Rasa Šmite: Kas ir kreatīvie tīkli? (5)

2011. gada 25. novembrī, plkst. 1:11

Rubrika: Sarunas
Atbilde sarunā ar Sandri Mūriņu

Rasa Šmite ir jauno mediju māksliniece un tīklu pētniece, aktīvi darbojas jauno mediju mākslas un tīklu kultūras attīstības laukā kopš 90. gadu vidus. Rasa Šmite šobrīd ir Jauno mediju kultūras centra RIXC vadītāja (arī šī centra dibinātāja), asociētā profesore Liepājas Universitātē un pētniece Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijā.


Sandris Mūriņš: Tu esi grāmatas “Kreatīvie tīkli” autore. Kādu vēstījumu tu ar šīs grāmatas palīdzību vēlējies nodot lasītājam?

Rasa Šmite: Grāmata ir vēsturisks pētījums par to, kā [20. gadsimta] 90. gados un gadsimtu mijā tapa interneta tehnoloģiju kultūra un kā tā veidoja pamatu mūsdienās zināmiem interneta lietošanas veidiem. Piemēram, eksperimentālām aktivitātēm Rīgā bija nozīmīga loma interneta radio attīstībā. 90. gadu otrajā pusē Rīgā

tika izveidots viens no pirmajiem interneta radio pasaulē. To sauca par radio Ozone, un mēs, tā veidotāji, bijām vieni no pirmajiem, kuri izmantoja mobilo telefonu kā raidītāju, lai internetā pārraidītu mūziku no klubu pasākumiem. Pāris gadu vēlāk šis radio izveidoja starptautisku interneta radio tīklu Xchange, kurā piedalījās dalībnieki no visas pasaules – Kanādas, Austrālijas, Slovēnijas un vēl no citām, pat brīžiem neiedomājamām vietām. Tajā tika savienoti mākslinieki, kopienu aktīvisti un teorētiķi, kurus interesēja eksperimentēt un pētīt, kādas ir radio iespējas internetā. Rīga bija tā brīža globālais epicentrs interneta radio jomā.

Rīgas panākumus interneta radio attīstības jomā lielā mēra veicināja starptautisko un lokālo kreatīvo tīklu sastapšanās. 90. gadu otrajā pusē Rīgā veidojās ļoti savdabīga digitālā kultūra – tehno mūzika, vīdžejisms u. tml. – kura bija interesenta starptautiskiem radošiem tīkliem. Piemēram, Open pasākumi, Orbītas dzejas lasījumi, Casablanca 2000, kā arī brāļu Vītiņu mūzikas aktivitātes. Starptautiski bija jūtams, ka Rīga burtiski murd. Un radio Ozone kontekstā jāpiebilst – šo tīklu nozīme neaprobežojās tikai ar saturu, kuru pārraidīt internetā, bet tie sniedza arī sadarbības iespējas jaunu eksperimentālu ideju radīšanai un testēšanai.

Tu atklāj interesantu skatpunktu plašākam jaunrades procesam, kurā būtisku lomu spēlē kreatīvie tīkli. Ko tu ar šo jēdzienu apzīmē?

Jēdzienam “kreatīvie tīkli” ir divas nozīmes. Pirmā, tehniskā, tīkls, kurš savieno kopās cilvēkus – māksliniekus, aktīvistu un teorētiķus – radošo aktivitāšu īstenošanai. Otrā, radošie tīkli fokusējas uz eksperimentiem ap jaunām tehnoloģiju izmantošanas iespējām. Piemēram, 90. gadu otrajā pusē mākslinieki paši attīstīja dažādas programmas un tiešraides protokolus, lai radītu jaunus satura radīšanas un izmantošanas veidus internetā. Viņi neizmantoja gatavas tehnoloģiskās interneta platformas, lai meklētu jaunus jēgpilnas pielietošanas veidus. Kreatīvie tīkli šādā ziņā radīja interneta kultūru, uz kuras pamata tālāk attīstījās interneta sociālie tīkli, tajā skaitā kreatīvo tīklu radītās agrīnās sociālo mediju programmatūras.

Interneta attīstību var iedalīt trijās stadijās – interneta atklāšana, kolonizācija (komercializācija) un socializācija. Kreatīvie tīkli pieder pie interneta atklājējiem Eiropā. Ja ASV interneta izmantošanai meklēja virtuālās kopienas, kuras radīja daudzas tehnoloģiskas utopijas un tik pazīstamās “globālā ciemata” idejas, tad Eiropā tie bija kreatīvie tīkli. Piemēram, vai visiem zināmo skaņas straumēšanas programmatūru RealAudio radīja mākslinieki paši savām interneta radio vajadzībām un vēlāk to pārdeva uzņēmumam Microsoft. Līdzīgi notika arī ar RealMedia programmatūru. Gadsimtu mijā, kad internetu uzsāka komercializēt, māksliniekiem, kuri interesējās par autonomām telpām, par to sāka zust interese. Un tad jau vēlāk šī gadsimta sākumā kreatīvie tīkli pievērsa lielu uzmanību eksperimentiem, kā izmantot GPS ierīces mobilajos telefonos, lai radītu medijus, kuri jēgpilni darbotos kādās konkrētās lokācijās.

Šīs idejas taču veido pamatu mūsdienās populārajam lokatīvajam medijam Foursquare?

Gadsimta sākumā mēs, mākslinieki, paši sapņojām par iespēju, ka būtu forši, ja būtu iespēja, ka, ejot garām ēkai, kurā atrodas RIXC telpas, telefonā ar GPS palīdzību tev tajā brīdī uzrādītu, piemēram, jaunākās grāmatas RIXC mediatēkā. Starp citu, tieši Liepājā 2003. gadā tika sarīkota pirmā kreatīvo tīklu lokatīvo [jeb “vietrādes” – RIXC ieviests termina latviskojums – R.Š.] mediju darbnīca, kura meklēja, kā izmantot GPS un mobilās tehnoloģijas jaunos pielietojuma veidos. Turklāt pats jēdziens “lokatīvie mediji” radās Rīgā kopīgi ar Marku Tuteru un Kārli Kalniņu, kuri ieradās no Kanādas, lai kopīgi apspriestu šīs darbnīcas organizatorisko pusi, nu, un tad vajadzēja izdomāt šai darbnīcai nosaukumu, un mēs izdomājām: “lokatīvie mediji”. Šajā darbnīcā Karostā tika veikti daudzi interesanti eksperimenti. Piemēram, mākslinieki, izmantojot GPS, radīja baznīcas draudzes dalībnieku pārvietošanās kartes. Un mazliet vēlāk Ieva Auziņa radīja mākslas projektu Piens, kurā ar GPS palīdzību tika uzzīmēts piena ceļš – no zemniekiem, kuri ražo pienu, līdz fabrikai, kura to pārstrādā, un no fabrikas līdz klientiem Holandē.

Kas ir tās tehnoloģijas, ar kurām šobrīd eksperimentē kreatīvie tīkli?

Šobrīd tās ir enerģijas tehnoloģijas, meklējumi, kā savienot mākslu un komunikāciju ar enerģiju. Interesanti, ka enerģija un informācija sāk saplūst vienā infrastruktūrā – viens un tas pats kabelis piegādā ne tikai internetu, bet arī elektrību. Intuitīvi šī ideja un “gudrās” mājas ierīces, piemēram, gudrie siltuma regulatori dzīvokļos un mājās šķiet medijs, kurā ir daudz jaunatklāšanas iespēju. Otrs virziens ir dabas un cilvēku savstarpējā komunikācija ar tehnoloģiju palīdzību. Piemēram, RIXC interneta projekts Talk to Me ļauj cilvēkiem sazināties ar garo pupu, kura tiek audzēta puķu podā. Šo komunikāciju pastarpina īpaši radīts interneta interfeiss. Šo paradigmu var dēvēt par tehnoekoloģijām, kurā varētu tikt meklēti jauni radoši risinājumi tehnoloģiju kultūrā un mākslā.

Plašākai tehnoloģijas jaunrades procesa izprašanai tu pievieno jaunus dalībniekus, tas ir, māksliniekus. Ir skaidrs, kāda ir zinātnieku un uzņēmēju loma šajā procesā, bet kādu lomu spēlē mākslinieki?

Ne tikai māksliniekus, bet arī radošus teorētiķus! Ja ASV interneta sākotnējās attīstības jeb atklāšanas posmā vairāk dominēja sociālie aktīvisti un datorspeciālisti, tad Eiropā nozīmīga loma bija māksliniekiem un sociālajiem teorētiķiem. Eiropā mākslinieki kā praktiķi spēja teorētiskas idejas un dažādas utopijas pārvērst realitātē. Ja skatās plašāk, māksliniekiem piemīt kāre pēc eksperimentiem, un viņi spēj iekodēt tehnoloģijās māksliniecisku un simbolisku valodu, tajā ziņā māksliniekiem ir mazāka komunikācijas distance ar plašāku sabiedrību nekā zinātniekiem. Mākslinieki var būt kā neparasts eksperimentāls medijs, kurā sastopas tehnoloģijas, teorētiskas zināšanas, estētika un sabiedrības alkas. Varbūt tāpēc arvien biežāk zinātnieki un mākslinieki sadarbojas kopīgos projektos.

Kas pašus māksliniekus motivē iesaistīties kreatīvos tīklos?

Ja pavisam triviāli, tad autonomas telpas meklējumi savai radošajai brīvībai. Piemēram, 90. gados liela loma mākslas dzīvē bija Sorosa Fondam Latvija un atsevišķiem kuratoriem, kuri lielā mērā noteica, kuri mākslinieki un kurās izstādēs piedalīsies. Un tad parādījās internets, kurš deva jaunu izpausmju lauku māksliniekiem, brīvu no kuratoriem. Internets radīja iespēju, ka beidzot paši mākslinieki varēja noteikt – kad, ko un kur viņi publicēs. Protams, ka internets sākotnēji piesaistīja tikai tos māksliniekus, kuriem interesēja komunikācija un jaunais vai kas juta nepieciešamību būt jaunā viļņa epicentrā.

Arī 90. gados, līdzīgi kā šajos krīzes gados bija ļoti spiedīgi apstākļi, un viena no izdzīvošanas stratēģijām bija tīklošanās, kura pavēra jaunas sadarbības un finansēšanas piesaistes iespēja. Līdzīgi kā 90. gados izveidotais interneta radio tīkls Xchange, tieši krīzes laikā Rīgā tika izveidots jauns starptautisks mākslinieku tīkls Renewable Network, kurš savieno māksliniekus, kuri darbojas mākslas un atjaunojamo tehnoloģiju jomā.

Pēdējie komentāri:

• arnolds 26.11.11 18:06

  Forši, ka ir cilvēki, kas līdzīgi kā tie ar grāmatu "Deviņdesmitie", atskatās nesenā kultūras tīklu dzīvē,
  pat lepnumu rosinoši (ka nedzīvojam tomēr nez cik noslēgtā vidē>)
  veiksmes turpmāk!

• hr 05.12.11 13:41

  Nav nekādu `kreatīvo tīklu`! Putas un maldi. Ir tikai māksla. Jā, mākslinieks, kas rada mākslasdarbu. Viss pārējais ir tikai burzma, jezga, ņemšanās, naudas zvejošana un sava ego masāža... Radošās darbnīcas, interaktivitāte, pasaules elpa, starpmākslu projekti, Himalajos saka `a`, Islandē atbild `b`, bet Londona to visu saliek stikla būros - putas un maldi, maldi un putas... Vanitas vanitatum...

• noaterrafil 18.12.11 1:04

  2 hr :pirms mākslinieks rada mākslasdarbu, viņš dažreiz pasmeļas iedvesmu kaut ko paskicējot, pabohēmējot... ..varbūt kādā interaktīvā tīklā, ...tad jau visai kreatīvi, ...tad jau tīkls arī kreatīvs, ...un skiču burtnīca - savā ziņā mākslas darbs... , ...un, ja vairāki tai vienā burtnīcā tur kaut ko saķeburo - tad mākslas kokteiļdarbs - kreatīvi sapinies tīklā - no Himalajiem līdz Islandei cauri Londonai... Tātad: ar ko atšķiras mākslasdarbs, kurš ir mākslasdarbs, no mākslasdarbs, kurš ir kreatīva ņemšanās? Un ar ko atšķiras sava ego masāža, autonomā darbnīcā radot autonomu darbu, no sava ego masāžas, kreatīvā burzmā radot kreatīvas interaktīvas rezonanses?... :)

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma