"Rīgas Laiks" novembra numurs jūsu rīcībā (0)
2011. gada 4. novembrī, plkst. 9:11
Rubrika: Pārpublicējumi
Lasiet žurnāla Rīgas Laiks novembra numurā:
“Izrādās, vidējais latvietis ir stulbāks par vidējo krievu.” Ar LIAA direktoru Andri Ozolu sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons. “Ciniski izsakoties, ja mums katru gadu atņem daļu no Latvijas valsts teritorijas naudiskā izteiksmē, tad izdevīgāk ir nogriezt daļu teritorijas jeb pārvērst naudā, pārdot to, kas mums ir.”
“Eiropa uzvedas kā pensionārs.” Intervija ar bulgāru politologu Ivanu Krastevu. “Tagad ir skaidrs, ka atrašanās Eiropas Savienībā negarantē, ka dalībvalsts tiks līdzi un noķers attīstītās valstis.”
Zālē sēž kaut kāds zvērs: intervija ar Juri Strengu. “Jo man ir kaut kāds uzdevums, es neesmu šeit vienkārši tāpat, lai piedalītos dzeršanā – mani ir sūtījusi kāda augstāka vara. Es muļķojos, protams...”
Jura Strengas piezīmes par teātri. “Visi aiziet un neviens nenāk atpakaļ. Eju meklēt Pauku. Bufetē nav. Ir garderobē. Bijis uz veikalu. Atnesis šņabi. Sēž ar noraudājušos Akvelīnu. Pauks iedzer. Akvelīna iedzer. Man arī jāiedzer. Un jāmierina abi. Jāaicina lejā uz mēģinājumu. Lēni un negribīgi dodamies lejā uz skatuvi. Bet kāda tur vairāk mēģināšana. Šodien beidzam. Es jau zināju. Bija zīmes. Šodien nav laba diena. Piektdiena.”
“Vissvarīgākais instruments, kas palīdzējis pieņemt pašus nozīmīgākos lēmumus manā mūžā, ir apziņa, ka es drīz būšu miris.” Stīva Džobsa runa Stenfordas universitātes izlaidumā.
Aizraujošā kukaiņēšana. “Mēs visi ēdīsim tārpus un vēl priecāsimies. Kaut kas taču jāēd ir.” Trešajā pasaules karā cīņa noritēs par to, kurš kontrolēs ūdens un pārtikas krājumus. Iespējams, ka risinājumu var piedāvāt kukaiņi.
Tabita Sīmane par mākslas kolekcionāriem tur un šeit. “Protams, katram ir cita motivācija šo aiz slēgtām durvīm turēto, elitāro kaislību padarīt atklātu, taču šāds žests visos gadījumos privātkolekcionārus pārvērš publiskos tēlos, intriģējošās slavenībās, varbūt dažreiz pat intriģējošākās, nekā viņu sakrātā māksla.”
Ieva Lejasmeijere par latvisko ainavu. “Bet nu labi, tie taču ir tikai mākslinieki. Visi pārējie – ugunsdzēsēji, aukles utt. – droši vien arī kaut kā tiek galā ar visādām – vairāk un mazāk nacionālām – ainavām. Nezin kāds vēl būtu puslīdz legāls veids, kā nacionālās ainavas vērtības iekļaut ikdienas praksē.”
Lasiet arī novembra komentārus: Kirils Kobrins par krievu inteliģentu pieviltajām cerībām; Ivars Ījabs par to, vai izjuks Eiropas Savienība; Mārtiņš Vanags par “haosu” demokrātiskā parlamentā; Ilmārs Šlāpins par mierinājumu filozofijā; Ilgonis Vilks par nepieciešamību sadzīvot ar melnajiem caurumiem.
