Dzeja

Ivars Šteinbergs: Dzejoļi

guļu uz zemes pie klavierēm


***
Man sūtīja dokumentus, tie krājās uz galda kā ieskābušu lapu čupas,
vēstīdami par vecumu, parādiem un aizmirstu pieķeršanos.
Gribēju durvīm priekšā piestumt grāmatu plauktu,
bet tad durvju kļūtu tikai vairāk, tur būtu durvis, kas agrāk vai vēlāk
aizvestu viena pie otras kā kopā saaugušas koku saknes.

Man sūtīja dokumentus, tie novecoja atvilktnēs, skapjos un uz grīdas,
pārtapdami sējumos, pergamentā, gravīrās, māla stienīšos, vaska diskos,
kamēr es rakstīju datumus uz datora ekrāna melnās kapa plāksnes.
Neko citu nevarēja iesākt, man nelūdza parakstīties par saņemšanu,
manu zoļu nospiedumi dzīvoklī bija zīmogi, kas sniedz atļauju sūtīt šos ziņojumus.

Man sūtīja dokumentus.

Tie nāk katru dienu. Arī miegā. Es tos sāku ignorēt, bet ilgi vairs tā nevarēs.
Guļu uz zemes pie klavierēm, viena roka uz taustiņiem, cenšos turēties
pie notīm kā pie garām braucoša kuģa borta. Pagaidiet! Ko jūs no manis gribat?
Redzu, kāds pienes man saules gaismas atspīdumu krūzē ar tēju –
varbūt vēl viens sūtījums, varbūt mana medaļa par izturību un piedalīšanos.


***
tas vientuļo vilku bars, tie dzērāji, arlekīni, nabagi,
kas nolamā debesis par kupolu, velvi, siju, jumu, segu,
lai varētu patverties,
kad izmesti no bāra vai attapušies vieni kādā nomalē,
lai varētu palīst zem atvērtām debesīm kā zem galda, kur mākoņi
pielipināti kā košļenes,
un kutināt papīru ar pildspalvu klusībā,
tie skaistie, tie izkāmējušie vilki,
uztrītiem grafīta ilkņiem,
noēduši man rokas līdz pleciem,
un es gribu tikai aplaudēt.


1.
jātiek prom. man jātiek projām, šeit es salstu;
ap mani sakrituši tikai auksti vārdi, visi padara kailu;
saldē pat rīts, kas lēnām uzliesmo.
daudz dabūju salt kafejnīcās ar sašķeltu ledu plaukstās un uz mēles,
tik daudz reižu iestigu līdz ceļiem sniega papīrā, no kura izplūst melnu zaru tuša.
man jātiek prom. cik daudz esmu uzzinājis; ja visu to saprastu –
tas kļūtu neizturami.

2.
atstāju aiz sevis tos pelnus uz mēbelēm, tās kodes.
debesis tik bieži maina krāsu katru dienu;
vislabāk to redz no tāluma, no augstuma - vietas,
kur pilsētas panorāma tevi apskauj kā svārki.

3.
mana jaunā māja! šeit laiks ir tikai domas, kas sakalst melnbaltās atmiņās.
(vienīgi plānie logi dažreiz nelaiž cauri iztēli).
ieskātas grāmatu muguras, pliekanas pusdienas, tukšums sātīgs visapkārt,
smagas un rupjas segas pret drudzi, tablešu iepakojumos zivju acis,

retās reizes, kad kļūst gaišs mūzikas caurvējā. vairāk nekā man nebūs.

4.
tagad es te dzīvoju.
reizēm dzirdu balsi it kā no aizsietas mutes nākam.
tā cenšas savilkt kopā saraustīto dienu. un reizēm tai izdodas.

5.
pierodu pie izmaiņām kā pie auksta ūdens, jau gaiteņi paši pašķiras kā jūra,
man zināmi visi pulsējošie vadi un caurules aiz sienām, bet neļauju sev atslābt,
pieticīgi krāju mirušas pastmarkas, pelēkas monētas, pretīgas pudeļu etiķetes,
un tikai, kad miers un klusums iekaro saldskābo istabas gaisu, čukstu:
jātiek atpakaļ, man jātiek atpakaļ, šeit es nosalšu, es šeit nosalšu.


***
tumsa ir pār šo puslodi izpletusies. acu zīlīte.
cik viegli var redzēt pagājušo dienu.
un oranžo ielu, un laternas, aukstasiņu kokus ar ogļu ķekariem.

