Sarunas

Foto no izrādes "Arī gudrinieks pārskatās", teatris.lv

Artuss Kaimiņš: Kā tas baltais apsnigušais Porche

Uz sarunu par teātri, talantu un atbildību aicinājām aktieri Artusu Kaimiņu.

"Pirms tam es strādāju tādā autodidaktā. Režisori ar mani strādāja, bet uzticējās manam „iekšējam sunim”, kas ir katrā aktierī. To sauc par suņa organiku, un ja aktierim tāda iekšā ir, tad viņi uz tās uzsēžas un cer, ka aktieris pats iznesīs lomu tālāk. Un man jau šitas bija līdz kaklam, apnika, jo trīs vai četrus gadus man visu laiku bija vienādas lomas. Nu cik var? Sajutos kā tas netalantīgais aktieris Stīvens Sīgals, kas visu laiku spēlē vienu un to pašu tipāžu. Un tad nāca Kirils un bija interesanti izbaudīt, kā viņš strādā ar aktieri, un no viņa es iemācījos pārslēgties [..]

Ir tādi aktieri - медийные лицa [ekrāna sejas -  krievu val.]. Krievijas seriālos šie aktieri vienmēr spēlē policistus vai galvenos izmeklētājus. Teiksim, mūsu Mārtiņš Vilsons. Populārs? Vieglāk viņam ir? Vakar lasīju, Krievijas seriālā galveno lomu dabūja, 40 sērijas, policists būšot. Nu jā, viņš jau ir tāds diezgan, nu, dinozaurīgs džeks, tādi mums ir maz palikuši. Savu nišu ieņem arī Ģirts Ķesteris un no tās viņu nevar izspiest ārā. Vai tas ir labi? Jaunam tas nav labi, tas pat ir garlaicīgi, ja nu vienīgi tu gribi to „re, kur, es esmu, filmējiet mani, dodiet man darbu!”. Ja tas ir vienīgais, kas tam cilvēkam dzīvē  ir vajadzīgs, tad lai dara. Vai, pieņemsim, Andris Bulis. Viņš cenšas, bet viņam visu laiku nesanāk. Es viņam to arī esmu teicis. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no skolotājiem – gan no tiem pirmajiem, gan no tiem, ar ko tu strādā pēc tam. Mani izlaida no Kultūras akadēmijas kā baltu lapu, kā tas baltais apsnigušais Porche aiz loga.Tā es jutos. Kaut kas jaudīgs, bet es nesapratu, kas es esmu, biju baigi apjucis.”

Skatieties visu interviju:



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • satans  

    2012. gada 4. jūnijā, plkst. 17:18

    ARTUSS KAIMIŅŠ tew tiesam nav nekada talanta segals tevi vienkarsi izrubitu

  • Pļutka  

    2012. gada 20. martā, plkst. 17:02

    Tēvēnets pārcēlies uz satori.

  • SonZe  

    2012. gada 20. martā, plkst. 11:50

    izlasīju. neuzrunāja. varbūt uzrunās pēc gadiem 10 labāk 20, jo jaunības maksimālisms aktierim lien pa visām porām laukā.
    žēl, ka tas iet kopā ar daudz kā cita "nolikšanu". žēl arī tāpēc ka ir gana daudz jaunu cilvēku, kas domā un redz daudz dziļāk, un tāpēc- virspusība un klišejiskas klaigas nav kas tāds, kas būtu "autopilotā" piedodams jaunajam aktierim.

    novēlu Artusam bagātināt sevi, pēc iespējas mazsāpīgākās pieredzēs, un tad jau redzēs, kas ar laiku iezīmēsies uz ekrāna, uz skatuves un kādas domas nāks klajā- rādāmas un/vai noklusējamas.

  • kanapē  

    2012. gada 26. februārī, plkst. 14:42

    Laba intervija. Arī iespaids par aktieri pēc tās mainas. Nedaudz var sajust arī iekšējo Latvijas teātru mijiedarbību

  • mia  

    2012. gada 23. februārī, plkst. 14:56

    loti jauka inervija- un par tiem rezisoriem beigaas vins pareizi pateica! Lielisks makslinieks

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Alkohols, iespējams, ir cilvēka lielākais ienaidnieks, taču Bībele mums māca mīlēt savus ienaidniekus.

    Frenks Sinatra

Iesakām

  • 2015. gada 2. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Ar naudu vien nepietiks (1)

    Kas ar tiem uzņēmuma "Rīgas satiksme" braucamajiem tur patiesībā notika, vairs nav tik būtiski, toties "nosēdās", ka "nanotehnoloģijas" ir kaut kas šaubīgs, piemērots blēdību piesegšanai.

  • 2013. gada 1. decembrī, plkst. 7:12

    Vita Matīsa: Man tas nav vienaldzīgi (12)

    Solžeņicins savos rakstos bieži atkārtoja, ka "labais" un "ļaunais" pirmām kārtām šķērso katra indivīda sirdi un prātu individuāli. Godaprāts un sirdsapziņa var sākties tikai individuālā līmenī.

  • 2013. gada 4. martā, plkst. 7:26

    Elīna Gulbe: Patriotisma sašķeltā apziņa (1)

    Ilgas pēc dzimtenes un latviskums izrādē cieši savijies ar banāliem simboliem – rupjmaizi, kas ietīta baltā linu drānā, un runām par Pūpolu svētdienām. Šie latviskuma "stūrakmeņi" un to iekļāvums izrādē ar laiku liek iedomāties par nacionālu egocentrismu.

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 9:04

    Orhans Pamuks: Mans pieticīgais manifests visiem muzejiem (2)

    Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, nācijas, valsts, tautas vai sugas vēsturisko naratīvu. Vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem sniedz daudz vairāk prieka.

  • 2013. gada 4. janvārī, plkst. 8:01

    Toms Treibergs: Es vairs nedomāju par slikto (25)

    Saņēmuši daļu avansa, iegādājās viskiju un augļus, sasēdās tehniskā aprīkojuma auto piekabē un devās uz piekrastes vasarnīcu, kura piederēja producenta vecākiem, kuri tieši tai dienā bija devušies darīšanās uz pilsētu.

  • 2015. gada 21. augustā, plkst. 6:08

    Vilis Lācītis: Bitilāsana jeb govs poza (6)

    Nevajadzēja jaukt brendiju ar vīnu, nevajadzēja. Zināja taču. Var iet no vājākā uz stiprāko, bet nekad otrādi. Tagad nu sēdi un mokies. Resnais iestrebj vēl minerālīti cerībā, ka paliks labāk. Sūdīgi, bet ko lai dara?

  • 2016. gada 23. septembrī, plkst. 6:10

    Pauls Bankovskis: Grāmatu grāmatas

    Grāmatu forma mani interesējusi gandrīz tikpat sen kā to saturs. Un tieši tāpēc man nekad nav bijis vienaldzīgs nedz tas, kā izskatās manas grāmatas, nedz tas, kāda forma ir grāmatām, kuras vēlos vai nevēlos nopirkt, aizņemties, šķirstīt, lasīt.

  • 2014. gada 8. janvārī, plkst. 8:00

    Dace Rukšāne: Mammām, meitām un vēlreiz mammām (1)

    Iespējams, es tagad cepos, jo atpazinu Emmā sevi. Atpazinu un stāsta gaitā iztēlē sāku ilgoties, raudāt, griezt matus, izlikties, uzspļaut un piedzerties kopā ar stāsta varoni, atceroties pati savu bērnību.



Kultūras Ministrija
vkkf