Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Kad tu nomirsti, tu esi miris. Tas arī viss.

    Quotes_down
    Marlēna Dītriha

Iesakām

  • Image

    2014. gada 1. septembrī, plkst. 6:08

    Reinis Lazda: Definējot šķiru sabiedrību (5)

    Vidusšķirai piederošie lepojas ar sevis paveikto, kas ir bijis iespējams, rīkojoties pareizi un mērķtiecīgi – iegūstot labu izglītību, kas nodrošina labas darba iespējas, kārtīgi uzvedoties.

  • Image

    2013. gada 2. septembrī, plkst. 7:09

    Kristīne un Katrīna: Zudušie dārzi Bolderājā (4)

    Redzēt to, kā tiek nocirsti koki un nodedzināta māja, ko tu esi būvējis... tas ir ļoti nežēlīgi. Tā ir kolektīva trauma, ko pārdzīvojuši visi mazdārziņu īpašnieki. Visi, kas zaudējuši kaut ko tādu, ko tie ir mīlējuši.

  • Image

    2014. gada 6. februārī, plkst. 7:02

    Marta Martinsone: Mazo lietu apdziedātājs

    "Peldošie-ceļojošie" nav nedz mūzikls, nedz īsti arī "muzikāla izrāde". Taču mūzika ir tikpat dabiska tās sastāvdaļa kā skatuves putekļi, kuru šķidrauts katrai izrādei piešķir tik ļoti nepieciešamo sapņa ilūziju.

  • Image

    2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Reinis Lazda: Saldā diktatūras garša (13)

    Par diktatoru gandrīz nekad nepiedzimst, tādēļ mums ir lielisks materiāls diktatora salīdzināšanai pašam ar sevi – kāds viņš bija pirms nokļūšanas pie varas, un vai vēlāk viņa uzskati, rīcība mainījās.

  • Image

    2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Guntis Kursišs: Piekopju cinismu (4)

    Patīk intīmi uzlūkot svešus cilvēkus, tos, kuriem acis kā spuldzītes, spožas un izdeg. tiem, kuriem ar skrūvgriezi uzgriežamais mugurkauls, mati kā lietus – caur tiem grūti redzēt.

  • Image

    2014. gada 19. martā, plkst. 3:03

    AK: Mēles melš II (1)

    Dons bija maksimālists, un viņam vajadzēja klasiķi. Tikai dzīvu. Gūglējot par reliģiju vēsturi, viņš bija uzdūries tādam Uldim Bērziņam, kurš zina daudz valodu un tulkojot Korānu. Par to, kā atrast Bērziņu, Dons apvaicājās vairākiem nejauši satiktiem kolēģiem...

  • Image

    2012. gada 28. februārī, plkst. 9:02

    Ieva Sniedze: Mūslaiku varonis Pērs Gints (19)

    Norvēģijā Ibsens bija kaut kas līdzīgs Kasparam Dimiteram. Viņam arī savā valstī nekas nepatika – ne valdība, ne politiskā iekārta, ne valoda, ne ekonomika.

  • Image

    2014. gada 29. janvārī, plkst. 8:01

    Ieva Melgalve: Par nesatikšanos

    Bet kāda tad ir pati grāmata, un kam tā ir domāta? Šis ir vēl viens jautājums, uz kuru grūti sniegt pienācīgu atbildi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv