Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Pirms stāties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Quotes_down
    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • Image

    2013. gada 15. janvārī, plkst. 3:01

    Ivars Ījabs: Viens kārtīgs D (2)

    Nekāda supervalsts mums tuvākajā nākotnē nedraud, jo dažādas ES dalībvalstis joprojām dzīvo uz dažādām planētām. Tāds iespaids rodas, ja rūpīgāk ieklausāmies troksnī ap Krievijas pilsonības piešķiršanu franču aktierim Žerāram Depardjē.

  • Image

    2013. gada 29. maijā, plkst. 7:05

    Jans Grarups: Attēlā patiesības nav

    Esmu uzņēmis ļoti daudzas fotogrāfijas savā karjerā, kuras ir kļuvušas nozīmīgas, pateicoties virsrakstam vai kontekstam. Un dažkārt, ja es būtu samelojis bildes parakstā, tā būtu varējusi kļūt vēl labāka. Taču tā nebūtu patiesība.

  • Image

    2014. gada 12. jūnijā, plkst. 6:06

    Artis Ostups: Mīklaina vienkāršība

    Dažas dienas pēc tam, kad biju piekritis uzrakstīt par Valta Ernštreita jauno dzejoļu krājumu "Dark Energy", es sāku šaubīties, vai atradīšu pareizu veidu, adekvātus kritērijus, kā šo grāmatu aplūkot.

  • Image

    2012. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Meža avīze (11)

    Sāku strādāt avīzēs un drīz vien pamanīju kādu likumsakarību. Ja vien ziņās akurāt nebija runa par "zagļiem un pederastiem", otra lasītāju iecienītākā tēma bija zvēri.

  • Image

    2013. gada 13. septembrī, plkst. 1:09

    Amirs Ors: Nemirstība un citi dzejoļi

    Divi kaķi pie krējuma poda: viens mielojas, otrs vēro. Ņaudēt nevajag. Vienīgi kaķis un aizrautība. Aizrautība teica: kaķis. Divi kaķi pie krējuma poda. Ņaudēšana atšķir kaķi no krējuma. Klusums atšķir kaķi no kaķa.

  • Image

    2013. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Briesmīgās bārbijas

    Rakstnieks un tulkotājs Guntars Godiņš Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos "Tumšās lietas, gaišās lietas" lasa Andrusa Kivirehka stāstu "Briesmīgās bārbijas".

  • Image

    2014. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 2. daļa (7)

    Izpētot Valsts un Partijas arhīvos līdz šim pētnieku neanalizētus dokumentus, izdevās rekonstruēt kādu pret Upīti vērstu gluži vai sazvērestību, kas notiek 1948. gada sākumā.

  • Image

    2013. gada 3. oktobrī, plkst. 7:10

    Lauris Bokišs: Izstāde kā piedzīvojums

    Katrs skolēns saņem darba lapu ar karti. Tā palīdz skolēniem ne tikai orientēties plašajā izstādes telpā fiziski, bet arī veikt savu personisko ceļojumu izstādē. Ir izveidotas sešas dažādas kartes, tātad seši dažādi ceļi.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv