Līga Lindenbauma: Andreja Kalnača bērnības atmiņas jeb Kalnačs beidzot modē (3)

2011. gada 8. decembrī, plkst. 22:12

Rubrika: Redzējumi
Ieskats izstādē

Skats no izstādes. Publicitātes attēls.

Andreja Kalnača personālizstādē “Barrio Infancia” Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā apvienojas vairākas šībrīža aktualitātes – nostalģisks atskats uz 20. gs. 60. gadiem un interese par padomju reālijām, pagājušo laiku dizaina un Kubas eksotikas apjūsmošana, DIY kustības iedzīvināšana un standartizētajam dzīvesveidam alternatīvi meklējumi. Tomēr šajā gadījumā tā nav sekošana aktuālām tēmām vai izdabāšana mainīgajai skatītāja gaumei. Atskatoties uz autora iepriekšējām personālizstādēm, nākas secināt, ka tās rotējušas ap jau nosaukto tēmu loku. Varētu teikt, ka nevis Andrejs Kalnačs seko modei, bet viņš gluži vienkārši beidzot ir modē. NB! Izstāde pagarināta līdz 16. decembrim.


Ar robežpārkāpējiem un pēc tam

Andrejs Kalnačs, vismaz man, līdz šim pirmkārt saistījies ar 80. gadu robežpārkāpēju paaudzi un ekspresīvām, sociālkritiskām grafikām un tam laikam aktuālo vispārināto, ietilpīgo tēlu izmantojumu. Līdzīgi supergrafiķiem (Andrim Brežem, Kristapam Ģelzim, Jurim Putrāmam, Ojāram Pētersonam) A. Kalnača darbi rezonēja sabiedrībā aktuālās politiskās un sociālās pārmaiņas, kuras reprezentēja gan anonīmi cilvēku stāvi kā norāde uz nenozīmīgo indivīda vietu padomju sistēmā, gan simboliski, ekspresīvi tēli. Viens no izmantotiem motīviem bija pārmijnieks, savukārt stacija un vilciens iemiesoja pārmaiņu laiku un iezīmēja arī vēlāk interesējošos pārvietošanās vai kustības jēdzienus.

90. gadu sākumā A. Kalnača darbos aktīvi ienāca 60. gadu tematika. Atsevišķa personālizstāde tika veltīta nu jau popkultūras tēlam Če Gevaram (“Che”, 1995), tika koķetēts ar 1968. gada notikumiem (“Nr. 69”, 1994), kā arī sociālisma tēmām (“Personīgais sociālisms”, 1998). Jau tolaik parādās vēlme “reanimēt 60. gadu sajūtu”[1], tai līdzi ieskanoties kaut kam nostalģiskam, šķiet, par kreisi noskaņoto intelektuāļu un studentu utopisko, un, kā to pierādīja sekojošās desmitgades, zaudēto revolūciju patērētājsabiedrības priekšā.

Otra tēma, pie kuras tika strādāts 90. gadu nogalē, bija attēla un teksta attiecības. Tomēr arī šajā gadījumā netika pazaudēta saikne ar 60. gadu kontrkultūrai svarīgajiem jēdzieniem. Piemēram, personālizstādē “Ceļojums” (1996) uz galerijas sienām bija izvietoti vārda “trip” skaidrojumi, telpas centrā – dažādo nozīmju atspoguļojuma mēģinājums jau vizuālā, jutekliski tveramā veidā. Kalnača vizuālais ekvivalents attiecīgi bija uz apaļām metāla plāksnītēm saliktu smilšu konusu regulārs kārtojums. Instalācija smilšu nenoturības dēļ laika gaitā bira un pamazām sabruka, materializējot laika iedarbību uz konkrēto materiālu.

Šobrīd skatāmajā izstādē “Barrio Infancia” var vērot mākslinieka ilgstošo radošos meklējumu un iepriekšējo izstāžu paņēmienu sakausējumu ar personisko pārliecību un dzīves praksi. Rezultātā radītas pārsteidzoši meistarīgi un viengabalaini novilktas paralēles starp divām paša autora radītām pasaulēm – savas bērnības un mūsdienu Kubas jeb, Andreja Kalnača vārdiem, – “brīvības salas” laiku un telpu.


Atrodot bērnību

Andrejs Kalnačs min, ka impulss izstādei “Barrio Infancia” bija divi nesaistīti notikumi jeb, varētu teikt, atradumi: tēva melnbalto fotogrāfiju negatīvu uziešana un paša ceļojumi pa Kubu pēdējo gadu laikā. Pirmie pārsteiguši ar emocionāli spēcīgu un kompozicionāli interesantu 60. gadu ikdienas fiksējumu. Otrais, ar sajūtu, ka izdevies atrast vietu, kur joprojām ir gan dzīvi viņa bērnības laika ideāli (“spēcīgi, smaidīgi cilvēki”), gan realizējas pašam tuvās sociālās esamības pamatvērtības. Šie iespaidi izskaidro izstādes nosaukuma (kas vienmēr ir bijis atslēga autora izstādēm) “Barrio Infancia” jeb “bērnības rajons”, tulkojumā no spāņu (Kubā lietotās) valodas, izvēli.

