Kaspars Ūpis: Rozā brilles (2. daļa) (8)
2005. gada 20. maijā, plkst. 13:54
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
lasīt stāsta ievadu un 1. daļu
8
Armands pamodās un ieklausījās. Renātes nebija. Kopš
Virtuvē Armands atkorķēja alus pudeli un mēģināja palasīt avīzi. Domas neapstājās pie ziņām. Uz pasaules bija ne tikai Renāte, bet arī Agrita. Sieviete, ar kuru viņš pavadīja iepriekšējo nakti. Agrita viņam patika, vienīgi viņas klātbūtnē Armands jutās neveikli. Viņa bija tieša, samērā paskaļa. Un arī kaislīga. Puisim šķita, ka viņš nepaspēj līdzi Agritas tempiem. Bet viņš ticēja, ka spētu mainīties tādas sievietes dēļ.
Labi, ka promejot viņš bija palūdzis Agritas telefona numuru. To viņa iedeva, neticīgi smīnot.
- Un tā nu tu zvanīsi?
- Kā gan citādi?
- Labi, labi, es jau neko.
Visu ceļu līdz mājām Armands baiļojās vai nav kaut kā aizskāris Agritu. No kurienes gan radās šī viņas neuzticība pēc tik vētraini kopā pavadītas nakts? Nē, Armands neatcerējās, ka būtu nodarījis viņai pāri. Vismaz ne tīšām. Tieši otrādi. Pat mīlējoties, viņam no prātā neizgāja Eduards. Doma, ka šis pielaizītais tips šobrīd ir kopā ar viņa māsu, tracināja, vajāja. Tādēļ viņš uzmanīgi sekoja, lai neizdarītu neko tā kā to darītu Eduards. Armands sevi necienītu, ja iekarotu kādas sievietes sirdi, lēti spekulējot žestiem un tukšiem jociņiem.
Pēc trim signāliem Agrita pacēla klausuli.
- Čau, te es!
- Viktor? Kā jūtas tavs draudziņš? Sen neesmu redzējusi.
- Nē, te Armands....
- Armands? Ak, jā, piedod, es sajaucu. Ko neguli?
- Man īsti nenāk miegs. Gribēju tev piedāvāt pastaigu, ja neesi aizņemta.
- Un kur tad mēs tā iesim? - Agritas balss skanēja lietpratīgi.
- Satiksimies un tad kopā arī izdomāsim! - Armandam likās, Agrita pratīs novērtēt, ka viņš respektē arī viņas izvēli.
- Nu, tu izdomā un tad pārzvani. Man te tagad sēž draudzene, nevaru ilgi pļāpāt. Čau!
Armands atkorķēja vēl vienu alus pudeli un pārcilāja prātā variantus. Patiesību sakot, viņš nezināja. Nezināja, ko piedāvāt Agritai. Viņš vēlējās vienīgi viņu satikt. Nekas labāks par sēdēšanu parkā viņam prātā neienāca. Viņš meklēja glābiņu telefonu grāmatā. Šķirstīja sadaļas par izklaides vietām un piemērotākās izrakstīja uz avīzes malas.
Sagatavojis sakāmo, viņš nogaidīja vēl kādas četrdesmit minūtes un tad zvanīja otrreiz.
- Ir varianti.
- Draudziņ, variantu nav. Tev pagājušo nakti bija slikti? Ko tu vēl no manis gribi?
- Jā... tas ir nē. Viss kārtībā. Agrita, kādēļ tu tā domā?
- Es nedomāju, es zinu. Žēl, ka tavs draugs uzreiz nepateica, ka meklē tev aukli, kad aicināja mūs pie jūsu galdiņa. Es domāju, tev vajadzīga sieviete. Bet izrādās, tev tiešām vajadzīga aukle. Labi, atā. Varbūt tiksimies, kad būsi paaudzies. Starp citu, pasveicini savu foršo draugu un nodod viņam buču.
Un nometa klausuli. Armandam svila vaigi kā izpļaukātam. Tagad Eduardu viņš ienīda divkārši un bija gatavs mesties virsū ar dūrēm, ja tas pagadītos tuvumā. Tādu Armands sevi vēl nepazina. Un negribēja pazīt. Šīm sajūtām nedrīkstēja ļauties. Jātiek galā ar sevi, lai varētu palīdzēt Renātei. To, ka palīdzība māsai būs nepieciešama, Armands zināja jau iepriekš.
9
Eduards bija vienīgais, kurš šajā rītā pamodās pavisam mierīgs. It kā nekas nebūtu noticis. Pareizāk sakot, notikušais bija tik pierasts, ka nenogurdināja ar liekām atmiņām. Vairāk Eduards domāja par to, kā pavadīt nākamo priekšāstāvošo vakaru.
Protams, Renāte viņam patika. Viņš meiteni bija gribējis tik daudzus gadus, un samierināties ar vienu nakti būtu par maz. Turklāt gultā viņa izrādījās lieliska. Pat labāka, nekā Eduards bija iztēlojies. Tiešām, Renāti viņš atcerējās arī visus gadus pēc skolas beigšanas. Meitenes tēls viņa apziņā bija iegriezts kā ar nazi. Viņš iztēlojās, kā viņa izģērbjas pirms gulētiešanas, iztēlojās viņas baudā saraustīto elpu. Iztēlojas, kā viņa kaila no rīta atmet matus un pavelk aizkaru, lai palūkotos termometrā aiz loga. Tagad tas viss viņam piederēja. Bet viņš nevēlējās būt izšķērdīgs ne pret sevi un vēl jo vairāk - pret Renāti.
Eduards nolēma ieturēt atturīgu pozīciju. Veltīt uzmanības tieši tik daudz, lai viņa nenovērstos. Un nelutināt ar savu klātbūtni, lai viņa nepierastu. Šāda pieķeršanās Eduardam bija pilnīgi nevajadzīga un lieka. Sievietes, kas pašas nekautrējās atgādināt par savu eksistenci, momentāli zaudēja vērtību Eduarda acīs. Tāpat kā tās, kas vēlējās, lai Eduards piederētu tikai viņām. Eduards augstu vērtēja savu brīvību un pat domās nepieļāva iespēja, ka izklaide kādreiz varētu pārvērsties darbā. Šo salīdzinājumu viņš lietoja, lai salīdzinātu mīlēšanos un mīlestību. Kopā pavadītu vakaru vai nodzīvotu mūžu. Viņš vienmēr izvēlējas pirmo.
