Recenzija

Marta Krivade: Kareņins. Ne Anna. Meikšāns.

4. februārī Oļega Tabakova vadītajā Maskavas Dailes teātrī (MHAT) notika Valmieras drāmas teātra režisora Viestura Meikšāna pirmizrāde „Kareņins” Vasīlija Sigareva lugai „A.Kareņins”.

Vasīlijs Sigarevs, viens no spilgtākajiem mūsdienu krievu jaunajiem dramaturgiem un režisoriem pēc MHAT pasūtījuma sarakstījis traģikomēdiju pēc Ļeva Tolstoja romāna „Anna Kareņina” motīviem, atklājot traģisko mīlas stāstu Annas Kareņinas vīra Aleksandra acīm. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš kļuvis par upuri savām bailēm no vecuma. Šo baiļu ietekmē viņš ir apprecējis daudz jaunāku un skaistāku sievieti, kļuvis aizdomīgs, greizsirdīgs, nespējis mīlēt dēlu, izjutis naidu un izmisīgu pazemošanos, kļuvis agresīvs pret ģimeni un beigu beigās – zaudējis prātu.
Sigarevs, rakstot lugu, nav maldījies pa sazvērestības teoriju un fantastikas labirintiem, kas mūsdienās ir populārs risinājums šādiem romāniem „no cita skatupunkta”. Dramaturgs

ir turējies pie oriģinālā romāna epizodēm un atklājis, ka 19. gadsimta mīlasstāsta traģismā nav vainojama dzīves netaisnība, „tie citi” un nedemokrātiska sabiedrība. „A.Kareņins” ir stāsts par bailēm un vāju raksturu.


Grūti spriest, kura - autora vai režisora ieguldījums nospēlē izšķirošu lomu, taču izrāde „Kareņins” man sāpīgi iesit ar mūsdienu cilvēkam ļoti izplatītu pašrefleksijas problēmu, pret kuru klupusi esmu ne vien pati, bet arī man tuvi cilvēki – tu sāc baidīties no realitātes, pieķeries sapnim par dzīvi un nespēj pamosties brīdī, kad tas, melnā mežģīņu kleitiņā dibenu grozīdams, dodas prom, iekāpis jaunā, seksīgā un skaistā zirgu skriešanās sacīkšu jātnieka Vronska zābakos. Nelīdz nedz acu pievēršana, atvainošanās, lūgšanās, nedz draudi, emocionālā manipulācija un vardarbība. Tas dodas prom, sākumā aiz kauna no savas nodevības nolaidis acis, pēc tam jau otra cilvēka uzmācības iedrošināts un aizkaitināts, skaidri un gaiši vidējo pirkstu rādīdams.

Nekā pārsteidzoša – staltais jātnieks izrādās savas pievilcības izlutināts gļēvs un nepastāvīgs tips, Anna ir pārāk vāja ceļam, ko izvēlējusies (teiksim atklāti), hormonu vadīta, un sāk skatīties atpakaļ. Aleksandrs viņu pieņem kā nemanīdams, ka sieva viņā redz svēto mocekli, ne sirdsmīļo vīru, un visai drīz Anna atkal ir prom. Tas Aleksandra pārpalikušo stāju un prātu salauž pilnībā. Viņš nokrīt savu baiļu priekšā ceļos un atzīst, ka ir vecs. Bet ne jau, kā visu nožēlodams un saprazdams, atzīst, bet visu nolādēdams.


Devos uz Maskavu ar prieku, taču bez mazākā priekšstata par gaidāmo. Meikšāns, cik ļoti mani sajūsmināja ar Straumēniem, tikpat ļoti atsēdināja ar „Septiņiem Faustiem”. Taču, iespējams, „Septiņi Fausti” pašam režisoram izrādījies lielākais ieguvums divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, izrādes iestudējuma laikā Nacionālajā teātrī viņš iepazinās ar Kirilu Serebreņņikovu, kas viņu uzaicināja iestudēt MHAT, otrkārt - iestudējuma laikā Meikšāns atļāvās kārtīgi izārdīties un eksperimentēt, nemokot sevi ar domām par jēgu un sekām. Būtu Anna Kareņina tā iztrakojusies jaunībā, varbūt nebūtu apprecējusi veco Aleksandru statusa un naudas dēļ, uzķērusies uz jefiņa Vronska un tad, emm, brīnījusies.



