Daina Tē: Tekstu meitene (55)
2005. gada 11. maijā, plkst. 16:50
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
Es vispār tagad strādāju televīzijā. Rakstu tekstus filmu reklāmām. Nu, tādus kā: “Skaistas frizieres dēļ Džillijs gandrīz paliek bez auss... un drīz piedāvā arī savu roku un sirdi. Par nelaimi, līgava izrādās viņa miesīga māsa! Tomēr īstai mīlestībai ceļā stāties nespēj nekas... Apburošā kinodīva Hītera Greiema komēdijā “Saki, ka tā nav taisnība” - otrdien, bez piecpadsmit deviņos”. Un reiz man patrāpījās lasīt vienu e-pastu, ko mana priekšniece sūtījusi kādam darbā, un tur bija rakstīts apmēram - “Atsūti, lūdzu, tādu un tādu informāciju Dainai, iekavās: tekstu meitenei”.
Tas nu es esmu. Tekstu meitene.
Bet es teikšu, nav nemaz ne tik slikti.
Vienkārši ir labi, ka ir puslīdz skaidrs, ko ar sevi iesākt. Neilgi pirms es dabūju to darbu, bija gadījums, kad pie manām durvīm uzradās kaut kādi misionāri. Prasīja to, ko laikam parasti prasa - vai man būtu kāds brītiņš ar viņiem parunāties.
“Nē, diemžēl es nevaru,” atbildēju, “es cepu desu.” Un tā bija tīra taisnība.
“Kā, lūdzu?” viņi izskatījās augstākā mērā pārsteigti.
“Man cepas desa,” skaidroju vēlreiz. “Var piedegt kuru katru brīdi.”
Radās iespaids, ka šī ir viena no dīvainākajām atrunām, ko tie misionāri jebkad dzirdējuši, lai gan noteikti tiek pasūtīti diendienā. Viņiem neatlika nekas cits, kā padoties. Domājams, pat viņi saprot, ka manas dvēseles glābšana no elles liesmām vienmēr var pagaidīt, bet desa nē.
Līdzīgi ir ar darbu. Ja laiks ir aizpildīts ar noteiktām lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.
Bet vislabākais, protams, ir alga. Nesen nopirku vienus svārkus “BikBokā” - ļoti skaistus. Tas audums laikam saucas atlass vai kaut kā tamlīdzīgi, apakšsvārkiem ir volāniņš no tilla, tādi kupli, līdz celim, uz birkas rakstīts, ka zelta krāsā, bet mēs ar draudzenēm vienojāmies, ka "šampanieša" skan vēl labāk. Pavisam nesen uzradušies pārdošanā, bet jau ar atlaidi - no trīsdesmit četriem latiem uz divdesmit pieciem. Tāpēc, kad mani uzaicināja uz tām viesībām, skaidrs, ka es nemaz nevarēju atteikt. Cilvēki ir pelnījuši redzēt jaunas drēbes.
Tas bija ap to brīdi, kad es jau sāku domāt iet mājās. Bija mazliet patērzēts ar visiem klātesošajiem paziņām. Visi bija man pateikuši, cik es labi izskatos. Biju uzzinājusi pēdējos jaunumus par klāt neesošajiem paziņām. Un iedzerts bija tieši tik daudz, lai nākamajā dienā nebūtu grūtību mierīgi pastrādāt.
Man liekas, es žāvājos tajā mirklī, kad ar viņu saskatījos.
Pirmais apzīmējums, kas man ienāca prātā, bija “mirdzošs”. Tās gaišās matu cirtas. Nevainojamie sejas vaibsti. Kaut kādā ziņā pat tās neskaitāmās saspraužamās adatas žaketē, kas gan likās mazliet mulsinošas. Vēl nebiju atguvusies no pirmā pārsteiguma, kad redzēju viņu virzāmies pie manis.
“Vai tu esi Daina?” jau nākamajā brīdī viņš jautāja, pieliecoties man mazliet tuvāk.
Izdvesu kaut kādas apstiprinošas skaņas.
“Man stāstīja, ka tu rakstot dzejoļus,” viņš turpināja.
“Nu, ne gluži. Dzejoļus nē,” es atteicu. Nez kāpēc visi, tiklīdz padzird kaut ko par rakstīšanu, uzreiz domā par pantiņiem. “Toties es rakstu stāstus,” mēģināju glābt sarunu. “Tas ir, rakstīju. Tagad es esmu BLA.”
“Kas tad?” viņš sarauca pieri.
“BLA. Bijušo Literātu Apvienībā. Tas ir kaut kas līdzīgs anonīmajiem alkoholiķiem.”
“Vai es tur varu būt prezidents?” mums blakus kāds ieaurojās. Piepeši pārņēma sajūta, ka telpā visi skatās tikai uz mani, vēro katru manas mutes kustību.
“Nē. Bijušo Literātu Apvienībā tu vari būt tikai bijušais prezidents,” es atbildēju it kā kādam, bet tikpat kā nenovēršot acis no gaišmatainā prinča. “Tur visi ir bijušie prezidenti. Būt iekš BLA nozīmē dzīvot ēnu valstībā.”
Viņš izskatījās ieinteresēts - kā nu ne, man taču bija tik glīti svārki.
“Bet pagaidi - nopietni tāda BLA pastāv?”
“Nē jau. Tas ir tāds kā joks,” sajutos nedaudz neērti. Ja par joku jāpaskaidro, ka tas ir joks, tad to nevar uzskatīt par īsti izdevušos.
“Ā,” viņš novilka. Paguvu jau iedomāties, ka man izdevies rekordātrumā visu sabojāt, kad viņš atkal pieliecās man vēl tuvāk. “Klausies,” viņš bezmaz vai čukstēja man uz auss, “negribi iet prom no šejienes? Es tev varētu parādīt kaut ko interesantu.”
Dažas sekundes es blenzu uz spraužamadatām viņa drēbēs, es domāju, vai tās kādreiz neatsprāgst vaļā un neieduras ādā, un ka es nekad nevienu nevaru atrast sev mājās tad, kad vajadzētu.
“Es tikai paņemšu mēteli,” es dzirdēju sevi sakām.
Mēs rimti kātojām garām tumšu logu rindām un runājām šo un to, pārsvarā nesvarīgas blēņas - daži joki un sen pārdzīvoti pārdzīvojumi. Reizēm iestājās klusuma brīži - bet nevis tie neveiklie, bet drīzāk tādi viegli un patīkami kņudoši.
Vienā no tiem viņš uzjautāja, ar ko es nodarbojos. Es arī pastāstīju.
“Ienīstu reklāmas. Un komerckino tāpat,” viņš sacīja, bet tad, it kā sabijies, ka varbūt izteicies par skarbu, piebilda: “Nesaprotu, kā tu to vari paciest.”
“Nav nemaz ne tik slikti,” es taisnojos. “Un kaut kā jau ir jāpelna, lai dzīvotu.”
“Njā...” viņš novilka. “Jautājums vienīgi - vai tā ir dzīve? Vai arī tikai tāda dzīvošana?”
Vienīgā atšķirība starp dzīvi un dzīvošanu, kas man ātrumā ienāca prātā, ir, ka rakstot ierunājamus tekstus, ļoti vēlams no tās “ošanas” beigās izvairīties - ja ir, teiksim, tāds teikums: “Izjustās runas par komandas garu izrādās liekuļošana”, tad daudz labāk skan “izrādās liekulīgas” - vai kaut kā tā.
“Es vispār esmu anarhists. Tu esi lasījusi Bodrijāru?” Šos teikumus viņš izmeta it kā nevērīgi, tomēr jutu, ka aiz tā slēpjas dziļa nopietnība un ka joki šobrīd būtu nevietā, lai gan tie acumirklī gāzās pār manu slimīgo prātu vienkārši aumaļām.
“Es zinu lielos vilcienos tās viņa pamatdomas,” sacīju.
“Un? Ko teiksi?”
“Mani, godīgi sakot, ne īpaši tas viss interesē,” es atzinos. “Es vidusskolā puslīdz izbūros cauri tai filozofijas vēsturei, nu, un vienīgā atziņa, pie kuras es nonācu, bija tāda, ka burtiski jebko ir iespējams tiklab pierādīt, kā atspēkot. Līdz ar to es par tādām lietām īpaši vairs nedomāju.”
“Tu saki? Bet, piemēram, simulakru teorija, tu zini, ja? Kā tad tu to atspēkotu?”
“Es jau nesaku, ka es spēju jebko pierādīt un atspēkot. Es tikai saku, ka tas vispār ir iespējams.” Īstenībā man pat ienāca prātā pāris lietas, ko varētu pateikt, bet - bija ziemas nakts. Man bija pasakaini svārki. Es gāju caur iemigušo pilsētu kopā ar skaistu svešinieku. Neredzēju neviena iemesla, kādēļ lai es tādā brīdī muldētu par simulakriem.
“Klāt esam,” piepeši viņš sacīja.
Es palūkojos apkārt. Bijām apstājušies pie lielveikala.
“Bet tagad klusām,” viņš pārgāja uz čukstiem, “nāc, te var ielavīties aiz sētiņas.” Uz sekundi viņa roka turēja manu, un tad jau es atrados otrpus lielveikala nožogojuma, tieši pie liela, oranža konteinera ar uzrakstu “bio-atkritumi”.
“Tā ir īsta dārgumu krātuve,” viņš pusbalsī skaidroja. “Tu zināji, ka lielās korporācijas, tikai tādēļ, lai saglabātu augstas cenas, katru dienu iznīcina milzīgu daudzumu gandrīz svaiga ēdiena?”
“Biju kaut ko tādu dzirdējusi,” nomurmināju.
“Bet lūk,” viņš teica, izvelkot no kabatas celofāna maisiņu, “mēs varam šai sistēmai pretoties.” Un sāka ķeksēt no konteinera banānus, zemenes un tamlīdzīgus labumus.
“Tu uzmani, vai nenāk kāds apsargs,” viņš piekodināja man. “Citādi var iziet plāni.”
Palūrēju apkārt, neveikli mīņājoties. Es it kā sapratu, ka šādi izklaidēties laikam ir ļoti aizraujoši un oriģināli, tomēr nevarēju nedomāt par to, kā reiz trīspadsmit gados biju ieradusies ciemos pie viena klasesbiedra, gatava uz pilnīgi visu, bet dabūju divas stundas skatīties spēlītes viņa datorā.
“Un iedomājies, tas viss te tiek izmests, lai sapūtu,” viņš turpināja, maisiņš likās bezgalīgi dziļš, “katru dienu kaudzēm labas pārtikas - laikā, kad simtiem miljoniem cilvēku pasaulē vispār nav, ko ēst!”
Es mazliet sakaunējos. Nesen biju saņēmusi tādu īsziņu: “Šīs īsziņas cena ir seši santīmi, šie seši santīmi spēj pabarot bērnu Āfrikā divas nedēļas. Aizsūti šo īsziņu desmit baltajiem draugiem, un lai tie nēģeri SPRĀGST BADĀ!” un, jāatzīstas, pāris sen neredzētiem cilvēkiem joka pēc biju jau tādas nosūtījusi.
“Jedritvaikociņ!” viņš piepeši iegavilējās tā, ka es salēcos. “Desa! Viņi ir izmetuši pavisam normālu desu! Tu to spēj aptvert?!” viņš sauca, līksmi vicinot luņķi; savukārt es apjautu, ka salīdzinājumā ar šo te mani svārki nemaz nav tik izdevīgs atradums.
Pēc tam viņš bez īpašas aizrautības vēl aicināja mani doties pie dažiem viņa draugiem paskatīties filmas un aprīt miskastes augļus, kā arī, protams, galveno vakara notikumu - desu. Bet es aizbildinājos ar to, ka jūtos nogurusi un man nākamajā dienā vēl jāpastrādā - un tā bija tīra taisnība. Tad nu es izsaucu taksi, un drīz mūsu ceļi šķīrās. Tomēr, ievēlusies savā dzīvoklī, nometusi svārkus, kā pagadās, un ierakusies segās, es nekādi nevarēju aizmigt. Laikam jau simulakru princis necentīsies mani vairs uzmeklēt - un ļoti labi, ka tā. Tomēr kaut ko viņam bija izdevies uzjundīt, kaut kas vairs nelika miera.
Un, protams, vajadzēja saprast jau no sākta gala, ka cilvēks ar spraužamadatām visās vietās ne uz kādiem jau nu Elizejas laukiem neaizvedīs; bet - šī sajūta. Vēl nezinot, kurp mēs dodamies. Traucoties lejup pa kāpnēm. Ka varētu nolēkt piecus pakāpienus vienā rāvienā. Un ejot pa tukšajām ielām. Ka tādas debesis nekad vēl nav redzētas - tādas vienlaidus tumīgi sarkanas. Un ka svešā jaunā vīrieša profils - tas ir sākums kādai nebijušai pasakai, maķenīt briesmīgai un ļoti mīļai.
Un es iedomājos to pustrako zēnu, kurā biju bezcerīgi saķērusies visu vidusskolas laiku, mūždien apvainojusies uz viņu par visu pēc kārtas; un man nežēlīgi sagribas viņam par sevi tagad atgādināt - es nezinu, kaut vai nosūtīt stulbo īsziņu par bērniem Āfrikā. Un tad es atceros, ka jau vēl daudz senāk man taču neskaidri likās, ka manām nākamajām dienām būtu jābūt kaut kam savādākam, kaut kam vairāk par šiem Džillijiem ar viņu frizierēm-līgavām-māsām, vairāk par šīm lapām, kas te izkaisītas pa grīdu, viscaur aprakstītas ar pilnīgām muļķībām.
Un es tagad nesaprotu, no kurienes es to biju rāvusi.
Es laikam biju par daudz salasījusies grāmatas. Pārskatījusies filmas.
Man laikam tad vienkārši nebija ko darīt.
Un pat ja tai “ošanai” beigās tiešām ir kaut kāda nozīme. Tik un tā. Es teikšu, nav nemaz ne tik slikti.
2004
Tavs vārds 11.05.05 20:20
izklaidējošs,paviegls, bet literāri visnotaļ bezvērtīgs darbs,manuprāt
1 11.05.05 20:49
diezgan bezjēdzīgi, es gribu kaut ko jaunu, J A U N U!!!!
eermaniitis 11.05.05 21:07
izklaideejosh, paviegls, bet literaari visnotalj veertiigs darbs, manupraat