Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Mēs visi esam tikai instrumenti, kas apveltīti ar sajūtām un atmiņu.

    Quotes_down
    Denī Didro

Iesakām

  • Image

    2013. gada 4. janvārī, plkst. 8:01

    Aija Murāne: Skatītāja loma mūsdienu teātrī (4)

    Daudzus gadsimtus teātris ir bijis vieta, kur skatītājs var apbrīnot aktierus par viņu skaistumu, balsi, fiziskajām spējām un, protams, māku likt noticēt, ka aktieris ir kāds cits cilvēks. Taču laiki mainās un skatītājam izrādē tiek piešķirta lielāka loma.

  • Image

    2013. gada 30. septembrī, plkst. 7:09

    Elza Leimane-Martinova: Nav netalantīgu cilvēku (1)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem - arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • Image

    2012. gada 13. septembrī, plkst. 8:09

    Edgars Raginskis: Daukas identitātes krīze (17)

    Uzlūkojot un teju vai meditējot par atvērtā logā vējā plandošiem aizkariem, iedomājos, ka Neiburga spētu nofilmēt jebkuru objektu un iedvest publikā pārliecību par tā dziļi metafizisko nozīmi mākslasdarbā.

  • Image

    2012. gada 31. oktobrī, plkst. 10:10

    Mišels Bauenss: Nākotnes modelis - partnervalsts? (4)

    Koleģiālražošana ir atkarīga no visai dārgas sadarbības infrastruktūras. Bez finansējuma serveru uzturēšanai nebūtu nekādas Vikipēdijas, un bez līdzīga atbalsta sistēmas nebūtu arī bezmaksas programmatūras.

  • Image

    2014. gada 14. februārī, plkst. 7:02

    Henriks Eliass Zēgners: Meklēju atslēdziņu (24)

    nezvani man, labāk raksti – zvans vienīgi izjauktu ritmu, labāk nepaliktu, būtu tikpat smagi. es meklēju balsi dzīvoklī, stāv meitene pie spoguļiem, kāds citur pīpē, lasa, zvans izjauc klusumu, balss paliek pielipusi pie lapas.

  • Image

    2013. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Vilis Kasims: Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģija (6)

    Manuprāt, lielākā daļa kolekcionāru nemaz nemāk lasīt. Viņiem vienkārši patīk skatīties uz skaistiem plauktiem, vēlams, saskaņotās krāsās.

  • Image

    2013. gada 11. oktobrī, plkst. 7:10

    "Satori" aptauja: Kurš laikmetīgās mākslas darbs ir jūs saviļņojis? (1)

    Mēs lūdzām sabiedrībā pazīstamus cilvēkus dalīties savā pieredzē un pastāstīt par tiem laikmetīgās mākslas darbiem, kas viņus saviļņojuši un izraisījuši spēcīgu pārdzīvojumu.

  • Image

    2013. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Marta Pallo: Kāpēc bērniem draudzēties ar mazo Mulu?

    Māksla rosina ne tikai radošo un kritisko domāšanu, kas lieti noder ikvienā profesijā, bet līdz ar estētisko gaumi attīsta empātijas spējas, kuras veido to jaukāko un iejūtīgāko mūsu sabiedrības daļu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv