Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (13)
Krista Burāne: Rīga - Vecāķi
22. maijā, plkst. 14:56
(dzeja)
Man lūdzu divas biļetes līdz Vecāķiem.
Rīga. Nākošā pietura Zemitāni.
Viņi iekāps ceturtajā vagonā un apsēdīsies viens otram pretī. Logs būs atvērts, un cilvēku daudz. Sviedri pilēs, un bērni kliegs. Viņi apsēdīsies un brauks. Galvu atbalstīs pret stiklu un skatīsies viens otrā. Viņi zinās par visu, kas garām slīd, pēc atspīdumiem savās acīs. Par beigām viņi būs vienojušies
Stacijas pulkstenī lampiņas sarausies, nomirgos, pārslēgsies, iedegsies viens un četrpadsmit minūtes. Vilciena durvis aizvērsies, vagonā ienāks sīkpreču tirgotājs un sauks: ķemmes un sukas, adatas, šķēres, diegi un cimdiņi, čehovs un leļļu drēbes, nopērciet saldējumu, saldējumu Pols!
Viņi sameklēs divreiz pa divdesmit santīmiem un iegūs divus koka kātiņus, apklātus ar aukstu baltumu, šokolādi lūstošu un atmiņām par bērnību, kad mammas pilnīgas dumiķes lika staltajam saltumam uz šķīvīša kust. Viņas teica - tev sāpēs kakls, saldējumam ir jāsasilst, viņas salauza to uz pusēm un atstāja uz minūtēm divdesmit, kur izšķīdis piena sulā, tas mirs.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmmm vilciens izbrauks no stacijas, un viņi sāks vērot ceļa atspulgus skatienos.
No sākuma viņi viens otram būs ūdens torņi lieli un resni. Klusi kā cietokšņi, biezām sienām no ārpuses, bet iekšā slapji un griboši viens otrā kā vannā plunčāties, mazgāties, sasilt alkstoši. Piesārtuši apaļi no savām vēlmēm, piebrieduši un stingri tie vēlēsies tuvoties viens otram tik ļoti, ka ķieģeļi plaisās, un mazie lodziņi augšā norasos.
Tukšā stadionā ar sētu, uz kuras uzraksts „Cojs vienmēr dzīvs“, viņi viens otram blakus nogulsies, gaidīs, kad skudras kā lauvas virsū metīsies un kutinās kāju pēdas. Viņi celsies un uzspēlēs futeni, mācoties ieturēt distanci, tuvoties un attālināties, turpināt piespēles bezgalīgi. Pēc pirmajiem vārtiem viņi satiksies uz rezervistu soliņa un mīlēsies, mīlēsies, mīlēsies.
Zemitāni. Nākošā pietura Brasa.
Vilciens apstāsies zem tilta, tā balstus ar saviem portretiem būs apzīmējis pilsētas trakais - ar ogli viņš pavairo sevi un izliek patrepju galerijās apskatei kā zīmes par neprātu.
- Es, es, es! - portreti kliegs.
- Viens, viens, viens! - tie sēks un satīsies līniju kamolos kā vientuļi eži.
- Pamaniet mani, pamaniet! Iemīliet mani, iemīliet! - vilcienu putekļos klusēs desmitiem vienādi vīriņi.
Viņi vilcienā sarausies, spīdīgie follija papīriņi caurvējā plīvos ap saldējuma kociņiem, kailos elkoņus un ceļus ieskaus zosāda, bet tilta ēna apvilks melnas kontūras vasaras dienai. Viņiem vairs nebūs vietas citiem, viņi redzēs tikai viens otru un būs jukās.
Uz jūru, uz jūru!
Palaidiet apsēsties grūtnieci!
To somu lieciet uz plauktiņa!
Uzvelciet sunim uzpurni!
Saspiedieties ciešāk!
Paņemiet bērnu klēpī!
Sparīgi ņemsies tikko iekāpušie pasažieri, bet vecie nikni uz viņiem lūkosies un vēlēsies, kaut šis būtu vilciens bez pieturām.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmmm visi astoņi vagoni izbrauks saulē.
Sīkās spalviņas uz viņu ādas atmaigs siltumā, nogulsies, piekļausies. Pēc minūtes viņi viens otra acīs ieraudzīs tramvaju depo. Kā sliekas, kā mazas čūskas, kā kurmji, kā rokas, kas rokas alās, viņi dosies pārnakšņot viens otrā. Tu būsi manas mājas, tu mana azote, tu mans patvērums, tu mana stiprā pils, tu mana miera osta, tu mana oāze, tu mans pogas caurums, tu mana atirusī kabata. Ieiešu, iziešu cauri, iekritīšu un pazudīšu tevī, no rīta pamodīšos un došos ceļā.
Nomazgāsi manus logus, ieelposi manas atveres, izslaucīsi manu grīdu, izvedīsi mani pastaigā, ļausi citiem ar mani braukt, ļausi, lai citi mani lieto, ļausi, lai citi mani gaida, ļausi, lai viņi mani grib, ļausi man gribēt viņu kājas un rokas, nažu griezienus uz sēdekļu ādas. Bet vakarā noglāstīsi, sevī ielaidīsi, neko neteiksi un kopā ar mani klausīsies, kā garām brauc vilcieni lielie brāļi tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm, stāstot par neredzētām vietām - Lilasti, Saulkrastiem, Zvejniekciemu, Aloju, Limbažiem.
Tā viņi mājos viens otrā līdz vienu vakaru uz depo sienām kāds vīrs ar melnu ogli atstās neprāta zīmi „es viens“, un tramvaji sajuks prātā.
Brasa. Nākošā pietura Sarkandaugava.
Viņi skatīsies viens otra acīs - labajā sēta ar dzeloņiem, bet kreisajā kapi. Viņi uzlūgs viens otru uz deju un sarunāsies ilgi - es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve. Es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve. Es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve. Es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve. Es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve. Es ieslēgšu tevi savās skavās, tu būsi mans cietums, es nelaidīšu tevi vaļā, tu būsi mana nāve.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm - redz, kur aiz loga aldara tornī klinšu kāpēji!
Viņi rāpsies viens otrā bez virvēm un drošinātājiem. Viņu gurni būs karnīzes, viņu pirksti būs balsti, pie viņu krūtīm varēs pievilkties un pret pleciem atspersies kājas, ar sakostiem zobiem viņi pieplaks pie kakla un starp vēderiem būs vieta tikai sviedru takām.
Būvēsim torni kā bērnībā! Labo plaukstu uz kreisās, labo uz kreisās, labo uz kreisās! Tagad pacelsimies pirkstgalos, vai tiešām augstāk vairs nevar? Vai tiešām tur vairāk nekā nebūs? Viņi kāps, kāps, kāps, kāps viens otrā un tad lejā, lejā, lejā, lejā - labo plaukstu aiz kreisās, labo plaukstu aiz kreisās, labo plaukstu aiz kreisās. Aizelsušies un piekusuši viņi būs, nobrāztu ādu, asiņu garšu mutē un sirdi, kura klusi čukstēs - tuk šs, tuk šs, tuk šs, tuk šs, tuk šs.
Viņi nolems vēl patrenēties.
Sarkandaugava. Nākošā pietura Mangaļi.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm - vilciena pārbrauktuves abās pusēs stiepsies mašīnu rindas. Tie no labās puses gribēs tikt kreisajā, tie no kreisās puses gribēs tikt labajā. Viņi nestāvēs ilgi krustcelēs, viņiem būs jāizvēlas - ja dosies pa kreisi, galvu zaudēsi, ja pa labi, zvēru dārzā nonāksi. Izvēlies, kur tu iesies, izvēlies, kur tu iesi! Tūlīt pacelsies sarkanbalti strīpainais, un ceļš būs brīvs visi aizbrauks un nepaliks. Apskatīs tukšos ziloņu būrus, pelēkos flamingo un dzeltenos lāčus, vizināsies čīkstošos karuseļos un apēdīs čeburekus, bet tie, kas uz otru pusi, ies pastaigāties pasaulīgo prieku un ciešanu dārzā, vai aizbrauks uz Kundziņsalu, kur, blandoties pa līniju krustojumiem, skaitīs dārziņos sastaptās kazas.
Pa vilciena atvērto logu no mazā pārbrauktuves tirdziņa, nosmaržos zemenes burciņās un viņi kļūs viens otram par pienu. Pie kafijas, pie tējas, pie putras, pie rupjmaizes, pie baltmaizes, pie brokastīm un pie vakariņām, pie pirmdienas un pie otrdienas, pie trešdienas un ceturtdienas, pie piektdienas un pie ikdienas.
Sestdienās un svētdienās viņi ēdīs viens otru bez piena.
Mangaļi. Nākošā pietura Ziemeļblāzma.
- Es atvainojos, jaunie cilvēki, būsiet tik laipni un palaidīsiet bērnus, lūgtum! Tikai uz mirklīti, kamēr tie kuģi. - teiks sīka smalka vecenīte ar žagaru pilnu somu un pastums divus blondus bērneļus uz loga pusi.
- Tūlīt būs kuģi, tūlīt būs kuģi!- viņi bakstīs viens otram sānos.
- Es pirmais ieraudzīšu, es pirmais! - viņi raustīs viens otru aiz drēbēm, bet vecenīte smaidīs.
- Esiet uzmanīgi! Tūlīt būs jāskatās, tūlīt!
Uzbraucot uz tilta, no skatienu smaguma viss vilciena sastāvs sasvērsies uz kreiso pusi, un logi aplips ar degunu galiem.
Vagona otrā galā sāks raudāt kāds sīkais, un tētis viņu mierinās - mēs nekur neiekritīsim. Esi nu mierīgs. Skaties labāk, tūlīt vairs kuģus nevarēs redzēt.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm - pēdējais vagons būs paskrējis garām vīram zvejas laiviņā, mākoņu atspulgiem brūnajā ūdenī, milzu sarūsējušam Plato ar balti zilu karogu izceltam dokos, kravas krāniem, kas debesīs vizina Kurzemes mežus sasietus saišķos un sētai, kur ar sarkanu ierakstīts „Anna, es tevi mīlu! Jānis, Juris, Pēteris, Miķelis, Zigis un Reinis”.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm pirmais vilciena vagons jau bremzēs pie stacijas, bet viņi skatīsies viens otra acīs fotogrāfijas ar zilo zīmi no tilta gal,a uz kuras virs balti viļņotas līnijas rakstīts Mīlgrāvis. Un kadrēs un izkadrēs un pievilks tuvāk burtus un to līnijas. Tuvāk. Tuvāk. Tuvāk.
Mīl grāvis.
Mīl Grāvis.
Mīl.
Grāvis.
Ziemeļblāzma. Nākošā pietura Vecāķi. Vecdaugavā nepietur.
- Tas labi, ka nepieturēs. - viņi teiks viens otram.
- Tu nepārdomāsi? - viņi jautās viens otram.
- Tu neizkāptu Vecdaugavā, tu nenobītos? - viņi gribēs zināt.
- Tu iesi tur, kur nav piena? - viņi vaicās viens otram.
- Tu iesi tur, kur ir ziemeļblāzma? - viņi vaicās viens otram.
Aiz vilciena loga skries mežs un viņi jutīs kā saspringst kāju muskuļi, kā mugura izliecas, kā gurnos saceļas spēks, un elpa kļūst strauja. Tūlīt viņi izkāps.
Tititi - dimmmm, tititi - dimmmm, tititi - dimmm.
- Vecāķi! - nočerkstēs vilciena skaļrunis.
- Uz jūru, uz jūru! - grūstīsies blondie bērneļi.
- Palaidiet grūtnieci pa priekšu! - iespiegsies vecenīte ar žagariem.
- To somu noceliet no plauktiņa! - lūgs grūtniece.
- Neuzkāpiet sunim! - smilkstēs suns.
- Spiedieties uz durvīm! - grūstīsies visi.
- Paņemiet bērnu uz rokām! - raudās kāds sīkais.
- Jā, mēs izkāpsim! - atbildēs viņi.
Vilciena durvis aizvērsies un viņi dzirdēs klusu - Nākošā pietura Kalngale!
Laiski vienotā solī pretī jūrai dosies vasarnieki - plikām mugurām, krāsainām pludmales somām, limonādes pudelēm, spainīšiem, lāpstiņām, gumijas pūšļiem, bumbām un prieku par pilsētai izkosto gabaliņu brīvības.
Viņi ies uz pretējo pusi. Pagaidīs, kamēr gandrīz tukšais vilciens dibenu grozīdams pazūd aiz līkuma, tad kāps pāri sliedēm uz mežu. No sākuma sandales piebirs sīkiem akmentiņiem, tad kāju pirkstus sadzels dzelzceļa malas asā zāle, pēdas iegrims uzbēruma smiltīs, un būs klāt gaiši pelēkās sūnas. Mežs smaržos pēc sausumā neizaugušām sēnēm un bailēm no uguns. Saules piestūķēto klusumu pārtrauks tikai gaisa virmošana virs kalstošām zaķu spirām. Viņi ies uz priekšu līdz smilšu klajumam, kuru no visām pusēm ieskaus sīku krūmeļu apaugušās kāpas. Klajuma vidū augs vilkaču priede ar sakņu velvēm un sveķu stalaktītiem. Viņi novilks drēbes, apgulsies, viens otram ar lūpām pie ausīm pieskarsies, un kā lūgšanu noskaitīs - par Rīgu, par Zemitāniem, par Brasu, par Sarkandaugavu, par Mangaļiem, par Ziemeļblāzmu, par Vecdaugavu es laidīšu tevi te vaļā.
Tad viņi piecelsies, apskaus viens otru un kā bērnībā cauri sakņu velvēm trīs reizes izlīdīs. Priedes miza noberzīs kailos plecus, un viņi aizskries katrs uz saviem ziemeļiem.
Vecāķi
- Dodiet divas biļetītes uz Rīgu!