Recenzija

Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi

Recenzija par Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, kas nogrieza man matus", apgāds "Mansards", 2011, Rīga

 

Atzīšos, mani nedaudz biedēja aicinājums uzrakstīt par Kristīnes Želves pirmo stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Kā stāstīts anotācijā uz nelielās grāmatas pēdējā vāka, tās “vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro”. Esmu dzimusi deviņdesmito pašā sākumā, un šī desmitgade man galvenokārt saistās ar laiku, kad visi klausījās “Spice Girls” un valkāja kļošenes. Un vēl to priecīgo satraukumu un vienlaicīgi arī bailes, ar kādu tika gaidīta gadu tūkstošu mija un pasaules gals. Neko daudz vairāk.

Taču “Meitene, kas man nogrieza matus” neapcer vēsturi vai politiku, tā vietā ļaujot uzmanīgam mūsdienu lasītājam vismaz ar vienu aci ieskatīties 90. gadu mākslinieku ballītēs un mīlestībā. Un, šķiet, kopš tā laika tikumi nav mainījušies – joprojām Rīgas ielās, studentu dzīvokļos un bāros pilns ar meitenēm, kas vienmēr ir “gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve”. Un es ļoti ceru, ka arī viņas par to raksta vai kādreiz rakstīs, jo reālistiskie un vienlaikus pavisam neticamie stāsti nudien ir viens no šarmantākajiem literārajiem žanriem.

Grāmata nav pretencioza. Tieši otrādi, tā ir vieglprātīga un labsirdīga. Tā gluži kā fotoalbums dokumentē dažus interesantus, bet drīzāk personiski svarīgus notikumus. Tā stāsta – lūk, es biju šeit, iedzēru ar to mūziķi un viņa brāli, izdomājām braukt uz Lietuvu, bet, haha!, ceļojums beidzās ar bargu “SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI – PJAŅICI – HUDOŽŅIKI!” Taču pašironija un pievilcīgais rakstīšanas stils neļauj sižetiem kļūt par banāliem pastāstiņiem, ar kuriem īsināt laiku pie alus kausa.

Varētu teikt, ka Želve ir kaislīga cilvēku kolekcionāre. Viņa raksta par visdažādākajiem dīvaiņiem, sākot ar bijušo zemūdens raķešu inženieri Revoļenu, kura vārds atvasināts no REvoļucionnij VOžģ ĻEŅin (Likvidators, Trakā cilvēka brālis), turpinot ar Dzejnieci, kura pat savu vārdu nespēj uzrakstīt bez kļūdām un Jāņus sagaida pavisam plika (Dzejnieces drēbes), un beidzot ar šarmanto Aktieri, kurš sieviešu sirdis vienmēr iekaro ar vienu un to pašu līdz pat sīkākajam galvas pagriezienam noslīpēto “ziniet, es savā mūžā esmu redzējis daudz sieviešu...” (Aktieri).

Senākā publikācijā portālam “apollo.lv” norādītais iespējamais krājuma nosaukums “Mani jukušie draugi un citi stāsti” to raksturo tik precīzi, ka jājautā – kur gan tas pazudis?

Tieši spilgtie tēli ir tie, kas rada krājumā apkopotos stāstus. Tie piešķir dziļumu sižetiem, kuri citādi būtu visai plakani, piemēram, stāstā Dzejnieces drēbes. Tajā jauna dzejniece Jāņu naktī nočiepj pēdējo pudeli un dodas papardes zieda meklējumos ar puisi, kuram nu nemaz neveicas ar meitenēm. Beigu beigās dzejniece pavisam plika sēž virtuvē un neviens viņas drēbes nevar atrast. Nu un?, gribas jautāt. Vai tad pirmā plikā meitene Jāņu rītā? Bet viņa ir Dzejniece, tā pati, kas tika atklāta un kopš tā laika lasīja savu dzeju vietā un nevietā, nesa redakcijai uz ietinamā papīra rakstītus dzejoļus un visiem atklājējiem apnika. Kolorīta personība, krietna deva ironijas un, lūk, stāsts ir dzīvs.

Žēl gan, ka krājuma pēdējā stāstā Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav tādas Dzejnieces. Nieka trīs lappuses garais stāsts ir gaužām nekāds, tas tikai pasaka, ka TAS IR BEIDZIES – trīs gadus ilgā mīlestība un grāmata tāpat.

Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, gan paliek neliela izsalkuma sajūta. Plānā grāmatiņa, kurā ietilpst septiņi viegli un aizraujoši stāsti, spēji apraujas un atstāj ilgojamies pēc vēl kāda spilgta personāža, kādas gandrīz nereālas situācijas... Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Egils Prieks  

    2012. gada 3. jūlijā, plkst. 13:24

    Želves kundze raksta rakstīšanas pēc, nezinot ko rakstā. Rakstot par savu draugu - trako cilvēku stāstā "Likvidators" viņa operē ar nepatiesu informāciju kaut vai advokātu biroja "Prieks un partneri" sakarā. Birojs nav ne likvidēts, ne tam bijušas maksātnespējas problēmas ne arī jebkad tā darbībā iejaucies kāds traks likvidators, ja ne tikai pati Žilve ar savu valodu valodas pēc. Vēl tagad birojā ir advokāti ar savu darba specifiku un jebkāda biroja vārda izmantošana pret tā veidotāju gribu, nepatiesu ziņu izplatīšana ir jāpārtrauc un par pieļauto rīcību jāatvainojās. Izvirzīšanai balvai, vai tās piešķiršana šai autorei un darbam ir nožēlojams notikums.

  • bērns  

    2012. gada 8. martā, plkst. 17:26

    paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Dzīve būtu traģiska, ja vien tā nebūtu tik smieklīga.

    Stīvens Hokings

Iesakām

  • 2016. gada 20. jūnijā, plkst. 6:20

    Māris Zanders: "Brexit" kā labs iemesls refleksijai par politiku (9)

    Neatkarīgi no tā, kā briti nobalsos 23. jūnija referendumā, notiekošais ir interesants arī tiem, kuriem Lielbritānijas palikšana vai izstāšanās no Eiropas Savienības sevišķi nerūp.

  • 2016. gada 1. februārī, plkst. 5:38

    Satori diskusija: "Pelnu sanatorija" un vēsturiskais kino (3)

    Sarunā pēc Dāvja Sīmaņa filmas "Pelnu sanatorija" noskatīšanās piedalījās dzejnieks un kinokritiķis Aivars Madris, politoloģe Iveta Kažoka, režisors Valters Sīlis, kinozinātniece Daira Āboliņa un vēsturnieks Kaspars Zellis.

  • 2016. gada 19. aprīlī, plkst. 6:07

    Valda Čakare: Vai nu gluži bez patikšanas…

    Kaktuss, uz kura adatām balstīta izrādes idejiskā virsbūve, ir patiesi veiksmīgs atradums. Spēle ar tēla nozīmēm izrādes veidotājiem ļauj noformulēt 21. gadsimta cilvēka vislielāko bēdu – pārlieku aizņemtību ar sevi.

  • 2013. gada 24. janvārī, plkst. 6:24

    Ēriks Apaļais: Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija (1)

    Jau kādu laiku mani interesē autobiogrāfijas žanrs literatūrā. Ar dzīvesstāstiem saistītā kritikas tradīcija ietekmējusi un veidojusi manu māksliniecisko pieeju. Mēģināšu parādīt, kā tekstuālas pašizpausmes teorija virzījusi manu domu gaitu gleznojot.

  • 2015. gada 3. jūlijā, plkst. 6:07

    Dmitrijs Prigovs: Dažādu laiku dzejoļi

    Lūk, iekārtoju es sev mājokli Un uzradās tur tarakāns Tad viņu uzradās tur tūkstoši Bet vēlāk – vesels okeāns. Un man ir dota vaļa viņus nīdēt Un runa te nav par skaudību Nedz arī par šaubīgu analoģiju Ar tautu un mīļoto valdību.

  • 2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Grēkā krišana (1)

    Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara.

  • 2014. gada 27. februārī, plkst. 7:02

    Jānis Daugavietis: Kultūrpolitikas vēsture (1)

    Uzstādījums, ka kultūrai, mākslai ir "jākalpo" kaut kādiem sociāliem mērķiem, bieži raisa protesta balsis ne tikai no mākslas un "kultūras cilvēku" pasaules, bet arī no citu jomu elitēm, piemēram, akadēmiskās vai politiskās.

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:22

    Inese Zandere: Stārķis un vardulēns

    Vardulēns dzīvo dīķī. Viņam ir lielas acis, kas visu pamana. Vardulēns redz itin visu, kas ir viņa tuvumā, arī to, kas ir pavisam sīks. Arī pats vardulēns jau nav diez cik liels.



Kultūras Ministrija
vkkf