Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Sievietei ir divas izvēles – vai nu viņa ir feministe, vai mazohiste.

    Quotes_down
    Glorija Steinema

Iesakām

  • Image

    2014. gada 4. jūnijā, plkst. 6:06

    Baiba Petrenko: Aicinājums izvarot (33)

    Ja prokurora vai tiesneša izpratnē uzvedība vai apģērbs mazina sievietes tiesības izvēlēties, ar ko stāties seksuālās attiecībās, šādus tiesību sargus ir grūti uztvert par taisnīgiem.

  • Image

    2014. gada 4. decembrī, plkst. 6:12

    Prozas lasījumu sarunas: Māris Bērziņš (1)

    Sākoties gadskārtējiem "Prozas lasījumiem", mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – Māris Bērziņš.

  • Image

    2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Igors Gubenko: Daudzbalsības ģenealoģijas

    Kultūru mijiedarbes metaforas tiek aizgūtas no dažādām jomām: no ekonomikas ("apropriācija", "apmaiņa", "pārnese"), botānikas vai zooloģijas ("hibriditāte"), metalurģijas ("amalgamācija", "kausējamais katls"), kulinārijas ("sautējums"), valodniecības ("tulkošana" un "kreolizācija").

  • Image

    2015. gada 30. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Izklausās diezgan kreisi... (9)

    Vispār jau mums noderētu viena kārtīga kreisi orientēta partija – kaut vai tāpēc, lai noteicošā robežšķirtne starp partijām nebūtu orientēšanās uz vēlētāju etnisko piederību.

  • Image

    2014. gada 15. septembrī, plkst. 15:32

    Tadeušs Dombrovskis: Visskoesnezinu (3)

    Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi, lejā, miega mēness spožuma zeltīta, dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs, vai viņa tā nedabūs bērnu.

  • Image

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 1:06

    Raimonds Jaks: Un pēc tam? (6)

    Kādu dienu man visu atņems. Iztukšos un slēgs bankas kontus un pārrakstīs manus kustamos un nekustamos īpašumus uz cita vārda. Izmetīs, savāks vai pārdos manas mantas, visu iedzīvi.

  • Image

    2015. gada 25. februārī, plkst. 6:02

    Māra Žeikare, Diāna Popova: Hardija Lediņa diskotēkas (1)

    Par diskotēkām mūsdienu izpratnē tos gan grūti nosaukt, jo padomju jaunietim paredzētajam pasākumam pirmkārt bija jābūt izglītojošam, tādēļ tie tika dēvēti par diskotēkām-lektorijiem jeb "klausāmajām diskotēkām".

  • Image

    2013. gada 15. maijā, plkst. 8:05

    Rūdolfs Rudzītis: Mans aizstāvja sapnis (1)

    Rūdolfam ir astoņi gadi. Viņš ir sapņotājs un fantasts arī ikdienā. Bieži vien ir aizsapņojies un katrs jautājums ir jāuzdod vairākas reizes, līdz var cerēt uz atbildi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis