Kaspars Ūpis: Rozā brilles (1. daļa) (21)
2005. gada 16. maijā, plkst. 20:14
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
Autora priekšvārds
2004. gada pavasarī man piezvanīja kāda sieviete, kas stādījās priekšā kā portāla apollo.lv attiecību sadaļas “Tu un es” redaktore. Manu telefonu viņa bija dabūjusi no kādas paziņas. Zvanītāja mani informēja, ka viņu sadaļa publicē ne tikai pseidozinātniskus raxtus par attiecību psiholoģiskajiem un fizioloģiskajiem aspektiem, bet arī tēmai veltītus stāstus. Piedāvājums raxtīt viduvēju garstāstu, kas visas vasaras garumā turpinājumos tiktu publicēts apšaubāmas kvalitātes portālā nelikās aizraujošs, stimulu neizraisīja arī apjomam neadekvāti niecīgais honorārs, un es centos sarunu pēc iespējas ātrāk beigt, lai turpinātu darbu, no kura biju atrauts. Par laimi redaktore bija pietiekami uzstājīga, un, pateicoties tieši tam, es uzzināju, ka no manis gaidītajam stāstam nav jābūt vienkārši viduvējam, bet gan tādam “lai portāla lasītāji to varētu lasīt viegli, neaizdomājoties pie atsevišķām frāzēm”. Kā stāsta svarīgākie kritēriji tikai minēti: dinamisx sižets un personāži, kas būtu jauni un mūsdienīgi. Tas, ka no manis gaida stāstu, kas varētu pretendēt uz zemas kvalitātes sieviešu žurnālu slejām, nostrādāja. Svarīgs vairs nelikās honorārs, nedz arī laix, ko nāktos pavadīt pie samērā apjomīgā darba tapšanas. Proti, šī bija labākā iespēja realizēt savu bezmaz slimīgo interesi par masu kultūras klišejām un grafomāniem raxturīgākajām izteixmes manierēm, iespēja radīt konceptuālu darbu, kurā izmantot visu, ko līdz tam par šīm klišejām biju zinājis. Piedāvājumu es pieņēmu, atlika vienīgi neilga kaulēšanās par to, kādēļ vēlos darbu publicēt ar pseidonīmu, nevis savu īsto vārdu, jo, redaktoresprāt, tik plaša publicitāte man kā autoram varētu glaimot. Tomēr es izkaroju savas tiesības izmantot pseidonīmu, kā rezultātā paralēli stāstam radās arī raxtniex Kaspars Ūpis, kura dzīvesstāsts un morāli veselīgie uzskati vēlāk iezīmējās sarunās ar lasītājiem komentāru sadaļā zem katra no stāsta publicētajiem turpinājumiem (tā ietvaros tikai radīts arī mīts par Kaspara Ūpja fanklubu, kura vebsaits internetā aplūkojams vēl šobaltdien http://www.home.lv/immorality/uupis.htm).
Manis izvēlētajam stāsta nosaukumam “Rozā brilles” redaktori apmierināja, jo tas pietiekami uzskatāmi un nepārprotami ilustrēja darba morāli, un es ķēros pie tā raxtīšanas. Uzraxtījis pirmos trīs turpinājumus, nosūtīju tos redaktorei. Viņas atbilde pauda, ka, jā, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, ja nu vienīgi man nebūtu grūti raxtīt vēl vienkāršāk. Pēc šī uzmundrinājuma atlikušo darbu veicu gandrīz nemanot, tiesa, esmu pateicību parādā arī savem paziņām, kas, zinot, kā un kāpēc top šis stāsts, mani atbalstīja, smieklos rīstīdamies atstāstot savas izjūtas pēc katra nākamā turpinājuma publikācijas.
2004. gada jūlijā Kaspara Ūpja stāsts “Rozā brilles” žurnālā “Cosmopolitan” tika minēts kā sezonas ieteicamākā lasāmviela sievietēm.
Kaspars Ūpis
ROZĀ BRILLES
(2004)
1
Diena bija silta un smaržoja pēc vasaras. Armandam otro nedēļu turpinājās atvaļinājums. Viņa māsai Renātei jau no paša rīta piezvanīja viņas nu jau bijušais darba devējs un pateica, ka
- Vai kas noticis? - patiesi satraukts jautāja brālis, kad Renāte nolika klausuli.
- Nekas īpašs, bet no
Taču viņa ātri nomierināja Armandu, atbrīvošanas iemesls bija firmas bankrots, kam vairākus mēnešus bija gatavojušies visi darbinieki. Arī Renāte. Tādēļ bijušā šefa paziņojums viņu nepārsteidza nesagatavotu, jau laikus viņa bija iesniegusi savus dokumentus vairākām darbavietām, kurās solīja labāku atalgojumu un arī citādi atstāja nopietnāku uzņēmumu iespaidu. Renāte vēl tikai studēja, taču savā topošajā specialitātē - pieprasītajā sabiedrisko attiecību jomā jau varēja piedāvāt sevi kā vērā ņemamu speciālisti. Tagad viņa varēja dažas nedēļas atpūsties, iespēju palikt bez darba uz ilgāku laiku viņa vispār nepieļāva. Viņa jutās pat priecīga, jo uz atvaļinājumu šajā vasarā nebija cerējusi. Viņa piedāvāja Armandam šo dienu pavadīt Jūrmalā. Armands ar prieku piekrita. Arī viņam pēdējā laikā reti radās iespēja pavadīt brīvo laiku kopā ar māsu.