Viesturs Meikšāns nepilnu divu stundu garajā izrādē prasmīgi sabalansējis lugas dinamiku, personāžu atraktivitāti un scenogrāfiju, ne brīdi skatītāji nav garlaikoti vai noguruši. Daļa no Aleksanda Kareņina iekšējiem pārdzīvojumiem norisinās trakomājā, kur kāds pacients ir Delfu orākuls un vecajam Kareņinam lasa Annas domas. Trako mājā par māsiņām strādā šausmu filmās tik izplatītais tēls – ļaunās dvīnes. Šoreiz tās nav divas mazas meitenītes, bet gan neiedomājami resnas un lielas tantes. Vēl viena galējība šajā raksturu parādē ir Aleksandra padevīgā draudzene – sieviete ar spēcīgām oratora spējām, gatava sekot ideoloģijai līdz kapa malai un man kā sabiedrisko attiecību kampaņu veidotājam tas atgādina ikvienas kreisas partijas vai reliģiozas sektas sapni. Meikšāns šo tēlu nav veidojis kā parodiju un izsmieklu, nē, viņas monologam-traktātam par uzticības lielo nozīmi attiecību, ģimenes un valsts laimes celšanā ir tik spēcīgs iespaids, ka skatītāji izrādes vidū aplaudē nu gluži kā partijas kongresā! Īpaši jāuzsver Annas Kareņinas tēls – tā atgādina to viltīgo, taču ne ļauno sievieti, kas līdz pēdējam prasmīgi melo vīram un drīzāk cieš no iekāres, ne nelaimīgas mīlestības. Viena no uzveduma veiksmēm ir mazais puisēns, Annas un Aleksandra dēls. Viņš slimo ar uzmanības deficīta sindromu un citiem uzvedības traucējumiem, kas raksturīgi bērniem, kas cietuši no vecāku salauztajām attiecībām. Izrāde pirmo reizi dzīvē mani pārliecina, ka bērns uz teātra skatuves tomēr var uzvesties kā profesionāls aktieris un, kā atzīst pats Meikšāns, uz skatuves jūtas tik brīvi, ka trešajā izrādē sācis improvizēt.

„Kareņina” scenogrāfs Reinis Suhanovs uz mazās skatuves realizējis telpiskumu, pat vairākas dimensijas, saglabājot minimālismu un futūrismu ar atsevišķiem spilgtiem simboliem, piemēram īstiem brieža ragiem, kad Anna krāpj veco Kareņinu. Skatuves iekārtojums ir tik estētiski baudāms, ka esmu ar mieru aizmirst atsevišķus šī mākslinieka risinājumus redzējusi uz skatuves jau iepriekš. Scenogrāfija kopā ar režisora izvēlētajiem tēliem ir panākusi kinematogrāfisku estētiku, kas Latvijas skatuvei ir retums. Savukārt tērpu mākslinieces Annas Heinrihsones sniegums lauž sirdi ne tikai man, bet arī Krievijas skatītājām un žurnālistēm. Gribu to visu savā skapī.


Par tādu kā Sīzifa akmeni iestudējumā izrādījušies aktieri. Projekta vadītājs Serebreņņikovs un pats Meikšāns vaļsirdīgi atzīst, ka aktieru atlase galvenajai lomai izrādījās nepaceļama nasta, neraugoties uz izcilo lugu, ko sarakstījis Krievijā un Eiropā pieprasīts dramaturgs.
„Te dažiem visiem zināmiem aktieriem jāfilmējas seriālos, te lieli mākslinieki atnāk un saka – ko, zālē ir simts vietas? Lai es ietu asinis spļaut simts vietu dēļ? Nometa lugu un aizgāja”, stāsta Kirils Serebreņņikovs. Visbeidzot galvenā aktiera lomai piekritis Dmitrijs Ševčenko, seriālu aktieris, kurš uz skatuves nav kāpis jau vairāk nekā desmit gadu. Izrādes mēģinājumu laikā viņš sagādājis galvassāpes ar arogantu uzvedību, kas ietekmēja mikroklimatu un pārējo aktieru sniegumu.

Citus personāžus, tostarp Annu Kareņinu, spēlē MHAT aktieru kursa studenti, kuru lielākais pienesums izrādījies vien skaistums un labā fiziskā sagatavotība. Piemēram, Vronskis lugā ir no dzīves nobijies tips, taču nepamet sajūta, ka aktieris ir sabijies un nepārliecināts „pa īstam”. Ļaunās dvīnes-medmāsiņas atveido teātra rekvizitores un viņu raksturloma arī neko vairāk neprasa. Sava loma atvēlēta 73 gadus vecam vīram, pēc izglītības atomfiziķim, kas ir pazīstams kinofilmu raksturlomu aktieris-punduris (Latvijas auditorijai vislabāk zināms kā Černomor no filmas „Ruslans un Ludmila”).