Renāte likās pietiekami saprātīga. Viņa noteikti neapniks ar raudulīgiem atgādinājumiem par sevi, telefona zvaniem nepiemērotos brīžos. Citos gadījumos tā arī būtu noticis. Taču Eduards nevarēja paredzēt, ka tieši viņš Renātes dzīvē būs pirmais izņēmums. Viņš savu lomu bija nospēlējis tik lieliski, ka Renāte atvadu skūpstu bija uztvērusi kā nopietnu solījumu. Eduards bija pārcenties. Tādēļ jutās pārsteigts, kad Renāte viņam jau agrā pēcpusdienā piezvanīja. Stāstīja par kaut kādām drēbēm, ko nopirkusi. Stāstīja, ka viņai uz acīm Eduarda dāvātās saulesbrilles. Viņš klausījās, pat neatraujoties no ēdiena šķīvja sev priekšā. Nevarēja nejust, ka Renāte gaida kādu soli no viņa puses. Ar tādu pašu apņēmību viņš nosolījās sev šo soli nespert. Katrā ziņā ne
Garšīgi paēdis, Eduards noslaucīja salvetē lūpas. Sev viņš pieskārās kā dārgai skulptūrai. Pat nejaušos ikdienišķos žestos viņa patmīlība ņēma virsroku. Klausulē joprojām aizrautīgi čaloja Renātes. Eduards saprata, ka viņa piedalīšanās sarunā nav obligāta, tikai brīžam atbildēja ar „Aha” vai „Mh”. Eduards šķirstīja piezīmju grāmatiņu. Kam no vecajām paziņām, lai piezvana un kaut ko sarunā uz vakaru? Agnesei bija jaukas krūtis un viņas skatiens orgasma brīžos likās gandrīz taustāms. Taču viņa bija precējusies. Eduardam negribējās spēlēt laimes loteriju. Daiga? Arī precējusies. Tas nenozīmēja, ka laulību Eduards uzskatītu par šķērsli. Nepavisam. Vienkārši šīs sievietes vienmēr bija atkarīgas no tā, cikos mājās pārradīsies viņu vīrs. Atkarīgas no pirkumiem un vakariņu gatavošanas. Viņas tik ļoti nepieķērās, un tas savukārt Eduardam patika. Ar precētajām vislabāk bija nodibināt sakarus situācijās, kad izaicinājumu meta viņas pašas. Piemēram, bija atnākušas uz bāru vai klubu izklaidēties bez saviem apnikušajiem vīriem. Eduards prata viņām piedāvāt tieši to, ko viņas vēlējās. Un parasti abas puses šķīrās apmierinātas, bez pretenzijām. Turpretī zvanīt viņām, paildzināt šīs attiecības bija neērti. Nekad nevarēja droši zināt, vai pēdējā brīdī nemainīsies viņu plāni, neizrādīsies, ka vīra komandējums atcelts.
Beidzot Eduarda skatiens piezīmju grāmatiņā apstājās pie Baibas. Viņa bija tieši tas, ko viņš
Tikai tagad Eduards attapās, ka Renāte vairs nerunā klausulē. No tālienes skanēja skumji pīkstieni. Eduards smīnīgi novaikstījās, pārtrauca savienojumu un uzspieda Baibas numuru. “Kāpēc tu man to nodari, Eduard?”, cauri aizkariem un cigarešu dūmu sienai viņu sasniedza Renātes balss. Viņš paņēma pulti un ieslēdza disku atskaņotāju pilnā skaļumā.
10
Brālis ar viņu gandrīz nerunāja, TO vakaru sarunās nepieminēja vispār. Eduards nezvanīja ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā pēc viņu pirmās un pēdējās tikšanās. Renāte nebija no tām, kurām patiktu sevi žēlot. Taču aizvainojums sāpēja. Eduards varēja nesolīt, neizlikties. Tieši solījuma nepildīšana Renāti aizvainoja visvairāk.
Pēc nedēļas Renāte sajuta sevī spītu. Viņa pati, ar rokasgrāmatas un skoča palīdzību vaksēja bikini zonu. Viņa kārtīgi izskuva paduses un iztīrīja zobus. Vairākas reizes roka stiepās pēc klausules. Piezvanīt Eduardam un pateikt visu, ko viņa domā par nekaunīgiem meliem. Nē, to darīt nevarēja. Uzpūtīgais sieviešu mīlulis nodomātu, ka viņa meklē izlīgumu, pūlas izlūgties vēl kaut vienu izdevību. Lika pagaidīt! Lai skaistulis saprot, ka sievietes itin labi prot iztikt bez viņa.
Ieraugot uz spoguļa Eduarda dāvātās rozā saulesbrilles, Renātei ienāca prātā kāda doma. Viņa tās ielika somiņā un uzvilka kleitu, kuru bija pirkusi par prieku Eduardam. Kurš ātri vien pierādīja, ka to nemaz nebija pelnījis.
Aizgājusi līdz Eduarda mājām, un iepriekš pārliecinājusies, ka viņa mašīnas pagalmā nav, uzkāpa līdz viņa dzīvokļa durvīm. Renāte modās seno amazoņu daba. Ejot garām palodzēm kāpņu laukumiņos, kur vēl nesen viņi bija skūpstījušies, viņa nesajuta nekādu nožēlu. Tikai vieglu ironiju par puisi, kas ievērojami pārvērtē savu nozīmi sieviešu acīs. Jā, ar viņu kopā bija patīkami pavadīt laiku. Jā, viņš prot izklaidēt un ir labs seksā. Taču tas nedod tiesības mētāties neapdomīgiem solījumiem. Renāte nebija naiva, viņa iespējams nebūtu atraidījusi puisi, arī tad, ja tas godīgi atzītu, ka tā būs tikai viena nakts, kurai iespējams nesekos nekas. Ja viņš būtu godīgi atzinies savos nodomos, Renāte to vienalga uzskatītu par vienu no skaistākajām naktīm savā mūžā.
- Lai jau viņš uzskata sevi par iekarotāju un uzvarētāju, - smīnīgi nodomāja Renāte, nostājoties pie Eduarda durvīm. - Savu visuvarenības ilūziju viņš var lolot, vienīgi pateicoties sievietēm, kas pacieš viņa dižošanos. Nožēlojamais pāvs!
Renātei pat sanāca smiekli par savām mazliet bērnišķajām dusmām. Bet kā lai nesmejas. Reizēm vīrieši izturas tik muļķīgi, ka paši padara sevi par smieklīgiem sieviešu acīs. Viņa atcerējās smieklīgu dažus gadus vecu piemēru. Viņas ar draudzeni pavadīja brīvdienas Somijā un dzīvoja viesnīcā. Blakus numurā mitinājās divi puiši no Čehijas. Pēc viņu skatieniem, nejauši sastopoties gaitenī, meitenes saprata, ka puiši labprāt iepazītos, taču nezina kā uzsākt sarunu. Nevajadzīgais puišu kautrīgums uzjautrināja meitenes. Taču jautrākais vēl tikai sekoja. Kādu vakaru viens no kaimiņu puišiem beidzot klauvēja pie viņu numura durvīm. Teica, ka viņa draugam pēkšņi esot sācies drudzis, vai meitenes nevarētu ienākt paskatīties un kaut kā palīdzēt. Kad abas draudzenes ieraudzīja slimnieku, vairs nebija šaubu, ka tā ir lēta izlikšanās, lai kaut kā pievērstu meiteņu uzmanību. Tā vietā, lai vienkārši ar viņām iepazītos. Nožēlojami un smieklīgi. Turklāt jau pēc stundas izrādījās, ka abiem čehiem ir pavisam īsiņi locekļi, pie tam vienam no viņiem šī ir pirmā reize. Neraugoties uz to, ka puisim tūliņ jau būs 25 gadi.
- Tādi ir viņi visi! - Rezumēja Renāte un, nolikusi rozā brilles uz paklājiņa pie Eduarda namdurvīm, sašķaidīja tās ar kurpītes papēdi.
11
Arī Armands sāka atgūties no nepatīkamajiem pārdzīvojumiem. Atšķirībā no māsas viņam nebija ne spīta, ne vēlēšanās kādam kaut ko pierādīt. No savām kļūdām viņš mācījās un vienkārši centās tās vairs neatkārtot. Nepatīkamas atmiņas piemirst palīdz darbs, un Armands no rīta līdz vakaram ierakās dažādos mājas darbos. Nokrāsoja palodzes, pielaboja kontaktus, nomainīja krānu vannas istabā. Pēc huligānu uzbrukuma sāka apmeklēt arī svaru zāli. Un dzīve sāka atgriezties ierastajās sliedēs.
Huligāni uzklupa gaišā dienas laikā, apdzīvotā vietā. Skvērā pie Dailes teātra. Armandam iezvanījās telefons. Zvanīja draugs, kas nesen bija aizbraucis strādāt uz Īriju. Lai ielas trokšņi netraucētu sarunu, Armands apsēdās skvērā uz soliņa. Kamēr viņš sarunājās ar tālo Dublinu, līdzās nosēdās iereibusi kompānija. Kad Armands beidza sarunu, viens no iereibušajiem piecēlās un nostājās priekšā Armandam.
- Eu, džekiņ, tev forša rācija. Es tādu modeli neesmu redzējis. Iedod paskatīties.
- Telefons kā telefons. - Armands jau sajuta nelāgu.
- Tev žēl parādīt? - Jau uzstājīgāk jautāja iereibušais.
Piecēlās arī viņa drauģeļi un sastājās lokā ap sēdošo Armandu.
- Nelecies, parādi, ja tev prasa.
- Viss, puiši, man nav laika. - Armands mēģināja piecelties, taču tūdaļ tika rupji atgrūsts atpakaļ sēdus.
- Sēdi un nelecies. Tu esi ienācis mūsu rajonā un par pliku paldies te nevar tā ienākt un iziet. - Rupjā balsī noteica vecākais no visiem. Pēc viņa izskata Armands nosprieda, ka tas nesen pametis ieslodzījuma vietu. Un varbūt pat ne pirmo reizi.
Kāds cits no kriminālās kompānijas pa to laiku jau bija piezadzies Armandam no aizmugures un stingri satvēris viņu aiz pleciem, piespieda pie soliņa atzveltnes. Garāmgājējiem no malas pat nevarētu likties, ka turpat viņu acu priekšā kāds tiek aplaupīts. Viens veikli iespēra Armandam pa seju, kāds cits pa to laiku jau izrāva no rokām telefonu un visi zibenīgi caur spraugu drāšu žoga nozuda slimnīcas teritorijā, kas atradās turpat līdzās.
Armands metās pie telefona automātiem līdzās Dailes teātra kasēm. Policists, kas pacēla klausuli, nelikās pārāk ieinteresēts atrisināt Armanda problēmu.
- Cik viņu bija?
- Četri vai varbūt pieci. Nē, tomēr četri.
- Tie bija jūsu paziņas?
- Nē, taču! Vienkārši pienāca no ielas.
- Tāpat vien pienāca, labi, tā arī pierakstīsim. Jūs pats bijāt lietojis alkoholu?
- Nē, nebiju, un kāda tam vispār nozīme, ja esmu gaišā dienas laikā aplaupīts!
- Nekliedziet. Gaidiet turpat, stundas laikā nosūtīšu uz turieni mašīnu.
- Paldies, pēc stundas es jau būšu nopircis jaunu telefonu.
Armands nikni nometa klausuli. Nolaupītās mantas viņam nebija žēl. Sūrstēja pazemojošā sajūta, ka kaut kādi no ielas var pienākt un izturēties pret viņu kā pret savu īpašumu, un pēc tam vēl policists viņu pašu gandrīz vai uzskata par vainīgu vai līdzdalīgu.
12
Aiga un Renāte staigāja pa veikaliem bez konkrēta mērķa kaut ko iegādāties. Pie nodaļām, kur pārdevēji bija puiši, abas uzkavējās ilgāk. Šo pastaigu ieteica Renāte. Aigai viņa teica, ka vēlas vienkārši satikties un papļāpāt. Draudzenes jau kādu laiku nebija tikušās. Sēdēt piesmēķētās kafejnīcās tik siltā dienā būtu tīrā apgrēcība. Pastaiga pa veikaliem bija labākais risinājums.
Vispirms Aiga izjautāja Renāti par Eduardu. Meitenes vienprātīgi nosprieda, ka tādu kā viņš ir daudz. Arī saruna raisījās viegli, jo Aiga ievēroja, ka Renāte dēku ar Eduardu nepārdzīvo sāpīgi. Viņa izturējās pat tik vienaldzīgi, it kā stāstītu par kādu citu. Tikai ne par sevi. Lai gan Aiga arī pēc sevis zināja, ka nožēla ne vienmēr seko tur, kur tā gaidīta. Viņa pati bija sastapusi ne vienu vien puisi, kurš likās īstais, prata atrast īstos vārdus, veltīt viskvēlākos čukstus. Un jau nākamajā dienā izlikās nepazīstam. Aiga sev par brīnumu tādus starpgadījumus pārdzīvoja bez sirdsēstiem, tādēļ labi saprata Renātes mierīgo izturēšanos. Vienmēr taču varēja mierināt sevi ar domu, ka vakars pavadīts labs un ieguvējs bijis ne tikai melīgais puisis.
