Audio

Andra Manfelde: Es vienmēr esmu gribējusi būt kaut kas cits.

Andra Manfelde ir dzimusi 1973. gadā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pirmoreiz publicējusies žurnālā „Karogs” 2002. gadā. Saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā „Gada balva 2003”. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu „Tranšejas dievi rok” (2005). Par nākamo dzejoļu manuskriptu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu. 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns „Adata”, kas stāsta par cīņu ar narkotikām. Pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera „Adata” (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2010. gadā Andra Manfelde pati izdevusi stāstu grāmatu "Zemnīcas bērni", kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. 2011. gadā saraksta un izdod tēlojumu grāmatu "Ceļojums uz mēnesi". Par romānu "Dzimtenīte" saņēmusi balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ir mākslinieki, kas sauli padara par dzeltenu plankumu. Un ir tādi, kas dzeltenu plankumu padara par sauli.

    Quotes_down
    Pablo Pikaso

Iesakām

  • Image

    2013. gada 2. septembrī, plkst. 7:08

    Jānis Buholcs: Digitālie geto

    Anonīmajās interneta sarunās cilvēki var diskutēt par tabu tēmām, izteikt viedokļus, kurus mazāk ietekmē sociālais spiediens, apmierināt ziņkārību, izzināt informāciju, kas citādi nebūtu iegūstama.

  • Image

    2014. gada 14. maijā, plkst. 0:05

    Viesturs Meikšāns: Man patīk šīs spēles

    Politika ir tāda spēle, kurai man ir interesanti sekot - tāpat kā futbolam. Aizrauj apjoms, aizrauj cilvēku likteņu lemšana. Tas inficē. Kaut kādā ziņā tu identificējies un sāc domāt – ko tu darītu viņu vietā.

  • Image

    2014. gada 19. februārī, plkst. 7:02

    Inga Gaile: Visi pirksti sāp (1)

    Tādejādi grāmata uzdod ļoti svarīgu jautājumu: cik mums pašiem ir gadu un vai mēs joprojām dzīvojam mitoloģizētā izpratnē par savējiem un svešiem, un caur ko un kā mēs sāksim šo mitoloģiju pārpiedzīvot un skaidrot?

  • Image

    2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Lauris Bokišs: Kā piespiest skolēnus lasīt (30)

    Ja es būtu vidusskolēns šodien, man nepatiktu "Zvaigznes ABC" Literatūras grāmatas, kur to autori ir izdomājuši "pareizos" un "vienīgos" jautājumus, kur jautājumā jau ir norāde uz pareizo atbildi tekstā.

  • Image

    2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:04

    Milans Dobričičs: Robotu planēta un citi dzejoļi (1)

    Aklais - radīts lai strādātu tumsā bojājumu dēļ izmests gaismā stipriem papēžiem roka trīsreiz pagarināta ar lielu pirkstu galā lai taustītos.

  • Image

    2014. gada 7. martā, plkst. 7:03

    Sabīne Košeļeva: Par skaļu (1)

    Man nepatīk baloži. Šajā pusē viņi vēl ir pieklājīgi. Nelamājas, nelien iekšā pa logiem un uztur sportisku formu. Otrās puses baloži ir baložu sabiedrības padibenes. Skaļi kliedz, sit pa rūtīm un neizrāda nekādu cieņu. Nebīstas. Apķēza visu, kas apķēzāms.

  • Image

    2014. gada 18. jūnijā, plkst. 23:06

    Alise Tīfentāle: Sievietes darbā

    Skulptūra "Strādnieks un kolhozniece" vainagoja Padomju Savienības paviljonu 1937. gada Parīzes starptautiskajā izstādē, kur tas bija stratēģiski novietots tieši pretī nacistiskās Vācijas paviljonam.

  • Image

    2013. gada 11. februārī, plkst. 8:02

    Kārlis Kazāks: Kad man nebija bērnu, es nezināju, kas ir tīra manta (2)

    Man neviens līdz 9. klasei nebija paskaidrojis, kāda velna pēc es to daru. Kāpēc es pūšu orķestrī? Kāpēc es pūšu Geršvinu ar domu, ka tas ir augšējais si bemols, nevis - ko es pūšu. Kaut kādu vīziju jau nu varēja iedot.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv