Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ieradums ir sinonīms nāvei.

    Žiljeta Binoša

Iesakām

  • 2015. gada 13. jūlijā, plkst. 6:07

    Ivars Ījabs: Veterāna pārdomas (7)

    Šodienas skolēni ir tie, uz kuriem pēc gadiem desmit vai divdesmit balstīsies Dziesmusvētku tradīcija – un būtu labi, ja viņiem šie svētki jau no bērna kājas nesaistītos ar fizisku diskomfortu, pārpūli, dirnēšanu un ģībšanu.

  • 2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Pīters Broderiks: Viena liela lieta, ko sauc par mūziku (1)

    Kad radu mūziku, es cenšos nedomāt par to, kādam žanram tā ir piederīga, es pat ar nolūku cenšos radīt mūziku, kas varētu samulsināt klausītājus un likt tiem jautāt: "Kāda veida mūzika tā ir?"

  • 2015. gada 19. novembrī, plkst. 9:14

    Ieva Melgalve: Krāsainā pasaule un daži melni cilvēki

    Palasījusi šo grāmatu, astoņgadīgā Lia man ar sašutumu paziņoja: "Mammu, mammu, tur tajā grāmatā ir rakstīts, ka tikai Āfrikā ir melnādaini cilvēki. Bet tā nav taisnība, arī daži latvieši ir piedzimuši melnādaini!"

  • 2012. gada 24. septembrī, plkst. 8:09

    Sandris Rakauskis: Sasniedzamie ideāli (3)

    Mūsdienu skola nevarēs efektīvi darboties bez sabiedrības atbalsta, tādēļ tagad ir vislabākais laiks, kad mērķtiecīgi plānot, kā krietni plašāk atvērt skolas durvis sabiedrībai.

  • 2013. gada 15. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Pēters Brūveris

    Pētera Brūvera (1957-2011) dzejoļi un atdzejojumi Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos "Tumšās lietas, gaišās lietas" latviešu dzejnieku, rakstnieku un tulkotāju izpildījumā.

  • 2015. gada 13. martā, plkst. 0:03

    Dace Vīgante: Barankas (5)

    Viesiem, protams, bija līdz tašiņas ar gardumiem. Pārsvarā kūkas, cepumi, zupas burciņas, vārīti cīsiņi, šprotes, ledenes. Mamma mazliet kaunīgi sniedza man barankas un atvainojās, ka vairāk naudas neesot bijis.

  • 2016. gada 29. aprīlī, plkst. 6:23

    Bārbala Simsone: Latviešu rakstnieku kosmiskās dēkas (3)

    Ja fantāzijas žanra aizmetņus latviešu literatūras vēsturē iespējams samanīt gan folkloras tekstu apdarēs, gan vēlāku laiku stāstos un romānos, tad zinātniskās fantastikas piedāvātās iespējas, šķiet, latviešu rakstnieku nevilina.

  • 2014. gada 8. janvārī, plkst. 8:00

    Dace Rukšāne: Mammām, meitām un vēlreiz mammām (1)

    Iespējams, es tagad cepos, jo atpazinu Emmā sevi. Atpazinu un stāsta gaitā iztēlē sāku ilgoties, raudāt, griezt matus, izlikties, uzspļaut un piedzerties kopā ar stāsta varoni, atceroties pati savu bērnību.



Kultūras Ministrija
vkkf