Audio

Andra Manfelde: Es vienmēr esmu gribējusi būt kaut kas cits.

Andra Manfelde ir dzimusi 1973. gadā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pirmoreiz publicējusies žurnālā „Karogs” 2002. gadā. Saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā „Gada balva 2003”. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu „Tranšejas dievi rok” (2005). Par nākamo dzejoļu manuskriptu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu. 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns „Adata”, kas stāsta par cīņu ar narkotikām. Pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera „Adata” (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2010. gadā Andra Manfelde pati izdevusi stāstu grāmatu "Zemnīcas bērni", kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. 2011. gadā saraksta un izdod tēlojumu grāmatu "Ceļojums uz mēnesi". Par romānu "Dzimtenīte" saņēmusi balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Beigu beigās viss ir tikai joks.

    Čārlijs Čaplins

Iesakām

  • 2015. gada 21. aprīlī, plkst. 6:04

    Lilija Berzinska: Tikumības nedienas jeb sadedzināt nedrīkst apžēlot (13)

    Vislielāko mierinājumu sniedz doma, ka tikumiskā sardze ir ne vien mūžam modra, bet arī patiesi zinoša, savā sirdsskaidrībā būdama pasargāta no aplamiem pieņēmumiem un kļūdām.

  • 2013. gada 22. februārī, plkst. 8:02

    Laura Ziemele un Renāte Pablaka: Par cilvēkiem un augiem (8)

    Istabas augu apmaiņas punkts "Mājas svētība" Miera ielā noturējās divus gadus. Īsi pirms tā slēgšanas mēs parunājām ar šī neparastā projekta autorēm Lauru Ziemeli un Renāti Pablaku.

  • 2012. gada 9. jūlijā, plkst. 8:34

    Pauls Bankovskis: Zūdošie fotogrāfijas rokdarbi (1)

    Kā nekā nu jau labu laiku gandrīz neviens pat bērēs nelaiķi zārkā nevīžo nofotografēt, lai gan fotokamera ir gandrīz ikvienā mobilajā tālrunī.

  • 2012. gada 4. decembrī, plkst. 8:12

    Artis Ostups: Par kāda sapņa vardarbību (23)

    Latvijas valdības uzņemtais kurss, ticība eiro garantētai valsts augšupejai atgādina utopisku sapni vai pat reliģisku dogmu – eirozona kā gaidītā pestīšana.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 8:07

    Valentīns: Любовные истории (8)

    Tava āda ir manas asinis Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

  • 2014. gada 5. februārī, plkst. 7:02

    Vilis Lācītis: Nesmuku sieviešu nav (7)

    Kāda maza krūma ērkšķaino lapotni rotā vēja uzmests plastmasas maisiņš ar uzrakstu "Iceland". Pie krūmā gandrīz ieauguša gaismas staba ar uzlīmi "Neighbourhood watch" piestāj melns BMW, no kura izkāpj noputējis celtnieks.

  • 2015. gada 28. janvārī, plkst. 6:01

    Vents Vīnbergs: Kas paliek un kas beidzas reizē ar arhitektu (2)

    Arhitektu nepopularitāte pirmām kārtām saistīta ar to, ka arhitekta profesija visas daudztūkstošgadu kultūras vēstures kontekstā ir pavisam nesena, varbūt vien pārsimt gadu veca parādība, bet arhitekta-autora ideja – vēl jaunāka.

  • 2014. gada 16. decembrī, plkst. 8:00

    Inga Žolude: Mēs par tētiem!

    Atkal un atkal dzirdu stāstus par to, cik drausmīgi ir, kad sieviete stumj ratiņus un smēķē, bet, ja vīrietis stumj ratiņus un smēķē, tad tas tik ļoti neuztrauc.



Kultūras Ministrija
vkkf