Kopš vecāki bija pārcēlušies uz laukiem, brālis un māsa dzīvoja viņu dzīvoklī Valdemāra ielas tālākajā galā. Par godu brīvdienām abi nolēma brokastis ieturēt pa ceļam picērijā, kas atradās netālu no viņu mājas. Aši ģērbjoties, Renāte vēl paspēja piezīmēt, ka Armandam laiks apmeklēt frizieri. Jaunākās māsas padomus attiecībā uz izskatu Armands vienmēr ņēma vērā un arī šoreiz, ieskatījies spogulī, nosprieda, ka viņai taisnība. Taču vēl nebija tik traki, spurainos balinātos matus viņš savaldīja ar želeju un abi izgāja uz saules sakarsētā asfalta.
Vēl samiegojies picērijas apkalpotājs aiz letes ziņkārīgi vēroja agrīnos un pagaidām arī vienīgos apmeklētājus. Pareizāk sakot, viņa skatiens bija pievērsts Renātei, kuras īsais krekliņš atsedza slaidu iesauļotu vidukli un slaidajām potītēm virs vaļīgajām vasaras kurpītēm. Armands pamanīja šos skatienus un jutās mazliet neērti. Viņš zināja, ka viņa māsa ir pievilcīga un patīk vīriešiem, taču, kad abi atradās līdzās, apkārtējie Armandu noteikti uzskatīja par viņas puisi un aprobežojās vienīgi ieinteresētiem skatieniem. Sastopoties ar šādiem vīriešu skatieniem, Armands vienmēr iedomājās, ka māsa varbūt neatteiktos iepazīties ar ieinteresēto puisi, ja vien rastos tāda izdevība, ja viņa sēdētu viena vai ar draudzeni, nevis ar pašas brāli. Arī pēc izskata abi nebija līdzīgi. Armands bija garš un kalsnējs un jau tik sen balināja matus, ka neviens pat vairs neatcerējās, kāda ir viņa dabīgā matu krāsa. Māsa gluži pretēja bija tumsnēja, lielām brūnām mandeļveida acīm. Galvastiesu īsāka par brāli viņa bija apbrīnojami proporcionāla un regulāri apmeklēja sporta zāli vai baseinu, kur savu jau tā apburošo augumu uzturēja ideālā formā. Bieži uz ielas viņai piestājās fotogrāfi, kas izteica visai neskaidrus, taču Renātei labi saprotamus piedāvājumus fotografēties. Pēc viņas domām tie visbiežāk pat nebija fotogrāfi. Jebkurā gadījumā viņa to nekad neuzzināja, jo neuzskatīja par pietiekami interesantiem vai uzticamiem vīriešus, kas centās iepazīties šādā veidā.
Kad paēduši abi iznāca no picērijas un devās trolejbusa pieturas virzienā, kāda garāmbraucoša mašīna pēkšņi strauji nobremzēja un, kad Armands un Renāte atradās tai līdzās, atsāka braukt nelielā ātrumā tuvu ietves malai. Spožā mašīna ar tumšiem spoguļstikliem nepatika ne Renātei, ne Armandam. Sasnieguši cilvēku pilno pieturu, viņi jutās drošāk, tomēr mašīna nebrauca prom un apstājusies tieši zem trolejbusa pieturas zīmes, nogaidoši un ļauni klusējot stāvēja. Kas sēž aiz tumšajiem stikliem, neizdevās saskatīt.
2
Mašīna tā arī stāvēja pie ietves malas. Tās uzkrītošo klātbūtni un ievēroja arī pārējie pieturā stāvošie, kuru reakcija liecināja, ka viņi nevēlētos iejaukties, ja tūliņ te kaut kas notiktu. Pusmūža pāris čukstus savā starpā pat pasteidzās izdarīt secinājumus par netālu stāvošajiem Armandu un Renāti: „Tik jauni cilvēki un jau sapinušies ar bandītiem. Paskaties uz to skuķi, noteikti dzīvoju uz kāda netīrās naudas un tas tagad atbraucis noslēgt rēķinus. Kuram katram blakus jau tādas mašīnas un ielas nestājas.”
Mašīnā sēdēja Eduards, bijušais Armanda klasesbiedrs, ar kuru viņi bija draudzējušies visus skolas gadus. Tikai dažas dienas atpakaļ viņš bija atgriezies Latvijā no Londonas, kur divus gadus nostrādāja kādā brokeru firmā. Jau vidusskolas laikā Eduardam bija siržu lauzēja slava. Pa šiem gadiem viņa pieredze bija krājusies, šādas dzīves garša viņam bija iepatikusies. Viņš ļoti nopriecājās, kad pēc vairākiem gadiem, izbraucot dzimtās pilsētas ielās, ieraudzīja Armandu. Īstais prieka iemesls tomēr bija Renāte. Skaisto meiteni Eduards bija pamanījis jau tālajos skolas gados, kad bieži stāvēja pie parādes durvīm, gaidot Armandu. Lai cik dīvaini, Eduards un Renāte līdz šim nebija pazīstami. Viņa mācījās Franču licejā, un ar brāli tajos gados viņai vēl nebija izveidojušās tik ciešas saites. Arī pats Eduards tolaik vēl nebija tik drosmīgs, lai redzot, kā aiz mājās stūra noplīvo Renātes svārki, pieietu iepazīties. Ieraugot meiteni pēc tik daudz gadiem, Eduarda trenētā acs novērtēja, ka pa šo laiku meitene kļuvusi vēl iekārojamāka. Renāte bija nobriedusi un arī iemācījusies atbilstoši pasniegt savu krāšņo ārieni. Viņa nekad un ne pret vienu neizturējās iedomīgi, tajā pašā laikā izstarojot rāmu pašcieņu. Eduards sajuta, ka otras tik labas izdevības uzsākt sengaidīto sarunu nebūs. Iesākumam viņš vēlējās Armandu un Renāti izjokot, tādēļ sekoja viņiem un nevarēja novaldīt smīnu, kad redzēja kā Renāte nobijusies, piestājas tuvāk klāt Armandam. Eduards šorīt jutās lieliski un atbilstoši noskaņojumam, bija ģērbies gaišās, vasarīgās drēbēs, kas ļāva nojaust viņa ķermeņa sportisko formu.
Kad Eduards sajuta, ka jokot pietiks, viņš pavēra mašīnas durvis un pārliecies blakussēdētāja tukšajai vietai, izplūda plašā smaidā.
- Armand, kauns nepazīt vecus draugus.
Viņš ar gandarījumu vēroja, kā Renātes graciozais ķermenis atbrīvojas no saspringuma, kad situācija tik negaidīti bija atrisinājusies. Taču Armands neizskatījās priecīgs, runāja it kā negribīgi.
- Sveiks. Es dzirdēju, tu esot ilgu laiku pavadījis Londonā. Kopš skolas beigšanas jau tā arī gandrīz neesam tikušies.
- Aha, pēc mēneša man jāatgriežas. Piedāvā jaunu robu. Pagaidām esmu vienkārši jauns un neprecēts cilvēks ar kaudzi brīva laika pašā vasaras vidū. Bet kas tā par skaistuli ar tevi? Tava meitene? - Eduards tīšām izlikās nepazīstam Renāti, lai vieglāk viņu iesaistītu sarunā.
- Tā taču ir mana māsa Renāte. Renāte, iepazīsties, tas ir Eduards, ar kuru mācījos vienā klasē. - Armands runāja gari stiepjot vārdus, kā parasti nemēdza darīt.
Eduards sāka nojaust, kādēļ Armands nepriecājas, viņu satiekot savas māsas klātbūtnē. Eduarda sieviešu mīlētāja slava nebija noslēpums. Viņš pats vairākkārt bija dižojies ar saviem varoņdarbiem Armanda klātbūtnē. Taču Renāte nebija tik atturīga.
- Patīkami uzzināt, ka brālim ir draugi, citādi man liekas, viņš tikai darbā un mājās. Tagad braucam uz Jūrmalu. - viņas lūpas runājot turpināja viegli smaidīt, un Eduards juta, ka trāpījis desmitnieka.
Toties Armands paskatījās uz māsu tā, it kā viņa būtu izpļāpājusi kādu noslēpumu. Eduarda aizdomas apstiprinājās, bet viņš to nelika manīt.
- Ņemot vērā, ka mums pa ceļam, varu piedāvāties par jūsu šoferi.
- Lieliski! - iesaucās Renāte. - Armand, mums šorīt veicas.
Armands mēģināja neveikli atrunāties, viņam pa ceļam centrā vēl esot jānokārto sīkas darīšanas. Tas izklausījās tik nepārliecinoši, ka Eduards izlikās nedzirdam un jau pavēra arī mašīnas aizmugurējās durvis. Armands Renāti gandrīz stumšus iestūma pa aizmugurējām durvīm, bet pats apsēdās līdzās Eduardam. Mašīna sakustējās.
Virzoties cauri sastrēgumiem, viņiem bija daudz laika izrunāties.
- O, tu lasi arī dzeju! Nepazīstu nevienu puisi, kas to darītu. - Renātes balsī skanēja labvēlīgas notis.
Eduards ar mokām savaldīja smīnu. Nupat bija nostrādājis vēl viens no viņa dežūrtrikiem. Uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa starp auto un sporta žurnāliem viņš parasti vadāja līdzi Ievas Baltās dzejoļu krājumiņu, lai radītu par sevi romantisku iespaidu savās nejaušajās līdzbraucējās. Bet Eduards pavisam bija piemirsis, ka šorīt uz tā paša sēdekļa aizmirsis arī savu iemīļoto albumiņu ar bijušo mīļāko fotogrāfijām. Viņš mazliet satrūkās, kad Renāte to atrada un pavaicāja vai drīkst pašķirstīt.
- Droši skaties, tur nav nekā TĀDA. Manas bijušās kursa biedrenes. - Eduards nedaudz samelojās, lai izspruktu no neveiklās situācijas.
Tikai pēc brīža viņš aptvēra, ka samelojies diezgan nemākulīgi. Renāte varēja pajautāt, vai tiešām viņš kursā ir bijis vienīgais puisis. Un daudzas fotogrāfijas arī bija tādas, kas neizskatījās pēc momentuzņēmumiem, ko meitenes tāpat vien uzticētu kursa biedram. Par laimi Renāte jautājumus neuzdeva. Eduardam izdevās novērst viņas uzmanību no albūma, piedāvājot Renātei izvēlēties kaut ko no savas disku kolekcijas. Arī disku kolekcija, ko viņš vadāja līdzi mašīnā, bija atlasīta ar nodomu atstāt romantiska puiša iespaidu. Renāte izvēlējas Fila Kolinsa izlasi un albūmā vairs neieskatījās.
Kad viņi tuvojās Jūrmalai, Eduards piedāvāja arī turpmāko dienas daļu pavadīt kopā ar veco draugu un viņa māsu.
Renātei iebildumu nebija. Iebildumus necēla arī Armands, taču viņa sejas izteiksme skaidri nodeva, ka viņš vairs nejūtas situācijas noteicējs. Eduards iekšēji triumfēja.
3
Kad trijotne sasniedza kāpas, Renāte ar valšķīgu kustību novilka kurpītes. Pat šo sīkumu Eduards izmantoja, lai atrastos tuvāk meitenei un piesaistītu viņas uzmanību.
- Dod panesīšu. Sievietēm smagumi nav jāstaipa.
- Vai tad viņa izskatās tik nevarīga? - Armands indīgi pajautāja.
- Kas tev šorīt iedzēlis? - Renāte atbildēja ar pretjautājumu.
- Viņš vienkārši baidās no ūdens, - pajokoja Eduards. - Kad mūs no skolas veda uz baseinu, Armands vienmēr tikai pēdējā brīdī atcerējās, ka peldbikses aizmirsis mājās. Patiesībā viņš kautrējas par savām līkajām kājām.
- Šoreiz viņš mums neizspruks, jo somu braukšanai kārtoju es, un pati ieliku viņa peldbikses. - Renātei acīmredzami patika saspēle ar izskatīgo un atraisīto Eduardu. - Bet kājas, viens un divi, iztaisnosim. Tu viņu pieturēsi, vai ne?
Renāte jokoja labdabīgi. Viņai bija žēl, ka brālis ne no šā ne no tā pēkšņi tik sadrūmis. Vai tiešām viņa garastāvokli būtu sabojājusi izjokošana ar sekojošo mašīnu? Nē, parasti Armands neapvainojās un pats mēdza asprātīgi atbildēt, ja kāds uzsāka draudzīgu apcelšanos.
Pārģērbušies, viņi vispirms metās jūrā. Pēc iznākšanas krastā Renātes peldkostīms bija pielipis miesai un likās viegli caurspīdīgs ķermeņa tumšākajos rajonos. Viņas krūšu galiņi pavēsajā ūdenī bija piebrieduši. Ūdens lāsītēm noklātā āda likās sarāvusies vēl tvirtāka. Uzpūta viegls vējš, un viņas ādai pielipa daži smilšu graudiņi. Eduards tos vēlējās nolasīt pa vienam vien. Renāte pielipušās smiltis notrauca ar vienu plaukstas vilcienu. Eduards sekoja tam, kā šī smalkā roka pārslīd piebriedušajām krūtīm, vingrajam vēderiņam, apaļīgajiem pleciem. Armands pa to laiku slaucījās svītrainā frotē dvielī, pagriezies ar muguru pret viņiem.
Kādu brīdi viņi mierīgi gulēja, ļaujot saulei sakarsēt savu ādu. Armands iekārtojās pa vidu, un, lai palūkotos uz savu jauno iekāres objektu, Eduardam vajadzēja atrast simt un vienu iemeslu piecelties pussēdus. Eduards piedāvāja uzspēlēt kārtis. Kārtējais desmit soļus uz priekšu pārdomātais gājiens. Spēlējot kārtis, viņš biežāk varēs sastapties skatieniem ar Renāti un nebūs uzkrītoši jāgrozās, lai vērotu viņas zeltaino sakarsušo ķermeni. Spilgtajā saulē viņas āda ieguva medainu toni. Karstumā viņa seksuālās fantāzijas parasti rotaļājās ar divkāršu spēku. Viņš bija spēcīgi uzbudināts un gulēja uz vēdera, tādēļ lūdza, lai kārtis somā sameklē Armands.
- Es negribu vandīties tavā somā, - Armands iebilda.
- Drošāk, kareivi, drošāk. Somā es nevadāju indīgas čūskas, un žurku lamatas arī tur nav. Kārtis ir vienā no priekšējām kabatām.
- Bet zaudētājs abiem pārējiem atnes saldējumu. Labi? - tā Renāte.
- Ja zaudēju es, - piedāvājās Eduards, - tad aicinu jūs šo vakaru pavadīt kādā klubā. Par visu maksāju es. Tik sen neesmu Rīgā izklaidējies. Neatsakiet man šo prieku. Un nekādus bet, - to viņš teica konkrēti Armandam.
Tagad divi spēlētāji par katru centās zaudēt un katram no viņiem bija savs iemesls. Ja viņi visi kopā
- Apsveicu, zaķīši! Esat laimējuši pavadīt lielisku vakaru labā Anglijas krusttēva kompānijā. Taču pie mums valda demokrātija, un arī noteikumi par saldējumiem attiecas uz mani. Eju pēc saldējuma.
