Dace Bargā: Par to, kāpēc ir vērts atcerēties. (5)

Atmiņas par bērnību ikvienam ir ļoti īpašas un personiskas. Ja draugu kompānijā uzsāksiet sarunu par bērnību, stāstīt vēlēsies visi. Pat tie, kuri uzauguši nabadzībā un katros svētkos saņēmuši kāvienu no iereibuša tēva. Turklāt daudz vairāk vēlēsies tieši stāstīt, nekā klausīties citos, jo citu atmiņas visbiežāk nav tik interesantas, un galvenais – tās nav tik nozīmīgas kā savējās. Ja vien sarunu biedrs nav mīļotais, kāds pašaizliedzīgs draugs vai mazbērns, visticamāk, šis cilvēks pie katras izdevības centīsies pārtraukt, lai pastāstītu par sevi. Protams, ir atmiņas, kuras var salīdzināt. Ar seniem draugiem iespējams rekonstruēt kopīgi piedzīvotus notikumus, bet ar citiem vienprātīgi nopūsties, ka saldējums „Pols” vairs negaršo tik labi kā bērnībā. Tomēr, lai piespiestu cilvēkus pievērst uzmanību pilnīgi svešām atmiņām, ir jāpiemīt vai nu

izcila stāstnieka talantam, vai arī jārada mākslas darbs, piemēram, jāuzraksta par to aizraujoša grāmata. Vēlams gan, lai mākslas darbs nonāk pie auditorijas tad, kad pats autors ir jau miris. Vai vismaz pietiekami vecs un pārdzīvojis karu.

Radošā apvienība „Nomadi” šoreiz aizklejojuši uz Kaņepes Kultūras centru, kurā radījuši savu jaunāko projektu „Atmiņu istabas”, aicinot atcerēties un dalīties atmiņās ar citiem. Kā teikts „Atmiņu istabu” pieteikumā, tas ir starpnozaru mākslas projekts, kurā savijas teātris un scenogrāfija, fotogrāfija, mūzika, un šo dažādo radošo jomu saistelements ir atmiņas. Pirmajā brīdī šķiet, ka izstādes atmiņas ir personificētas – četras ar malku apkurināmās telpas nodēvētas par aktiera Leona Leščinska memoriālajām istabām. Nepārprotiet, Leons Leščiskis nav miris, viņš pasākumā ir fiziski klātesošs un vada apmeklētājus pa savām atmiņu takām, nemanāmi tos ievedot Mārtiņa Eihes iestudētās izrādes „Krapa pēdējā lenta” stāstā un pakāpeniski iemiesojoties galvenajā varonī. Kaut gan aktiera stāstiem nav tiešas saistības ar iestudēto izrādi, tie tomēr ir daļa no tās. Tāpat kā Kristas Burānes, Mārtiņa Ruskuļa un Edgara Rubeņa radītā multimediju izstāde ir un vienlaicīgi nav saistīta ar Eihes izrādi, Leščinska personiskajiem stāstiem un ikviena pasākuma apmeklētāja atmiņām. Tas, kas liek mums atcerēties agrākus notikumus, visbiežāk ir noteikti priekšmeti, smaržas, skaņas, kas pasaulē pieejamas visiem cilvēkiem. Iespējams, kādam siltu pankūku smarža saistās ar mammu un svētdienas rītiem, bet citam tas atgādina ģimenes skandālu, kad tēvs dusmās saplēsa paaudzēs mantoto pankūku šķīvi. Šīs atmiņas nav savstarpēji saistītas, tomēr to izraisītājs ir viens.

Būtisks ir arī jautājums, vai atmiņas vispār ir kaut kas reāls, jo nereti laika gaitā tās transformējas un, visticamāk, nav drošs pierādījums tam, ka konkrētais notikums patiesi ir bijis. Tādā veidā atmiņas ir un vienlaicīgi nemaz nepastāv. Tomēr, visticamāk, atmiņa mums piemīt ne tikai tāpēc, lai atminētos kaut ko objektīvi patiesu, bet arī lai atcerētos, kas mēs esam un kas mūs veidojis par tiem cilvēkiem, kādi esam šodien. Tāpēc svarīgi ne tikai kā Narcisam spoguļoties savās atmiņās, bet klausīties arī otrā, ja vēlamies iepazīt savu sarunu biedru.

Izstāde nav tikai par atmiņām, bet arī par aktiera un režisora mūžu - viena no atmiņu istabām visnozīmīgākā būs tieši vai netieši ar teātri saistītiem cilvēkiem. Te var atrast gan grima pudelītes, gan dažādus rekvizītus, gan simboliskus priekšmetus ar norādi uz konkrētām personālijām, piemēram matu ruļļus, kas it kā piederējuši Mārai Ķimelei. Lai gan režisorei mati sprogojas paši, iespējams, tieši lokainie mati daudziem ir pirmā asociācija par viņu. Tas liek aizdomāties, kas īsti paliek pēc aktiera un režisora, kuru dzīvē paveiktais darbs ir tik nemateriāls un gaistošs. Lai gan patiesībā to var jautāt par ikviena cilvēka mūžu – kas paliek pēc personas nāves, ja ņem vērā, ka paveiktie darbi sabiedrībā nereti sāk dzīvot savu dzīvi bez atsauces uz autoru?

Ar šo jautājumu nonākam pie Mārtiņa Eihes iestudētās Semjuela Beketa lugas „Krapa pēdējā lenta”, kurā Leons Lesčinskis skatītāju acu priekšā pārtop par stāsta galveno un vienīgo varoni, tādā veidā nojaucot robežu starp teātri un dzīvi. Izrādes forma atbilst vietas teātra principiem, un rodas sajūta, ka skatītāji iebriduši pavisam reāla cilvēka istabā. Lugas materiālu nepārzinošiem skatītājiem izrādes laikā vairākkārt pat varētu rasties jautājums, vai uz spēles laukuma tiek rādīts teātris, vai tomēr Leščinskis to visu stāsta par sevi. Izrādes noslēgums gan liek uz brīdi apjukt, radot aizdomas, ka Leons Leščinskis ir pilnībā pārmiesojies savā tēlā, bet vienlaicīgi tas aicina uz pārdomām, vai aktieris savu lomu nospēlē, vai tomēr izdzīvo. Kā tas raksturīgs absurda drāmai, šis stāsts atklāj mums ne pārāk pārsteidzošo patiesību par dzīves bezjēdzību, bet Eihes iestudējums, kopā ar pārējo „Atmiņu istabu” elementiem, apstiprina to, ka bezjēdzīgi tomēr ir arī nedzīvot. To ir svarīgi atcerēties.