šonakt netīro mašīnu skaņa atgādina jūras šalkoņu.
ir grūti. tik daudz kustības aptvert, tāpēc apgulies,
pārskaiti pirkstus. atslābinies.

kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi.
tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts.
un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.


***
es redzu savus tuviniekus visus uz grīdas guļam uz muguras
acīm vaļā profesori doktori mani labākie draugi narkomāni budisti
mīļākās ar sapelējušām plaušām kā man guļ uz grīdas un klusē

es guļu tiem līdzās istabā vīraks un pustumsa klusa
mūzika dzelteni rīsi un uz lodziņa lipīgi putekļi es arī klusēju
āda lēnām krunkojas kā kreppapīrs mēs kļūstam skaisti
pēc tam atbaidoši pa reizei viens otram klusēdami

paturam rociņu

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ..  

    2012. gada 14. aprīlī, plkst. 21:22

  • Liena  

    2012. gada 2. aprīlī, plkst. 14:42

    Vienmēr patikuši Ivara darbi. Malacis!

  • elizabete  

    2012. gada 19. martā, plkst. 11:03

    kaut kas ir, kaut kas arī nava. bet nekā slikta!

  • X  

    2012. gada 18. martā, plkst. 21:16

    Kā ēdiens. Garšīgs, bet bez sāls.

  • Anna Foma  

    2012. gada 11. martā, plkst. 11:29

    padziivos, pasaapees, buus laimiiigs, kritiis bezdibenii un, cerams, rakstiis,

    nu tad gan rakstiis.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2017. gada 6. martā, plkst. 5:32

    Māris Zanders: Olgalvju noriets? (3)

    Par savu vietu un nozīmi Rietumos spiesti domāt ne tikai tradicionālās politikas elites pārstāvji, bet arī intelektuālās elites pārstāvji.

  • 2016. gada 30. janvārī, plkst. 13:59

    Mirja un Sepo Hovili: Tulkošana nav mehānisks darbs (1)

    Sadarbībā ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju māju piedāvājam interviju ar Mirju Hovilu un Sepo Hovilu.

  • 2015. gada 14. aprīlī, plkst. 6:04

    Silvija Radzobe: Divas versijas par Aspaziju

    Tik koncentrētu Aspazijas personiskās dzīves bēdu un nelaimju tēlojumu patiesi nav nācies sastapt. Patiešām, kā vēsta lugas virsraksts, tas ir kaut kas personīgs par Aspaziju.

  • 2013. gada 28. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Izskatās, ka nekas nenotiek (14)

    Ir bijušas visādas filmas par rakstniekiem – ne viena vien par Šekspīru, par Virdžīniju Vulfu un Airisu Mērdoku, par Trūmenu Kapoti un Ernestu Hemingveju, par Sergeju Jeseņinu un Fjodoru Dostojevski, pat par Raini. Parasti tās vieno kāds kopīgs trūkums.

  • 2012. gada 7. septembrī, plkst. 8:09

    Daina Sirmā: Mēs tikai taustāmies pretim (7)

    Ar gadiem lielceļš aizvien dziļāk grimst zemē aizvien smagākas kravas rudens ūdeņos glūdā sagandē grunti kamolos krūtīs izdangā bedres - tavas tukšās acis man blakām grambās kā vagās iespraucas nezāļu dzīvelīgs metiens

  • 2015. gada 12. aprīlī, plkst. 18:04

    Justīne Kļava: Edgars dodas karā

    Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

  • 2012. gada 11. jūlijā, plkst. 8:07

    Jānis Strods: : brīvā tirgus Ahilleja papēži II (14)

    Kā cilvēciskās vājības un pasaules kārtība bojā brīvā tirgus "neredzamās rokas" mehānismu - īstermiņa domāšana, veiksme, negodīgums un attieksme.

  • 2015. gada 11. novembrī, plkst. 0:08

    Luīze Pastore: Svešinieka atnākšana

    Sekojot putekļu smaržai un Pelēkā Vīra saucienam "Čau!", Teo kopā ar savu pārinieci Pogu un viņas resno takšeli Komatu dodas Rīgas ielās, lai noskaidrotu, vai māksla tiešām spēj izkāpt no apputējušu gleznu rāmjiem un pastaigāties mūsdienu Rīgas ielās.



Kultūras Ministrija
vkkf