Kamēr Eduards gāja pakaļ saldējumam, Armandam beidzot radās izdevība parunāt ar māsu.
- Tu tiešām gribi iet, Renāte? Mēs viņam esam vajadzīgi, lai viņš varētu padižoties ar Londonā sapelnīto naudas žūksni.
- Armand, tu esi pārkarsis saulē? Atbraucis tavs draugs, viņš sen te nav bijis, drīz viņam atkal jābrauc prom un grib mums sagādāt prieku. Tas, ka viņam šobrīd naudas vairāk nekā mums, nenozīmē, ka viņš mūs grib pazemot. Vai tu pats skopotos šādā situācijā?
- Neskopotos, protams, bet...
- Kāds bet?
Armands nepaspēja atbildēt, jo atgriezās Eduards. Jūrmalā viņi pavadīja visu dienu, jo gribēja sagaidīt arī saulrietu. Nekur nebija jāsteidzas, jo priekšā viņiem bija visa nakts.
4
Viņi atgriezās Rīgā, kad pilsētas vasaras nakts dzīve tikko bija sākusies. Kādu laiku viņi tāpat vien klīda cauri Vecrīgai, garām daudzajām āra kafejnīcām. Taču āra kafejnīcā viņi nolēma nepalikt, bet izvēlēties kādu klubu, kurā varētu arī padejot. Armands protams piedāvāja labāk izvēlēties kādu alus sētu, jo klubos būs tik skaļi, ka nevarēs pat parunāt.
- Parunāties mēs vēl paspēsim! Bet
Veltīgi Armands cerēja, ka māsa negaidīti iebildīs. Viņa rokas pat bezpalīdzīgi sažņaudzās dūrēs. Viņš labprāt neredzētu šo dzīves teātri un dotos mājās. Bet atstāt māsu vienu meitu mednieka sabiedrībā, naktī - nē, to viņš nevarēja.
Galu galā trijotne izvēlējās iet uz „Četriem baltiem krekliem”. Renātei patika šīs vietas atmosfēra, bez tam
Trijotne vēl paspēja atrast galdiņu netālu no letes. Eduards katram ļāva izvēlēties ēdienus un dzērienus, piekodinot nesatraukties par cenām. Kamēr viņi gaidīja pasūtītos ēdienus, pienāca izskatīga gaišmate un, neko nesakot, ieskatījās Eduardam cieši acīs. Skatienu nenovēršot, viņa tā nostāvēja labu brīdi. Arī Eduards ne brīdi neatrāva skatienu.
Armands un Renāte jutās mazliet neērti. Nebija grūti saprast, ka viņi kļuvuši par lieciniekiem kādam personiskam konfliktam. Kad sieviete beidzot aizgāja, Eduards veikli izgāja no situācijas.
- Arī pie jums Rīgā tagad sācies narkotiku bums? Londonā es šādus dīvaiņus redzēju uz katra stūra. Par laimi, lielākā daļa no viņiem nav bīstami.
- Es domāju, tā ir kāda no tavām bijušajām draudzenēm? - Armands iedzēla tieši.
- Gaišmates man nekad īsti nav patikušas. Viņas ir grūti paslēpt tumšā istabā. - Eduards meloja un kā jokojot kārtējo reizi izvairījās no neērtas situācijas. Vienlaikus viņš lieku reizi lika saprast Renātei, ka priekšroku dod tumšmatēm.
Sāka uzstāties „Līvi”, un trijotne devās tuvāk skatuvītei izkustēties. Armands stāvēja kā iemiets, kamēr Renāte un Eduards bezrūpīgi lēkāja.
- Lai kārtīgi iztrakotos, „smagie” ir tieši laikā, vai ne? - Renāte smaidīdama pajautāja Eduardam.
- Vienkārši cool! Dzīvojot Londonā, es biju uz „Def Leppard” koncertu. Kas par skatuves šovu! Neko līdzīgu nebiju redzējis.
- Laimīgais. Skolas gados viņi man bija mīļākā grupa. Un vēl „Scorpions” un „Metallica” lēnie gabali.
Kad ieskanējās „Dzimtās valodas” pirmie akordi, Eduards lūdza Renāti uz lēno deju. Eduards baudīja Renātes tuvumu, izjuta saldkaisli, jūtot viņas rokas uz saviem pleciem. Renātes krūtis viegli atspiedās pret Eduarda krūškurvi, un dejojot viņi neatraujoties skatījās viens otram cieši acīs. Eduards prata savaldīties un neatļāvās pārāk uzbāzīgus pieskārienus. Viņš negribēja neko sasteigt, jo tas meitenei varēja nepatikt. Labāk, ja viņa saskatīs viņā galantu, neuzmācīgu kavalieri.
Armands pa to laiku bija atgriezies pie galdiņa un drūmi skatījās pusizdzertajā kokteiļa glāzē.
- Kāpēc tu neej dejot? - atgriezušies viņam vaicāja Renāte un Eduards.
- Nav garīgā. Un nekad jau nav paticis dejot.
- To tu vari mums nestāstīt, atceros tevi skolas diskotēkās.
- Nu tagad man vairs nav piecpadsmit gadi.
- Tūliņ labosim šo vainu.
Negaidot Armanda atbildi, Eduards pievērsās divām sievietēm pie blakusgaldiņa, kas bija ieradušās bez pavadoņiem.
- Vai nevēlaties pārsēsties pie mums? Mūsu draugam
Eduards prata pierunāt sievietes, un viņas pārsēdās. Tagad neviens vairs nevarēja sūdzēties, ka Eduards nerūpējas par drauga garastāvokli, un kopā ar Renāti viņi atgriezās pie skatuves. Armands palika sēžam ar Agritu un Māru. Abas meitenes tiešām bija patīkamas sarunu biedrenes un viņu klātbūtne nedaudz uzlaboja Armanda slikto omu. Arī meitenēm patika Armands, viņa atturīgā uzvedība, nopietnība. Šādus puišus izklaides vietās nemaz tik bieži nevarēja satikt. Parasti nāca iepazīties jau pamatīgi iereibuši uzmācīgi vīrieši. Citi, saņemot atteikumu, pat bija rupji. Armands bija patīkams izņēmums.
Pēc ilgas tielēšanās Agritai izdevās pierunāt Armandu iet padejot. Cilvēku pūlī ap skatuvi, Armands ievēroja arī Eduardu un Renāti. Eduarda pirksti baudkāri bija ieķērušies svārku audumā uz Renātes gurniem. Viņas rokas glāstīja Eduarda pakausi. Abu lūpas bija saslēgušās ciešā skūpstā.
5
Aiz rokas raudams līdzi Agritu, Armands atgriezās pie galdiņa. Māra vēl dejoja. Armands pasūtīja simts gramus tīra viskija un vienā malkā to izdzēra.
- Izskatās, ka
- Nerunājam par to. Ko pasūtīt tev?
Drīz atgriezās arī Māra. Eduards un Renāte bija nozuduši deju pūlī. Izrādījās, ka Agrita un Māra ir darbabiedrenes un
-
Armands saminstinājās no pēkšņā žesta, taču nenoliedzami, tas viņam patika. Tas nebija draudzīgs uzsitiens, jo Agrita roku nost neņēma un rotaļājās ar pirkstiem. Mārītei kļuva garlaicīgi un viņa pajautāja, kādi ir šī vakara tālākie plāni.
- Pasēžam vēl tepat kādu stundiņu, tad ņemam taksi un braucam pie manis. Armand, tu taču arī pievienosies?
- Nevaru, esmu kopā ar māsu un draugu.
- Viņi gan neizskatījās pēc maziem bērniem, - iespurcās Māra. - Liekas, viņi pratīs tikt ar sevi galā.
Agritas roka pavirzījās augstāk pa Armanda augšstilbu. Ar sānu redzi viņš juta, kā meitene viņu vēro. Satraukumu un dusmas sāka nomainīt liega sajūta. Vēl Armands iedomājās, ka nemaz nezinātu, ko teikt, kā rīkoties, kad
- Meitenes, varbūt braucam tūliņ un netraucējam viņu divvientulībai? - Armands negaidīti piedāvāja.
- Skat, mūsu slimnieks sāk izrādīt pirmās dzīvības pazīmes! - iesaucās Agrita, un viņas plauksta apvijās Armanda viduklim. - Ja kungs vēlas, tad ejam!
Kādā naktsveikalā viņi sapirkās dažādus našķus, noķēra taksi un devās uz Agritas dzīvokli Imantā. Dzīvoklis astotajā stāvā bija labi iekārtots. Kompānija apmetās lielajā istabā tieši uz paklāja. Agrita palūdza Māru virtuvē sagriezt uzkodas un atnest glāzes, bet pati palika divatā ar Armandu.
- Nevaru sagaidīt glāzes, ir tik karsti, es taisni vai smoku nost. Vai tu neatvērtu vīnu? - Agrita pasniedza Armandam pudeli.
- Vai dzersim tieši no pudeles? - Armands pavaicāja, kad bija ticis galā ar korķi.
- Nē! Mēs to dzersim no sakarsušiem traukiem! - Agrita izņēma pudeli Armandam no rokām, iedzēra malku rubīnsarkanā šķidruma un pieplaka viņa lūpām.
Armands piederēja kautrīgo puišu tipam. Šobrīd viņš baidījās arī, ka istabā pēkšņi var atgriezties Māra. Taču vīns plūda no Agritas lūpām viņa mutē, un viņš nevarēja atrauties. Agritas rokas skūpsta laikā apvijās Armandam ap kaklu, viņas kaķenes acis saldkaisli pievērās. Vīna aizdarītu sievietes skūpstu Armands baudīja pirmo reizi mūžā, un tas viņam lika piemirst visu, kas noticis
- Cik tu esi nesamaitāts, - pievērtām acīm čukstēja Agrita.
- Lūdzu, nesaki neko! - Armands pats sev par pārsteigumu pamanīja, ka viņa rokas jau paslīdējušas zem Agritas krekliņa un gumza viņas silto, gludo vidukli.
Vēl pēc brīža viņa pirksti jutekliski slīdēja uz augšu pa viņas krūtīm un atdūrās pret piebriedušajiem krūšu galiņiem. Agrita strauji elpoja. Viņas rokas mēģināja paslīdēt aiz Armanda bikšu jostasvietas. Tad pēkšņi iezvanījās uz galdiņa atstātais Māras telefons. Ar uzkodu šķīvi rokā iesteidzās Māra un saprotoši noskatījusies abos, izgāja sarunāties virtuvē. Drīz viņa atgriezās.
