Pauls Bankovskis: Tā kā tādi bērni

"Zviedru pulkvedim Johanam fon Kampenhauzenam sieva Agnese Margarēta, dzimusi Gildenhofa, Stokholmā dāvāja dēlu, desmito bērnu ģimenē, ko nokristīja viņa mātes tēva vārdā par Baltazaru. [..] Baltazars uzauga Rīgā, Kristiānas bastionā. Jau vienpadsmit gadu vecumā viņš kļuva zaldāts.[..] Baltazars, pēc paša liecības 1720. gadā rakstītā dienesta atskaitē, vienpadsmit gadu vecumā piedalījies kaujā pie Narvas."

Zigfrīfds fon Fēgezaks. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes. 1689-1887.


Kādreiz par zagšanu tika uzskatīta jebkuras tev nepiederošas lietas piesavināšanās, tagad failu lejuplādēšanu neuzskata par zagšanu pat daudzi no tiem, kas atzīst, ka tā nav īsti likumīga; kādreiz svešas idejas izmantošana tika uzskatīta par plaģiātismu, tagad, kā teiktu Džims Džārmušs, nav svarīgi, kur tu to esi ņēmis, svarīgi ir tas, kur tu to liksi; kādreiz tika uzskatīts, ka labāk septiņreiz nomērīt un tikai vienreiz nogriezt un labāk nesastrēbt karstu, tagad vienkāršāk ir pateikt "piedod", nevis pirms tam paprasīt atļauju vai pirms kārtējā ieraksta tviterī visu rūpīgi apsvērt; kādreiz blenšana ekrānā (tolaik tas vēl bija tikai TV), ja mājās bija viesi, tika uzskatīta par nepieklājību, tagad par nepieklājību var tikt uzskatīta neielūkošanās ekrānā; kādreiz tika uzskatīts, ka darba laikā ir jāstrādā, tagad darbs var mīties ar izklaidi vai atpūtu (vai iepirkšanos internetā), vai otrādi - tie ir tikai daži no vērojumiem pētījumā "Patiesība par jauniešiem". Tajā mārketinga un komunikāciju uzņēmums McCann Worldgroup tika aptaujājis 7000 jauniešus ASV, Spānijā, Ķīnā, Lielbritānijā, Indijā, Meksikā, Spānijā, Brazīlijā un citur, cenšoties izdibināt, kas viņiem svarīgs un kas šo jaunāko paaudzi padara atšķirīgu no iepriekšējām, kas arī reiz bija jaunas.

Taču ir kāda būtiska atšķirība, kas šajā pētījumā nav pieminēta - atšķirībā no agrākajām paaudzēm bērni pubertāti sasniedz krietni vien agrāk (saskaņā ar vienu no teorijām, tāpēc, ka mēs ēdam arvien vairāk, taču kustamies mazāk), taču pieauguši (lai ko nu mēs ar to saprastu) kļūst vēlāk. Ģērbšanās "jauniešu" drēbēs, popmuzikas klausīšanās, datorspēles (un it visa pārvēršana par rotaļu jeb "gamefication"), aizraušanās ar dīvainiem sporta veidiem - neko no tā visa un daudz ko citu jau sen par sev nepiemērotu neuzskatīs arī vecākā paaudze, taču tās ir tikai šīs parādības ārējās izpausmes. Tieši pusaudža vecums ar visām tam raksturīgajām blaknēm no vienkārša starpposma starp bērnību un pieauguša cilvēka dzīvi ir izstiepies par tik nozīmīgu dzīves sadaļu, ka daudziem, šķiet, tā arī nepāriet nekad.

Nesen The Wall Street Journal publicēja ša problēmai veltītu Elisones Gopnikas rakstu. "Pirms piecsimt gadiem jau Šekspīrs zināja, ka pusaudžu seksualitāte kombinācija ar tieksmei riskēt var izraisīt traģēdiju, kā tas redzams "Romeo un Džuljetā"," raksta Gopnika. "Taču no otras puses, liktenim iegriežoties citādi, 13 gadu vecā Džuljeta jau pēc gada vai diviem būtu kļuvusi par precētu sievu un māti." Vēl Platons rakstīja, ka ideālā sabiedrības iekārtojumā 30 gadi ir vecums, kad tev jau jābūt mazbērniem. Mūsdienu Džuljetas saviem bezcerīgi mazbērnus gaidošajiem vecākiem par šausmām pirmās mīlas vētras var piedzīvot vēl gadus divdesmit pirms pastāvīgām attiecībām un pirmā bērna piedzimšanas. Pasauli pasauli pārņem arvien vairāk un vairāk pusaudžu dīvainību, raksta Gopnika.

Tā kā viņa ir psiholoģijas profesore Kalifornijas universitātē Bērklijā, viņas raksts veltīts tieši sabiedrības pusaudžošanās psiholoģisku skaidrojumu meklēšanai. Divu pēdējo gadsimtu, taču vēl jo vairāk dažu pēdējo paaudžu laikā esot notikušas pamatīgas izmaiņas divos cilvēka attīstībai nozīmīgos psiholoģiskos iekārtojumos. Viens no tiem ir saistīts ar mūsu emocionālajiem stāvokļiem un motivācijas spēju, un lielā mērā tā "mājoklis" smadzeņu apgabalā, kas atbildīgs par mūsu spēju novērtēt ieguvumus - teiksim, Ziemassvētku dāvanas. Kā liecina nesen veikti pētījumi Kornela universitātē, tā dēvētā jaunības maksimālisma pamatā pretēji populāriem priekšstatiem nav vis neapdomība, pārgalvība, vieglprātība vai tieksme izmēģināt visus iespējamos riskus (kas it kā varētu līdzēt izprast gan tramplīnlēkšanas ar slēpēm, gan mazgadīgu kareivju drosmi), bet gan ieguvumu pārvērtēšana. Citiem vārdiem sakot, noteiktā vecumā mums mūsu reālie vai potenciālie ieguvumi, apbalvojumi, dāvanas, sasniegumi, novērtējumi šķiet krietni vien lielāki un nozīmīgāki par to patieso "tirgus vērību", ja tā var teikt. Gadu gaitā mēs pamazām atskāršam, ka Ziemassvētku vecītis patiesībā ir bijis tēta kolēģis, ka dzimšanas dienā neko īpaši negaidām, jo mums tāpat "viss jau ir", un ka pašu labāko draugu no pamatskolas neesam sastapuši jau gadus divdesmit - mēs kļūstam par pieaugušajiem. Tieši sociālie un emocionālie ieguvumi ir visnozīmīgākie (un visaplamāk vērtētākie) - "es ar tevi vairāk nedraudzēšos", "viņa ir pati foršākā Rīgas meitene, jo viņai ir visvairāk sekotāju portālā draugiem.lv", "es viņu ienīstu" u.tml. Psihologi uzskata, ka šīs "ieguvumu tieksmes" saasināšanās pusaudža vecumā ir viens no mehānismiem, kas palīdz sagatavoties patstāvīgai dzīvei ārpus vecāku mājām.

Otrs mums būtisks un ar pusaudžošanos saistīts iekārtojums atbildīgs par mūsu spēju sevi savaldīt. Spēja atlikt tūlītēju impulsīvu rīcību, pieņemt lēmumus, izplānot kaut ko nebūt un bruņoties ar pacietību, ja neizdodas tikt pie tūlītēja gandarījuma - tās visas ir šī kontroles mehānisma izpausmes. Šī mehānisma pamatā ir mācīšanās (arī no savām kļūdām) un pieredze.

Ilgu laiku gan motivācijas, gan kontroles mehānismu attīstība notika daudzmaz paralēli, taču vēstures gaitā ir notikusi savdabīga abu iekārtojumu nobīde. Patīkamus pārdzīvojumus, dāvanas un labumus sološas motivācijas mehānisms sāk darboties arvien agrākos gados, taču kontroles mehānismam bieži vien nav pat īsti, no kā rasties. Rūpēs par bērnu tiesībām un drošību, izglītības sistēmas nemitīgu uzlabošanu un savām ērtībām, bērni arvien vairāk un vairāk tiek atbrīvoti no pienākumiem un riska, no iespējām apgūt elementāras prakses un uz savas ādas izmēģināt, ko nozīmē ar nazi iegriezt pirkstā (katram puikam vajag kabatas nazi? - jūs ko?) Nepieciešamība kaut ko ne vien iesākt, bet arī pabeigt, izpildīt pienākumu vai sasniegt tiek atbīdīta uz arvien vēlāku un vēlāku laiku.

Pretēji plaši izplatītam uzskatam, tas nebūt nenozīmē, ka jaunākā paaudze vēl visam piedevām kļūst arī mazizglītotāka vai dumjāka. Mācībās pavadītais laiks ir izstiepies tik garš, ka bērni un pusaudži par visu ko zina tik daudz informācijas, cik vidusmēra cilvēks vēl nav zinājis nekad pasaules vēsturē. Nelaime vienīgi tāda, ka ar visām šīm zināšanām nav isti nekā, ko iesākt.

Pasaule strauji piepildās visu ko zinošiem un varētu pat sacīt - gudriem ļaudīm, kas īsti nespēj nedz ko iesākt, nedz novest līdz galam, ir pārņemti ar visvisādām idejām vai plāniem, taču arī vēl 20 vai pat 30 gadu vecumā nav ķērušies pie to realizācijas.

Es zinu, sajūta, ka tavā apkārtnē visi sāk uzvesties kā bērni, iespējams, vienkārši liecina par to, ka ir piezadzies vecums, taču kārtējo reizi saskaroties ar kādu no šķietami pieaugušiem cilvēkiem, kas nespēj saskatīt savas rīcības izraisītas cēloņsakarības, tikt galā ar vienkāršiem pienākumiem vai izplānot savas darbības tikai dažus soļus uz priekšu, es atceros kādu skolasbiedru, kas man reiz teica: "Es nekad nebūšu pieaudzis." Tas bija jau daudzus gadus pēc skolas beigšanas.

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!