Tā nu Maskavā Meikšānam uz galvas uzkritis vesels aktieru zvērudārzs, ar kuriem kopā viņš varonīgi un profesionāli iestudējis brīnišķīgu lugu un pierādījis sevi Tabakovam un Maskavas skatītājiem kā spēcīgu režisoru. Atsevišķas epizodes trakomājā man šķiet absurdas un pašmērķīgas, taču, kamēr skatītāji smejas, es neiebilstu. Starp citu, pēc izrādes teātra vadība devusi rīkojumu mēneša laikā atrast citu galvenās lomas tēlotāju un piedāvājusi Viesturam Meikšānam iestudēt izrādi uz lielās teātra skatuves ar teātra štata aktieriem.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • rals  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 13:06

    Ļoti smuki: dzīvi un skaidri. Tikai teātris tagad ir MHT (kā sākotnēji) un pašrefleksija ir vienkārši refleksija...

  • dogvila  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 11:06

    http://users.livejournal.com/_arlekin_/2203304.html

  • agnese  

    2012. gada 12. februārī, plkst. 12:33

    es gribētu piebilst to, ka rakstā pieminēto problēmu dēļ nav īsti iespējams saprast, par ko izrāde ir, lai arī tas, ka kruta, ir skaidrs visu laiku. bet tā jau laikam vispāŗ ir postmodernās mākslas pamatproblēma.

  • dogvila  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 21:26

    te sigarevs
    http://www.tvkultura.ru/video.html?id=333950&doc_type=rnews&doc_id=918530

  • Marta  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 20:07

    būtu rakstījis ar savu vārdu, būtu ātrāk noticējusi. eju labot. Čau:)

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Vīns ir nepārtraukts pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Quotes_down
    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • Image

    2013. gada 12. augustā, plkst. 7:08

    Guna Kalniņa: Sabiedriska cilvēka dzeja (2)

    Krieviski 1997. gadā sarakstītais un netulkotais, domāju, pat netulkojamais "Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев" ir vissenāk rakstītais un uzdod krājumam toni, atgādinādams, kā dzejnieks sāka.

  • Image

    2013. gada 20. maijā, plkst. 7:05

    Krista Dzidzēviča: Jauna mākslinieka portrets (5)

    Jebkuram māksliniekam pienāk posms, kad uznāk radošā krīze, kas, starp citu, ir bīstami nāvējošs process, tad nekas neizdodas un, ja tā ilgst gadu vai vairāk, pastāv liela iespēja, ka atpakaļ pie radīšanas tā arī netiek.

  • Image

    2012. gada 24. augustā, plkst. 8:24

    Ieva Lejasmeijere: Asuma dziļums, kas sažņaudz (3)

    Nav ne jausmas, kādi muskuļi tiek nodarbināti Katrīnas Neiburgas izstādē, bet, izejot no tās, uz brīdi likās, ka frāze par iespēju uz pasauli paskatīties jaunām vai citām acīm tiešām kaut ko nozīmē un ka tas tikko piedzīvots.

  • Image

    2012. gada 20. jūnijā, plkst. 8:06

    Ilmārs Šlāpins: Māksla turpināt rakstīt (13)

    Veikli rīkojoties ar rediģēšanas rīkiem, mēs varam savu kaunu par uzrakstīto pavilkt garumā, cenšoties mainīt vārdus vietām vai labojot kļūdas, taču procesa būtība paliek tāda pati – vienā brīdī ir jāizlemj, ko iesākt ar uzrakstīto.

  • Image

    2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Alise Zariņa: Es būšu auglis. Tu būsi pirksti (20)

    Es būšu auglis. Tu būsi pirksti. Es būšu zeme. Tu būsi lietus. Es būšu vecs magnetofons. Tu būsi kasete. Es būšu sērkociņš. Tu būsi mazgadīgs piromāns.

  • Image

    2012. gada 16. decembrī, plkst. 22:12

    Māris Bērziņš: Referātpasaka (14)

    Minēt jēdzienu "ārpuszemes civilizācija" ir ārkārtīgi nekorekti. Civilizācija ir tikai šeit. Citur vienmēr ir kaut kas cits. Piemēram, kantinobranovelle, kur atrodas pavisam citādas konfigurācijas jēdzieni un morfoloģiskās izpausmes.

  • Image

    2014. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 2. daļa (7)

    Izpētot Valsts un Partijas arhīvos līdz šim pētnieku neanalizētus dokumentus, izdevās rekonstruēt kādu pret Upīti vērstu gluži vai sazvērestību, kas notiek 1948. gada sākumā.

  • Image

    2013. gada 9. septembrī, plkst. 8:09

    Jēkabs Čodars : Viss sāksies no jauna

    Kad Jēkabs izaugs liels, viņš ļoti gribētu strādāt dzīvnieku patversmē, lai varētu rūpēties par suņiem un kaķiem, kurus cilvēki atstājuši uz ielas. Viņš īsti nezina, kāpēc cilvēki tā dara.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv