Oskars Vailds: Vēstule laikraksta "St. James’s Gazette" redaktoram (2)
2005. gada 30. maijā, plkst. 20:12
Rubrika: Bibliotēka
„Es nekad laimi neesmu meklējis. Kas gan gribētu laimi? Es meklēju baudas.” Viscitētāko Oskara Vailda frāzi lasām „Doriana Greja ģīmetnē” — romānā, par ko nepārspīlējot varētu teikt, ka tas ietekmējis visu 20. gadsimta Rietumu literatūras gaitu, iespējams — ievadījis 20. gs. literatūru un tiek dēvēts par modernisma pieminekli. „Doriana Greja ģīmetne” pirmoreiz publicēta izdevumā „Lippincott's Magazine” 1890. gadā. Vēlāk Vailds to papildina ar vēl sešām nodaļām un atkārtoti izdod 1891. gadā. Anglijā grāmata izraisa ievērojamu skandālu. Autors galvenokārt tiek vainots amorāla dzīvesveida propagandā. Vailda biogrāfi apliecina, ka romānā rodamas vairākas paralēles ar autora privāto dzīvi. Oksfordā Vailds uzsācis tuvu draudzību ar mākslinieku Frenku Mailzu un homoseksuālu estētu lordu Rolandu Gouveru, kuri kalpojuši par prototipiem „Doriana Greja ģīmetnes” varoņiem. 1895. gadā Vaildu
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
„Doriana Greja ģīmetne” interpretēta ļoti daudzējādi — gan kā antīkā hedonisma reanimācijas mēģinājums, gan kā modernā laikmeta baudkāres un cilvēcisko attiecību sekluma atainojums; taču galvenokārt — tas ir vērā ņemams pierādījums mākslas neatkarībai no tā saucamajām „morāles važām”.
Pēc grāmatas klajā nākšanas britu presē notiek asa polemika, kurā piedalās arī pats grāmatas autors.
Kā liecina droši avoti[1], pirmā recenzija par “Doriana Greja ģīmetni” parādījās britu laikrakstā St. James Gazette 1890. gada 19. jūnijā. Tās autors Semjuels Henrijs Džejs, žurnālists un vēsturnieks, savam rakstam devis virsrakstu “A Study of Puppydom” (gribētos tulkot: “Jaunuļu pārdomas” vai “Jaunuļu studijas”, vai vienkārši „Kucēnu valstība”; ar vārdu puppy 19. gs. Anglijā apzīmē “modes ākstus”, “nenobriedušus liekēžus”, “snobus”). Recenzijā S.H. Džejs atzīmē, ka romāna varoņi esot dīkdienīgi, izlepuši un amorāli. “Jaunuļiem ir mode sarunas pauzes aizpildīt, plūcot un virpinot pirkstos margrietiņas, un pa brīdim „iemalkojot kaut ko ar zemeni iekšā”.” Spriest par pārējām recenzijas detaļām ļauj Vailda adresētā vēstule St. James Gazette redaktoram.
R.T., 03.2005.
St. James’s Gazette redaktoram:
Ser, Jūsu laikrakstā izlasīju kritiku savam romānam „Doriana Greja ģīmetne”, tomēr par nožēlu man jāatzīst, ka neapsveru iespēju apspriest šīs recenzijas plusus un mīnusus, tāpat arī personiskos un bezpersoniskos apvainojumus. Anglija ir brīva valsts, un tās dienišķā literatūrkritika ir absolūti brīva un iespējama.
Turklāt man jāatzīmē, ka mans temperaments vai gaume vai arī abi tie kopā liedz man saprast, kā gan mākslas darbs var tikt kritizēts no morāles skatupunkta. Māksla un ētika ir absolūti dažādas un nošķirtas humānas nozares; taču par to sajaukšanu mēs varam pateikties misis Grundijai — amizantajai padzīvojušajai lēdijai, kas pārstāv vienīgo oriģinālo humora formu, kādu spēj radīt tikai šīs valsts vidusšķiras.
Visstingrāk es iebilstu pret to, ka Jums būtu vajadzējis izlīmēt pilsētā plakātus, uz kuriem trekniem burtiem būtu nodrukāts:
Oskara Vailda
pēdējā pašreklāma:
izgāšanās.
Es nemāku teikt, vai vārds „izgāšanās” attiecināts uz manu grāmatu vai pašreizējo statusu valdībā. Bet muļķīgi un pavisam nevajadzīgi bija lietot vārdu „pašreklāma”.
Domāju, ka, nekļūstot uzpūtīgs, es varu apgalvot, ka nevienam Anglijā pašreklāma nav vajadzīga mazāk kā man. Esmu līdz nāvei noguris, būdams populārs — es nejūtu saviļņojumu, redzot savu vārdu laikrakstu slejās. Publicitāte mani vairs nespēj aizkustināt. Šo grāmatu es radīju tikai un vienīgi sava prieka pēc, un tās rakstīšana sagādāja man lielu baudu. Vai tā kļūs populāra vai ne — tas man neko nenozīmē. Baidos, ser, ka īsta reklāma ir jūsu viltīgi uzrakstītais raksts. Angļu publika, kā jau masu patērētājs, nepievērš īpašu uzmanību mākslas darbam, kamēr kāds to nav pasludinājis par amorālu. Tieši to lieliski izdara Jūsu réclame, un man nav šaubu, ka tā ievērojami veicinās žurnāla[2] pārdošanu, kurā par nožēlu es neesmu finansiāli ieinteresēts.
Joprojām Jūsu padevīgais kalps,
Oskars Vailds
16 Tite Street, Chelsea, 25. jūnijā.
Vēstule pirmo reizi publicēta St. James’s Gazette 1890. gada 26. jūnijā.
No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.
[1] Beckson, Karl. Oscar Wilde. New York, Barnes &Noble, 1970.
[2] Kā jau minēts ievadā, "Doriana Greja ģīmetne" sākotnēji publicēta žurnālā Lippincott's Magazine.
nete 02.06.05 11:36
tieši nesen pamanījos izlasīt Oskara romānu "Doriana greja ģīmetne", man patikās, ļoti skaisti. Man prieks, ka varu šo pieredzi paildzināt, uzzinot, ko vairāk par to, kā grāmatu uzņēma tajā tālajā laikā, ko sauc par pagātni.
dute 06.05.08 7:20
studiju laikā ar domubiedriem tulkojām vailda lugas, sapņojām par to izdošanu. žēl ka laiks un citas lietas aprija šos pūliņus, un iecere kaut kā pārklājās putekļiem. būtībā jau tas ir šausmīgi, ka vailda dramaturģija latviešu valodā nav lasāma