Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Vēsture sastāv no meliem, kurus par notikumiem, kas nav notikuši, stāsta cilvēki, kas tajos nav piedalījušies.

    Quotes_down
    Džordžs Santajana

Iesakām

  • Image

    2012. gada 19. jūlijā, plkst. 8:07

    Solvita Olsena: Sievietes izvēle jārespektē (39)

    Tā kā kristīgās baznīcas vēlme diktēt noteikumus reproduktīvās veselības jomā ir plaši zināms fenomens pasaulē, pārsteigums par aborta tēmas iekļaušanu demogrāfijas komisijas darbā vairs nešķiet pārsteigums.

  • Image

    2014. gada 8. aprīlī, plkst. 22:04

    Māra Poļakova: Vitmors man bija laime

    Intervija ar Māru Poļakovu, kas dzīvo Jeruzalemē un ir iztulkojusi latviski četras Edvarda Vitmora "Jeruzalemes kvarteta" daļas, kas nominētas Latvijas Literatūras gada balvai kā labākais ārvalstu literatūras latviskojums.

  • Image

    2012. gada 9. aprīlī, plkst. 8:04

    Rudīte Šteinere: Hermanis. Komentāri (24)

    Kompromiss, nevis radikālisms, lūk, kas ir Hermaņa panākumu pamatā. Viņš katrā izrādē saliek iekšā tik daudz visādu skaistu sīkumu, ka ikviens skatītājs tajā var atrast kaut ko sev pa prātam.

  • Image

    2014. gada 20. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Skrebele: Mīts par to, kā Latvijas himna cēlusies (84)

    Latvijas himnas pirmsākumi ir meklējami 1778. gadā, kad Johans Gotfrīds Herders apkopoja un izdeva grāmatiņu ar vācu tautasdziesmām. Šajā grāmatiņā bija arī burvīga dziesmiņa "Ja es būtu putniņš".

  • Image

    2012. gada 2. martā, plkst. 9:03

    Ivars Šteinbergs: Dzejoļi (22)

    kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi. tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts. un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.

  • Image

    2012. gada 21. martā, plkst. 10:03

    Uģis Jansons: Personīgā revolūcija (16)

    Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies.

  • Image

    2013. gada 13. augustā, plkst. 7:08

    Zane Kreicberga: Lasīšanas svētki

    Saņēmis nelielu atskaņošanas iekārtu un austiņas, izrādes apmeklētājs dodas uz kādu norādītu telpu bibliotēkā un ieņem vietu pie galda, uz kura jau atrodas vairākas grāmatas.

  • Image

    2013. gada 11. aprīlī, plkst. 8:04

    Ina Velberga: Izoperēts nejaucības gēns

    Šķita, ka autore idilliskajā skolā visiem bērniem "izoperējusi nejaucības gēnu". Nav ļaunu smieklu un izsmiekla, nav nedraudzēšanās, nav nopietnu grūtību. Neviens arī no mājām "nenes" nelaimīgumu vai sāpes. Kad jautāju puikam – tā 2. klasē var būt? - viņš teica – nē.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv