Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Dzīvi ir iespējams saprast, tikai skatoties atpakaļ, taču to ir iespējams dzīvot, tikai skatoties uz priekšu.

    Quotes_down
    Sērens Kirkegors

Iesakām

  • Image

    2014. gada 11. augustā, plkst. 6:08

    Pauls Bankovskis: Svešinieki svešā zemē (23)

    Zigfrīds fon Fēgezaks 1918. gadā aizbrauca uz Vāciju un lielāko daļu mūža nodzīvoja pašrocīgi atjaunotā viduslaiku pils tornī Bavārijā, bet franču aktieris Žerārs Depardjē, sajutis franču zemes smagumu, atrada patvērumu Krievijā.

  • Image

    2014. gada 13. maijā, plkst. 0:05

    Māris Šverns: Es sajutu, ka dziesmas skan manī (1)

    15. maijā notiks albuma "Brāļi un Māsas" prezentācijas koncerts. Pirms tā mēs aicinājām uz sarunu šo dziesmu autoru, lai uzdotu dažus jautājumus par mūziku baložu pilnos pagalmos.

  • Image

    2012. gada 12. martā, plkst. 9:03

    Guna Kalniņa: Par to, kā pietrūkst latviešiem (2)

    Lasiet "Autobusa šoferi, kas gribēja būt Dievs", tur ir tā galvenā pašsajūta, kuras pietrūkst latviešiem, vismaz tiem, kas oficiāli spiesti reaģēt uz citu valstu apvainojumiem.

  • Image

    2012. gada 3. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ (14)

    Reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām.

  • Image

    2012. gada 24. augustā, plkst. 8:08

    Alise Romeiko: Es atkal un atkal paistu pie tevis (89)

    tik garšīgi no ielas šīs puses smaržo puiši, tik pieiet viņiem klāt un, ne vārda nesakot, skūpstīt viņu acis un mutes, aplaizīt viņu pirkstiņus un iekosties viņu austiņās, pieplakt viņu mugurām, ievilkt dziļu elpu un tikai tad spēt iet tālāk

  • Image

    2013. gada 6. decembrī, plkst. 1:21

    Tatjana Hramova: Mūri

    Saules gaismā viņu acis izskatās zeltainas, un viņi raud – vienmēr raud –, dzenot naglas manā sirdī. Paveicies tiem, kurus kupidoni nošauj ar savām bultām... Maniem kupidoniem rokās ir āmuri. Protams, kas gan cits viņiem var būt rokās?

  • Image

    2013. gada 6. novembrī, plkst. 1:35

    Agris Redovičs: Skumja dziesma par zaudētu kauju (2)

    Tā laika recenzijās rakstīja, ka filmā ir labi centieni, labi masu skati, bet nu tik neviendabīgi, tik neviendabīga filma, un īpaši neviendabīgi ir sapņi, Cilinska varoņa sapņi par nākotni. Bet var jautāt, kā tad viendabīgi varēja uzfilmēt sapņus par nākotni?

  • Image

    2013. gada 21. februārī, plkst. 8:02

    Anna Auziņa: Bailes sabojāt bērnus (8)

    Patiesi, iepazīstot savu pirmo bērnu, ir iespējams īpaši skaidri konstatēt, ka līdz zināmam vecumam vecāku varā ir iestāstīt savam bērnam jebko. Šo svarīgo bērnu audzināšanas aspektu ir pieminējis arī Ingmārs Freimanis savā nesenajā rakstā "Piedod, Dievs".



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv