Līga Buševica: Esības mainītājs, Transtremers (6)

2011. gada 30. oktobrī, plkst. 23:10

Rubrika: Redzējumi
Atskats uz T. Transtremera viesošanos Rīgā 29. oktobrī

Šī gada oktobra pēdējā sestdiena Rīgā pieteicās silta – ar iespēju Latvijā sastapt vienu no izcilākajiem Zviedrijas dzejniekiem – Tomasu Transtremeru, kura literārais devums šogad vainagojies ar pasaules mēroga prestižāko literāro apbalvojumu – Nobela prēmiju literatūrā.

Ziņa par šo notikumu Latvijas literatūras aprindās radīja dinamītam līdzīgu efektu, jo jau gadu desmitiem Latvijā pazīstamā Transtremera dzeja šī gada sākumā apgādā „Mansards” tika izdota jaunā atdzejojumā, par kuru varam pateikties diviem lieliskiem latviešu dzejniekiem un atdzejotājiem – Jurim Kronbergam un Guntaram Godiņam.

Domāju, tā nav nejaušība, bet gan dziļāko literāro priekšnojautu caurausta intuīcija, kas šos notikumus – atdzejojumu latviešu valodā, prestižās balvas piešķīrumu un tikšanos Rīgā – savienoja

secīgā un būtībā dziļi saistītā notikumu virknē. Intuīcija, kuras saknes ietiecas patiesā uzticībā valodas blīvajam vieglumam, kuru aizskarot saņemam dāvanu citādi tvert un piedzīvot mums dāvināto valodā apjēdzamo esamību.

Nobela prēmija literatūrā piešķirta kopš 1901. gada un to saņēmuši nu jau septiņi izcili zviedru valodā rakstoši literāti. Izvērtējot visu 108 Nobela prēmijas literatūrā laureātu listi, jāsecina, ka dzejnieku veikums to vidū ir krāšņa un ne tik bieža rota. Šogad Balva ir nokļuvusi vistuvāk Latvijai – ne ģeogrāfiskā, bet literāro saikņu un tuvības ziņā, kas vieš cerības, ka tuvāko gadu laikā Nobela balvas laureātu vidū redzēsim Latvijas literāta vārdu. Zīmīgi, ka 21. gadsimta laika posmā šī ir pirmā Nobela prēmija literatūrā, kas tiek piešķirta tieši dzejniekam, dāvinot laiku iegrimt valodas blīvākajā vietā un uzticēties tās raisītajam pavedienam.

“Tik daudz mums jāuzticas, lai mēs spētu dzīvot savu dienišķo dienu, zemē neiegrimstot!
Jāuzticas sniega māsām, kas turas pie kalnu nogāzes virs ciemata.
Jāuzticas klusuma solījumiem un saprašanās smaidam, jāuzticas tam, ka telegrammas par nelaimi neattiecas uz mums un ka pēkšņā cirvja cirtiena no iekšienes nebūs.
Jāuzticas riteņu asīm, kas pa lielceļu mūs nes trīssimt reižu palielinātā tērauda bišu spietā.
Bet nekas no tā visa patiesībā nav mūsu paļāvības vērts.
Stīgas saka, ka mēs varam uzticēties kaut kam citam.
Kam? Kaut kam citam, un tās mūs kādu gabaliņu pavada uz turieni.
Kā tad, kad kāpņu telpā nodziest gaisma un roka – ar paļāvību – seko aklajām margām, kas zina ceļu tumsā”

Pēdējie komentāri:

• transformers 31.10.11 13:12

  jā, cik saprotu zviedu Transtremeru Nobelam bija ar neatlaidību pieteikši vairāk kā 10 gadus pēc kārtas. Acīmredzami, tas ir tas, kas jādara no LV puses.t.i. jānopērk katru gadu loterijas biļete, jo vinnesta potenciālo ieguvēju vidū varētu būt ne viens vien LV literāts, īpaši dzejnieki - Skujenieks, Bērziņš un nepašaubāmi Imants Ziedonis.

• ビクトールス 31.10.11 17:45

  un tomēr, cik neparedzams ir lietu izkārtojums pasaulē! Dzejnieks un (viņa) dzeja, kuriem piedēvē vienkāršību un kuri nerimst stāstīt par cita veida "kārtību" un likumsakarībām, nokļūst pasaules atzinības prožektoros un ir spiesti pat Rīgā paviesoties kičīgi gleznainajā Melngalvju namā. Kas ir pasaules atzinība dzejniekam, kura dzeja atzīst tikai citādu pasauli? Vai iespējams, ka caur šo atzinību atzinība tiek pausta visiem trūkumā mirušajiem un neatzītajiem dzejniekiem-ģēnijiem? Fascinējoša ir ratiņkrēsla un Melngalvju nama saderība. Dzejnieku uzņem ēka, kas ir standartiem atbilstoša, jo ēka ir kā dzejniekam apnikušie "vārdi" (etiķetes, zīmoli, standarti), bet viņš vēlas piedzīvot valodu. Un faktiski tā jau ir valodas stihija, kas ierauj viņu šajā ēkā, papurina un aiznes tālāk, uz ziemeļiem :)

• Ihtiandrs 01.11.11 9:46

  Kuri Transtrēmera latviskojumi Jūs apbur vairāk - iepriekšējais, piecu atdzejotāju veiktais vai šogad iznākušais?

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma