Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Quotes_down
    Akira Kurosava

Iesakām

  • Image

    2012. gada 4. septembrī, plkst. 8:09

    Reinis Lazda: Dzīve paradīzē (22)

    Tām ciltīm, kuras dzīvoja siltos reģionos ar bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, diennaktī bija nepieciešamas tikai dažas stundas, lai iegūtu visai dienai nepieciešamo barības daudzumu.

  • Image

    2013. gada 6. septembrī, plkst. 7:09

    Knuts Skujenieks: Galvenais ir uzticēties valodai (8)

    Tās ir divas lietas, kas jāprot savienot – iedvesma un kontrole. Jo pretējā gadījumā nevar atšķirt dzejnieka rakstīto no viena psihiski slima cilvēka murga. Tā starpība jau ir matiņa platumā – starp ģenialitāti un šādu murgu.

  • Image

    2012. gada 25. septembrī, plkst. 8:09

    Ilmārs Šlāpins: Divas izrādes ar distanci

    Izrauties no šīs nosacītības nav iespējams, ja mēs turpinām domāt un atrasties tajā pašā vietā, kurā dzīvojam. Lai kaut ko ar sevi izdarītu, ir jāprot paskatīties uz notiekošo no malas.

  • Image

    2012. gada 4. decembrī, plkst. 8:12

    Artis Ostups: Par kāda sapņa vardarbību (23)

    Latvijas valdības uzņemtais kurss, ticība eiro garantētai valsts augšupejai atgādina utopisku sapni vai pat reliģisku dogmu – eirozona kā gaidītā pestīšana.

  • Image

    2013. gada 11. janvārī, plkst. 1:35

    Madara Heidemane: Mēle ir sāpīga, katrs vārds ir bite (7)

    Esmu pret sieviešu emancipāciju gribu, lai man atver durvis vienmēr palīdz un lai vīrietis manu zīlīšu atspīdumā ir kā koks, kā klints, kā burvis kurš no piedurknēm velk ārā zarus kas, kad viss ir dzeltens un karsts

  • Image

    2012. gada 19. decembrī, plkst. 1:12

    Nauris Lukševics: Paradīze (26)

    Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi.

  • Image

    2012. gada 8. februārī, plkst. 17:02

    Ilmārs Šlāpins: Rīgā gaidāms trips (1)

    Pirmais hits, ar ko viņi tika pamanīti, bija dziesma "Górecki", nosaukta poļu laikmetīgās mūzikas komponista Henrika Gurecka vārdā.

  • Image

    2013. gada 26. februārī, plkst. 8:02

    Iveta Gēbele: Bez vardarbības nekādi (1)

    Ļoti bieži vecāki ir norūpējušies par vardarbību pasakās un, lasot priekšā bērniem, tās vietas, kurās ir aprakstītas vardarbīgās ainas, izlaiž vai vismaz mēģina mīkstināt, pārveidojot tekstu.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv