Recenzija

Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa

Uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes “Pacieties” atklāšanu “Arsenālā” 9. februāra vakarā ieradāmies ar krietnu novēlošanos, taču nekas nebija nokavēts, jo, kā smejies, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.

Te vietā būtu neliels brīdinājums. Es negrasos izpaust neko no izstādē redzētā. Pacietieties un aizejiet apskatīties paši. Te būs tikai par to, kas sajusts vai saklausīts. Teiksim, žurnāla “Ir” niknais komentētājs Aivars Ozoliņš, pēc tam, kad bija iznācis no izstāžu zāles, stāstīja, ka piepeši attapis - viņš arī esot kādreiz ticis kristīts kā katolis.

Cik nu vien pirmajā skatījumā iespējams aptvert, Māliņai un Kalnam “Arsenālā” ir lieliski izdevies izdarīt 2 lietas. Un vēl vienu piedevām - no sirds.

Pirmo varētu nodēvēt par lielo tēmu. Šķiet, Augustīns rakstīja, ka no nāves un visa tā, kas notiks pēc tam, bīties nav lielas jēgas, jo to mēs neatcerēsimies tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. “Pacieties” manās pirmajās acumirklīgajās sajūtās ir tieši par to - nāve pienāks, šaubu nav, taču arī īpaši zūdīties nav iemesla, jo mēs taču visi zinām (vai ticam - tas atkarībā no uzskatiem), ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek.
Otra ir telpa. “Arsenāls” Māliņai un Kalnam ir dāvājis iespēju izdarīt to, ko viņiem dažādu apstākļu dēļ nav bijis ļauts paveikt līdz šim. Viņi ir dabūjušu telpu, kuru var izmantot kā mūzikas instrumentu - ērģeles, vijoli vai lautu. Rezultāts ir tāds, ka tu šajā telpā vienkārši sāc sajust to (kaut ko), kas nu katram varētu būt svarīgs, vai arī nē - un kaut vai tikai tāpēc, ja vien tev ir paveicies, pēc tam palauzi galvu par to, kas gan ar tevi ir noticis, kas vēl varētu notikt, un kāpēc tu esi tieši tāds. Izstādes telpa darbojas līdzīgi gliemežvākam, kurā tu it kā saklausi jūras šalkoņu, lai gan patiesībā tā ir vienīgi gliemežvāka atbalsotā tavu asiņu šalkoņa galvā.

Trešā lieta ir darbs. Tā vien šķiet, ka par vienu no arvien uzstājīgāk par sevi stāstošajiem tematiem mūsdienu mākslā ir kļuvis darbs. Īsts, fizisku piepūli un rūpību pieprasošs darbs kā pretstats nekā neprašanai, arvien sīkākai specializācijai, paviršībai un nepacietībai. Kopējā mākslas darbu gūzmā patīkami mēdz izcelties darbi, kuru radīšanai ir ieguldīts laiks un piepūle, un savā ziņā par estētiska pārdzīvojuma un apbrīnas avotu kļūst nevis mākslinieka talants, meistarība vai materiāla pārvaldīšana, bet gan centība, neatlaidība un pacietība kaut ko ne vien konceptuāli izgudrot vai pasākt, bet arī izstrādāt un novest līdz pilnībai un galam.
Kokā griezts zirdziņš ar zirga astru krēpēm, amatnieku darināti soli vai kokā grebti ziedi - tās, protams, ir lietas, ko tagad varbūt ir iespējams “izdrukāt” arī ar 3D printeri, taču īpašas tās kļūst tieši ar savu īstumu un roku darbam nepieciešamo pacietību.

Visu šo elementu kopums ir izstāde, kurā nedarbojas tādā tradicionālā kaut kā izstādīšanas un pēc tam izstādītā aplūkošanas nozīmē. Tās “saturs” veidojas droši vien katram apmeklētājam nedaudz atšķirīgs, un kaut arī diezgan acīmredzams, nebūt ne aplams varētu būt Māliņas un Kalna veikuma salīdzinājums ar templi vai baznīcu. Arī šajās ēkās un telpās, protams, var iegriezties tikai tāpēc, lai aplūkotu ikonas vai skulpturālus tēlus, taču lielam skaitam ļaužu tur meklētais, pašu veidotais un atrastais saturs ir pavisam cits.

Teiksim, man par daļu no šī izstādes radītā satura kļuva sajūta, ka Māliņai un Kalnam Latvijā vairs īsti nav, kur vēl pakāpties, un nākamajiem darbiem jāmeklē vēl plašāka telpa.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Zigurds  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 16:33

    Izstāde, manuprāt, tiešām ir lieliska!
    Sākumā gan likās "kā un tas ir viss?", bet tad, kad iedziļinās tajos darbos, tiešām, rodās īpašas sajūtas!
    Nepavisam nenožēloju, ka apmeklēju šo izstādi!

  • ..  

    2012. gada 20. februārī, plkst. 14:14

    kauliņseriaalu bones ir skatījies Bankovskis. tur bija par to asins šakoņu galvaa. simpatiska recenzija

  • kaut kur  

    2012. gada 15. februārī, plkst. 17:44

    ...ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek


    Piedavāju dzīvot pēc principa - kas ar mani tūlīt notiks, redzēsiet, visi netiešie pārsteigumi ies secen.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2013. gada 15. maijā, plkst. 7:05

    Kārlis Vērpe: Demokrātiskās realitātes manipulācija (1)

    Attēlā redzams vidējas miesasbūves amerikānis, kreisajā rokā kā tādu slotu viņš tur stroķi, pāri labajam plecam pārmetis ložu lentu. Vide uzdzen šermuļus.

  • 2016. gada 10. augustā, plkst. 23:49

    Iveta Ķelle: Latvijā mēs īsti neesam izdzīvojuši seksuālo revolūciju (4)

    Mēs uzrunājām nevalstisko organizāciju pārstāvjus, lai saprastu, kāpēc nepieciešams apvienoties biedrībās, asociācijās vai fondos un kā tas palīdz sasniegt sabiedrībai nozīmīgus un kopīgus mērķus.

  • 2013. gada 28. janvārī, plkst. 7:47

    Pauls Bankovskis: Fronte tēvu pagalmā (5)

    Ārstu kabinetos allaž pie sienām saliek lācīšus vai vēl kaut ko – teiksim, piekarina lielu izbāztu un nedaudz netīru banānu ar seju. Lai nomierinātu bērnus un pieaugušus vīriešus. Zināms, vīrieši nepacieš asinis, vīrieši mēdz ģībt.

  • 2015. gada 7. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: I want to believe* (5)

    Pacienti tagad pie ārstiem bieži vien ierodoties, lai apstiprinātu pašu uzstādītas un bieži vien visādos kaktu blogos sasmeltā informācijā balstītas diagnozes.

  • 2016. gada 27. maijā, plkst. 5:08

    Reinis Runcis: Tev nav jābūt stipram (3)

    internets viennozīmīgi nav sūds
    tā ir burvju nūjiņa
    kuru man neizprotamu iemeslu dēļ
    cilvēki bāž dibenā

  • 2016. gada 12. augustā, plkst. 5:58

    Artis Dobrovoļskis: Pussešos pie Operas (2)

    Meitene atsakās atklāt, kāpēc vēlas šķirties no dzīves. Mani centieni viņu atrunāt izklausās banāli. Saruna sāk izsīkt. Tad es sameloju, ka varbūt varu palīdzēt. Negaidīti viņa piekrīt satikties – otrdien pussešos pie Operas.

  • 2013. gada 6. novembrī, plkst. 1:35

    Agris Redovičs: Skumja dziesma par zaudētu kauju (2)

    Tā laika recenzijās rakstīja, ka filmā ir labi centieni, labi masu skati, bet nu tik neviendabīgi, tik neviendabīga filma, un īpaši neviendabīgi ir sapņi, Cilinska varoņa sapņi par nākotni. Bet var jautāt, kā tad viendabīgi varēja uzfilmēt sapņus par nākotni?

  • 2013. gada 16. jūlijā, plkst. 8:07

    Trīs jautājumi Inesei Zanderei

    Kā rakstīt bērniem? Atbild latviešu bērnu rakstnieki – šāgada Jāņa Baltvilka balvas nominanti.



Kultūras Ministrija
vkkf