2013. gada 16. maijā
Ilmārs Šlāpins: Nosapņots!
Kādreiz mēs (tas ir, ne jau mēs, bet tie, kas dzīvoja pirms mums) domājām, ka aizmiguša cilvēka dvēsele aiziet un staigā kaut kur tālu prom un ..

Ceturtdien, 16. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī pēdējo reizi notiks režisora Kirila Serebreņņikova izrāde "Mirušās dvēseles", kas 2010.gada Spēlmaņu naktī ieguva Gada labākās izrādes titulu. Dažas dienas pirms tās uz sarunu aicinājām aktieri Artusu Kaimiņu, kas atveido Nozdreva lomu.
Publicitātes foto
„Ar Kirlu [Serebreņņikovu, „Mirušo dvēseļu” režisoru ] bija interesanti - pirms tam es strādāju tādā autodidaktā. Režisori ar mani strādāja, bet uzticējās manam „iekšējam sunim”, kas ir katrā aktierī. To sauc par suņa organiku, un ja aktierim tāda iekšā ir, tad viņi uz tās uzsēžas un cer, ka aktieris pats iznesīs lomu tālāk. Un man jau šitas bija līdz kaklam, apnika, jo trīs vai četrus gadus man visu laiku bija vienādas lomas. Nu cik var? Sajutos kā tas netalantīgais aktieris Stīvens Sīgals, kas visu laiku spēlē vienu un to pašu tipāžu. Un tad nāca Kirils un bija interesanti izbaudīt, kā viņš strādā ar aktieri, un no viņa es iemācījos pārslēgties [..]
Ir tādi aktieri - медийные лицa [ekrāna sejas - krievu val.]. Krievijas seriālos šie aktieri vienmēr spēlē policistus vai galvenos izmeklētājus. Teiksim, mūsu Mārtiņš Vilsons. Populārs? Vieglāk viņam ir? Vakar lasīju, Krievijas seriālā galveno lomu dabūja, 40 sērijas, policists būšot. Nu jā, viņš jau ir tāds diezgan, nu, dinozaurīgs džeks, tādi mums ir maz palikuši. Savu nišu ieņem arī Ģirts Ķesteris un no tās viņu nevar izspiest ārā. Vai tas ir labi? Jaunam tas nav labi, tas pat ir garlaicīgi, ja nu vienīgi tu gribi to „re, kur, es esmu, filmējiet mani, dodiet man darbu!”. Ja tas ir vienīgais, kas tam cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs, tad lai dara. Vai, pieņemsim, Andris Bulis. Viņš cenšas, bet viņam visu laiku nesanāk. Es viņam to arī esmu teicis. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no skolotājiem – gan no tiem pirmajiem, gan no tiem, ar ko tu strādā pēc tam. Mani izlaida no Kultūras akadēmijas kā baltu lapu, kā tas baltais apsnigušais Porche aiz loga.Tā es jutos. Kaut kas jaudīgs, bet es nesapratu, kas es esmu, biju baigi apjucis.”
Skatieties visu interviju:
2013. gada 16. maijā
Kādreiz mēs (tas ir, ne jau mēs, bet tie, kas dzīvoja pirms mums) domājām, ka aizmiguša cilvēka dvēsele aiziet un staigā kaut kur tālu prom un ..

Dzīve ir viens liels eksperiments. Jo vairāk šādu eksperimentu, jo labāk.
..
2012. gada 16. februārī, plkst. 15:38
Dzīvot apnika, Artus? uzmanies, ka Sīgals ar kāju neizrubī tevi, atkal staigāsi ar zilu aci:)
Linda
2012. gada 16. februārī, plkst. 16:47
Nu, nezinu, vai Sīgalu var tā kategoriski saukt par netalantīgu. Talants ir dažāds. Pārāk kategorisks izteikums. Bet, kontekstā... nerada labu iespaidu, ja cilvēks par sevi runā 3. personā. Ar reizi pietiek, lai sāktu domāt, ka kāds sevi uzskata par pārāk svarīgu... nē, nu, varbūt maldos, neesmu jau psiholoģe...
Batalovs
2012. gada 16. februārī, plkst. 17:51
varēja jau nu piemeklēt labāku piemēru, Sīgals ar acīm dedzina smadzenēs caurumus un aizpilda telpu no viena stūra līdz otram, tādas spējas dotas retajam..
savickis
2012. gada 16. februārī, plkst. 17:53
mazāk talantīgāku un tanī pašā laikā tik lielu zīmuli-aktieri nevaru iedomāties.pļūtītājs gatavais.
nastja
2012. gada 16. februārī, plkst. 19:29
man gan patika saruna. Artuss pat radīja diezgan saprātīga cilvēka iespaidu. Necerēti:)