Zigurds Elsbergs: Literatūra mani uzrunā zviedriski (10)

2011. gada 7. decembrī, plkst. 11:12

Rubrika: Sarunas
Ar atdzejotāju un vijoļmeistaru sarunājas Ingmāra Balode.

Zigurds Elsbergs. Foto no personīgā arhīva.

Ingmāra Balode: Kas jūsu stāstījumā par draudzību ar Tomasu Transtrēmeru ir pirmais – teksta personība vai pats Transtrēmers pie Valdemārielas dzīvokļa durvīm?

Zigurds Elsbergs:  Plašāk nepievēršoties tam, kā es nokļuvu Zviedrijā (zviedru valodā šeit jau brīvi runāju), stāstu par Transtrēmeru es varu sākt tā – 1965. gadā biju apmaiņas stipendiāts Stokholmas universitātes Ziemeļu institūtā. Centos apgūt zviedru valodu; tika mācīta arī norvēģu valoda un, ja būtu gribējis, tur tika mācīta arī islandiešu... Universitātē pavadīto laiku izmantodams, atradu un apciemoju tādus rakstniekus, par kuriem jau Latvijā biju dzirdējis – viens no tiem bija Artūrs Lundkvists. Viņš mani ļoti laipni uzņēma un uzdāvināja man tādu grāmatiņu, kur viņš pats bija atzīmējis, kuri no dzejniekiem

viņu interesē; viens no „ar ķeksīti atzīmētajiem” bija Tomass Transtrēmers. Ap to laiku Transtrēmeram bija arī lasījums Stokholmā – biju tā klausītāju vidū, bet personīgi iepazīties vēl negāju. Taču man bija draugs, trimdas dzejnieks Andrejs Irbe, kurš jau tajā laikā bija sācis savu kursabiedru Tomasu tulkot žurnālam Jaunā Gaita. Pateicoties Irbem, tiku pie Jaunās Gaitas numuriem un citiem emigrācijas izdevumiem un arī pie zviedru dzejnieku darbiem. Pārbraucis mājās, es sāku tulkot Artūru Lundkvistu un Tomasu Transtrēmeru, un arī Somijas zviedru dzejniekus.

Kas rosināja iemācīties zviedru valodu?

Interese par zviedru valodu man nāca no pirmās sievas. Un arī, protams, no tā, ka Latvijas Radio nodibinājās zviedru redakcija. Man tur vajadzēja piemeklēt mūziku. Kādu dienu tīri nejauši es zviedru redaktoru uzrunāju zviedriski; man tā valoda nāca viegli. Pēc tam bija minētais brauciens uz Stokholmu.

Tas sakrita ar periodu, kad izjuka mana laulība ar Solveigu Elsbergu un kad es iepazinos ar Vizmu Belševicu. Tajā laikā sarakstījos ar Andreju Irbi, aizsūtīju viņam savas zviedru dzejas publikācijas gan „Dzejas dienā” (1969), gan žurnālā Liesma; Andrejs Irbe savukārt tos augstu novērtēja un parādīja Tomasam. Tomass palūdza Irbem manu adresi un atrakstīja man vēstuli, mēs sākām sarakstīties. Tomass teica, ka ir ļoti ieinteresēts satikties ar mani un latviešu dzejniekiem. Viņš kādai publikācijai atsūtīja savu tālaika bildīti – jauns un sprauns cilvēks. Viņi ar Vizmu dzimuši vienā pavasarī.

Un tā kādu dienu Tomass piezvanīja pie mūsu durvīm. Iepazīstināju Tomasu ar Vizmu, viņš iepazinās arī ar gadu un trīs mēnešus veco Jāni. Tad mēs paklaiņojām pa Rīgu, parunājām par dzīvi, un pēc Tomasa lūguma tās pašas dienas vakarā noorganizējām tikšanos mūsu mājās – visus draugus, ko varēja sazvanīt, ielūdzām. No lejas stāva tiks uznestas klavieres. Pianīno, ne jau flīģelis. Skanēja mūzika un daudzas valodas, bija tiešām varens vakars. To vienu dienu Tomass faktiski bija noblēdījis varas iestādēm, viņa ierašanās visdrīzāk tika piefiksēta līdz ar nākamo dienu.

Nākošajā dienā Tomass, negribēdams būt uzmanības ielokā, jo pieļāva, ka tiek „apēnots” (izsekots), vienā brīdī paspēja uzskriet pie mums un iedot savus jaunākos krājumus – dzejoļus un dažus tulkojumos angļu valodā. Viņš iedeva arī vienu dzejoli, ko tajā naktī, no mums aiziedams, bija uzrakstījis. Tas man, lūk, ir šeit rokrakstā. Tas veltīts Vizmai un man, bet, redzi, vārdi nav minēti, lai mums nedarītu pāri. Arī savu vārdu viņš rokrakstam virsū nerakstīja. Vēlāk viņš par to min arī amerikāņu kolēģim Robertam Blajam.

