Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ja nebūtu mūzikas, šī pasaule būtu kļūda.

    Quotes_down
    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • Image

    2014. gada 4. augustā, plkst. 1:08

    Pauls Bankovskis: Cūku būšana (5)

    Šo pārdomu pamatā, protams, ir diendienā dzirdamās ziņas par Āfrikas cūku mēra izplatīšanos un tā apturēšanai darīto vai nedarīto.

  • Image

    2014. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Alehandro Lopess Andrada: Par dzejnieku piedzimst

    Mēs izmantojām izdevību, lai parunātu ar spāņu dzejnieku Alehandro Lopesu Andradu par spāņu dzejas likteņiem, dzejnieka sūtību un to, kā atšķirt labu dzejoli no slikta.

  • Image

    2012. gada 23. martā, plkst. 8:03

    Baiba Petrenko: Zem izrādes paklupis stāsts (11)

    Nožmiegtā pelīte, Soņečkas vijoļspēle aiz sienas, mammas mētelis, visas šīs trāpīgās metaforas, kas pārvērš individuālas bērnības atmiņas mākslas darbā, ir baudāmākais, ko izrāde sniedz.

  • Image

    2014. gada 2. septembrī, plkst. 6:09

    Oskars Kaulēns: Vienas bērnības perimetrs (1)

    Par spīti tālaika sabiedrībā mākslīgi kultivētiem aizspriedumiem, mēs bijām cieši integrēta, multikulturāla jauniešu kompānija, kur par savējiem tika saukti gan latvieši, gan krievi.

  • Image

    2013. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Elīna Kuple: Burvis (4)

    Nezināju ka pienāks rīts, kurā atsacīšos no institūcijām visām. Vien esamība uz aizliegtās gaismas salas. Laiva sagatavota no jūtu satīna, no acu mirdzuma, no degošām sajūtām, no porcelāna ādas, no vienradža labvēlības. Kurš pievienosies?

  • Image

    2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • Image

    2013. gada 12. jūlijā, plkst. 7:07

    "Satori" aptauja: Vasaras grāmatas (9)

    Vasaras atvaļinājums ir tas mistiskais laiks katra pieauguša cilvēka dzīvē, kurā tiek projicētas dažādas nepiepildītās ilgas, apgarotas apņemšanās un romantiski sapņi. Viens no tādiem ir – beidzot izlasīt kādu grāmatu, kurai nekad līdz šim nav atlicis laika.

  • Image

    2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Ieva Melgalve: Nakts muzejā, kukū

    Šo grāmatiņu pārbaudīt iedevu saviem vecākajiem bērniem – Liai Sofijai (5 gadi) un Džonatanam Mikam (10 gadi). Lācīti Tobiasu viņi jau pazīst no "Spicītē" publicētajiem stāstiņiem, tādēļ grāmata jau uzreiz piesaistīja viņu uzmanību.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis