Dace Bargā: Tāpēc tā ir komēdija, nevis drāma (0)
2012. gada 17. februārī, plkst. 12:02
Rubrika: Recenzija
Dž.Dž. Džilindžera iestudētā Liepājas teātra izrāde „Šikās kāzas” nav nekāds jaunums. Teātra repertuārā tā atrodas jau gandrīz gadu, un horeogrāfe Inga Krasovska ar šo izrādi jau paguvusi iekļūt 2011. gada Spēlmaņu Nakts balvas „Gada kustību mākslinieks” nominācijā. Izrādei pievērstā uzmanība skaidrojama ar to, ka šonedēļ „Šikās kāzas” noskatījušies arī lepnie rīdzinieki – Džilindžers to atvedis parādīt uz savām Rīgas mājām. Zināms, ka Dailes teātra režisors citos teātros piestrādājis jau vairākkārt, bet pēdējā laikā īpaši iemīļojis Liepājas teātri. Šāda vides maiņa radījusi interesantu situāciju – kamēr par Dailes teātrī iestudētajām Džilindžera izrādēm kritiķi sajūsmu neizrāda, Liepājas izrādes tiek apbalvotas un gūst plašu atzinību.
.jpg)
Lai gan komēdijas žanrs sabiedrībā bieži vien tiek uzskatīts par tā saucamo „vieglo” jeb atpūtas žanru, diez vai iestudēt labu komēdijas izrādi ir vieglāk nekā, piemēram, drāmu. Paredzēt, vai skatītāji smiesies, ir gandrīz neiespējami, jo teātris ir notikums, kurā katra izrāde ir unikāla gan aktieru, gan skatītāju līmenī. Liela nozīme ir arī cilvēku atšķirīgajām humora izjūtām, jo nav noslēpums, ka vienai sabiedrības daļai anekdotes par Čaku Norisu vai blondīnēm joprojām šķiet gana asprātīgas, bet citi tās nekautrētos nosaukt par banālām un primitīvām. Tomēr svarīgāk par pašu joka materiālu ir tā pasniegšanas veids, kas teātra gadījumā ir ne tikai režisora, bet arī aktieru uzdevums. Ja šie cilvēki savu darbu veic radoši un profesionāli, iespējams, viņi spēs iesmērēt to pašu blondīņu joku arī intelektuālam snobam, kurš ciena smalku satīru. Tomēr izrādei nevajadzētu būt tikai par jokiem un stulbu ākstīšanos, jo tādā gadījumā iestudējums kļūtu plakans un teātra bufetei būtu jāapsver iespēja piedāvāt skatītājiem arī popkornu un kolu. Ja vien režisors ar savu darbu nevēlas piesaistīt lielas cilvēku masas un par katru cenu nopelnīt, visticamāk, viņš jokiem piešķirs vairāku līmeņu nozīmi, piemēram, caur kariķētiem tēliem atklās to, kādi patiesībā esam mēs paši.
.jpg)
Lugas sižets ir jau kaut kur redzēts vai dzirdēts – pēc vecpuišu ballītes līgavainis pamostas vienā gultā ar kailu nepazīstamu meiteni, turklāt tajā pašā dienā paredzētas kāzas. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc lai kāds piedzertos kāzu priekšvakarā, ņemot vērā to, ka nākamā diena būs jāpavada drūmās paģirās, un visi apstākļi spēlē par labu tam, ka precību dienas rītā viss varētu noiet pavisam greizi. Tā tas, protams, notiek arī šoreiz, tomēr stāsta morāle nav par to, ka vajag mazāk dzert, bet gan – precēties tikai pareizo iemeslu dēļ. Visi lugas varoņi līdz pārspīlētam komismam ir pārņemti ar gaidāmajām kāzām, jo viss taču sakrīt – pāris ir pazīstami jau kopš bērnības, laikam jau mīl viens otru, turklāt plānotas ir tik grandiozas svinības, ka nu jau būtu par vēlu atcelt. Līgava, kuru izrādē atveido aktrise Signe Ruicēna, ir tipiska neirotiska būtne, kas par katru cenu vēlas sapucēties, apprecēties baznīcā un nosvinēt banketu pēc labākajām tradīcijām, turklāt līgavaiņa persona šajā notikumā nav visbūtiskākā. Līgavainis, kuru atveido Mārtiņš Kalita, līdzīgi iemieso visas labākās vīrieša īpašības – neizlēmību, neaprēķināmību un grūtības pieņemt patstāvīgus lēmumus. Līdz galējam tipiskumam ir izstrādāts ikviens varonis, un izrādes aktieri to iznes pārliecinoši, precīzi un asprātīgi, turklāt izrāde aizrauj līdz pašai paklanīšanās ainai, neraugoties uz to, ka tēlu attiecības ir veidotas pēc nedaudz apnicīgās situāciju komēdijas formulas. Iespējams, interese nezūd tāpēc, ka varoņu īpašības ir izstrādātas tik ļoti raksturīgas un patiesas, ka atsevišķos aspektos no malas iespējams ieraudzīt arī sevi pašu un atklāt, cik daudzas lietas, kurām mēs piešķiram nozīmi, patiesībā ir nebūtiskas un smieklīgas.
.jpg)
Interesants elements iestudējumā ir iestarpinātie Džo Dolana (Joe Dolan) dziedājumi, kas šajā gadījumā nepilda, piemēram, Bertolta Brehta izstrādātās teorijas songu funkciju, jo neatklāj papildu informāciju par varoni. Tāpat tie nekalpo arī kā muzikāls priekšnesums, jo aktieri spēlē "popielu", un tiem nav īpašas noskaņu rosinošas īpašības. Galu galā gribas jautāt – kāpēc vispār tas bija vajadzīgs? Šķiet, šo dziesmu nozīme atklājas tikai pēc izrādes, kad, gaidot rindā pēc mēteļiem, var dzirdēt daudzbalsīgu dungošanu: „hush hush Maria”. Lai tas paliek kā atgādinājums par vakaru, kad mēs labi atpūtāmies.
Joe Dolan "Hush Hush Maria":
Foto: Ziedonis Safronovs
