Audio

Andra Manfelde: Es vienmēr esmu gribējusi būt kaut kas cits.

Andra Manfelde ir dzimusi 1973. gadā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pirmoreiz publicējusies žurnālā „Karogs” 2002. gadā. Saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā „Gada balva 2003”. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu „Tranšejas dievi rok” (2005). Par nākamo dzejoļu manuskriptu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu. 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns „Adata”, kas stāsta par cīņu ar narkotikām. Pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera „Adata” (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2010. gadā Andra Manfelde pati izdevusi stāstu grāmatu "Zemnīcas bērni", kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. 2011. gadā saraksta un izdod tēlojumu grāmatu "Ceļojums uz mēnesi". Par romānu "Dzimtenīte" saņēmusi balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ja kaķītis pārāk godīgs, viņš kaut kur paslepus zog.

    Quotes_down
    Ojārs Vācietis

Iesakām

  • Image

    2012. gada 23. februārī, plkst. 9:02

    Pauls Bankovskis: Mazliet par mazu, lai palaistu vienu (14)

    Kāpēc mazās zemestrīces, kas likumsakarīgi mēdz rasties kā kritiķu un autoru attiecību blaknes, Latvijā reizēm mēdz izvērsties par postošām kataklizmām?

  • Image

    2012. gada 13. jūnijā, plkst. 9:00

    Nora Ikstena: Vai grāmatas padara cilvēku labāku? (87)

    Visu savu bērnību un visu savu skolas laiku es lasīju ļoti daudz pasaku. Mani vecāki domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

  • Image

    2012. gada 19. septembrī, plkst. 1:09

    Sanita Grīna: Laiks ir krāsaina mozaīka (1)

    Klasisks kino paņēmiens skatītāju uzmanības noturēšanai ir ļaut tiem redzēt un zināt vairāk nekā filmas varoņiem. Tas ir satraucoši ‒ vai varonis pamanīs zem galda novietoto bumbu, pirms tā sprāgs?

  • Image

    2012. gada 21. maijā, plkst. 9:05

    Andra Manfelde: Katedrāles zīmols (11)

    Vai tikai Kvazimodo nav redzēts Vecrīgā tirgojam avīzes? Vai varbūt kur citur – sēžam ratiņkrēslā un ar drebošu roku pastiepjam plastmasas vāciņu? Skatoties izrādi, es apjēdzu, ka kroplumam nolemti esam mēs visi.

  • Image

    2013. gada 4. oktobrī, plkst. 1:10

    Semjons Haņins: Dzejoļi (3)

    kāpēc es klaigāju ka esmu elektriķis es elektriķis neesmu nemaz nez kas man uznāca ar rokām rādīju uz rozetēm pie spuldzēm skāros, skāvu skaitītāju neviens man netic

  • Image

    2014. gada 25. jūlijā, plkst. 6:07

    Gundega Šmite: Grieķijas dienasgrāmata portretskicēs (1)

    Dzīvojot Grieķijā, Salonikos, valsts otrajā lielākajā pilsētā, uz kuru pār Egejas jūras līci noraugās Olimpa smailes, manas dienasgrāmatas iedvesmas avoti ir dažādos apstākļos satikti grieķu ļaudis: bērni, pensionāri, dažāda kaluma profesionāļi.

  • Image

    2012. gada 6. septembrī, plkst. 8:09

    Kaspars Znotiņš: Šī spēja nepiemīt visiem (19)

    Ja bērns lasa lubenes, ļoti labi! Super! Viņš lasa "Hariju Poteru"? Lai lasa! Dod viņam vēl, visas "Krēslas" lai lasa, visus vampīrgabalus, visu, ko viņš grib, lai lasa. Viņš skatās filmas? Lai skatās! Visas filmas lai skatās! Tad viņš sajūt kaislību.

  • Image

    2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv