Pauls Bankovskis: Teksta uzvedums (9)
2012. gada 29. janvārī, plkst. 12:15
Rubrika: Recenzija
Par Pētera Čaikovska operas “Mazepa” uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā
(attēlā - Ivans Mazepa mākslinieka V.Lopatas portretā)
Daudzi matemātiķi tā dēvētos “teksta uzdevumus” par matemātiku neuzskata un ir pārliecināti, ka ar tiem nekādu matemātiku iemācīt nevar. Tas, iespējams, šķiet absurds, jo teksta uzdevumi pamatskolas matemātikas mācību grāmatās ir vēl arvien, visi tos risina, kaut ko mācās un droši vien iemācās. Vēl pirms dažām dienām, skaidrojot krustdēlam reizrēķinu, arī mēs mājās likām lietā teksta uzdevumiem līdzīgu paņēmienu - matemātiskas darbības ar skaitļiem tika atainotas, izmantojot piemēru ar plaukstām un pirkstiem. Savā ziņā tas jau bija piemēra piemērs, jo uzdevumā bija jāspēj sareizināt 5 ar 7. Lai šo uzdevumu padarītu uzskatāmāku, bija uzrakstīts teksta uzdevums. Katrā bebru midzenī ir 5 bebri. Pavisam ir 7 midzeņi. Vēl tika dots skaitlis 35. Uzdevums bija saprast, ko izsaka šis skaitlis. Tā kā bebru un midzeņu skaits draudēja sajukt, likām lietā vienkāršāku piemēru - ar divām plaukstām, pieciem pirkstiem un skaitli 10. Pareizais risinājums tika atrasts. Taču iepriekš piesauktie matemātiķi nebūtu sajūsmā nedz par bebru, nedz pirkstu iesaistīšanu. Matemātika, viņuprāt, ir darbošanās tīru abstrakciju jomā, un ikviens mēģinājums izskaidrot abstrakciju, liekot lietā piemērus, ir pretrunā ar matemātikas būtību un sūtību, turklāt jau aizmetnī iznīdē kaut nelielu abstraktās domāšanas treniņa iespēju.
Ar mūziku ir līdzīgi. Mēģinājumi dzirdamajā saklausīt “putniņu vīterošanu” vai “pērkona dārdus” varbūt reizēm var palīdzēt nekad īsti nedzimušas intereses uzturēšanai, taču ar pašu mūziku šādam ilustratīvismam ir tikpat daudz kopīga kā vīnam ar tā garšas aprakstā apgalvoto, ka būšot sajūtama slapju akmeņu, cigāra vai zirga sviedru garša. Interesanti gan - un pēc kā garšo slapjš akmens? Pēc dūņām? Un dūņas? Pēc jūras? Un jūra? Nu, jūs jau sapratāt - tā var turpināt bezgalīgi.
Ja nu ar kaut ko mūziku ir iespējams salīdzināt, tas ir laiks. Diemžēl laiks pats par sevi ir tik pamatīga abstrakcija, ka tā izprašanai jau atkal talkā tiek ņemti visdažādākie palīglīdzekļi, piemēri un kruķi - sākot ar kalendāru un pulksteni un beidzot ar krāšņām metaforām. Saistībā ar mūziku laiks var būt vai nu īss, vai garš, vai apstājies - lai ko nu tas arī nozīmētu.
Operas žanrs ir savdabīgs mūzikas teksta uzdevums. Tīra abstrakcija (mūzika) tiek papildināta ar tekstuāliem sižetiskiem piemēriem (librets), tādējādi pārdzīvojumu padarot izklaidējošāku un baudāmāku pat tiem, kas skolas korī bijušu iedalīti “rūcējos”, bet operas teātrī kvalificējas snaudējos. Fakts, ka librets it kā vienmēr ir primārais, var būt maldinošs. Lai par to pārliecinātos, atliek ielūkoties kāda opermīļa mājoklī. Saprotams, tur būs arī interesēm atbilstoša literatūra, kāds pieklājīgs enciklopēdisks libretu krājums u.tml. Taču galvenokārt mēs tur atradīsim operu ierakstus - visvairāk audio formātā, taču, iespējams, arī kādā videoversijā. Tas, ka visvairāk ir audioierakstu, nav nejaušība. Visupirms opera ir “par” mūziku (abstrakciju), libretus ar tajos bieži vien sastopamajām idiotiskajām un patētiskajām pliekanībām var arī nemaz tik labi nepārzināt.
