Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevajadzīgas zināšanas dažkārt mēdz sagādāt daudz prieka.

    Bertrāns Rasels

Iesakām

  • 2013. gada 30. decembrī, plkst. 7:12

    Pauls Bankovskis: Līdz pašai saknei viņš (2)

    Es atceros, man bija kādi trīs četri gadi, ārā jau tumšs, no ziemas aukstuma pārnāca tēvs ar manu vecāko brāli, abi bija nobiruši ar sniegu, un mājās viņi no meža pārnesa egli. Egle istabas siltumā sāka smaržot.

  • 2015. gada 23. decembrī, plkst. 6:47

    Ieva Struka: Tas man trāpīja (1)

    Par padomju laika teātra cenzūru un to, kāpēc mums joprojām ir interesantas agrāko laiku lugas, mēs runājām ar Nacionālā teātra direktora palīdzi repertuāra jautājumos un Gunāra Priedes mantojuma vētītāju Ievu Struku.

  • 2013. gada 20. maijā, plkst. 7:05

    Pauls Bankovskis: Uzticības nasta (1)

    "Pirms trim gadiem mēs bijām vieni cilvēki, tad kāpēc gan lai tagad mēs būtu citi?" jau tuvu baltkrievu režisora Sergeja Lozņicas filmas "Miglā" (2012) noslēgumam saka tās galvenais varonis.

  • 2012. gada 26. novembrī, plkst. 9:11

    Gatis Narvaišs: Tehnoloģiju lietojums Latvijas skolās (6)

    Turpinām "Iespējamās misijas" Vēstnieku veidoto rakstu sēriju par problēmjautājumiem Latvijas Izglītības sistēmā. Šoreiz - par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lomu skolā.

  • 2014. gada 13. septembrī, plkst. 6:09

    Volha Hapejeva: Mans arkls iestrēdzis

    mana disciplīna necieš sarakstus, plānotājā veiktus glītus ierakstus. mana disciplīna – nepaklausīga spalviņa, kura izjauc kadra statiskumu un uztrauc fotogrāfu

  • 2015. gada 27. novembrī, plkst. 9:37

    Penelope : Zivju diena (2)

    Ceturtdienās es novecoju ātrāk. Varbūt tāpēc, ka ceturtdienas bija zivju dienas gan skolā, gan bērnudārzā. Un zivju ēdieni man riebās. Klīniski riebās, līdz vemšanai.

  • 2012. gada 9. aprīlī, plkst. 10:04

    Georgs Bīhners

  • 2015. gada 19. janvārī, plkst. 10:01

    Anete Piņķe: Aitiņas un poniji (1)

    "Mammiņ, kāpēc nevar rozā krekliņu ar princesīti?" Marija dīcoši vaicā, kad viņu velku caur lielveikalā viltīgi izkārtotajām bērnu precēm uz piena ledusskapi. "Kāpēc nevar Bārbiju žurnālus un cepuri ar Fello kiti (Hello Kitty)? Kāpēc nevar ponijus?"



Kultūras Ministrija
vkkf