Recenzija

Marta Krivade: Kareņins. Ne Anna. Meikšāns.

4. februārī Oļega Tabakova vadītajā Maskavas Dailes teātrī (MHAT) notika Valmieras drāmas teātra režisora Viestura Meikšāna pirmizrāde „Kareņins” Vasīlija Sigareva lugai „A.Kareņins”.

Vasīlijs Sigarevs, viens no spilgtākajiem mūsdienu krievu jaunajiem dramaturgiem un režisoriem pēc MHAT pasūtījuma sarakstījis traģikomēdiju pēc Ļeva Tolstoja romāna „Anna Kareņina” motīviem, atklājot traģisko mīlas stāstu Annas Kareņinas vīra Aleksandra acīm. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš kļuvis par upuri savām bailēm no vecuma. Šo baiļu ietekmē viņš ir apprecējis daudz jaunāku un skaistāku sievieti, kļuvis aizdomīgs, greizsirdīgs, nespējis mīlēt dēlu, izjutis naidu un izmisīgu pazemošanos, kļuvis agresīvs pret ģimeni un beigu beigās – zaudējis prātu.
Sigarevs, rakstot lugu, nav maldījies pa sazvērestības teoriju un fantastikas labirintiem, kas mūsdienās ir populārs risinājums šādiem romāniem „no cita skatupunkta”. Dramaturgs

ir turējies pie oriģinālā romāna epizodēm un atklājis, ka 19. gadsimta mīlasstāsta traģismā nav vainojama dzīves netaisnība, „tie citi” un nedemokrātiska sabiedrība. „A.Kareņins” ir stāsts par bailēm un vāju raksturu.


Grūti spriest, kura - autora vai režisora ieguldījums nospēlē izšķirošu lomu, taču izrāde „Kareņins” man sāpīgi iesit ar mūsdienu cilvēkam ļoti izplatītu pašrefleksijas problēmu, pret kuru klupusi esmu ne vien pati, bet arī man tuvi cilvēki – tu sāc baidīties no realitātes, pieķeries sapnim par dzīvi un nespēj pamosties brīdī, kad tas, melnā mežģīņu kleitiņā dibenu grozīdams, dodas prom, iekāpis jaunā, seksīgā un skaistā zirgu skriešanās sacīkšu jātnieka Vronska zābakos. Nelīdz nedz acu pievēršana, atvainošanās, lūgšanās, nedz draudi, emocionālā manipulācija un vardarbība. Tas dodas prom, sākumā aiz kauna no savas nodevības nolaidis acis, pēc tam jau otra cilvēka uzmācības iedrošināts un aizkaitināts, skaidri un gaiši vidējo pirkstu rādīdams.

Nekā pārsteidzoša – staltais jātnieks izrādās savas pievilcības izlutināts gļēvs un nepastāvīgs tips, Anna ir pārāk vāja ceļam, ko izvēlējusies (teiksim atklāti), hormonu vadīta, un sāk skatīties atpakaļ. Aleksandrs viņu pieņem kā nemanīdams, ka sieva viņā redz svēto mocekli, ne sirdsmīļo vīru, un visai drīz Anna atkal ir prom. Tas Aleksandra pārpalikušo stāju un prātu salauž pilnībā. Viņš nokrīt savu baiļu priekšā ceļos un atzīst, ka ir vecs. Bet ne jau, kā visu nožēlodams un saprazdams, atzīst, bet visu nolādēdams.


Devos uz Maskavu ar prieku, taču bez mazākā priekšstata par gaidāmo. Meikšāns, cik ļoti mani sajūsmināja ar Straumēniem, tikpat ļoti atsēdināja ar „Septiņiem Faustiem”. Taču, iespējams, „Septiņi Fausti” pašam režisoram izrādījies lielākais ieguvums divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, izrādes iestudējuma laikā Nacionālajā teātrī viņš iepazinās ar Kirilu Serebreņņikovu, kas viņu uzaicināja iestudēt MHAT, otrkārt - iestudējuma laikā Meikšāns atļāvās kārtīgi izārdīties un eksperimentēt, nemokot sevi ar domām par jēgu un sekām. Būtu Anna Kareņina tā iztrakojusies jaunībā, varbūt nebūtu apprecējusi veco Aleksandru statusa un naudas dēļ, uzķērusies uz jefiņa Vronska un tad, emm, brīnījusies.



Viesturs Meikšāns nepilnu divu stundu garajā izrādē prasmīgi sabalansējis lugas dinamiku, personāžu atraktivitāti un scenogrāfiju, ne brīdi skatītāji nav garlaikoti vai noguruši. Daļa no Aleksanda Kareņina iekšējiem pārdzīvojumiem norisinās trakomājā, kur kāds pacients ir Delfu orākuls un vecajam Kareņinam lasa Annas domas. Trako mājā par māsiņām strādā šausmu filmās tik izplatītais tēls – ļaunās dvīnes. Šoreiz tās nav divas mazas meitenītes, bet gan neiedomājami resnas un lielas tantes. Vēl viena galējība šajā raksturu parādē ir Aleksandra padevīgā draudzene – sieviete ar spēcīgām oratora spējām, gatava sekot ideoloģijai līdz kapa malai un man kā sabiedrisko attiecību kampaņu veidotājam tas atgādina ikvienas kreisas partijas vai reliģiozas sektas sapni. Meikšāns šo tēlu nav veidojis kā parodiju un izsmieklu, nē, viņas monologam-traktātam par uzticības lielo nozīmi attiecību, ģimenes un valsts laimes celšanā ir tik spēcīgs iespaids, ka skatītāji izrādes vidū aplaudē nu gluži kā partijas kongresā! Īpaši jāuzsver Annas Kareņinas tēls – tā atgādina to viltīgo, taču ne ļauno sievieti, kas līdz pēdējam prasmīgi melo vīram un drīzāk cieš no iekāres, ne nelaimīgas mīlestības. Viena no uzveduma veiksmēm ir mazais puisēns, Annas un Aleksandra dēls. Viņš slimo ar uzmanības deficīta sindromu un citiem uzvedības traucējumiem, kas raksturīgi bērniem, kas cietuši no vecāku salauztajām attiecībām. Izrāde pirmo reizi dzīvē mani pārliecina, ka bērns uz teātra skatuves tomēr var uzvesties kā profesionāls aktieris un, kā atzīst pats Meikšāns, uz skatuves jūtas tik brīvi, ka trešajā izrādē sācis improvizēt.

„Kareņina” scenogrāfs Reinis Suhanovs uz mazās skatuves realizējis telpiskumu, pat vairākas dimensijas, saglabājot minimālismu un futūrismu ar atsevišķiem spilgtiem simboliem, piemēram īstiem brieža ragiem, kad Anna krāpj veco Kareņinu. Skatuves iekārtojums ir tik estētiski baudāms, ka esmu ar mieru aizmirst atsevišķus šī mākslinieka risinājumus redzējusi uz skatuves jau iepriekš. Scenogrāfija kopā ar režisora izvēlētajiem tēliem ir panākusi kinematogrāfisku estētiku, kas Latvijas skatuvei ir retums. Savukārt tērpu mākslinieces Annas Heinrihsones sniegums lauž sirdi ne tikai man, bet arī Krievijas skatītājām un žurnālistēm. Gribu to visu savā skapī.


Par tādu kā Sīzifa akmeni iestudējumā izrādījušies aktieri. Projekta vadītājs Serebreņņikovs un pats Meikšāns vaļsirdīgi atzīst, ka aktieru atlase galvenajai lomai izrādījās nepaceļama nasta, neraugoties uz izcilo lugu, ko sarakstījis Krievijā un Eiropā pieprasīts dramaturgs.
„Te dažiem visiem zināmiem aktieriem jāfilmējas seriālos, te lieli mākslinieki atnāk un saka – ko, zālē ir simts vietas? Lai es ietu asinis spļaut simts vietu dēļ? Nometa lugu un aizgāja”, stāsta Kirils Serebreņņikovs. Visbeidzot galvenā aktiera lomai piekritis Dmitrijs Ševčenko, seriālu aktieris, kurš uz skatuves nav kāpis jau vairāk nekā desmit gadu. Izrādes mēģinājumu laikā viņš sagādājis galvassāpes ar arogantu uzvedību, kas ietekmēja mikroklimatu un pārējo aktieru sniegumu.

Citus personāžus, tostarp Annu Kareņinu, spēlē MHAT aktieru kursa studenti, kuru lielākais pienesums izrādījies vien skaistums un labā fiziskā sagatavotība. Piemēram, Vronskis lugā ir no dzīves nobijies tips, taču nepamet sajūta, ka aktieris ir sabijies un nepārliecināts „pa īstam”. Ļaunās dvīnes-medmāsiņas atveido teātra rekvizitores un viņu raksturloma arī neko vairāk neprasa. Sava loma atvēlēta 73 gadus vecam vīram, pēc izglītības atomfiziķim, kas ir pazīstams kinofilmu raksturlomu aktieris-punduris (Latvijas auditorijai vislabāk zināms kā Černomor no filmas „Ruslans un Ludmila”).



Tā nu Maskavā Meikšānam uz galvas uzkritis vesels aktieru zvērudārzs, ar kuriem kopā viņš varonīgi un profesionāli iestudējis brīnišķīgu lugu un pierādījis sevi Tabakovam un Maskavas skatītājiem kā spēcīgu režisoru. Atsevišķas epizodes trakomājā man šķiet absurdas un pašmērķīgas, taču, kamēr skatītāji smejas, es neiebilstu. Starp citu, pēc izrādes teātra vadība devusi rīkojumu mēneša laikā atrast citu galvenās lomas tēlotāju un piedāvājusi Viesturam Meikšānam iestudēt izrādi uz lielās teātra skatuves ar teātra štata aktieriem.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • rals  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 13:06

    Ļoti smuki: dzīvi un skaidri. Tikai teātris tagad ir MHT (kā sākotnēji) un pašrefleksija ir vienkārši refleksija...

  • dogvila  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 11:06

    http://users.livejournal.com/_arlekin_/2203304.html

  • agnese  

    2012. gada 12. februārī, plkst. 12:33

    es gribētu piebilst to, ka rakstā pieminēto problēmu dēļ nav īsti iespējams saprast, par ko izrāde ir, lai arī tas, ka kruta, ir skaidrs visu laiku. bet tā jau laikam vispāŗ ir postmodernās mākslas pamatproblēma.

  • dogvila  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 21:26

    te sigarevs
    http://www.tvkultura.ru/video.html?id=333950&doc_type=rnews&doc_id=918530

  • Marta  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 20:07

    būtu rakstījis ar savu vārdu, būtu ātrāk noticējusi. eju labot. Čau:)

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Gudrs nav vis tas, kurš zina pareizās atbildes, bet gan tas, kurš uzdod pareizos jautājumus.

    Klods Levī-Stross

Iesakām

  • 2014. gada 22. septembrī, plkst. 6:09

    Ivars Ījabs: Maidans mūža garumā (10)

    Nevienam nepietiks dūšas apgalvot, ka Maidans nebija tā vērts, – tas vienkārši ir tautas pašapziņas jautājums, kurai nepatīk, ka tai kāds deģenerēts valdnieks ķēza uz galvas.

  • 2015. gada 17. novembrī, plkst. 7:20

    Deniss Hanovs: Diskriminācija ir arī Latvijas problēma (4)

    Līdztiesība un vienlīdzība ir Eiropas mūsdienu politiskās filozofijas pamatu pamats, kas padara demokrātiju iespējamu, reālu, rīcībspējīgu. Diskriminācija bloķē cilvēka attīstību un sagrauj cilvēka dzīvi.

  • 2015. gada 19. februārī, plkst. 6:02

    Valda Čakare: Spīķeru Antarktīda

    Aktierim piemīt labsirdīgi ieinteresēta attieksme pret skatītāju, humora izjūta un spēja būt gana aizrautīgam, lai ticētu, ka publikai viņa pārspriedumi par jūras mošķiem un to pārvietošanos būs interesanti.

  • 2015. gada 8. jūnijā, plkst. 6:06

    Ivars Ījabs: Starp mums, tenisa bumbiņām, runājot (3)

    Lai cilvēks varētu iedurt citā cilvēkā nazi gluži kā tenisa bumbiņā, iepriekš ir jāveic viņa dehumanizācija. Sabiedriskās domas apstrādes tehnoloģijas šajā virzienā šodien ir sasniegušas vēl nebijušus augstumus.

  • 2013. gada 10. aprīlī, plkst. 7:04

    Māris Salējs: Viss manī otrādi (7)

    domas rodas tā kā kodes nenokurienes tikai skaties: visa dzīve sacaurumota vai no caurumiem nāk gaisma lāga nezinu es tik savas elpas sveci dedzinu aizvien tālāk nesu savu kūpošo kožu pūļi šajā ziņā neatsver neko tikai lido pakaļ vārai gaismiņai tikko samanāmai tikko plaiksnīgai

  • 2012. gada 24. februārī, plkst. 9:02

    Inga Gaile: Veča, vecmāmiņa, pareizi, nepareizi (12)

    Šis ir stāsts par to, kā no vecmāmiņas rokas manējā ietecēja maza, sīciņa, gandrīz neredzama dzijtiņa, kas mani izveda no purva.

  • 2013. gada 30. maijā, plkst. 8:02

    Una Smilgaine: Vāru, vāru pelei putru

    "Šī dziesmiņa ir jādzied izlutinātam bērnam, kad tam kājas aun un ne ar labu, ne ar ļaunu [ne]var piedabūt pie kāju aušanas. Tad ar māņiem, kad kājas apaus, tad vedīs uz ciemu, iestāsta tam bērnam, kurš jau saprot. Tad nu dzied [..]"

  • 2013. gada 29. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Mans dārgais, izdomātais draugs

    Dukši bija Jurģa izdomātas būtnes, kas parādījās apmēram divu gadu vecumā, pastāvīgi pavadoņi visās dzīves norisēs, spēļu un sarunu biedri. Tas bija kā pastāvīgi ieslēgts radio.



Kultūras Ministrija
vkkf