajiem aspektiem daudz svarīgāki ir 1) sevis paša iepazīšana un pašaudzināšana, pašradīšana, 2) komunikācija ar līdzcilvēkiem, kopābūšana, jo tikai tā šī erotīgā māksla var pastāvēt, un tāda ir arī tās teorētiskā interese - kā būt, ņemot vērā to, ka esi kopā ar citiem.

Iespējams, kādā citā līmenī vissvarīgākie nemitīgi ir tieši personiski eksistenciālie un cilvēku kopābūšanas aspekti. Taču nav noliedzams, ka tā joma, kuru, Platonam par galvassāpēm, interesēja galvenokārt nevis patiesība un doma, bet teksts, valoda, tās izteiksmes līdzekļi, gramatika, retorika, poētika utt., nemaz nepanīka, bet, tieši pretēji - ar jo lielāku sparu ienāca XX gs. (t.s.) filosofijā. Un jo asāk te parādās tas, kas bija redzams Platonam, bet bija piemirsies gadsimtu gaitā - ka domāt, runāt un rakstīt nav viens un tas pats. Tādi filosofi kā Loks, Kants un pat Rasels uzskatīja, ka galvenais ir parūpēties par to, lai valodiskā izteiksme būtu pietiekami pārdomāta, skaidra un sterila, proti, lai filosofisks diskurss nepiesārņotos ar daudz neprecīzākajiem ikdienas valodas un poētiskajiem diskursiem. Taču XX.gs. pagāja arvien skaidrāk apzinoties, ka

1) visa valoda, jebkāda ir caurcaurēm metaforiska, sterilizēt to nav iespējams (līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka filosofija ir vienkārši literatūras žanrs (R. Rortijs));

2) kaut kas īpatnējs notiek brīdī, kad cilvēka „dvēseles atziņa” vai „dvēseles kliedziens” tiek iešifrēti valodā, tekstā un literatūrā. Teksts nav bezkaislīgs domu pārvadāšanas līdzeklis - tas nemitīgi pārnes arī to, kas nav ticis sākotnēji gribēts un iecerēts. Kaut kādā ziņā tas vienmēr ir nepietiekams, lai paustu to, kas cilvēkam prātā un sirdī, taču no otras puses - tam ir sava plašuma dimensija, tas vienmēr ir lielāks par konkrēto domu, vienmēr tiecas pārplūst pāri trauka malām. Ja mēs klusā vasaras vakarā tā padomājam - iespējams, mēs, vienkāršie cilvēki, nemaz nespējam rakstīt tekstus - teksti raksta mūs, caur mums sevi atražodami un pašģenerēdami. Un tieši tādi mēs tekstiem esam vajadzīgi - lieli un dūšīgi lasītāji, rūpīgi apguvuši teksta valodu un pieņēmuši to par savu personisko. Bet, dāmas un kungi, nedramatizēsim!

Tātad XX gs. gaitā dažādu novirzienu dažādi autori minēto iedzimto grēku - neprecizitāti, nesterilitāti, metaforiskumu izvietoja te pasaulē, te valodā, te cilvēku uztverē, te domāšanā, te visur, bet ne savstarpēji atbilstoši utt. Beigu beigās, aritmētiskais vairākums ir vienisprātis, ka patiesība, ciktāl ar to saprot nevis reliģisku Patiesību, bet uz tekstu attiecināmu lielumu, nav kaut kas viens, vienīgais, kas izpaužas kā vienīgā, vispilnīgākā interpretācija, visprecīzākais lasījums, „tas, ko gribējis teikt autors”, „tas, ko teksts patiesībā atklāj pēc tā psihoanalītiskas apstrādes, pretstatā tam, ko mums grib iestāstīt autors” vai kā citādi. Emancipācija no absolūta, t.sk. autora absolūta, iezīmē jaunas metodes meklējumus humanitārajās zinātnēs. Un humanitāro zinātņu metode nav nekas cits kā lasīšanas tehnoloģija. (Šādu tehnoloģiju vidū varētu minēt, piem., H.G. Gadamera hermenētiku, R. Ričardsa ieviesto close reading, R. Barta daudzslāņainā teksta analīzi-interpretāciju, M. Bahtina humanitāro zinātņu metodoloģiju, dažādas strukturālās analīzes, psihoanalītiskās teksta interpretācijas tehnikas, Ž. Deridā dekonstrukciju, H. Blūma radošo pārlasīšanos, P. de Mana retorisko lasīšanu u.c.

Bet par to citu reizi.