- Zvanīja Gatis. Viņš piedāvāja mani tūliņ aizvest uz ballīti. Viņiem darbā kaut kādi klienti no Holandes atbraukuši un pašlaik svinības pašā plaukumā. Taksi es jau izsaucu. Ceru, ka nejutīsieties vientuļi bez manis. - teikuma beigās viņa viltīgi pasmīnēja.
- Žēl gan. Tik ilgi gatavojāmies
Kad Māra izgāja, Armands iedomājās ieskatīties savā mobilajā. Apmēram četrdesmit minūtes atpakaļ tajā bija pienākusi īsziņa „Nedusmojies,
6
„Līvi” beidza uzstāšanos. Eduardam un Renātei šī stunda pagāja skūpstoties. Viņi gandrīz nedzirdēja, kas notiek uz skatuves. Neredzēja, kas notiek līdzās. Eduards nožēloja vienīgi to, ka viņiem līdzi ir Renātes brālis. Un dēļ viņa būs jāatliek šī vakara likumsakarīgais turpinājums uz vēlāku laiku.
Taču Armanda pie galdiņa vairs nebija.
- Paskat, tavs brālītis nemaz nav tik naivs, kā izliekas. Kamēr mēs prom, viņš jau paspējis aizlaisties ar abām jaunajām draudzenēm. Viņš vienmēr tik nasks? - Eduards jutās vairāk nekā apmierināts. Vairs nekas nestāvēja ceļā viņa nodomiem.
- Visticamāk viņš aizmucis mājās. Pats redzēji, kādā viņš
Eduardam, protams bija vienalga, kur palicis Armands. Viņš lika lietā visu savu pierunāšanas māku. Renātei Eduards patiešām patika, tādēļ viņa ilgi nespēja turēties pretī piedāvājumam braukt pie puiša.
Jau braucot mašīnā pār Akmens tiltu, Renāte nosūtīja Armandam īsziņu, ka šonakt mājās nebūs. Viņi piebrauca pie kādas vecas mājas netālu no Āgenskalna tirgus. Tur Eduards īrēja dzīvokli, kamēr uzturējās Latvijā.
Eduards uznesa Renāti pa kāpnēm. Viņa skūpstīja puiša kaklu, kas smaržoja pēc laba odekolona. Likās, viņi tā grib viens otru, ka pat netiks līdz dzīvoklim. Kādā kāpņu pagriezienā Eduards nosēdināja Renāti uz palodzes. Viņš kvēli skūpstīja viņas siltās roku locītavas, ceļgalus. Pa to laiku Renāte bužināja Eduarda matus. Līdz dzīvoklim viņi kāpa ilgi un metās istabā, pat nenovilkuši apavus.
„Viņa ir pilnībā mana!” tīksminājās Eduards. Šī bija sen gaidīta uzvara. Un viņam bija pilnīgi vienalga, ko par to varētu sacīt Armands. Eduarda vēlēšanās iegūt Renāti bija spēcīgāka par atbildību pret draugu. Lai gan īsti draugi viņi nebija jau kopš skolas beigšanas. Ar šo domu Eduards izdzēsa pēdējās sirdsapziņas pārmetumu paliekas.
- Vai klāsim gultu? - viņš starp skūpstiem čukstēja ausī Renātei.
- Dārgais, šonakt es būšu tavs palags un tava sega! - kaislīgi čukstēja pretī Renāte.
Nometies uz ceļiem pie dīvāna, Eduards novilka Renātes kurpītes. Ieelpoja viņas ādas smaržu. Renātes miesa bija kā pulsējošs dārgakmens viņa spēcīgajās rokās. Eduards katru glāstu pieskaņoja Renātes trīsām. Abi jutās nonākuši septītajās debesīs.
- Izģērb mani. Es gribu, lai to izdari tu. - lūdza Renāte.
Eduards darīja visu, ko vēlas. Viņš zināja, ka priekšā stāvošā bauda ir visu pūliņu vērta. Vispirms viņš rotaļīgā vieglumā novilka Renātes virsdrēbes. Renāte satrauktām kustībām pārvilka pār pleciem Eduarda kreklu un atpogāja viņa bikšu pogu. Uz mirkli Eduards piecēlās sēdus, lai nomestu apavus un bikses. Tad ar jaunu sparu atgriezās pie iekārotās miesas. Ilgi rotaļājās ar viņas apakšveļas mežģīņotajām maliņām, pirkstu galiem riņķoja ap viņas nabu. Renāte pievilka Eduarda seju pie krūtīm. Viņš sajuta uz lūpām viņas krūšu jauneklīgo garšu. Abu gurni patīkamās gaidās spiedās kopā kā kaķēni.
Renātes apakšveļu Eduards novilka viegli iekampies tajā ar zobiem. Viņš ar nolūku bija attālinājis šo mirkli, cik vai iespējams, lai solītā bauda pārsniegtu visu cerēto. Ar patiku viņš konstatēja, ka dīvāns zem Renātes ir silti mitrs. Lai gan neko citu viņš nebija gaidījis. Bagātīgā pieredze kārtējo reizi nepievīla.
Renāte atdevās viņam kaislīgi un ne mirkli neizlaida Eduarda muskuļoto ķermeni no savām skavām. Eduards reiba no viņas skaistuma. Lai gan sievietes viņš mainīja bieži, tomēr nebija zaudējis īsta baudītāja iemaņas. Sajūta, ka pirkstu galos piebriest viņas krūšu galiņi, Eduardu padarīja vai traku. Viņas mēle, kas šonakt darīja visu, ko Eduards domās bija vēlējies, kustējās viegliem pieskārieniem. Uz brīdi Eduards nožēloja, ka šī bauda nevar būt ilga. Viņš pārāk labi sevi pazina. Līdz rīta gaismai viņš centās par to nedomāt.
7
Dzīvokļa durvis Renāte atslēdza klusu. Varbūt Armands vēl guļ. Nē, izskatījās, ka viņš nav gulējis visu nakti un bija ļoti satraucies.
- Renāte, ar tevi viss kārtībā?
- Protams. Kas tad ar mani varēja notikt? - Pēc šīs nakts Renāte jutās lidojam un gribēja šajā sajūtā dalīties ar brāli. Renāte noprata, ka Armandam Eduardā kaut kas nepatīk. Bet Eduards taču bija tik jauks! Viņš solīja jau
Armands vairs neko nejautāja, tikai žēli noskatījās uz māsu un pie sevis nodomāja “Rudā peža!”. Arī par savām nakts gaitām viņš stāstīt nevēlējās. Renāte ne mirkli nešaubījās, ka ir rīkojusies pareizi. Un gaidīja, kad tas turpināsies. Neviens vīrietis nebija pratis viņai sniegt tādu baudu, kādu viņa iepazina šonakt.
Arī Armanda aizdomīgums pāries. Viņa ticēja, pratīs abu puišu starpā atjaunot siltas un draudzīgas sajūtas. Nebūtu patīkami, ja Armands visu laiku justu nepatiku pret viņas puisi.
Armands grasījās aiziet līdz veikalam. Renāte nevarēja vien sagaidīt, kad viņš izies, jo tā gribējās kādam pastāstīt par pagājušās nakts piedzīvojumu. Viņa jutās laimīga. Tiklīdz Armands izgāja, viņa metās pie telefona un sazvanīja savu draudzeni Aigu.
- Bet tu taču esi iemīlējusies! - ironiskā balsī rezumēja Aiga, kad Renātes satrauktajā stāstījumā iestājās pauze.
- Nē, es nedomāju, ka gluži tā. Vienkārši man viņš tā patīk. Zini, viņš
- Nu pasaki vēl, ka man nav taisnība! - vada otrā galā smīnēja Aiga.
Patiešām, Renāte nekad vēl nebija izrādījusi tādu sajūsmu par kādu no puišiem, ar kuriem viņai bijušas īslaicīgas attiecības. Renāte bija izvēlīga, viņa gribēja kaut ko vairāk par kopējiem braucieniem uz pirtīm, neveiklām bučiņām. Arī gultā visi iepriekšējie partneri izrādījās neinteresanti un Renātei likās, ka viņiem pietrūkst kaisles. Eduards tam bija pilnīgs pretstats. Viņš bija vīrišķīgi stingrs un vienlaikus maigs. Viņš rīkojās droši, bet nebija brutāls.
Renāte iegāja dušā un pēc tam spogulī ilgi apskatīja savu ķermeni, kuram vēl dažas stundas atpakaļ pieskārušās viņa rokas, viņa lūpas. Viņas pirksti it kā nevilšus pārslīdēja zīdainajam klēpim, un viņa atkal sajuta iekāri, kādu vēl nekad nebija pazinusi. Apziņā šī nakts vēl nebija beigusies. Šai dienai par godu Renāte uzvilka savu mīļāko apakšveļu maigos rītausmas toņos un jau sāka dzīvot domās par gaidāmo vakaru. Viņi atkal tiksies.
Armands atgriezās no veikala un teica, ka noliksies pagulēt. Lai nemodinot, ja kāds zvana. Renāte pie sevis jautri domāja, ko gan brālītis šonakt sadarījis. Mājās visticamāk šo nakti viņš nav pavadījis. Armanda drūmā noskaņojuma dēļ šis nebija piemērots brīdis, lai to pajautātu. Citādi Armands ar Renāti mēdza bezrūpīgi pārrunāt savas gaitas, neko īpaši neslēpjot. Renāte novēlēja kaut brālis ātrāk atrastu meiteni, kas viņam patiešām patiktu. Šajā ziņā abi bija līdzīgi. Reizi pa reizei viņi ļāvās kādiem piedzīvojumiem, kad daba prasīja savu. Taču tas nekad nebija nekas nopietns.
Turpinājums sekos...
Frīdvalds 01.01.98 1:48
Mangusts: Tas jau pašsaprotami, ka katrs lasītājs cenšas paspīdēt ar savu erudīciju autora nekompetences priekšā, bet salīdzināt ziepju operas ar japāņu komixiem, tas ir totāls iejājiens auzās... Pat nožēlojami kaut kā sametās...
kto tam? 16.05.05 20:27
turpinājums atvaļinātā nedēļā - turpat
r 16.05.05 20:37
ja tur ir renaate, tad es nalasu, sorre, bet kaut kaa nesanaak... :D