Ne tādēļ lai parunātu par Eduardu, Renāte bija aicinājusi Aigu uz pastaigu. Renātei bija nobriedis kāds plāns. Sperot pirmos soļus tā īstenošanā, viņa vēlējās līdzās kādu pazīstamu cilvēku, lai justos drošāk. Armands šoreiz tam bija visnepiemērotākā kandidatūra. Iekšēji Renāte nepavisam nejutās tik mierīgi, kā tas likās vērotājam no malas. Šī diena pārvērtīs viņas dzīvi. Viņa nebija piemirsusi Eduardu, viņa labos vārdus, liegos pieskārienus. Nē, viņa tos atcerējās pārāk labi. Prātā viņa tos atkārtoja katru brīvu brīdi, un šīs atmiņas jau bija kļuvušas par daļu no viņas.
Draudzenes pētīja stikla stendos izstādītus mobilos telefonus.
-Vai varu kaut kā palīdzēt? - Kā no zemes izaudzis viņām līdzās nostājās pārdevējs.
Jauns, gaišmatains puisis. Ne pārāk gara auguma, taču labi veidots un simpātisku sejiņu. Renāte momentāli pamanīja, ka kustoties, pārdevējs soļus liek kā modeļi, kad tie uz mēles demonstrē dārgus apģērbus. Pie baltā krekla piespraustā plāksnīte vēstīja, ka pārdevēja vārds ir Sandijs.
- Redziet, mana māte dzīvo laukos, tur slikti ar zonu, no sava vecā telefona viņa gandrīz nevar mani sazvanīt, un es viņu arī. Ko jūs ieteiktu? Ne pārāk dārgu, bet jūtīgu aparātu, kas signāli labi uztvertu arī nomaļākās vietās.
Pārdevējs Sandijs izplūda garā stāstījumā par dažādiem telefona aparātiem, aprakstīja viņu tehniskos parametrus. Renāte viņa vārdos neieklausījās. Nekādu telefonu mātei viņa negrasījās pirkt. Neklausoties vārdos, viņa centās saplūst ar Sandija balss tembru, uzmanīgi vēroja viņa kustības. Puisis divu izskatīgo meiteņu priekšā bija samulsis, taču turējās godam. Viņa izturību Renāte novērtēja ar četrinieku pēc savas piecu baļļu sistēmas. Viņa centās sajust šo pagaidām vēl nepazīstamo puisi, saplūst ar viņa vibrācijām, lai veikli varētu viņam sagrozīt galvu.
Izmantot un atstāt. Tieši tā kā ar viņu bija rīkojies Eduards. Tagad viņa būs tā, kas nosacīs, cik ilgi vēlas redzēt kādu vīrieti sev līdzās. Tas bija viņas plāns. Renāte saprata, ka šāda rīcība ir zemiska, ka ikvienam būtu tiesības viņu nosodīt par šādām cilvēku medībām. Taču pēc nakts ar Eduardu viņa nespēja rīkoties citādi.
Kad viņas izgāja no veikala, Aiga vispirms pajautāja, ko Renāte nolēmusi vakarā vilkt mugurā. Renāte apmierinātā balsī atbildēja, ka vēl padomās. Telefonu viņa nenopirka, taču bija novirzījusi sarunu sev vēlamās sliedēs un sarunājusi vakarā tikšanos ar simpātisko pārdevēju. Viņa panāca arī to, ka puisis neiebilst, ja ieradīsies viņas abas. Renāte gribēja, lai viņas uzvarām būtu liecinieki.
13
Armanda atvaļinājumam pienāca beigas, un viņš atgriezās darbā. Kolēģi sagaidīja, viltīgi smīnot. Armands sāniski ieskatījās spogulī vai viss kārtībā ar viņa izskatu. Hm, jā, nebija kam piesieties. Pēc atvaļinājuma atpūties, iededzis, viņš izskatījās vēl labāk nekā parasti. Un par godu pirmajai darbadienai pēc ilgās atpūtas bija uzvilcis pilnīgi jaunas drēbes, kuras viņam bija palīdzējusi izvēlēties Renāte. Gaišs polo krekliņš ar sarkanu un zilu svītru pār krūtīm, melni džinsi.
Kolēģi pa vienam sāka nākt klāt un Armandu apsveikt. Viņš joprojām nesaprata, vai viņš tiešām kaut ko piemirsis, vai arī viņu vienkārši nes cauri. Sveikšanas iemesls izrādījās Agnese. Jauniņa praktikante, kuru apmācīt bija uzticēts Armandam.
Trīs minūtes pirms darbalaika sākuma viņa ieradās. Kolēģi stādīja priekšā Agnesi Armandam, un pievērsās katrs savam darbam. Palicis divatā ar Agnesi, Armands sāka stomīties. Un meitene tiešām bija to vērta. Garām, raibi balinātos džinsos iespīlētām kājām, kas turpināja ovālās gurnu līnijas. Gurnu formu izcēla slīpi pārmesta bārkšaina jostiņa. Gariem, cirtainiem iesarkaniem matiem. Mati bija krāsoti, un šis tonis veidoja jauku saspēli ar Agneses tumšo iedegumu. Dažos rakursos viņa mazliet līdzinājās Armanda mīļākajai aktrisei Džūlijai Robertsai. Vēl tagad Armanda istabā pie sienas karājās šīs aktrises plakāts no filmas “Bēgošā līgava”, kuru viņam kāds draugs bija atvedis tieši no tālās Amerikas.
Kad Agnese pienāca tuvāk, pērlītes jostas bārkšu galos jutekliski bungoja pa viņas gurniem. Ofisā darbojās kondicionētajs, bija pat mazliet vēsi. Un Armands ievēroja, ka cauri meitenes plānajam krekliņam cauri spīd piebrieduši krūšu galiņi.
- Sēdies - Armands galanti norādīja Agnesei uz krēslu pie brīvā galda, kas atradās pretī viņa paša darbavietai.
- Sēžos. - Agnese valšķīgi atbildēja. Apsēdās un gaidīja tālākos norādījumus.
Viņa jau bija pamanījusi, ka atstājusi uz puisi iespaidu un tagad atļāvās viegli koķetēt. Jo ātrāk viņa iejutīsies jaunajā vietā, jo vieglāk būs apgūt savus pienākumus. Ne vienā vien žurnālā viņa bija lasījusi, ka viegla koķetērija, kas nepārsniedz pieklājības robežas, veicina iekļaušanos jaunā kolektīvā.
- Es pat nezinu, ar ko sākt. Līdz šim nevienu neesmu apmācījis un pats tikai pirmo dienu kā atgriezos no atvaļinājuma.
- Tad jau es tev būšu pirmā? - Ieraugot Armanda reakciju, Agnese saprata, ka šis vaļsirdīgais joks pirmajai darbadienai bijis mazliet par pikantu.
- Vislabāk būs tā. Es tūliņ apskatīšos, kādi darbi iekrājušies man. Tu varēsi man palīdzēt un tā arī vislabāk sapratīsi, ko īsti mēs te darām.
Armands no visas sirds centās izturēties iejūtīgi, lai jauniņā nejustos neērti par savu nezināšanu. Viņš vēlējās nekādi neatgādināt, ka šajā vietā strādā ilgāk, jo pats taču kādreiz bija sācis tieši tāpat. Pie tam Agnese viņam patika. Nē, viņam ne prātā nenāca, ka varētu uzsākt mīlas dēku darbavietā. Viņa simpātijas jau no pirmā brīža bija draudzīgas. Un tomēr viņš nevarēja sev noliegt, ka ik reizi, palūkojoties Agneses virzienā, viņam prātā iešaujas dažādi mīļvārdiņi.
- Varbūt sēdies tuvāk, nāc pie mana galda, lai visu redzētu! - Armands smaidot pamāja.
- Klausos, priekšniek.
Agnese piecēlās, un Armands piebīdīja viņas krēslu pie sava galda. Kad Agnese apsēdās līdzās, no viņas uzvirmoja patīkamu smaržu vilnis, kurā dabīga ādas smarža sajaucās ar labu franču parfīmu.
Vakarā, būdams jau mājās, Armands vairākas reizes nevilšus atcerējās šo smaržu. Šī pati smarža bija arī pēdējais, par ko viņš iedomājās, iemiegot tajā vakarā.
14
Atradis pie durvīm sašķaidītās saulesbrilles, Eduards nejutās pārsteigts. Protams, viņš nebija gaidījis šādu reakciju. Principā viņam bija vienalga. Mazliet žēl, ka vairs neizdosies iegūt Renātes skaisto miesu, taču, ja jau viņa tā aizsvilstas, tas noteikti nav tā vērts. Vēl dažas tikšanās reizes un no viņas nevarētu tikt vaļā. Skuķis jau sāktu prātot par ģimenes veidošanu, un tas Eduarda neierobežotajai brīvībai bija pilnīgi lieki. Skaistu miesu visapkārt netrūkst.
Nākamajā vakarā viņš bija norunājis tikšanos ar Daci. Ar Daci viņš bija iepazinies dažas stundas atpakaļ uz ielas. Meitene šķita lētticīga, taču izskatīga. Pārāk lielas cerības Eduards uz viņu nelika. Šis bija variants, ar ko varēja izmēģināt ko nebijušu. Pieredzējušā Eduarda dzīvē nebijušais bija sekss kinoteātrī. Piemērotāku kandidatūru par Daci viņš nespēja iedomāties. Kad Eduards uz ielas viņu uzrunāja, likās, meitene tūliņ izkusīs no laimes un sajauksies ar savas kosmētikas kārtiņu. Viņa bez šaubām piekritīs jebkuram Eduarda plānam, lai tikai vēlāk varētu draudzenēm pastāstīt, ka bijusi kopā ar puisi kā no žurnālu vākiem. Eduards bez grūtībām iedomājās, ar kādiem puišiem tāda Dace tiekas ikdienā un neuztvēra tos kā nopietnu konkurenci. Drīzāk gan kā fonu, uz kura izcelties.
Dace jau gaidīja pie kinoteātra un noskūpstīja Eduardu uz vaiga. Eduards pat neuzskatīja par vajadzīgu uz to atbildēt. Apņēmis Daci ap vidukli, viņš iesoļoja kasē. Seansā bija paredzēta kādas Āzijas valsts dokumentālā filma par tuksnesi. Eduards bija pārliecināts, ka uz šāds seanss būs vāji apmeklēts, nerādīja jau ne “Terminatoru” ne arī kādu no Džeimsa Bonda sērijām, uz kurām cilvēki plūstu rindām. Apmeklētāju būs maz un nekas netraucēs mīlēties seansa laikā.
Dace sekoja Eduardam kā apburta, lai gan viņš uz meiteni gandrīz nepaskatījās. Ar vēsu prātu novērtējis, ka Dace iepērkas lētos veikalos, Eduards uzskatīja par labāku sagaidīt seansa sākumu, kad zālē izdzisīs gaisma un skatienu netraucēs pavirši nošūtas vīles un apģērba padilusī krāsa. Vismaz viena priekšrocība Daces apģērbam bija. Viņa bija saposusies ļoti atbilstoši Eduarda plāniem. Īsi kupli svārciņu, kuru krokās slēpās šķēlums gandrīz vai līdz jostasvietai un paīss krekliņš, kas vaļīgi plandīja virs nabas pīrsinga. Spriežot pēc tā, kā zem plānā svārku auduma uz katra soļa pamīšus cilājās viņas pēcpuses ovāli, Dace nebija uzvilkusi pat biksītes. Eduards pie sevis nosmīnēja - meitene laikam labi saprata, ar ko rēķināties.
Zālē gaidīja nepatīkams pārsteigums. Vairākums vietu bija aizņemtas. Un kad Eduards ar Daci apsēdās savās vietās, apmeklētāji joprojām turpināja plūst zālē. Pārsvarā studenti vai mākslinieki, kuriem nebija žēl ziedot silto vakaru, lai pavadītu to smacīgā kinozālē. Aplūkojot klātesošos, Eduards neslēpti vīpsnāja. Viņam vismaz ir attaisnojošs iemesls pavadīt šeit vakaru. Citādi šādā laikā būtu jāatpūšas pie jūras vai jārīko svinības brīvā dabā ar ugunskuriem, skaļu rokmūzikas dārdoņu un desiņu cepšanu. Par laimi viņu rindā neviens neapsēdās un neviena nebija arī viņiem tieši aiz muguras.
