Eimija Naita: Berija. Staļina labā roka. (1)
2005. gada 19. maijā, plkst. 14:16
Rubrika: Bibliotēka
(fragmenti)
Rīga: Atēna, 2005
Berija sabiedrībā un privātajā dzīvē (136.–139. lpp.)
Šāda “izglītota” pieeja darbam Berijas varai un autoritātei deva daudz. Ježovs bija slavens ar savu nežēlību un brutalitāti, un par to visi viņu ienīda, arī tie, kam tīrīšanas bija izdevīgas. Tāpēc Staļinam bija viegli vainot viņu terorā un nodot iznīcībai. Lielākā daļa cilvēku gribēja vainot Ježovu, nevis Staļinu, jo viņiem bija grūti pieņemt, ka viņu vadonis spētu izdarīt tādu ļaunumu, — tā arī radies nosaukums ježovščina attiecībā uz 1936.–1938. gada tīrīšanām. Berija neizraisīja sabiedrībā tik lielu naidu — par spīti ārkārtīgi nežēlīga vīra reputācijai jau no Gruzijas laikiem. Acīmredzot sīkumi par viņa iepriekšējo karjeru policijā un lomu Gruzijas tīrīšanās ārpus republikas nebija plaši zināmi. Ja arī stāsti par Berijas asiņainajiem darbiem līdz Maskavai bija nonākuši, viņš droši vien neizskatījās daudz sliktāks par citiem vadības biedriem, kas visi bija atbalstījuši ježovščinu.
Tas, ka viņu kopumā uztvēra kā saprātīgāku un rāmāku cilvēku nekā spalgi kliedzošo, pundurveidīgo Ježovu, neapšaubāmi vairoja gan Berijas lietderīgumu NKVD vadītāja amatā, gan arī viņa vispārējo politisko autoritāti. Ārējais izskats — paplikais galvvidus un aiz pazīstamā pensneja slēptās acis — kopā ar faktu, ka viņš esot uzrakstījis “zinātnisku” grāmatu, arī lika izskatīties cienīgākam. Kāds NKVD darbinieks, kurš aizbēga uz Rietumiem, teicis: “Berija patiesībā izskatījās kā ebreju izcelsmes inteliģents.” Šādu ārējo tēlu viņš veidoja un saglabāja visas savas karjeras laikā; britu žurnālists Edvards Krenkšovs (Edward Crankshaw) to aprakstījis šādi: “Lēnprātīgs un atturīgs, visnotaļ laipns — šāda akadēmiska savrupība cilvēkiem parasti liek iedomāties izglītotu cilvēku, kamēr patiesībā viņiem vajadzētu domāt par visbīstamāko fanātiķi.” Norādot, ka Berijas profesora izskats bijis maldinošs, kāds cits Rietumu žurnālists piebilst:
“Kad 1938. gadā par NKVD vadītāju iecēla Beriju... diezgan daudzi padomju pilsoņi, pensneja un grāmatas maldināti, pateicās Dievam, pieļaujot, ka beidzot Staļins savus policistus ir nodevis vēstures profesora vadībā. Šis pieņēmums tikai pierāda, cik maz viņi zināja. Visu savu pieauguša cilvēka mūžu Berija bija bijis čekists.”
Ieskatoties vērīgāk, patīkamais iespaids ne vienmēr saglabājās. Dažiem, kuri kopā ar Beriju ir pavadījuši laiku, piemēram, Svetlanai Allilujevai un dienvidslāvu komunistam Milovanam Džilasam, viņš licies ļaunīgs un fiziski atbaidošs. Džilass, kurš Beriju satika pēc kara, aprakstījis viņu kā “patuklu, zaļganīgi bālu un ar mīkstām, mitrām plaukstām. Ar savu plato muti un izvalbītajām acīm aiz pensneja stikliem viņš man pēkšņi atgādināja Belgradas Karaliskās policijas priekšnieku Vujkovicu, kurš specializējās komunistu spīdzināšanā.”
Hruščovs apgalvo, ka Berijas krievu valoda bijusi gramatiski nepareiza, un no citiem avotiem mēs zinām, ka viņam bijis izteikts gruzīnu akcents. Bet viņš pietiekami daudz bija apgrozījies Staļina galmā Kremlī, lai pēc ierašanās Maskavā zinātu, kāda uzvedība, atrodoties jauno kolēģu vidū, viņam vislabāk piedien. Atsaucoties uz Antonova-Ovsejenko rakstīto: “Berija uzreiz jutās kā mājās. Viņš saskandināja vīna glāzi ar viltīgo Mikojanu, nofotografējās roku rokā ar vientiesīgo Vorošilovu, uzmanīgi klausījās neapķērīgā Molotova vārdos. Apbrīnojami ātri un dabiski viņš pievienojās šai tuvāko loka svītai.”
Attiecībā uz Staļinu Antonovs-Ovsejenko piebilst: “Tāds vīrs lika Staļinam justies nedaudz neērti. Bet nekad ne Berija, ne Staļins nebija spējuši justies īsti mierīgi. Viņi abi bija vientuļie vilki. Un viņu savienība bija plēsīga.” Saprotams, ka sendibinātās personiskās attiecības un fakts, ka viņi abi varēja sarunāties gruzīnu valodā, Beriju nostādīja izdevīgākā pozīcijā nekā viņa priekštečus. Balstoties uz Svetlanas Allilujevas teikto, pēc tam, kad Berija pārcēlies uz Maskavu, “viņi ar tēvu tikās katru dienu. Berijas ietekme uz viņu arvien tikai pieauga un nemazinājās līdz pat mana tēva nāvei.”
Protams, Allilujeva vēlas uzsvērt Berijas lielo ietekmi uz viņas tēvu, lai attaisnotu viņa ļaunos darbus. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem, apdomājot viņas apgalvojumu, ka Berija bijis ar spēcīgāku raksturu nekā Staļins, “izcils viltīga galminieka paraugs mūsdienās, austrumnieciskas nodevības, glaimošanas un liekulības iemiesojums, kam bija izdevies apmulsināt pat manu tēvu — vīru, kuru parasti bija grūti maldināt”. Tomēr Allilujeva droši vien saka taisnību, stāstot, ka Berija Staļinam nekaunīgi glaimoja un “pieglaimojās tā, ka vecie draugi, kas bija pieraduši uz manu tēvu lūkoties kā līdzīgu, nepatikā saviebās”. Un, protams, Berija izmantoja Staļina dabisko aizdomīgumu, “iebarojot” informāciju par viņa favorītu nodevību.
Kā jau minēts, šos paņēmienus Berija bija jau izstrādājis, būdams Staļina protežē Gruzijā. Tagad, labi iekārtojies Maskavā un satiekot Staļinu katru dienu, viņš izmantoja iespēju prasmes likt lietā. Hruščovs, kas nekādā ziņā nav objektīvs vērtētājs, apliecina Berijas nepārtrauktās mahinācijas un centienus manipulēt ar Staļinu, kas kļuvuši arvien neslēptāki vēlākajos gados, kad Berijas ietekme kļuva vēl lielāka. Tomēr Staļins nevilcinājās nolikt Beriju pie vietas, ja uzskatīja par vajadzīgu; šādu gadījumu stāsta Gustavs Hilgers (Gustav Hilger), kurš pirms kara bija padomnieks Vācijas vēstniecībā Maskavā. 1939. gada septembra beigās Hilgers piedalījies kādās vakariņās Kremlī. Berija, kurš bijis nosēdināts viņam blakus, nemitīgi centies Hilgeru pierunāt dzert vairāk, nekā viņš pats vēlējās, — standarta triks, ar kura palīdzību Berija atbruņoja savus sarunu biedrus:
“Drīz Staļins pamanīja, ka mēs ar Beriju [sic!] par kaut ko diskutējam, un pāri galdam jautāja: “Par ko jūs strīdaties?” Kad to pateicu, viņš atteica: “Nu, ja nevēlaties dzert, neviens nevar jūs piespiest.”
“Arī pats NKVD priekšnieks ne,” es pajokoju.
Uz to viņš atbildēja: “Te, pie šī galda, pat NKVD priekšnieks nenozīmē vairāk kā jebkurš cits.”