Divas pasaules – 60. gadi ne vairs kā iepriekšējo izstāžu abstrakcija, bet nu jau kā pašas autora bērnība, un Kuba, tad arī ir centrālās tēmas, uz kuru bāzes veidots plašs, tēlaini asociatīvs ideju tīkls. Tajā iespējams sataustīt gan A. Kalnača mākslinieciskās darbības pēctecību, gan dizainera profesionālo interesi par apkārt esošo lietu pasauli, bijuša tetovēšanas meistara praksi un utopiska ideālista nostalģiskos sapņus par sociāli drošu un stabilu dzīves telpu – teju visu, kas māksliniekiem līdz šim ir bijis aktuāli. Izstādē skatāmas fotogrāfijas, gleznas, ikdienas priekšmeti, oriģināli veidoti objekti, pat ceļojuma fiksācijas un tajā reāli izmantots pašgatavots ekipējums.

Izstādes mērķis ir ambiciozs: parādīt autora saskatītās paralēles starp divām šķietami nesaistītām pasaulēm – bērnību 60. gadu padomju Latvijā un mūsdienu Kubas realitāti. Līdzīgi kā iepriekšējās izstādēs te var atrast vēlmi idealizēt iemīļotās tēmas, apspēlēt popkultūras zīmes un ikonas, spēlēties ar attēlu un tekstu. Tomēr atšķirībā no agrākajām darbu skatēm, šī ir kā ceļojums (A. Kalnačam būtisks jēdziens) sevī – dziļi personisks vēstījums par un ar sev svarīgām lietām.

Izstādes centrālo tēlu kā laika un telpas tiltu veido fotogrāfiju pāris. Pirmais ir melnbalts 60. gadu uzņēmums: uz lauku mājas pagalma fona, iekāpis spēļu laivā ,ar īso bikšeļu štrumbantēm spēlējas mazais Andrejs Kalnačs. Otrs ir krāsains šodien uzņemts fotoattēls, izstādīts tieši blakus pirmajam, un tajā stilizēti militārā ietērpā skatāms mākslinieka ķermeņa fragments ar izceltu rokas apakšdelmu ar filigrānu tetovējumu “Fidel”. Žests: dūrē savilktā roka, uzsver ķermenī ierakstītā teksta nozīmi. Kubas politiskā līdera vārds te ir kļuvis līdzvērtīgs jau apspēlētajam Če Gevaras ikoniskajam tēlam, kurš, lai gan ir stabila popkultūras sastāvdaļa (tas, ar ko A. Kalnačs ir tiecies cīnīties visā savā līdzšinējā mākslinieciskajā praksē), tomēr ietver arī apbrīnu un daudziem kalpo kā pārliecības demonstrācija. Šķiet, autors ir tiecies parādīt, ka mazais zēns no padomju Latvijas lauku sētas ir apmetis loku un nu jau apzināti nonācis pie sociālismam tuvām idejām.

Pārējās fotogrāfijas ir brīvā formā miksēti jau minētie tēva uzņēmumi no ģimenes ikdienas: saviesīgas kopābūšanas nepiespiestā, intīmā gaisotnē ar neiztrūkstošu Andreja Kalnača kā bērna līdzdalību šī bezrūpīgā universa ietvaros, un Kubas ceļojumos uzņemtu cilvēku portreti, pilsētu skati un ainavas ar autoru interesējošu detaļu – objektu, priekšmetu, uzrakstu fiksējumiem. Par nedatēto un nenosaukto fotoattēlu piederību konkrētam laikam un vietai kalpo gan to tonālās atšķirības (bērnības uzņēmumi – melnbalti, Kubas fiksācijas – krāsainas), gan pašu attēlu raksturs. Tēva fotogrāfijās jūtama notikumu norises nepiespiestība, piederība notiekošajam un vēlme dokumentēt personīgi svarīgo (pat ja tagad nav īsti skaidrs, kas ir tas, ko redzam). Kubas uzņēmumos, savukārt, ir vērojošs skatiens „no malas”, neizbēgama ceļojumu fotogrāfijas iezīme. Pamanāma ir vēlme veidot saturisku vai vizuālu paralēlismu kā papildus norādi par attēloto pasauļu saistību. Neanotētās fotogrāfijas kā vienkārši attēli bez konteksta tam lieliski ļaujas. Pateicoties izkārtojumam, tās iegūst tieši tādu nozīmi, kāda iecerēta.

Ja fotogrāfijas atspoguļo dzīves momentus, kuri rāda 60. gadu padomju Latvijas un mūsdienu Kubas saistību, ikdienas lietu dizainam un objektiem ierādīta attēlus pastiprinoša, atmiņu raisoša vērtība vai potenciāla emociju sablīvējuma slodze. 60. gadu bērnu divritenis sasaucas ar līdzās esošo fotogrāfiju, kurā uz teju identiska velosipēda vizinās mākslinieks bērnībā. Gaismas objekts – neona spuldze un velosipēda rata – savukārt atsauc atmiņā gan autora iepriekšējos darbus, gan viņam tuvo riteņbraukšanas subkultūru. Ja izdodas sarunā satikt Andreju Kalnaču pašu, tad var uzzināt, ka šis objekts veidots no rata, kas piederējis tam pašam velosipēdam, ar kuru veikts ceļojums pa “brīvības salu”. Tālāk – stilizēta vitrīna, kur skatāmi paša dizainētie priekšmeti – Kubas ceļojuma ekipējums un fotofiksācijas no to pielietojuma reālā dzīvē (te arī iepriekš minētā saistība ar DIY kustību). Turpat blakus – balts plastmasas lidmašīnas modelis – katra padomju bērna sapnis. Vēl tikai jāmin gleznas – filigrānā tetovējuma “Fidel” pārnesums uz audekla, un aizkustinošs paša politiskā līdera apskāviens ar Padomju Savienības ikonu – kosmonautu Juriju Gagarinu. Tā – gan kā simboliska A. Kalnača bērnības un Kubas satikšanās, gan kārtējā spēle ar tekstu un attēlu.


Kaleidoskops

Šķiet, ka visprecīzākais apzīmējums “Barrio Infancia” dažādo mediju un mākslas prakšu pielietojumam ir: kaleidoskops. Šis bērnībā izmantotais spēļu priekšmets ļāva paraudzīties uz apkārt esošajām lietām caur negaidītu fragmentu savietojumu.

Ko līdzīgu dara arī Andrejs Kalnačs. Brīvi izraugoties fotoattēlus un izstādāmos objektus, tos savstarpēji savienojot nepieciešamajās kombinācijās un kontekstos, izstādes telpā tiek operēts ar divām imaginārām pasaulēm – autora bērnību un mūsdienu Kubu. Bērnība teju ikvienam saistās ar ko ideālu, jo tajā reti kad ielaužas ikdienas rūpes vai eksistenciālas pārdomas. Tā atmiņā bieži eksistē kā zaudētā paradīze – vieta bez laika, kurā kondensējušies atsevišķi spilgti momenti, no kuras mūs šķir arvien pieaugoša laika distance un uz kuru retajam izdodas paskatīties bez nostalģiskas pieskaņas. A. Kalnača Kuba ir tai stipri tuva. Tajā nevar saskatīt to politisko, ideoloģisko spiedienu uz indivīdu, kas tur reāli valda. Var viņam pārmest nevēlēšanos saskatīt pārsteidzošo “brīvības salas” līdzību ar to padomju realitāti, kuru pārveidot tiecās paša 80. gadu beigās radītie mākslas tēli (tas arī tika aktīvi darīts izstādes tematiskajā tikšanās reizē ar A. Kalnaču un filozofu, subkultūru pētnieku Normundu Kozlovu).

Šādā aspektā izstādi var uztvert kā bēgšanas mēģinājumu. Līdzīgi kā daļa latviešu, kuri izceļo no dzimtenes labākas dzīves meklējumos, Andrejs Kalnačs patveras nostalģiskās bērnības atmiņās un kā tā laika ekvivalentu ar patosu un bez kritiskas distances piedāvā Kubas antidemokrātisko valsts modeli. Tai pat laikā izstāde liek pārskatīt mūsu priekšstatus par pašu neseno vēsturi, un, iespējams, novērtēt tās sociālās garantijas vai citas ikdienas dzīves priekšrocības, kuras šai laikā tiešām bija un kuras ir neglābjami zudušas līdz ar kapitālisma ienākšanu.

“Barrio Infancia” veiksmes, manuprāt, ir divas. Pirmā – A. Kalnača demonstrētā spēja apvienot visdažādākos attēlus un objektus vienotā, varbūt fiktīvā stāstījumā, parādot jebkuras lietas konteksta nozīmību. Otrā – liekot pārdomāt un diskutēt gan šībrīža, gan pagātnes dzīves modeļu un politisko iekārtu trūkumus un priekšrocības. Tas īpaši būtiski šķiet mūsdienu situācijā, kad sabiedrības ticība politiskajai videi ir kritiski zema. Šķiet, ka šobrīd Kalnačs kārtējo reizi ir gribējis atgādināt, ka “nezūdošajai vērtībai – dekonstruktīvam ideālismam ir dziļas un neiznīcināmas saknes”[2]. Atklāts paliek tikai jautājums, vai no pagātnes ideāliem ir iespējams ko pārmantot, un, ja tā, tad kā tos pielāgot mūsdienu lietošanai.

[1] Vanaga, A. Atpakaļ pie romantisma / Literatūra un Māksla, 1994. gada 8. maijs.
[2] Kalnačs, A. Projekta CHE pieteikums Sorosa Mūsdienu mākslas centram. Rīga 1995. gada 20. aprīlī. Andreja Kalnača radošās darbības dokumentācija. Laikmetīgās mākslas centrs