Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ja tu dzirdi iekšēju balsi, kas saka – "tu nevari gleznot" – , sāc gleznot par katru cenu. Un šī balss apklusīs.

    Vinsents van Gogs

Iesakām

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:54

    Māris Zanders: Ne cepts, ne vārīts

    Latvijas politiskajā elitē pastiprinās nepatika pret modeli "atklātas valdības sēdes". Iebildumi pret šo praksi ir saprotami, tomēr steigties ar tās pārtraukšanu nevajadzētu.

  • 2015. gada 14. oktobrī, plkst. 5:09

    Andrejs Žagars: Man ir svarīgi, lai skatītājs gūst katarsi (1)

    Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, aktieris un režisors Andrejs Žagars atgriežas uz Dailes teātra skatuves kā dramatiskas izrādes režisors, iestudējot psiholoģisku trilleri "Ziloņa dziesma".

  • 2016. gada 18. februārī, plkst. 9:08

    Alise Zariņa: Berlināles pieraksti. Ceturtais (2)

    Skandināvu režisoriem bieži piemīt kāda īpaša cietsirdības forma. Viņi uzjautrina savu skatītāju, pārspīlēti trivializējot ciešanas un nekad neļaujot līdz galam saprast, vai tā ir cilvēkmīlestība vai tomēr brutāla ņirgāšanās.

  • 2015. gada 21. decembrī, plkst. 6:31

    Pauls Bankovskis: Balsis no turienes (2)

    Vismaz reizi nedēļā vai pat biežāk manā elektroniskā pasta kastītē iekrīt sūtījums, kurā kāds no šiem cilvēkiem mani it kā aicina pievienoties viņa vai viņas paziņu lokam "profesionālajā tīklā" LinkedIn.

  • 2012. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Inta Miške-Ezergaile: Kad rakstu kaut ko līdzīgu dzejai (9)

    Atklāju jaunu fizikas likumu: lapa vienmēr nolaižas tur, kur krīt tās ēna – vienalga, no kurienes pūš vējš. Gaisā virpuļo lapas, mēs staigājam pa to ēnu plankumiem. Suns grambā saož pagātni un nākotni. Es atzīstu, ka tas ir laiks.

  • 2015. gada 4. decembrī, plkst. 5:25

    Vilis Lācītis: Teiksma par Kvankšķīšu ezeru (3)

    Dzīve jau nav nekas vairāk kā švīka uz Lielā Statistiķa rūtotā papīra. Vienkārši pierakstīts pīkstiens. Augšā, lejā, atkal, vēlreiz, tad vēl vienu reizi, mazdrusciņ, tad vēl tučtuč, pēdējais izrāviens… Un čušs. Cauri.

  • 2014. gada 30. maijā, plkst. 6:05

    Marika Vidiņa: Priecīgu devēju Dievs mīl (5)

    Līdz pat 17. gs. Bībeles tulkojumos angļu valodā lietots vārds "love", bet ietekmīgajā "King James Bible" (1611) "agape" tulkots kā "charity" – labdarība, žēlsirdība, nevis mīlestība.

  • 2015. gada 3. septembrī, plkst. 8:09

    Baiba Īvāne-Kronberga: Pastāvēs, kas pārvērtīsies?

    Interesanti šķiet palūkoties arī uz to, kas tad īsti ir noticis ar Raiņa tekstu animācijas filmā: vai dzejnieka radītā luga ir palīdzējusi multfilmai un tādējādi arī, kā cerējis filmas režisors, spēj rosināt jauno skatītāju interesi par Raini?



Kultūras Ministrija
vkkf