Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2017. gada 3. janvārī, plkst. 5:00

    Sandris Ādminis: Medību maģija un alķīmija (1)

    Komentārs par gada nogalē nošauto lūšu māti, kas satrauca ļoti daudzus.

  • 2014. gada 9. aprīlī, plkst. 20:04

    Dace Meiere: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras latviskojums", tulkotāja Dace Meiere sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2016. gada 4. novembrī, plkst. 7:37

    Santa Remere: Par dziļiem ūdeņiem un sēkļiem (1)

    "Atceries, vasarā mēs bridām pa jūru, līdz tā kļuva dziļa gandrīz līdz zodam, un tev bija ļoti bail. Bet es teicu, lai turies pie rokas man vai tētim, kamēr mēs aiziesim līdz sēklim, kur atkal sajutīsi pamatu."

  • 2012. gada 16. martā, plkst. 8:03

    Pauls Bankovskis: Potenciāli kaut kur ir grāmata (24)

    Privātās bibliotēkas maksā publiskā patapinājuma atlīdzību 5% apjomā no summas, kas iepriekšējā gadā izmantota to krājumu papildināšanai.

  • 2013. gada 22. februārī, plkst. 8:02

    Jana Egle: Bet miers ar tevi mīļā (8)

    Naktīs kad tevis nav blakus viņa kā zaķis nedroši iemieg atvērtiem plakstiem acis kalst un smaragda zibšņi no nevienādajām zīlītēm tukšas istabas pelēkzaļos nospiedumus uz tīklenes atstāj

  • 2012. gada 20. decembrī, plkst. 8:12

    Andrejs Sēms: Aplī (1)

    Raganas sūtība un pienākums bija ļaunums. Viņa bija ļaunuma pastniece starp elli un cilvēku pasauli, bet nekad netīksminājās par to, uztvēra to kā nogurdinošu nastu, kas nenovēršami uzkrauta viņai pret pašas gribu, un ar to atšķīrās no pārējām raganām.

  • 2014. gada 23. jūlijā, plkst. 6:07

    Santa Remere: Mūks un šarlatāns

    Meks joprojām nepaguris stāv tajās anti-mākslas un nonkonformisma pozīcijās, kur piecdesmitajos un sešdesmitajos gados nostājās vesela savstarpēji atšķirīgu mākslinieku paaudze.

  • 2016. gada 18. martā, plkst. 5:50

    Māra Zālīte: Mamma un Tētis kūrortā (4)

    Reiz, un tas bija pavisam nesen, Mamma un Tētis sajutās tik gauži piekusuši, ka nolēma – jābrauc uz kūrortu atpūsties. Kūrorts ir tāda vieta uz pasaules, kur visi atpūšas.



Kultūras Ministrija
vkkf