Tomass aizbrauca, bet mēs ar Vizmu ķērāmies pie atdzejošanas. Tā kā mēs abi divi bijām nežēlastībā [Vizmai Belševicai bija publicēšanās aizliegums pēc krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas; Zigurds Elsbergs tika atlaists no darba operas orķestrī – red.piez.] mums bija daudz laika nodarboties ar atdzejošanu. Ar zviedru dzeju strādājām diezgan daudz. Viņa ņēma tos cietākos riekstus: tādus klasiķus kā Gunāru Ēkelefu un Ēriku Lindegrēnu. Iedomājies, nesen viena žurnāliste rakstīja, ka Vizma zviedrus  „tulkoja ar vārdnīcu”.. tikai ar vārdnīcu, bez parindeņa – tas nevienam nebūtu iespējams; Vizma tulkoja no parindeņa un turklāt vairakkārt lika man tos lasīt skaļi zviedriski, lai uztvertu ritmu, melodiju. Par dzejā minētajiem faktiem sarakstījos ar Tomasu, viņš vienmēr bija ar mieru paskaidrot, izstāstīt. Man, atšķirībā no jaunā krājuma atdzejotājiem, nebija iespējas salīdzināt Transtrēmera dzejoļus ar atdzejojumiem citās valodās, tobrīd to nebija vēl nedz tik daudz, ne tik populāri kā tagad. Man bija teksts, sarunas ar Vizmu un sarakste ar Transtrēmeru.

Vai sešdesmitajos gados bija iespējams bez šķēršļiem publicēt zviedru dzeju Latvijas Dzejas dienu krājumā?

Tajā laikā liela nozīme bija tādai personai kā redaktoram, „Dzejas dienas” gadījumā – grāmatas sastādītājam. („Dzejas dienu” 1969. g. sastādīja: Ļūdēns – dzeja, Belševica – atdzeja,  Ziedonis – kritika. Redkolēģijā – Ojārs Vācietis – Vizmas draugs, Andrejs Balodis – mūsu kaimiņš. Viņš taču bija priekšnieks, karā bijis; komunists pēc pārliecības.. ) Zviedru dzejas kopa veiksmīgi tika iekļauta krājumā; cenzora roka gan bija skārusi Gunāra Ēkelefa publikāciju.

Tāpat arī oriģināldzejā mēdza notikt brīnumi, teiksim, aiz redaktora Jāņa Sirmbārža platās muguras tika nopublicēti Vizmas „Gadu gredzeni” ar dzejoli „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, jo redaktors pamanījās iestāstīt cenzoriem un kungiem, ka tas ir „antireliģisks gabals”. Protams, tas neglāba no pēccenzūras un represijām.

Toreiz, nežēlastības periodā sešdesmito gadu beigās, es kādu laiku ar Kārļa Egles palīdzību biju ticis par bibliogrāfu. Es biju veselu rakstāmgaldu nokrāvis ar grāmatām, ko gribēju izlasīt, bet man redaktors Paegle norādīja, ka bibliogrāfs strādā, lai taisītu bibliogrāfiju, nevis – lai lasītu. Mums, darbiniekiem, bija jānes grāmatas uz samaltuvi. Esmu piecpadsmit kilogramu grāmatu nozadzis, stiepjot Latvijas laika Vēstures institūta bibliotēkas grāmatas uz smagajām mašīnām. Bet kopā tur bija 1500 kg grāmatu. Mašīnu svaru viņi zināja, bet kaut ko jau varēja nozagt. Piemēram, Bodlēra „Ļaunuma puķes” franču valodā. Tur, bibliotēkas pagrabā, bija visa Vēstures institūta bibliotēka. Grāmatas bija jāved uz maltuvi Krustpils ielā iznīcināšanai.

Radio jau bija līdzīgi. Te runa par agrāku laiku, 1958. gadu. Mēs ar kolēģi reiz nonācām kurtuvē, pagrabā. Tur bija piekrauts ar Radio veco bibliotēku. Visas padomju iekārtai draudīgās grāmatas, Mīlenbaha vārdnīcas, Ulmaņlaika grāmatas. Varu apliecināt – tāpat kā nacisti dedzināja Heini un citus izcilus dzejniekus, tā padomju laikā dedzināja, kur vien atrada, par naidīgām uzskatītās grāmatas. Radio pagrabā nospēru Peniķa grāmatu par Latvijas brīvības cīņām. Tagad žēl, ka nevarēju paņemt Ebreju enciklopēdiju trijos sējumos. Cik varēja slepus uznest augšā, tik varēja. Ja tā padomā – sēdēt tajā studijā un zināt, ka siltums ir no grāmatām.

Atskatoties uz Transtrēmera publikāciju tajos laikos, kā arī citiem zviedru dzejnieku darbiem krājumā „Dzejas diena”, bija jūtams, ka tam ir rezonanse. Atceros, ka citstarp Juris Helds sacīja, ka viņu ļoti ietekmējuši Gunāra Ēkelefa dzejoļi.

Kā vērtējat jauno, Jura Kronberga un Guntara Godiņa veikumā izdoto Transtrēmera dzejas apkopojumu?

Runājot par jauniznākušo Transtrēmera grāmatu, manuprāt, korektāk būtu teikt, ka tajā ievietota visa krājumos izdotā Transtrēmera dzeja, nevis vispār „visa dzeja”, kā dažviet parādās – jo, protams, visai daudz darbu palikuši arī zviedru periodikā. Es, savukārt, esmu tulkojis arī tādus, kas nav grāmatās.

Lūk, man te starp citiem materiāliem gadījās viens tāds krājums – paša Transtrēmera tulkojumi no dažādām valodām – no ungāru, no angļu... Re, šis autors skan pēc poļa.. Transtrēmers gan pats kādā intervijā min, ka viņa pirmie atdzejojumi bija pirmklasīgi paraugi tam, kādam nav jābūt dzejas tulkojumam. „Varbūt ne tieši sliktiem,” lūk, te intervijā par saviem jaunības darbiem saka Transtrēmers, bet „pusgataviem dzejas tulkojumiem, kas ir vissliktākais, kas var ar atdzejojumiem notikt.”

Šo fragmentu es atcerējos, lasot jauno Transtrēmera tulkojumu, kurš daudzos gadījumos ir gandrīz burtisks un vietām pat īsāks par oriģinālu. Arī pēc manām domām tulkojumiem ir jābūt dzejai tajā valodā, kurā tā ir tulkota. Ne velti to sauc par „atdzeju”. Es to visu draugam Jurim Kronbergam jau esmu teicis. Strīdējāmies par to, vai dzejoļos brīvajā pantā var izlaist vārdus, un tā tālāk. Solījās apdomāt. Bet man līdz ar to bija labs iemesls atgriezties un no jauna izskatīt arī paša veiktos atdzejojumus. Es jau arī savu zviedru valodu esmu visu šo laiku pilnveidojis.

Kas zviedru dzejas tradīcijā padarīja jums to tik tuvu?

Zviedru valodā nepārprotami ir ļoti bagāta klasiskā dzeja. Brīnišķīga ir arī Somijas zviedru dzeja, piemēram, Rabe Enkels, Edite Sēdergrāna. Sēdergrāna arī ir no tiem cietajiem riekstiem, kuru tulkojot, iznāk tik vienkārši, ka pat nedaudz banāli. Lai arī agrāk uzskatīja, ka mēs jau visi zinām krievu valodu, tomēr, lasot dzeju, nekad neesmu jutis, ka varētu to pārnest latviešu valodā. Kad krieviski mēģinu lasīt Mandelštamu vai Brodski, vai Pasternaku, man jāteic, ka nekad neesmu jutis tādu tuvību kā, lasot zviedru klasisko dzeju. Tāda pati sajūta man ir, lasot vāciski, kas ir mana otrā valoda. Gan vācu mākslā, gan vācu literatūrā ir kaut kas man tik nepieņemams, ka es neredzu jelkādu iespēju ar to atrast saikni. Taču vācu valoda man ir bijusi saikne gan ar spāņu literatūru (piemēram, lasot to Šopenhauera tulkojumā), gan citām literatūrām; allaž lasu arī vijoļbūvei veltītos izdevumus vācu valodā. Taču literatūra mani uzrunā zviedriski. Zviedru dzeja, atšķirībā no zviedru prozas, kas Latvijā bija ārkārtīgi populāra 1930. gados, ir palikusi salīdzinoši maz zināma. Tāpat arī norvēģu dzeja. Līdz ar Transtrēmera jubileju un tagad arī – Nobela prēmiju – mana interese par atdzeju atkal atdzimst.


T. Transtrēmera atdzejas krājums un dzejoļa "Draugiem aiz robežas" rokraksts.

Tomass Transtrēmers

Draugiem aiz robežas

I
Es rakstīju tik skopi jums. Bet tas, ko nedrīkstēju rakstīt,
samilza un uzblīda kā veclaiku gaisakuģis
un visbeidzot aizslīdēja naksnīgajās debesīs.
  
II
Tagad vēstule ir pie cenzora. Viņš aizdedz savu lampu.
Tās gaismā mani vārdi uzspurdz kā mērkaķi gar būra restēm,
krata tās, tad pierimst un atņirdz zobus!

III
Lasiet zemtekstā. Mēs tiksimies pēc 200 gadiem,
kad mikrofoni hoteļu sienās būs aizmirsti
un beidzot gulēs, kļūs par ortoceratītiem.*