Tiklīdz izdzisa gaisma, Dace paklausīgi pieglaudās Eduarda muskuļotajam plecam, bet viņš uzlika roku uz meitenes siltā ceļgala. Uz ekrāna rādīja kā filmēšanas grupa džipā no kaut kāda apdrupuša ciemata dodas iekšā tuksnesī. Jo dziļāk tuksnesī iebrauca džips, jo augstāk pa silto gludo kāju slīdēja Eduarda roka. Viņa neko neiebilda un Eduards uz mirkli noņēma roku no viņas kājas, lai noglāstītu krūtis zem īsā krekliņa. Bija jūtams, ka netālāk sēdošie viņus vēro, un tas neļāva Eduardam justies pavisam brīvi. Bez tam arī Dace viņam nelikās pārāk interesanta un kā viņš tagad noprata - izdarītu visu, ko vien viņš vēlētos. Viņam patika lepnas meitenes, ar kuru lepnību vajadzēja pacīnīties. Dace nebija no tādām. Saraustītām, pārāk jūsmīgām kustībām viņa bužināja Eduarda matus. Zālē jau tā bija neizturami smacīgi, bet viņa vēl karsti elpoja ausī. Filma vēl nebija pusē, kad viņa attaisīja Eduarda bikšu rāvējslēdzi un noliecās pār viņu.
Baudu sagādāt viņa tomēr prata, tādēļ Eduards nolēma Daci pēc kino uzaicināt pie sevis mājās, lai varētu atkārtot notikušo neviena netraucēti.
15
Lepnā vientulībā Renāte svinēja pirmo uzvaru cīņā, kuru bija pieteikusi visam vīriešu dzimumam. Par visu, ko viņai īsā laikā bija nodarījis Eduards. Par visu, ko Eduardiem līdzīgie nodara citām meitenēm. Renāte lēni malkoja vēso, smaržīgo šampanieti un jau kuro reizi zvērēja sev, ka liks iepazīt vīriešiem sirdsēstus pašiem uz savas ādas. Tajā pat laikā Renātei trūka nepieciešamā niknuma. Pēc dabas viņa joprojām bija iejūtīga. Prātā viņa gavilēja, ka viegli pavedusi pārdevēju Sandiju, taču viņas sirds nepriecājās. Kad viņa iedomājās, ka lāga puisis varbūt licis uz viņu lielākas cerības, viņa pat gribēja piezvanīt viņam atvainoties, izskaidrot visa notiekošā iemeslus.
Un šajos brīžos sirdi apklusināja prāts. Prāts čukstēja, ka Sandijs taču neizrādījās ne uz pusi tik labs, kā viņa bija cerējusi. Izķidātas pa detaļām, atmiņas padarīja Sandiju smieklīgu Renātes acīs, un tas savukārt ļāva nejusties viņai vainīgai par viņam nodarīto pārestību.
- Lai gan kāda tur pārestība, - pie sevis domāja Renāte. - Ar viņa apgriezieniem viņam būtu jāpriecājas, ka vismaz vienu vakaru pavadījis patīkamas meitenes sabiedrībā. Pat vairāk, guvis no viņas miesisku apmierinājumu, kādu iespējams vēl nebija pazinis.
Renāte nebija iedomīga, taču savu vērtību zināja. Arī tas, ka gultā vīriešus viņa spēj padarīt trakus, viņai nebija noslēpums. Taču Sandijs! Ak, vai! Nez vai viņš vispār prata to novērtēt. Visu vakaru viņš aizrautīgi stāstīja par savu aizraušanos ar planieriem. Stāstīja par dažādiem finiera veidiem, spārnu leņķiem, karkasa konstrukcijām. Puiša vārdu krājums bija tikpat ierobežots kā viņa dzīves pieredze, tādēļ viņš nespēja Renāti saintriģēt pat ar stāstījuma intonāciju vai kādiem jocīgiem salīdzinājumiem. Un uzstājīgi turpināja savu stāstāmo pat tad, kad meitene atklāti lika saprast, ka šī saruna viņu neinteresē.
Citreiz Renāte ne par ko nepiespiestu sevi to noklausīties līdz galam un atrastu pieklājīgu iemeslu kā atvadīties no apnicīgā partnera. Šoreiz viņu uz vietas noturēja pašas uzstādītais mērķis. Viņa taču nemeklēja cilvēku, kuru vēlētos ielaist savā sirdī. Šajā gadījumā viņas priekšā bija tikai viens no VIņIEM. No vīriešiem, kuriem viņa iemācīs pazīt ciešanas. Renāte nebija naiva, viņa saprata, ka pasauli mainīt viņai neizdosies. Bet viņa sev piedeva nesaprātīgo rīcību, jo juta, ka nespēs mierīgi dzīvot tālāk, ja nerīkosies saskaņā ar tiem padomiem, ko viņai no sirds dzīlēm čukst priekšā pašas asinsbalss.
Tikpat nemākulīgs kā sarunu biedrs, Sandijs izrādījās arī gultas biedrs. Ilgi gaidījusi, Renāte saprata, ka iniciatīva jāuzņemas viņai, jo nekas neliecināja, ka Sandijam tas varētu ienākt prātā. Puisis gandrīz kā izbijies noraustījās, kad viņa negaidot skūpstīja viņu uz lūpām. Kad Renāte ķērās pie viņa bikšu jostas sprādzes, likās, ka puisis izmisumā labprāt bēgtu, un sēž uz vietas vienīgi pieklājības pēc. Lai neaizvainotu meiteni. Viņa paša kustības bija neveiklas, nedrošas. Kad Renāte izģērbās un nostājās viņa priekšā, puisis kautrīgi centās novērst skatienu. Acīmredzami Renāte viņam patika, vienīgi viņš nebija domājis, ka viss notiks tik vienkārši. Visticamāk viņš nebija pieradis pie tā, ka dzīvē viss notiek vienkārši, un dzīvojis romantisku filmu iespaidā, kur varoņi pirmo skūpstu viens otram sniedz tikai pēc saderināšanās.
Par laimi Sandijam nebija iebildumu, ka viņi mīlēsies pie izslēgtas gaismas, tādēļ Renāte varēja netraucēti smīnēt par viņa neveiklību un nevajadzīgo satraukumu. Neko vairāk par kautrīgiem glāstiem Renātes sejai vai vidukļa apņemšanu viņš neatļāvās. Renāte no visas sirds tēloja neprātīgu baudu, cerot, ka vismaz viņas kaislīgums kaut nedaudz palīdzēs puisim atbrīvoties. Lai arī šī bija viņas atriebības plāna daļa, tik un tā viņa cerēja no tā gūt arī kādu baudu. Viņa nevēlējās nogalināt sevī sievieti dzīvo. Kā jau Renāte paredzēja, satrauktais Sandijs beidza ļoti drīz. Un tā kā uz turpmāku iniciatīvu no viņa puses nebija ko cerēt, Renāte jau pēc piecām minūtēm mierīgi izlikās aizmigusi. Viņa gulēja līdzās savam pirmajam upurim un iekšēji gavilēja.
Domājot par to, kādus īpatņus uz savas kara takas viņai vēl nāksies sastapt, Renāte tiešām iemiga ar valšķīgu smīnu skaistajās lūpās.
Turpinājums sekos...
es 20.05.05 14:43
ON THE ANTHROPOLOGICAL CONSTRUCTION OF HUMAN REALITY Hugh M. Lewis If only all of humanity awoke tomorrow morning with a single mind, a single voice, and a single commitment that there shall be no more bombs or bullets, and a single sense of what is enough in the world and the common willpower to make it so. That would be the human tidal wave to sweep clean the slate of history. Leaving aside the sticky issue of the reflexive paradox of the anthropological 'reconstruction' of the anthropological construction of human reality, the scientifically objective point of view is taken of human reality as a process of anthropological construction--of humankind making itself in the world while reconstructing the world in itself. Peter Berger and Thomas Luckman's "The Social Construction of Reality" provides, as a seminal essay in the sociology of knowledge, the platform for the anthropological construction of reality. They wrote of the centrality of language a both the basis for public stock of knowledge reinforcing 'objectivity' and as a subjectively reinforcing 'conversational apparatus' of the convergence of the three dialectically related processes of externalization, objectivation and reification, and internalization during the critical 'moment' of socialization in which a social world reproduces itself in the individual and the individual produces her/himself in the world. They mention both and anthropological theory of the order of acquisition of human symbolic capacity and of uniquely human 'world openness' which allowed humankind to remake itself in the world, and of the human incorporation of social processes as if natural, the expression of natural factors as if social and the necessary dialectical balance between social and natural, ideal and real forces in the construction of reality. They refer to a psychological theory of discrepant internalized realities due to incomplete primary socialization or contradictory secondary socialization. Nevertheless, the work is to be critiqued as privileging a sociological and social structural framework and of implicitly rendering as of secondary and derivative importance either anthropological or psychological alternatives. Any outline of a theory of the anthropological construction of reality must strike a delicate balance between psychological and sociological versions, and we may then speak of the inauguration of a genuinely scientific 'anthropology of knowledge. A psychological version of the model of the social construction of reality might reverse the order of presentation such that the issues of internalization, socialization and the positing of subjective structures of knowledge would come before their reification and subsequent externalization in the larger world. Like the hen or the egg question, we cannot really say which should come first, and it is on this kind of dilemma that the holism of an anthropological version of reality pivots. The holism of such anthropological version does not preclude analysis of the processes of the human construction of reality, but only renders all such analysis conditional to a kind of stochastic symmetry between knowledge and reality, and our own anthropological self awareness. Any such theory must contain the following elements: 1. An explanation of enculturation and the internalization of the external human reality within the human and an account of the organic processes which are inextricably tied to such enculturation and internalization. 2. A theory of mythological symbolization and of symbolic processes of projection and informal 'fallacy' which permit humankind to organize its behavioral realities on the basis of internalized beliefs and symbolic schemas. 3. A theory of the historical embedding of the anthropological constructions of reality upon many different levels and the framing and precipitation of cultural experience by this embeddedness. 4. A theory of the functional grammar of language as a broader social phenomena and as social praxis which is both psychologically constrained and psychologically constraining. 5. An anthropological theory of meaning which sees information as a kind of parallel processing dialectic which goes on simultaneously upon the different levels--on a broader socio structural level in terms of roles and status identities, on an interpersonal level of dialogical and nonverbal interaction, on a psychological level of the internal functioning of the personality, upon a biological level of the organic functioning of the brain and even of the genome itself. 6. An accounting of a kind of anthropological relativity and relativism of knowledge--understanding which is intrinsically, normatively arbitrary and descriptively nondiscrete, that is historically and culturally constrained and constraining, that is socially conditioned and conditional, psychologically centered and even from a purely perceptual point of view, that is fundamentally 'representational' rather than 'presentational' about human reality. 7. Finally any such theory of the anthropological construction of reality must provide an adequate account of human paradox, the source of anxiety and 'antinomality' within knowledge and of the anthropological role of science in the resolution of such paradox--a question which must inevitably confront the issue of the reflexive anthropological reconstruction of the anthropological construction of reality. In humankind, nature and culture and mind and body are inextricably fused as a single synergistically integrated reality. The inherent 'world openness' of human being is linked to the fact that our behavior is not instinctually determined--becoming free from the bondage of instinct allowed us to slip out of the fold that natural selection provided our progenitors. It meant that we faced an imperative of cultural dependency--to be complete we must incorporate into our organic being as if natural a cultural contrived substitute for our loss of nature. It also meant that our cultural realities would become the primary vehicles for expression of our innate drives and needs. It also gave us our first curse of our capacity to incorporate into our being as if natural and automatic things which are of human made construction--things which are by definition 'cultural'. And we cannot clearly say whether it was our first rudimentary cultural artifacts, our guttural gesticulations, our first efforts with our fumbling fingers to hew a stone, or the first fire that sparked the imagination which freed us from the burden and security of our instinctual dependency, or whether it was our liberation from our own biological drives and needs which fostered our first capacity for culture. More likely it was a kind of dialectical cybernesis. What remains certain is that this process involved both belief as well as behavior--it freed the mind as well as the body--and also that it occurred simultaneously upon several different levels of human experience. I will refer to this as 'organic process' and will make the distinction between 'primary process', 'secondary process', 'phenomenological process' and 'social process'. Primary process refers to the acquisition and internalization of cultural traits at a level which is organically 'natural' and automatic. Secondary process refers to the subsequent acquisition of traits in terms of identification, habituation, appetites and aversions on a level which remains available to our awareness and yet usually out of our awareness. Phenomenological process refers to the kind of dialogical 'structuration' and 'pathways of praxis' by which we biographically, idiographically arrange our live. Social process refers to the wider socio structural patterns, the networks and social action, mobilization and mobility of social resources, the constraints and screens of opportunity, the labeling, reference and status role assignation which impinge upon our world and our lives in so many ways. We can speak of internalized cultural schemas, codes, models, cognitive maps and the symbolic, emblematic organization of experience in terms of experience, expectation and encounter by which humankind must frame, evaluate and respond adaptively to its environment. Humankind is always faced with a basic existential decision to modify its internalized scaffolding of human reality to better fit its experiences in the world, or else attempt to moderate its external experiences in order to fit its internalized framework. And in this regard we can more often than not be regarded as neurotic failures. It should go without saying that such internalized mapping of the world occurs primary in terms of mythological and symbological process in which we ask of symbolic forms and functions, emblems and icons, the double duty of standing for many things at once and to often stand in place of the realities it represents. And in terms of this fundamental process, one which entails psychological processes of repression and projection, rationalization and delusion, the average modern human being is not fundamentally different from his most 'primitive' forebears. The savage mind is indeed incapable of the modern paradox of admiring a good hater. Cultural constructs, traits, knowledge and experience becomes historically embedded both within the personality and within social patterning as praxis. This embedding entails a kind of conservative resistance to radical change as well as a kind of perverse 'history of unintended consequences'--the chaotic history of under determined multi-factorial systems. We can speak of a kind of historical momentum which carries the human world forward down its own course to construction and destruction--a momentum which accretes itself in ideology and systems of rationalization, in religious systems of ritual, mythology, of belief and value, in social custom and constraint, as well as within the internalized, socially reinforced character of the individual personality. Diverse cultural schema becomes reiterated, recreated, revitalized and in the process reworked and modified in the successive performances and reproduction of cultural reality. In this regard we may also refer to a kind of cultural 'unconscious' which remains contextually embedded in both the environment and our effective experiences of our life worlds, one which tends to be all encompassing and 'larger than life' in appearance. It conditions and constrains not only our individual and social action, but even the possibilities for such action and intention in the world. Because of its all consuming embeddedness in both our common sense and our consensus, it remains normally out of awareness, given, taken for granted, tacit only, beyond the ordinary purview of our critical faculties or our conscious control. And yet it constitutes the socially real substance for our consciousness for our capacity for inference, belief, for our normative decision making and even our imagination and creativity. From this standpoint that we can reconsider an anthropological version of a 'functional theory' of grammar, and implicitly a theory of 'mind'. This theory must contrast with the predominant structural psycho-linguistic paradigm which explains language primarily in terms of its organic foundation in the brain and precludes the analysis of language as a social, cultural and historical phenomena. Language as social process can be seen to be a nested cluster of contextual frames and figures within yet other frames and figures of signification. These symbolic, linguistically encoded frames are not unlimited but constitute a minimal, paradigmatic set defined upon limited number of definitional dimensions and design. They remain prototypically, statistically 'basic' in their derivation from and of human experience, and they are polythetically constituted. These basic, primary frames are 'universal' in the sense that they underlie the range of human variation. Derivative transformational rules, culturally and historically specific, are applied to these paradigmatic frames in such a way as to render speech production generative and the possibilities for linguistic permutation boundless. Both linguistic frames and the transformational rules applied to these frames become embedded and internalized to the point of 'native speaker intuition'. The frames are by design intuitively self evident and immediately available to human awareness. Such a capacity comes from our superb faculties for pattern recognition, faculties which allows us to keep everything else implicitly constant while we focus our conscious attention upon particular 'figures' which are changing within our field of view. The innate capacity for such linguistic acquisition is as much a function of the generalized capacity and organization of the mind as it is a matter of any localized, specializes seat of syntactic organization or of universal deep grammar in the brain. The capacity of the human mind is to store knowledge frames within other overlapping knowledge frames in such a way that a limited capacity can yield an unlimited range of possibility. The organization of the human mind relies upon the ability to accommodate and assimilate minor adjustments and shifts in patterning while keeping all other frameworks in a 'steady state'--a kind of frequency modulation similar to the functioning of a television set. It also relies upon a background field of passive instantaneous recognition from which it configures experience and upon a trick of 'passive processing' of information that does not require our conscious attention. It is a 'trick' that the mind plays upon our awareness to fill in the gaps--to render as if animated and continuous the flow of experience what may in actuality be a discontinuous series of events or discrete series or array of signals. Pan linguistic frames and mention of mind brings to bear the critical question of the anthropological construction of meaning in human reality. Meaning is not arbitrary in the construction of reality. It is conventionally constrained and historically conditioned. Meaning is embedded within the Mind and enacted in the world. Meaning is a universal field of significance and possibility which remains implicit in the organization of human consciousness and experience. It can be seen as a human horizon and universal human context of consciousness which is itself multidimensional and multilevel. Meaning is constituted by the mediation of boundaries between two or more parallel but dialectically interactive sets which produce constructive and destructive patterns of inference. It can be seen as multilateral symmetry/asymmetry and complex dialectical system of cybernesis. It occurs in the split structure of DNA codes in the hemispherical lateralization of brain function, in the dialogical interaction between self and other, as well as in the internalized dichotomy between ego and id, or superego and ego, or between conscious and subconscious, or present sense of self and background self and also on a larger social framework between people defined by status role identity and corporate super organizational ethos. Meaning is the byproduct, an epiphenomenal patterning, the residuum of our principle existential challenge to deal adaptively with change, chaos and entrophy in the natural order of things. It nevertheless becomes the mythological ground of our being to which we primarily refer our experiences of change--though derived from change it comes to constitute the basis for change in our culturally constructed world. We are left to reconsider the general problematic posed by the anthropological relativity of our knowledge and the paradoxically reflexive relativism of our understanding of this relativity. Human knowledge, culturally constructed and organically embedded is neither unlimited nor universal in its purview. The field of meaning consists of an epigenetic, convoluting topography of the mind. It is both historically and culturally variable--there are different regions and localities of mind in the world that remain mostly resistant to translation. We can transcribe signals, translate significations, interpret definitions and evaluate foreign symbolisms. We can even get into the heads of others but we cannot readily transfer one range of meaning or superimpose one area of the field upon another without undue distortion. Such anthropological relativity has certain implications for our world. It entails the possibility that disease and illness may be as much a phenomena of social pathology as it is a question of biological or organismic health or dysfunction. It entails the impossibility of rendering absolute, non-arbitrary judgments about the qualitative status of human events in the world. It does not preclude the possibility of universally general 'covering laws' but renders these highly unlikely and always conditional to specification. It entails a statistically determined yet undetermined model of reality. It entails the inexorable antinomial paradoxes of trying to define infinities in finite terms, finite things in terms which are infinite, of capturing change in terms of things which seem static, of finding unity in diversity and identity in difference, of making the strange familiar and rendering discrete that which appears continuous. Anthropological relativity entails that our science of anthropology and our anthropology of science shall remain a metalogical exercise in reflexive, apperceptive human awareness. It guarantees that our human constructions of reality, however validated shall remain irreducibly human constructions and that our knowledge and experience of the world, however objectively based shall remain.
Laura Tē 20.05.05 15:42
Tauta sajūsmā lauž krēslus un pieprasa turpinājumu :))
qw 20.05.05 16:00
seriaaals un taads, nekaads