Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2016. gada 8. martā, plkst. 7:41

    Krista Burāne: Dusmīgo tantīšu ēnā (10)

    Dusmīgā tantīte dzīvo kultūras iestāžu kasēs, izstāžu zāļu kaktos, garderobēs un administrācijās. Dusmīgās tantītes skatiena uzdevums ir nogalināt katru mazo mežoni un viņu pavadošās personas, kuri pārkāpuši mākslas tempļa slieksni, nezinot, kā pareizi uzvesties.

  • 2017. gada 29. martā, plkst. 5:46

    Intars Rešetins: Teātris ir lieli meli

    Mēs tikāmies ar Intaru mēģinājumu starplaikā, lai parunātu par teātri kā profesiju un baudu, ko tas spēj dot.

  • 2014. gada 14. augustā, plkst. 7:08

    Aivars Madris: Ja gribi mieru, gatavojies karam (2)

    Kā jau tas nereti mēdz gadīties ar masu patēriņa produktiem, arī šķietami banālai izklaidei paredzētās filmas par pērtiķiem ļauj mums ieskatīties dziļāk kino spējā radīt alegoriskus vēstījumus par pasaules pulsu satricinošām parādībām.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 6:28

    Māris Zanders: Mani interesē tavas domas (5)

    Kad tiek runāts par "kritisko domāšanu" kā nepārprotami pozitīvi vērtējamu prasmi, kuru jāveido arī jaunajai paaudzei, neesmu pārliecināts, ka šī jēdziena lietotājiem ir viena izpratne par vārdu savienojuma saturu.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 12:05

    Agnese Gusarova: Kā mēs viens otru iztērējam (23)

    Trauslākais kreppapīrs mana āda. Tiecas pēc svešām lūpām. Grib saklausīt debesīs ceļošus vārdus. Un caur laurlapu vainagiem neredz – Starp mācekļiem maskējies Jūda.

  • 2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Leonīds Ļipavskis: Sapņi (2)

    Pirmais erotiskais sapnis: mežonis ceļ mani uz rokām augstu gaisā. Bija bailīgi, es jutos mazs un bezpalīdzīgs. Diezgan bieži manos sapņos figurē kāds valsts vadītājs, un nez kāpēc es pret viņu izjūtu maigumu.

  • 2014. gada 9. jūlijā, plkst. 1:41

    Guntars Rēboks: Piektais evaņģēlijs

    Nav grūti iedomāties, ka laikmetā, kad nepastāvēja mehāniskas grāmatu kopēšanas tehnikas, šos tekstus mūki vērtēja augstu. Taču pienāca laiks, kad klostera vadība lika mūkiem no šiem tekstiem atbrīvoties.

  • 2013. gada 22. maijā, plkst. 0:05

    Liene Brizga-Kalniņa: "iPadu" vai sprunguļus? (1)

    Es esmu mēģinājusi samazināt mediju klātbūtni mājās – un ne tikai tāpēc, ka mani bērni iet Valdorfa skolā un bērnudārzā, bet drīzāk audzinot sevi, jo kārdinājums izmantot TV aukles vietā ir regulārs.