Jaunas ziņas par Dikensu un viņa sievietēm (4)

2012. gada 8. februārī, plkst. 6:25

Rubrika: Ziņu arhīvs

 

Frederika Bārnarda ilustrācija Dikensa romānam "Mārtins Čezlevits"

Godalgotā britu aktrise Miriama Margulisa, kuru daudzi skatītāji pazīst kā Cūkkārpas skolas herboloģijas pasniedzēju Pomonu Asnīti, kopā ar savu kolēģi, aktrisi un režisori Sonju Freizeri izdevusi provokatīvu grāmatu "Dickens' Women" ("Dikensa sievietes"). Šis darbs veidots pēc Margulisas tāda paša nosaukuma monoizrādes, kurā viņa iejūtas 23 angļu rakstnieka romānu varoņu lomās.

Savos darbos Dikenss attēlojis veselu virkni sieviešu, un tagad šīs varones – sākot no mazās Nellas no "Senlietu tirgotavas" un beidzot ar mis Hevišemu no "Lielajām cerībām" – runā ar Margulisas grāmatas lasītājiem, liekot ne tikai smieties un raudāt, bet arī domāt par to, kāds bijis cilvēks, kas viņas radījis un kāpēc viņš šādi rīkojies.

Nav noslēpums, ka Dikenss sievietes ne

tikai mīlēja, bet arī ienīda, un savu nepatiku neslēpa gan tikai literatūrā, gan dzīvē. "Keterīna tik ļoti līdzinās ēzelim, cik vien viņas dzimums to spēj," 1842.gadā par savu sievu Keterīnu Tomsonu Hogartu viņš rakstīja vēstulē kādam draugam.

Margulisa, kas aizraujas ar Dikensu jau kopš studiju gadiem, atklāj, ka angļu rakstnieks bija cietsirdīgs un nelaipns pret savu lauleni, kas viņam dāvāja desmit bērnus un kuru galu galā viņš pameta, turklāt Keterīna nebija vienīgā, kas izpelnījusies viņa nicinājumu. Tomēr aktrise uzskata, ka, lai arī viņa attiecības ar sievietēm bija smagas un destruktīvas, galu galā šis saspīlējums kļuva par radošo dzinuli, pateicoties kuram šodien mēs varam lasīt tādus darbus kā "Lielās cerības" un "Deivids Koperfīlds".

Dikenss tā arī nespēja pārvarēt savas pirmās mīlestības Marijas Bīdnelas atraidījumu, kas salauza viņa sirdi, raksta Margulisa. Rakstnieks satika Mariju vēlreiz, kad viņa jau bija pusmūža sieviete, viņas pašiem vārdiem – bezzobaina, resna, veca un neglīta. Viņš viņai atriebās, attēlojot "Mazulītē Doritā" kā dumjo un izlutināto Floru Finčingu.

Īpaši traumatiskas attiecības Dikensam bija ar viņa sievas jaunāko māsu Mēriju, kuru viņš pieņēma pie sevis mājās uzreiz pēc laulībām. Viņš mēdza doties ar abām māsām roku rokā uz teātri, izraisot sabiedrībā dažādas baumas, taču ilgi tas neturpinājās. 17 gadu vecumā Mērija pakrita uz kāpnēm un burtiski nomira Dilensa rokās. Iespējams, tieši pateicoties pāragrai nāvei viņas tēls palicis uz mūžiem iespiests literatūras vēsturē – viņa kļuva par prototipu vairākām eņģeliska izskata varonēm, kurām Dikensa romānos visām ir 17 gadu, piemēram, Keitai romānā "Nikolass Nikelbijs" un Adai Klērai "Saltajā namā". Kā norāda Margulisa, viņas visas ir "briedumu nesasnieguši mīlas objekti ar miniatūram krūtīm", piebilstot, ka pilnībā piekrīt Oskaram Vaildam, kas reiz atzinis, ka "ir jābūt akmens sirdij, lai lasītu par mazās Nellas nāvi un nesāktu smieties".

Šī savādā un, iespējams, nebūt ne tik šķīstā mīlestība pret sievas māsu turpināja vajāt rakstnieku līdz pat viņa nāvei. Dikensa biogrāfijas "Dicken's Women: His Life And Loves" ("Dikensa sievietes: Viņa dzīve un mīlestības") autore Anna Isba raksta, ka pēc Mērijas nāves rakstnieks izteica vēlēšanos tikt apglabātam viņai blakus, atklājot kādam draugam, ka "nespēj samierināties ar domu par to, ka jāatvadās no viņas pīšļiem uz visiem laikiem".

Visu savu turpmāko dzīvi viņš nespēja palikt vienaldzīgs pret pusaudzēm un ļāvās diezgan divdomīgām fantāzijām. 1857.gadā kādā vēstulē savai senai draudzenei Lavinijai Vatsonei 45 gadus vecais Dikenss rakstīja: "Kaut es būtu piedzimis dienās, kad vēl bija cilvēkēdāji un pūķu apsargātas pilis... Es gribētu, lai briesmonis ar septiņām galvām nozagtu princesi, ko es dievinu – tev nav ne jausmas, cik stipri es viņu mīlu! - un aiznestu uz savu cietoksni augstu kalnu virsotnē, un piesietu viņu tur aiz matiem. Es kāptu viņai pakaļ ar zobenu rokā un atgūtu viņu, vai arī taptu nogalināts. Nekas cits man nesniegtu pat uz pusi mazāku gandarījumu."

Neraugoties uz Dikensa personības problemātiskajām šķautnēm, Margulisa atzīst, ka rakstnieka darbi nebeidz viņu valdzināt. "Es atklāju Dikensu aptuveni 11 gadu vecumā, kad izlasīju "Oliveru Tvistu"," atklāj aktrise. "Šī drūmā, smieklīgā un gudrā grāmata ievilka mani Dikensa pasaulē, un es joprojām neesmu to pametusi. Es turpinu pārlasīt viņa grāmatas atkal un atkal. Sižets, varoņi, morālā analīze, niknums – tas viss mani apbur. Un kopš es tiku ievilkta viņa pasaulē, es gribēju uzzināt vairāk par viņu pašu kā cilvēku. Studējot universitātē, es viņu padziļināti pētīju, tā bija mana īpašā interese. Un tad man ienāca prātā, varbūt es varētu radīt kādu izrādi vai vakaru teātrī, kas Dikensu izskaidrotu. Tas ir tas, ko es cenšos darīt – atklāt un izskaidrot cilvēku un viņa psiholoģiju. Es domāju, viņam šķita, ka sievietes izturas pret viņu slikti. Un lai arī Dikenss mīlēja sievietes, viņš uzskatīja, ka tās ir cietsirdīgas."

Pēdējie komentāri:

• Ebenīzers 08.02.12 11:13

  Perverss tipiņš, bet nu virsraksts arī labais :)

• Inguna 08.02.12 22:24

  "Pārpublicējot atsauce uz www.satori.lv obligāta." - Bet kas ir šis raksts - pārstāstījums vai pārpublikācija?

• Ilmārs 08.02.12 22:40

  Paldies, vairāk šādus kodolīgus, intresantus un izzinošus rakstus

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma