Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Es neesmu ātrs domātājs. Ja mani kaut kas ieinteresē, es ar to varu nodarboties gadiem ilgi. Man neapnīk.

    Quotes_down
    Haruki Murakami

Iesakām

  • Image

    2013. gada 26. oktobrī, plkst. 23:10

    Andris Saulītis: Ziemas laika eksperimenti (4)

    Šobrīd ir aicinājums ieviest vēl vienu – Latvijas mēroga – konvenciju, kas nosaukta par Satversmes preambulu. Man šķiet, tas ir vēl viens eksperiments, aizmirstot, ka likumi ir tikai fikcijas, nevis patiesības.

  • Image

    2013. gada 3. maijā, plkst. 7:05

    Imants Ziedonis: Mākslai ir jādod, nevis jāņem

    Es savā laikā esmu boksa ringā pabijis. Tā tomēr ir pasakaina sajūta, kad tu kādam iebrauc pa degunu, ka nožļarkst vien, šī sajūta man palika arī vēlāk – ir tā jātrāpa, ka bišķiņ nožļarkst.

  • Image

    2012. gada 12. novembrī, plkst. 8:11

    Edmunds Frīdvalds: Piektā dimensija sākas aiz akas (196)

    Skaidrs, autore kautrīgi nostājusies malā, ļaujot savā vietā runāt dzejai un sniegt atbildes uz jautājumiem. Autoresprāt noteikti piederu pie tiem, kuriem nav tuva dzejas valoda, tāpēc arī nesaprotu un pats vainīgs.

  • Image

    2013. gada 18. februārī, plkst. 8:02

    Reinis Lazda: Oreola efekts

    Sevišķi spilgti to varēja novērot deviņdesmitajos gados, kad mūsu sabiedrībā dzīvs bija uzskats, ka lieliski deputāti sanāk no populāriem mūziķiem, aktieriem, rakstniekiem. Pēdējās vēlēšanās savukārt šāda tipa deputātu kandidāti bija starp visvairāk svītrotajiem.

  • Image

    2012. gada 7. septembrī, plkst. 8:09

    Daina Sirmā: Mēs tikai taustāmies pretim (7)

    Ar gadiem lielceļš aizvien dziļāk grimst zemē aizvien smagākas kravas rudens ūdeņos glūdā sagandē grunti kamolos krūtīs izdangā bedres - tavas tukšās acis man blakām grambās kā vagās iespraucas nezāļu dzīvelīgs metiens

  • Image

    2014. gada 28. martā, plkst. 1:49

    Inga Pizāne: Atmiņu nogulsnes (5)

    Paņēmusi līdzi savu dzelteno pidžamu ar Viniju Pūku, es skaidri liku manīt, ka nekam nopietnam neesmu gatava. Bet tavus pieskārienus uz savas muguras es joprojām atceros – tie dzīvo uz manas ādas.

  • Image

    2012. gada 4. aprīlī, plkst. 12:04

    Ieva Sniedze: Tas ir pavisam cits stāsts (15)

    Kā man apgalvoja bibliotekāre: "Mums jau gadiem neviens nav to grāmatu meklējis, jāskatās vai maz vēl ir krājumā". Nepietika drosmes norādīt, ka acīmredzot bibliotēkai mārketings klibo.

  • Image

    2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Varis Klausītājs: Ja vecāki ies uz teātri, tad arī bērni ies

    Mēs teātrī dziedam, un nevienam nevienu brīdi nerodas jautājums, vai dziedāšana kaut kādā veidā disonē ar teātri. Tagad ir pienācis laiks arī zīmēšanai – zīmējums tiek nevis uznests uz skatuves, bet tiek tur zīmēts.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv