Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (16)
Artūrs Logins: Ik rītu gaidu kā austošu paleolītu
16. maijā, plkst. 14:53
(dzeja)
---
es satiku tevi tajās
tālajās pļavās
atvilku lielgabalus tik tuvu
pievilku tevi tuvplānā
tikai tad
kad saulei norietēs lapas
drīkstēšu pateikt
tev vārdu tik
klusu kā vēja garāmejošo soli
es izstāstīšu tev visu
visu par sauli un
lietu un pļavām un sudraboto pēcpusdienu
---
tagad ābelēm zaros nav sēklu
visur tikai āboli
mēs gaidām visuma jēgu
un sagaidām rudeni
es apprecēšu tevi
tavās rokās būs zīda cimdi
un vainags būs tik trausls
un tavs vaigs tik maigi spīdēs
mēs ēdīsim ābolus
un dzersim no rudenslapu vīna
es nepametīšu tevi
zem lokaniem zariem
tomēr nevaru solīt tev nebeidzamas dēkas
jo ābelēs jau ābolu sēklas
---
brīvība ir
tur aiz tās robežas ko novilku
pagājušo ziem kad atklāju
sevī akmeņiem nenokrautu laukumu
---
Es pazudīšu līdz ar miglām
Tik īsu brīdi pratīšu konstruēt
Tu atvērsi logu un satīsi saulstarus rasā
Majvaboles atlidos uz palodzes
Ceriņi atvērs plakstiņus
Satītie saulstari un migla
Projicēs mani rīta krāsā
---
klajas debesis,
neapbruņotas, nepārprotamas acis.
tad atkal ierodas pusmēness,
un līdz ar viņu zvaigžņotās kleitās
tērpušās vientuļās sistēmas.
kaut kur vēl tālu, bet tomēr
aizšķilts sērkociņš .
manas debesis aizveras tevī.
---
mana pasaule ir
bez vārdiem
tu teici
izlasāma
sarunas satinu klusumā svētā
saule, kad noriet
ik
dzirdu kā pilieni skan pret grīdu
un viss ir tik dzīvs, ka nezinu īsti
vai dzirdu vai tikai krītu
vai pilienu dzemdēju vai varbūt
viss atkal būs beidzies jau un sirdsapziņu tīru
par vārdiem tu kļūsi
manu akmeņu dziesmai
Lapas tad kritīs
Lapzemes kontrabasi un trauksmainie troļļi
Bez apstājas apstājas tieši kad sarunas pusceļā
Bet sprandainais direktors spilgti iezīmē krāsaino noti
Klupdami krizdami tad mēs kā kurais
Sakuram čiekuru ugunsgrēku
Sasildam rokas un spalvas
Ausis un deguna galus
Piemetamies pie galda malas
Atlābst tad visi muskuļi malējie un arī kreisā puslode ar kājas galu uzdodot takti
Dziedam mēs dziesmas uzkožam gurķus un tomātus zaļos
Meitenes vienmēr ir skaistas īpaši šādējos laukos
Visi nu diriģenti un visi dzied teiksmaino balādi
Par zaļajām zālēm un ugunskuriem un zeltmatēm pieneņu karalienēm
Un bezziņas kvēlajiem piedzīvojumiem
Uzmetam garu un sprakšķam pa tīro
Drīz taču izlaidums viesi un visas citas lietas un bērni
drīz taču galu galā arī devītā
pieklauvēs vienreiz
---
pa līnijām vulkāniskām
uz vārdiem sasēžas kliedzošās divīzijas
bezprecedentiskas ugunsšļakatas
pa visām karaļvalsts pilsētiņām mūs aizmētā
dūmi un puteņi un izskatās
pārkāpta konvencija
sašķobās grīda un griesti
ielūzt pa dēlim
bet tad, padies Dievam, glābējorķestris klusums kā koridors
piepeld no ceriņu puses
nokārtiem degunradžiem
savelkam atkal pa kautrīgiem trijstūriem
tad smilkstot pārvēršam
trijstūrus paralelogramā
līdz atkal saslēdzas aplis
tad samaisām salātus un
noņemam cīsiņus piedegušos arī mērci
atceļam negaidīto komandantstundu
un noskūpstām sulīgo pamieru „tu taču zini ka mīlu”
---
ieelpots smaragds
tava pilsēta pulsē
tavas acis kā asaras
tavas acis kā asaras
tavas acis
tavas acis kā enkuri
un mūsu mezglu punkti
visa pasaule
pārvēršas vasarā