Proza

Mārcis Bokmanis: Ivana nāve

Bērnībā domājot par nāvi, biedējošākais bija pēkšņa apzināšanās, ka vecākiem jāmirst. Lai arī tālā nākotnē, tomēr viņiem būs jāmirst, un tur neko nevarēs darīt. Mēs ar brāli un māsu vēl bijām nemirstīgi, mēs ticējām, ka izspruksim, jo gan jau kāds kaut ko izdomās. Vai arī nāve pati atkāpsies kaut vai tikai tāpēc, ka esam ļoti īpaši. Nebija aptverams, ka „es” varētu nomirt. Arī šobrīd – lai gan zinu, ka miršu, ne īpaši centīgi cenšos sev skaidrot, ko tas man īsti nozīmē. Kā Pjatigorskis par savu nāvi un tās apzināšanos teica tajā dokumentālajā filmā: es zinu, ka tas darbs būs jāizdara, bet, ziniet – vēl kaut kā negribas.

Satikšanās ar Ivanu man iznāca nejauša. Filips, kino students no Vācijas, pirms dažiem gadiem ilgāku laiku dzīvoja Rīgā. Viņš tolaik bija meties uz vienu roku ar vietējiem puišiem, ar kuriem kopā devās regulāros grafiti sirojumos – pa vakariem, bruņojušies ar krāsu baloniņiem, viņi devās apzīmēt ēku sienas, izvairoties tikt notvertiem. „Tas ir tāds dzīvesveids,” viņš man paskaidroja. Pēc tam, jau atgriezies Vācijā, viņš sāka par šo dzīvesveidu veidot dokumentālo filmu, laiku pa laikam atbraucot uz Rīgu. Ivanu, vienu no puišiem, pa šiem gadiem dzīve bija novedusi cietumā, kur viņš nokļuva – par heroīna lietošanu, zagšanu un izvairīšanos no tiesas. Es tolaik biju bez darba un, uzzinājis, ka Filips cenšas nokārtot birokrātiskās formalitātes, lai varētu veidot video interviju kādā Rīgas cietumā, pieteicos par palīgu – man bija daudz brīva laika, latviešu valodas zināšanas, vēlme palīdzēt un tagad arī iespēja pirmo reizi mūžā nokļūt cietumā.

Mēs sākām interviju. Pagāja kādas divdesmit minūtes, un Ivans, pārvarējis videokameras un intervijas formāta radīto mulsumu, ar patiku, pat nelielu pārākuma sajūtu mums skaidroja cietuma dzīves nepārkāpjamos likumus. Viņš bija nokļuvis kamerā, kas ir visa cietuma nelegālā striķīšu pasta svarīgākais loģistikas mezgls. Caur aizrestotajiem logiem ar striķīšu palīdzību viņi iemanījušies no vienas kameras uz otru pārsūtīt gan vēstules, gan dažādas mantas. Katram pastniekam sākumā jāapgūst iesieto sūtījumu pamešanas tehnika, bet, kad tas izdarīts, tālākais jau esot tīrā bērnu spēle. Papildus tam caur Ivana kameru ar pārējiem sazinās un dod rīkojumus ieslodzītie, kuri tur tiek uzskatīti par pašiem galvenajiem. Šī iemesla dēļ kādam jādežūrē no sešiem rītā līdz pat trijiem naktī, jo saziņas pārrāvums ar šo svarīgo kameru nav pieļaujams. Brīvajā laikā viņi „no ne kā” taisot striķīšus pasta vajadzībām, kurus regulārajās pārbaudēs uzraugi konfiscē, un ieslodzītie tik pat regulāri no pieejamajiem materiāliem uzvij jaunus. „Vispār cietumā var iemācīties pagatavot neiedomājamas lietas no materiāliem, kurus brīvībā met ārā un uzskata par pilnīgi nederīgiem,” stāstīja Ivans un pajautāja, vai Filipa izdzertā puslitra ūdens pudelīte viņam vēl būs vajadzīga. Filipam pudelīte nebija vajadzīga, Ivans to iebāza treniņbiksēs. Viņš skaidroja mums cietuma ikdienu, sociālo hierarhiju un uzvedības nianses, kas jāievēro, lai neiekultos nopietnās nepatikšanās. Mums ar Filipu tie bija interesanti fakti. Ivanam tās bija zināšanas, kas ļauj izdzīvot, ļauj aizņemties un aizdot cigaretes un ļauj netikt dažādos veidos pazemotam.

Cietumā piespiedu kārtā viņam esot izdevies atbrīvoties no akūtas heroīna atkarības. Ivans bija sapratis, ka heroīna lietošana viņam vairs nav vajadzīga, apgalvoja, ka nekad dzīvē to vairs nedarīs, turklāt noskaidrojis, kuri ir viņa īstie draugi un ar kuriem viņu saista tikai narkotiku lietošana. No „īstajiem draugiem” neviens nelieto heroīnu. Viņš ticis laukā no heroīna lietošanas un jaunas devas meklēšanas lejupvedošās spirāles, par kādu bija pārvērtusies visa viņa dzīve. Cietums, Ivans apgalvoja, ir labākais, kas pēdējos gados ar viņu noticis.

Domājot par dzīvi, biedējošas ir tās lietas – un pārsvarā tie šķiet kaut kādi sīkumi – kas nepārtraukti novirza no tā, ko iztēlojos par savu dzīvi. Šausminoša šķiet tieši šo sīkumu neizbēgamība, nepārvaramība. Bieži taču dzirdēts, kā kāds apņemšanās vai citu apstākļu dēļ uz laiku atteicies, piemēram, no interneta ziņu lasīšanas, un cik šāda dzīve ir bijusi patīkami mierīga. Vai arī atmetis smēķēšanu vai alkohola lietošanu uz divām nedēļām, mēnesi, gadu vai pieciem, un nekas no tā nav trūcis – dzīve ir palikusi tikpat piepildīta vai kļuvusi pat vēl labāka. Nolēmis, teiksim, cilvēks iecietīgi izturēties pret vecākiem, nepievērst uzmanību to kaitinošajām dīvainībām. Nerīt, ēst veselīgu ēdienu. Muļķīgas rutīnas vietā (televizors, internets, zolīte, šahs, pļāpas) vakaros lasīt grāmatas, skatīties tikai labu, atzītu kino vai interesēties, kas jauns atklāts mūsdienu fizikā. Cilvēks nolemj un dara, pat stāsta citiem, cik beidzot laba ir dzīve – no kā viņš ir izvairījies, ko iemācījies, redzējis, nometis četrus kilogramus. Un tomēr neizbēgami pēc noteikta laika atkal lasa interneta ziņas (pat komentārus), smēķē, dzer par daudz, salamājas ar vecākiem, sarāj bērnus, rij un vakaros nodarbojas ar kaut kādiem sūdiem. Laiku pa laikam saņemamies, esam jau ceļā un gandrīz jau pie savas „īstās dzīves”, bet tad tomēr atpakaļ un nekad ne tur. Tas šķiet biedējošāk par nāvi – apzināties, ka šo ikdienas nenozīmīgo sīkumu dēļ es nodzīvošu kaut kādu svešu, muļķīgu un negribētu dzīvi. Domāt un mēģināt saprast nāvi dzīvei, kura tā arī nekad nenotika.

Toreiz pielijušā septembra dienā mēs nācām no cietuma un pārrunājām piedzīvoto. Filips uzskatīja, ka Ivanam tagad dzīve nokārtosies: iznāks ārā, pēc gada, kā viņi bija norunājuši, brauks uz Vāciju, kur Filips palīdzēs atrast darbu, kaut ko saistītu ar krāsošanu (vienu no tiem puišiem viņš jau bija tādā darbā iekārtojis). Es spēju iedomāties (jo būtu darījis tieši tā), kā viņš pēc tam cietumā iztēlojās savu dzīvi un darbu Vācijā – kā pierādīs, ka, lai gan bijis aiz restēm, ir tikpat veikls puisis, ja ne veiklāks par visiem tiem vāciešiem, kā iekārtos dzīvi, nopirks dzīvokli, mašīnu un varbūt kādreiz atgriezīsies Latvijā jau kā turīgs cilvēks un visiem parādīs. Es klausījos Filipā, kurš viņu uzskatīja par talantīgu, neko neiebildu, bet biju noskaņots pavisam citādi – man viņš likās parasts mikrorajona puisis, kurš iekuļas dažādās bandītiskās darīšanās, ar grafiti nodarbojas nevis tāpēc, ka viņam būtu kāds īpašs talants vai vilkme, bet gan tāpēc, ka tas gluži vienkārši ir prikolīgi. Darbi, ko viņš bija zīmējis burtnīcā un rādīja mums, man likās bērnišķīgi un muļķīgi, turklāt Ivans nebija arī centīgs, jo pa visu cietumā pavadīto laiku bija uztaisījis vien pāris zīmējumus. Tomēr skeptisks es biju ne tāpēc, ka iztēlojos zinām tālākos notikumus, ka pusotras stundas laikā būtu pilnībā atkodis, kas viņš par tipu, izdarot attiecīgos secinājumus, bet tāpēc, ka pazīstu sevi un zinu, kā tādos apstākļos tas būtu beidzies man.

Todien pēc atļautās intervijas beigām mēs pierunājām apmulsušos cietuma uzraugus ļaut nofilmēt klišejisku ainu – Ivans ienāk telpā, iet garām kamerai, tad dodas tālāk aiz restotajām durvīm pa gaiteni, bet šīs durvis lēnām aizveras ar čīkstošu skaņu un klaudzienu. Droši vien režisors šim nofilmētajam materiālam uzliks muzikālu fonu (piemēram — klusumu), visu pārtaisīs melnbaltu un palēninātu. Un beigās pierakstīs īsu tekstiņu – Ivans tad un tad dzimis, neilgi pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma atrasts uz ielas miris. Savā divdesmit ceturtajā dzimšanas dienā viņš pārdozēja heroīnu, tāda bija Ivana nāve.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • sandra  

    2012. gada 12. februārī, plkst. 22:12

    man patika, turklāt nāve, pārdozējot heroīnu, esot laimīgākā pasaulē

  • Krā krā krā  

    2012. gada 12. februārī, plkst. 10:00

    ''Aija'' - tas nav vārds, bet ievads kaut kam, ko autors gribējis pateikt.

  • inga  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 21:22

    man arī ļoti patīk

  • Sofija  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 19:27

    Te neko nevajag izvērst, jo tad tas būtu atšķaidījums. Viss, ko autors, manuprāt, ir gribējis pateikt, ir koncentrēti un labi pateikts.

  • eberhards  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 18:27

    muļķības, nevajag nekādu domraksta formu. šī brīvā, varētu teikt, publicistiskā, ir ļoti laba. svaiga, dinamiska.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2016. gada 4. jūlijā, plkst. 6:04

    Māris Zanders: Platona ala 21. gadsimtā (5)

    Pēc drūmas galvas šūpošanas vairāku dienu garumā vairāki mani paziņas atzina – viņi kļūdījušies savos pieņēmumos par "Brexit" balsojuma iznākumu, jo pārāk paļāvušies uz to, ka pašu lietotā viedokļu telpa atspoguļo vairākuma priekšstatus.

  • 2015. gada 14. oktobrī, plkst. 5:09

    Andrejs Žagars: Man ir svarīgi, lai skatītājs gūst katarsi (1)

    Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, aktieris un režisors Andrejs Žagars atgriežas uz Dailes teātra skatuves kā dramatiskas izrādes režisors, iestudējot psiholoģisku trilleri "Ziloņa dziesma".

  • 2012. gada 16. februārī, plkst. 10:02

    Annija Vīnkalna: Kristīne Želve un viņas jukušie draugi (2)

    Aizverot “Meiteni, kas nogrieza man matus”, paliek neliela izsalkuma sajūta. Bet laikam jau tieši tā grāmatai vislabāk beigties.

  • 2016. gada 13. oktobrī, plkst. 5:27

    Roberts Rasums: Uzticēties savam tuvākajam (4)

    Pamazām dzimst jauna praviešu paaudze, kura izmisīgi ģenerē idejas, lai (iespējams, neapzināti) kļūtu par tiem, kas gaišredzīgi būtu paredzējuši Eiropas likteni.

  • 2012. gada 16. novembrī, plkst. 8:11

    Amanda Aizpuriete: Padošanās (65)

    Tā es beidzos starp tukšiem likteņiem ar kāpostlapu kompresi ap roku sadauzītu gāžot pa ģīmi zaglīgam slimnīcas sanitāram kurš tomēr pamanījās ievākt manus 30 jūdas grašus

  • 2014. gada 13. maijā, plkst. 23:05

    AK&SM: Mēles melš III (4)

    Raups divatā ar garu vairs ne mirkli nevarēja mājās nosēdēt, tāpēc gāja ārā un sāka visus mācīt. "Beidz izskatīties tik skumjš," Edvīns pamācošā tonī teica Artim Ostupam. "Bet tu – tik priecīgs!" viņš pagriezās pret Kārli Vērdiņu.

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Valda Čakare: Maska, aiz kuras nekā nav (1)

    90. gados Orlāna ir pārcietusi septiņas ķirurģiskas operācijas ar nosaukumu "Svētās Orlānas reinkarnācija". Tas, kā šķiet, ir visplašāk pazīstamais un visvairāk aprakstītais Orlānas darbs.

  • 2013. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Marta Pallo: Kāpēc bērniem draudzēties ar mazo Mulu?

    Māksla rosina ne tikai radošo un kritisko domāšanu, kas lieti noder ikvienā profesijā, bet līdz ar estētisko gaumi attīsta empātijas spējas, kuras veido to jaukāko un iejūtīgāko mūsu sabiedrības daļu.



Kultūras Ministrija
vkkf