Visu šo pārdomu iemesls bija Pētera Čaikovska operas “Mazepa” iestudējums, kas apmaiņas ceļā no Horvātijas nacionālā teātra Zagrebā tagad ir nonācis līdz Latvijas Nacionālās operas skatuvei. “Mazepa” nebūt nav pazīstamākais un veiksmīgākais Čaikovska darbs, taču nelaimju pamatā ir ne tik daudz paša Čaikovska veikums, cik tā tekstuālais pirmsākums. Viktora Bureņina librets (pēc Aleksandra Puškina poēmas “Poltava”) Čaikovskim tā īsti nemaz nebija paticis, rakstīt operu viņam pēc tā nemaz tik ļoti nebija gribējis, bet kad uzrakstījās, operu nemaz tik bieži neuzveda. Uzzinājis, ko kritiķi rakstījuši par operas pirmuzvedumu Pēterpilī, Čaikovskis savam brālim Modestam apgalvoja, ka tas viņu būtu nogalinājis. Modests recenzijas bija rūpīgi slēpis. Taču ne par to ir stāsts, jo par Rīgā nonākušā iestudējuma muzikālajām kvalitātēm gan jau uzrakstīs Inese Lūsiņa, kas pirmizrādē sēdēja ar visai apmākušos vaigu.
Tas, par ko izrādes laikā aizdomājos un lielā mērā paguvu izdomāt visu to, ko patlaban te pierakstu, bija mēģinājumi kaut ko ilustrēt ar līdzībām un piemēriem. “Mazepas” libreta sižets ir vienkāršs, turklāt atšķirībā no daudzām citām operām, daļēji balstīts vēsturiskos notikumos. Tas ir stāsts par ukraiņu neatkarības protocīnītāju Ivanu Mazepu (1639-1709) - vairāk gan uzmanības veltot ar soprāna balsi apveltītajai viņa mīļotajai sievietei Marijai, kas finālā sajūk prātā.
Sižetiskais darbības laiks libretā ir skaidri noteikts - Poltavas kaujas laiku mainīt nav neviena spēkos. Tāpat librets iezīmē iesaistītās puses - tur ir par ukraiņu pašnoteikšanos iedegušies kazaki, krievu cars un zviedri. Nekādu pārpratumu it kā nevajadzētu būt. Ja vien šajā brīdī nav gadījies aizmirst, ka šīs iesaistītās puses būtībā ir tikai tādi 5 bebri katrā no midzeņiem un pavisam 7 midzeņi. Tie teksta uzdevuma formā izskaidro Čaikovska mēģinājumu tikt galā ar šo operu, ikvienam klausītājam ļaujot pārliecināties, ka pāris nozīmīgākās liriskās ārijas ir tieši tik labas, cik labas Čaikovskim padevās, bet dramatiskie vai kaujas un konfliktus izspēlējošie mirkļi pie sirds iet varbūt vienīgi orķestra pūšamo un sitaminstrumentu galam.
Vislielāko mulsumu Rīgā nonākušajā uzvedumā rada nu jau par plaši izplatītu tradīciju kļuvušais paņēmiens operas libretā rakstīto “pārcelt” un “interpretēt”, proti - Mazepas un Marijas stāstu spēlēt, dziedāt un rādīt nevis tā, it kā tas risinātos 17. gadsimtā un tagadējās Ukrainas teritorijā, bet gan kaut kādā neizprotamā balkāniski austrumeiropeiskā teritorijā (paramilitāri, agresīvi noskaņoti vīrieši ar kalašņikoviem + sievietes ar Jūlijas Timošenko frizūrām). Protams, šis paņēmiens nav nedz īpaši jauns, nedz mums svešs - tepat Rīgā ir tikusi iestudēta gan “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”, gan “Karmena”, gan pavisam nesen “Dievu mijkrēslis” un vēl viss kaut kas.
Arī šajos un daudzos citos uzvedumos darbība tika pārcelta no viena laika citā, viena teksta uzdevuma izskaidrošanai tika meklēta palīdzība vēl kādos nebūt citos piemēros.
Kā jau minēju sākumā minētajā piemērā, piemēri (atvainojos par kalambūru) reizēm patiešām darbojas - bebru un bebru mitekļu skaits tika atrisināts. Taču droši vien tikpat bieži izraudzītie piemēri neko daudz mums nepalīdz, un uzdevums tā arī paliek nesaprasts un neatrisināts. Šis “Mazepas” uzvedums atgādināja tieši šādu piemēru jeb teksta uzdevumu - mēģinot kaut ko nesaprotamu padarīt pēc iespējas saprotamu, tu ķer un grāb arvien vienkāršākas, primitīvākas un asociatīvi visžiglāk prātā pazibošas līdzības, līdz visbeidzot sajukšanu prātā vislabāk palīdz izskaidrot izplūdusi kosmētika un pieaugušās sievietes rotaļāšanās ar lellēm.
nn 30.01.12 12:46
Attēlā gan redzams Kazimiers Jons Sapiega:
http://pl.wikipedia.org/wiki/Kazimierz_Jan_Sapieha
nn 30.01.12 13:04
nu, re, pavisam cita lieta! prieks, ka esat tik ātri!
Ilmārs Šlāpins 30.01.12 13:05
vispār jau šķiet, ka tas portrets ir strīdīgs - daži uzskata, ka tas ir Mazepa, citi - ka nē