Berijas cienīguma oreols slēpa viņa seksuālo izlaidību, kas, kādu laiku padzīvojot Maskavā, acīmredzot kļuva izteiktāka. Pēc Berijas aresta viņa pretinieki parādīja sarakstu, kuru bija ieguvuši no viņa miesassarga R. S. Sarsikova un kurā bija minētas trīsdesmit deviņas sievietes, ar kurām Berijam bijušas seksuālas attiecības. Viņiem bija arī Sarsikova rakstiska liecība, kas apstiprināja, ka Berijam bijis sifiliss. Vēlāk, kā stāsta, Berija pratinātājiem atzinies, ka 1943. gadā ir no šīs slimības ārstējies. Nadaraja, cits viņa miesassargs, tiesas prāvā 1955. gadā atzinās, ka viņš un Sarsikovs uz ielām savākuši jaunas sievietes un veduši uz Berijas māju, kur viņš tās izvarojis. Kādas nelaimīgās vīrs, Otrā pasaules kara lidotājs un Padomju Savienības Varonis, apgalvo, ka tīšām panācis, lai viņu arestē — ar mērķi pievērst sev uzmanību un protestēt pret Berijas atkārtoto seksuālo agresiju pret viņa jauniņo sievu. Cits avots liecina, ka jaunas sievietes Maskavā pārbijušās, vien uzmetot acis Berijas fotogrāfijai avīzē. Staļins, atklāti askētisks seksuālajos jautājumos, noteikti bija dzirdējis par Berijas izdarībām, bet acīmredzot izvēlējās to ignorēt.
Vajadzētu piebilst, ka šo stāstu ticamību apstrīd daži, kas Beriju pazina. Kāds agrākais NKVD darbinieks izteicis lielas šaubas par to, ka Berija izvarojis jaunas meitenes, norādot, ka policijas aprindās viņš bijis pazīstams kā vīrs, kuram piemita ārkārtēja pašsavaldīšanās un kurš ļoti smagi strādāja. Nino Berija intervijā 1990. gadā noliedza, ka viņas vīrs būtu iesaistījies šādās nodarbēs: “Lavrentijs bija aizņemts, dienu un nakti strādājot. Kad gan viņam bija laiks izmīlēt šo sieviešu baru?” Arī Berijas dēls Sergo domā līdzīgi, lai gan pieļauj, ka tēvam ir bijusi kāda cita sieviete, kurai no viņa bijis arī bērns. Pat ja stāsti, kas klīda pa Maskavu, bija pārspīlēti, tiem gandrīz noteikti bija zināms pamats. Tos apstiprina Edvards Eliss Smits (Edward Ellis Smith), jauns amerikāņu diplomāts, kurš pēc kara strādājis ASV vēstniecībā Maskavā. Smits norāda, vēstniecības darbiniekiem Berijas dēkas bijušas vispārzināmas, jo viņa māja atradās tajā pašā ielā, kur amerikāņu mītnes vieta, un tie, kas tur dzīvoja, redzēja, kā vēlu naktī meitenes ar limuzīnu pieved pie Berijas mājas.
Ņemot to vērā, diez vai ir brīnums, ka Nino Berija nebija laimīga ar savu vīru un arvien vairāk veidoja pati savu dzīvi. Staļina meita, kas viņu labi pazina, apgalvo, ka Nino riebies dzīvot Maskavā un viņa ļoti ilgojusies atgriezties dzimtajā Gruzijā, kur bija ieguvusi grādu agroķīmijā. Lai arī viņa turpināja darboties šajā nozarē, lielāko uzmanību sieviete pievērsusi dēlam Sergo, kurš ieguvis teicamu izglītību, mācoties vācu un angļu valodu, un bijis “maiga rakstura un patīkams cilvēks, līdzīgs mātei”. 1946. gadā Sergo pabeidzis Elektrotehnikas un sakaru karaskolu, bet pēc sešiem gadiem, divdesmit astoņu gadu vecumā, ieguvis doktora grādu fizikā-matemātikā. Viņš apprecējās ar Marfu Peškovu, slavenā rakstnieka Maksima Gorkija mazmeitu.
Pēc pārcelšanās uz Maskavu Beriju ģimene ieguva vasarnīcu ārpus pilsētas, kas pirms tam piederēja bijušajam PSRS Sovnarkom priekšsēdētāja vietniekam V. J. Čubaram, kurš bija arestēts 1938. gada vasarā. Svetlana Allilujeva bieži viesojusies Berijas vasarnīcā:
“Berijas vasarnīca bija grezna, milzīga. Lielā, baltā māja atradās slaidu egļu ielokā. Viss — mēbeles, tapetes un lampas — bija izstrādāts pēc arhitekta Mirona Meržanova zīmējumiem, tā paša arhitekta, kurš būvējis arī mana tēva vasarnīcas, līdz kādu dienu 1949. gadā tika aizsūtīts uz cietumu un tā arī neatgriezās. Ņina [krievu analogs vārdam Nino] to padarīja nedaudz mājīgāku, jo pati bija jauka un omulīga. Vasarnīcā bija istaba, kurā atradās filmu projektors, bet tolaik tādas istabas bija visu “vadoņu” vasarnīcās.”
Svetlana Allilujeva stāsta, ka svētdienās Berija savā vasarnīcā izklaidējies, šaujot mērķī. Vakarā viņš skatījies amerikāņu un vācu filmas, viņa pusaugu dēlam tās tulkojot, pēc tam Berija pazudis, “neviens nezināja, kur”. Pie viņiem dzīvojusi kāda vācu sieviete, kura rūpējās par Sergo bērnībā un kuru Nino kara laikā pasargāja no izsūtīšanas. Svetlana Allilujeva piemin arī to, ka māja bijusi pilna ar svešzemju grāmatām un žurnāliem, daudzi no tiem vācu valodā. Šāds “sakars ar vāciešiem” varētu būt veicinājis apgalvojumu, ka Otrā pasaules kara laikā Berijam bijuši neatļauti kontakti ar nacistisko Vāciju.
Berijas impērija (148.–149. lpp.)
NKVD spaidu darbu impērija, ko uzraudzīja labošanas darbu koloniju Galvenā pārvalde jeb GULAG, milzīga bija jau tīrīšanu rezultātā. Vēl aizvien nav vienota viedokļa, cik daudz cilvēku atradās nometnēs. Kāds krievu zinātnieks paziņojis, ka 1940. gada 1. martā GULAG sastāvēja no 53 nometnēm, 425 labošanas darbu un 50 mazgadīgo noziedznieku kolonijām, kopumā sasniedzot 1 668 200 iemītnieku. Savukārt ekonomikas vēsturnieks Aleks Nove (Alec Nove) domā, ka būtu jāpieskaita arī aizturētās personas cietumos un īpašajās nometinājuma vietās, ko arī kontrolēja NKVD. Izmantojot statistikas datus, viņš aprēķinājis, ka kopsummā ieslodzīto skaits 1939. gadā bijis ap 3,5 miljoniem. Cits padomju avots norāda, ka 1941. gada jūnijā GULAG atradās 2,3 miljoni cilvēku.
Visnozīmīgākā NKVD saimnieciskā darbība bija būvniecība — ceļi, dzelzceļi, ūdensceļi un spēkstacijas. Dažus projektus uzņēmās tieši NKVD, dažus GULAG strādnieki izpildīja citu komisariātu uzdevumā. Arī zelta un krāsaino metālu ieguve, kā arī mežu ciršana bija nozīmīgas GULAG ražošanas sfēras. Šāda milzīga saimnieciska uzņēmuma kontrole Berijam bija iespaidīga atbildība, lai gan ikdienas vadības darbus viņš uzticēja saviem vietniekiem Juvelianam Sumbatovam-Topuridzem, kurš līdz 1940. gadam bija NKVD Ekonomikas pārvaldes vadītājs, un Bogdanam Kobulovam. Spriežot pēc vairākuma liecībām, Berijas grupa efektīvāk izmantoja nometņu darbaspēku, nekā to bija darījuši Ježova darbinieki. Cenšoties paaugstināt ražīgumu un racionālāk izmantot spaidu darbu, Berija uzlaboja fiziskos apstākļus nometnēs un palielināja pārtikas devas. Rezultātā nāves gadījumi nometnēs kļuva retāki nekā Ježova laikā, bet spaidu darbi kļuva par ražīgāku tautsaimniecības daļu. Tomēr tas nemazināja ārkārtīgās grūtības un nežēlību, ko Berijas laikā bija jāpiedzīvo GULAG ieslodzītajiem. Nesen publicēti arhīvu dokumenti parāda, ka apstākļi nometnēs arī 1941. gada sākumā bija neciešami smagi; ieslodzītajiem trūka pat tik ikdienišķu lietu kā ziepes, ūdens, apģērbs un pārtika, bet strādāt vajadzēja vairāk nekā divpadsmit stundu dienā. Šīs grūtības ievērojami pieauga, kad sākās karš. Pārtikas, apkures un citu pirmās nepieciešamības lietu piegāde pasliktinājās līdz tādai pakāpei, ka simtiem ieslodzīto, spiesti strādāt pat vēl vairāk stundu, pārtikas trūkuma, laika apstākļu un slimību dēļ nometnēs mira katru dienu. 1941. gada oktobrī tikai Pečoras un Zapoļarnijas NKVD dzelzceļa būves nometnēs nomira 1474 ieslodzītie.
Berijas vadībā GULAG sāka strādāt pēc principa, ka ir jāizmanto ieslodzīto īpašās spējas un kvalifikācija. Zinātnieki, kuriem bija vērtīgas speciālās zināšanas, netika nošauti vai nosūtīti strādāt būvdarbos, bet nokļuva laboratorijās. Tāpēc, piemēram, aviokonstruktors A. N. Tupoļevs, ko Ježovs arestēja 1937. gada oktobrī, 1939. gada sākumā tika pārcelts ārpus Maskavas uz īpašo cietumu Boļševā, kur turēja ieslodzītos ar īpašām zināšanām. Šie ieslodzītie strādāja “NKVD īpašajā tehniskajā nodaļā”. Tupoļevam bieži vajadzēja tikties ar Beriju, kurš, zinātniekam par lielām dusmām, nodevis viņam Staļina rīkojumus, kāda tipa lidmašīnas vajadzētu konstruēt. Tupoļevs protestēja un beigās panāca savu. 1940. gadā notiesāts uz piecpadsmit gadiem cietumā, viņš vērsās personīgi pie Berijas, lai spriedumu atceļ. Uzreiz pēc vācu uzbrukuma viņš tika atbrīvots. Cits gadījums: fiziķim P. L. Kapicam, uzrakstot vairākas vēstules Staļinam, Molotovam un Berijam, izdevās panākt, lai viņa padoto — talantīgo fiziķi L. D. Landaju — atbrīvo no aresta un nodod viņa uzraudzībā, pamatojoties uz to, ka Landaja zinātniskie pētījumi ir nozīmīgi Kapicas un citu fiziķu darbam.
Turklāt Berijas NKVD kontrolēja ne tikai plašo GULAG, bet arī oficiālos cietumus, miliciju jeb profesionālo policiju, ugunsdzēsējus, robežsardzi, iekšējo un dzelzceļa karaspēku, kā arī konvoja sargus. Kas attiecas uz vareno Valsts Galveno drošības pārvaldi, kas bija atbildīga par pretizlūkošanu, spiegošanu un iekšējo politisko drošību, 1941. gada februārī to uz kādu laiku atdalīja no NKVD un pārvērta atsevišķā Valsts Drošības tautas komisariātā (NKGB), ko vadīja Merkulovs. Nav īsti skaidrs, kāpēc tika veikta šī pārorganizēšana, bet tā varētu būt vienkārši tāpēc, ka NKVD bija jau tik daudz pienākumu un nodaļu, ka lietpratīgāk šķita izveidot atsevišķu valsts drošības iestādi. Šis pārveidojums tika atcelts, kad sākās karš un valsts drošība atkal tika nodota NKVD pārziņā. Kad 1941. gada sākumā pirmoreiz tika ziņots par šo pārveidi, Berija jau bija kļuvis par PSRS Tautas Komisāru Padomes, augstākā varas orgāna, priekšsēdētāja vietnieku.
Tulkojusi Paula Prauliņa.
