Audio

Andra Manfelde: Es vienmēr esmu gribējusi būt kaut kas cits.

Andra Manfelde ir dzimusi 1973. gadā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Pirmoreiz publicējusies žurnālā „Karogs” 2002. gadā. Saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā „Gada balva 2003”. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu „Tranšejas dievi rok” (2005). Par nākamo dzejoļu manuskriptu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu. 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns „Adata”, kas stāsta par cīņu ar narkotikām. Pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera „Adata” (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2010. gadā Andra Manfelde pati izdevusi stāstu grāmatu "Zemnīcas bērni", kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. 2011. gadā saraksta un izdod tēlojumu grāmatu "Ceļojums uz mēnesi". Par romānu "Dzimtenīte" saņēmusi balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Fotogrāfija ir morāla izšķiršanās, kas izdarīta sekundes astotdaļā.

    Quotes_down
    Salmans Rušdi

Iesakām

  • Image

    2012. gada 17. decembrī, plkst. 8:12

    Pēteris Draguns: Nacionālās idiotijas simboliskie pamati (29)

    Vidējais latvietis puzuros maģiju nesaskata, māju iekārto pēc fenšui, garīgos meklējumus izvērš, dodoties uz lekcijām "pie šivas", bet bezcerīgākās situācijās "uzliek baznīcā svecīti".

  • Image

    2014. gada 26. augustā, plkst. 7:08

    Inese Zandere: Mana bērnība bija ļoti lēna (4)

    Mēs aicinājām Inesi Zanderi uz interviju, lai parunātu par to, cik viegli ir rakstīt, vai iespējams saprast dzeju un kas īsti ir tas, ko viņa dara.

  • Image

    2015. gada 10. februārī, plkst. 6:02

    Armands Znotiņš: Mūzika īstam un iedomātam kino

    Šoreiz publika iepazinās ar Kotes Mikaberidzes filmu "Mana vecmāmiņa", šo darbu apskaņojot Dmitrija Šostakoviča mūzikai Mārtiņa Ozoliņa vadībā, – tiesa, nekāda vecmāmiņa uz ekrāna neparādās.

  • Image

    2012. gada 6. februārī, plkst. 9:00

    Pauls Bankovskis: Tā kā tādi bērni (33)

    Rūpēs par bērnu tiesībām un drošību, izglītības sistēmas nemitīgu uzlabošanu un savām ērtībām, bērni arvien vairāk un vairāk tiek atbrīvoti no pienākumiem un riska.

  • Image

    2012. gada 13. septembrī, plkst. 8:09

    Staņislavs Ļvovskis: Es mostos. Gandrīz katru nakti ap trijiem (5)

    skumīgs dzīvnieks. no Vjetnamas atvedu. koka, klibs. ar lielām acīm. nopirku Hošiminā. dzīvnieks ne uz ko vairs necer. actiņas nemirkšķina. stāv man uz grāmatu plaukta un skatās, un nemirkšķina.

  • Image

    2015. gada 17. aprīlī, plkst. 6:04

    Vilis Lācītis: Ģenētiskais kaujas suns Bentlijs (3)

    Visa cilvēces akumulētā gudrība sakopojas apmēram tādā atziņā: neviens ne velna nezina un neko vispār zināt simtprocentīgi droši nav iespējams. Principā nekad.

  • Image

    2012. gada 5. oktobrī, plkst. 12:10

    Kristians Volfs: Mūzika ir tiešāka par runu (2)

    Lielākoties es klausos vecu mūziku. Es daudz klausos Bahu, Haidnu, gandrīz jebkuru klasisko mūziku. Arī renesanses mūziku. Šie puiši bija patiešām labi. No viņiem var daudz mācīties.

  • Image

    2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Varis Klausītājs: Ja vecāki ies uz teātri, tad arī bērni ies

    Mēs teātrī dziedam, un nevienam nevienu brīdi nerodas jautājums, vai dziedāšana kaut kādā veidā disonē ar teātri. Tagad ir pienācis laiks arī zīmēšanai – zīmējums tiek nevis uznests uz skatuves, bet tiek tur zīmēts.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv
aspazijarainis