Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Alkohols ir slikts, sekss ir labs. Sekss alkohola reibumā – neitrāls.

    Māris Mikulāns

Iesakām

  • 2012. gada 27. decembrī, plkst. 8:12

    Ivars Ījabs: Ak, egles koks (6)

    Deviņdesmito gadu nogalē mana vecpuiša dzīvokļa kaimiņš un labs draugs vienā personā mani pārliecināja: brīvdomīgam cilvēkam neklājas būt dogmatiskam, tādēļ labākais "tannenbaums" (tā mēs to saucām) patiesībā ir kadiķis.

  • 2012. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Etgars Kerets: Literatūra man ir kā spieķis klibajam (2)

    Ir arī rakstnieki, kuriem patīk kontrole. Viņiem nav varas pār savu bankas kontu, viņi nespēj kontrolēt laikapstākļus, taču, rakstot grāmatas, viņi iejūtas Dieva lomā. Turpretī es nekontrolēju, kas notiek.

  • 2015. gada 15. jūlijā, plkst. 6:07

    Henriks Eliass Zēgners: Zilonis okeāns, biste, granātābols un kaifs

    Kāds varētu vilkt paralēles ar Andra Ogriņa poētiku vai Gaiķu Māra haotisko pasauli, kāds cits – ar ekspresionistu tekstiem, taču šķiet, ka autore iet ceļu, kas – vismaz tieši – nekrustojas ar latviešu dzejas scēnas līkločiem.

  • 2015. gada 16. martā, plkst. 6:03

    Ivars Ījabs: Vārdu, māsa! Vārdu! (8)

    Runājot par Valsts prezidenta vēlēšanām, varbūt tomēr ir vērts pievērsties dzīviem cilvēkiem, nevis abstrakti bailīgām runām par kritērijiem. Protams, tas prasa zināmu atklātību un drosmi.

  • 2015. gada 11. decembrī, plkst. 6:06

    Valentīns: Melna ir tikai jūra... (2)

    un tu mazgā mazas meitenes galvu raupjām rokām nakts pieskārieni kā dieva doti pumpuri saplaikst pirkstu galos nakts tek tērcīte asins un nakts aiz apvāršņa nakts

  • 2013. gada 9. janvārī, plkst. 9:01

    Džeimss Džoiss: Kaķis un velns (8)

    1936. gadā Džeimss Džoiss uzrakstīja vēstuli savam mazdēlam Stīvenam Džoisam, izstāstot tajā pasaku par Bežansī pilsētas mēru un velnu. 1964. gadā tā tika izdota ilustrētā grāmatā un kopš tā brīža tulkota daudzās pasaules valodās.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 1:04

    ZEMLEDUS

    Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

  • 2012. gada 13. jūnijā, plkst. 9:00

    Nora Ikstena: Vai grāmatas padara cilvēku labāku? (87)

    Visu savu bērnību un visu savu skolas laiku es lasīju ļoti daudz pasaku. Mani vecāki domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.



Kultūras Ministrija
vkkf