Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Visi vēlas mainīt pasauli, bet neviens nevēlas mainīt sevi.

    Quotes_down
    Ļevs Tolstojs

Iesakām

  • Image

    2014. gada 31. jūlijā, plkst. 7:07

    Ivars Neiders: Par brīvību nomirt (4)

    Liela daļa cilvēku uzskata, ka būtu jāparedz ne tikai cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas, bet arī tiesības palīdzēt nomirt tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve vairs nav dzīvošanas vērta.

  • Image

    2014. gada 13. janvārī, plkst. 7:01

    Andris Vilks: Tā ir nācijas īpatnība

    Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas nepieciešamība tika aktualizēta jau 1928. gadā, projekts pasūtīts Gunāram Birkertam 1989. gadā, celtniecība sākta 2008. gadā, bet pabeigta 2013. gada 20. decembrī.

  • Image

    2013. gada 9. oktobrī, plkst. 7:10

    Elīna Kolāte: Kā "Titāniks" pa burbuli nogāja (3)

    Seksuāla rakstura darbības netiek veiktas, no rīta Aija pazūd, bet Edgars nokavē "Titānika" atiešanu un ar Aijas fotogrāfiju kabatā dodas atpakaļ uz Jelgavu, kur toreiz viss vēl nebija izzagts un bija rūpnīcas.

  • Image

    2012. gada 4. jūlijā, plkst. 8:37

    Pauls Bankovskis: Naida runas vieglie vārdi (22)

    "Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru," rakstīja apustulis Pāvils, un laiku pa laikam man šķitis, ka naida izpausmes internetā mēdz būt tik izplatītas tieši tāpēc, ka tas ir tik vienkārši.

  • Image

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 1:06

    Ansis Šenne: Rīt rīsi rīsus (1)

    Ieelpojot tumsā gaisu, mēness mirdz tik dikti spoži, Medijos dzird tik daudz mēslu, tomēr jūtos ļoti droši.

  • Image

    2014. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Jānis Joņevs: Telefons (19)

    Mēs pēc stundām sēdējām pie kanāla. Pārdaugavā, tur ir tāda vieta, kur neviena cita parasti nav. Tur arī nebija, ko darīt, bet Gustavs parasti kaut ko centās izdomāt. Šoreiz viņš rādīja man savu telefonu.

  • Image

    2014. gada 29. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Drulle: Skaļi vaidi par vienu eiro (3)

    Tas, kas liek manai sirdij priekā salēkties aukstā janvāra dienā, ir zupas katls ar nosaukumu "ribollita". Ribollita ir sena un pamatīga itāļu zemnieku zupa, kas tulkojumā nozīmē "vēlreiz vārīta".

  • Image

    2013. gada 15. maijā, plkst. 8:05

    Rūdolfs Rudzītis: Mans aizstāvja sapnis

    Rūdolfam ir astoņi gadi. Viņš ir sapņotājs un fantasts arī ikdienā. Bieži vien ir aizsapņojies un katrs jautājums ir jāuzdod vairākas reizes, līdz var cerēt uz atbildi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv