Helga Tormane: Sieviešu līga, valodas kukuržņi un šaubas (100)
2011. gada 27. oktobrī, plkst. 20:10
Rubrika: Redzējumi
Mēs. XX gadsimts. Stāsti. R., Dienas Grāmata 2011
Īsumā, lai jūs fonu saprastu – pa brīvdienām aizvietoju pārdevēju kādā no lielveikala mazajiem veikaliem. Pārdevēja aizbrauca uz Čīli. Es viņas vietā sēžu tur, mazajā veikalā. Klientu-pircēju nav tā, ka baigi daudz, bet pa kādam ir. Laiks no desmitiem rītā līdz deviņiem vakarā kaut kā ir jāpavada, īstenībā grūti sēdēt tā. Bet ja būtu jāstāv kājās, tad es nezinu. Pēc pieciem vakarā es sāku spēlēt čūsku telefonā un vēl es lasu, lasu tādas grāmatas, ko mājās, piemēram, nelasītu. Tādas, kas prasa koncentrēšanos. Ieraudzīju „Mēs. XX gadsimts” – domāju, lūk, paņemšu palasīt. Lasīt var tikai ar pārtraukumiem, kā ienāk pircējs, tā uzreiz – grāmatu atvilktnē iekšā. Šo no atvilktnes lasīju.
Stāstu krājuma „Mēs. XX gadsimts” uzstādījums man likās ļoti labs – visas spilgtākās latviešu rakstnieces, Latvijas jaunāko laiku vēsture (es liekuļotu, ka tā man vistuvākā tēma, bet, nu mazums, nodomāju), un stāsti arī labs žanrs – nenogurdina, ne par garu, ne par īsu. Es gaidīju laikmetīgu kaut ko, tādu, piemēram, kā ar žileti pa vēnām mazliet, tādu asumu. Vai, teiksim, tādu pamatīgu kā koka karoti, nezinu, abru, ja. Jā, ko pamatīgu. Ēēē, laikam nevajag neko gaidīt. Skaidrs jau, ka no dzīves pārāk daudz nevajag gaidīt – sacerēties, un tā, tad nekad nekas nesanāk, paliek vilšanās un dusmas. Bet no literatūras es tomēr gaidu, lai ir pārdzīvojums, lai ierauj, lai aizraujas elpa, lai apstājas viss uz mirkli, emociju tādu lielu gaidu. Nu ir tā bijis, ir! Tāpēc gaidu.
Bet lieki, sapratu, ka lieki, grāmatas vāks arī ir maldīgs, un vispār... Man daži jautājumi radās, fundamentāli, pēc visa stāstu krājuma izlasīšanas. Neesmu, godīgi jāteic, informēta par situāciju latviešu literatūrā, taču radās iespaids...
Te es mazliet iestarpināšu – mani visu laiku interesē jautājums: kas ir laba, kvalitatīva literatūra, kas to nosaka un vai vispār nosaka. Bija pat tāds lekciju kurss nesen. Bet es neaizgāju, aizgāju tā vietā uz meditāciju, kur biju koks. Man likās, ka varbūt tobrīd jēdzīgāk būt par koku, jo nekad jau nevar zināt, vai lekcijas vadītājs atbildēs uz manu jautājumu vai nē... It kā jau varēja aiziet un uzzināt (maksa par meditāciju un lekciju ir vienāda, ja kas), bet šoreiz – nesanāca, viss pa minūtēm pēdējā laikā.
Atgriežoties pie fundamentālajiem jautājumiem – nezināju, ka ir tāda sieviešu līga, ar to domāju: sieviešu–rakstnieču, pat ļoti kareivīga. Labi ja bija tāda nojausma, un par senākiem laikiem. Viens ir nojausma, bet otrs – sastapties tieši. To, ka ir, sapratu pēc Gundegas Repšes ievada.
Man kā lasītājai ir, godīgi sakot, vienalga, vai tā ir sievietes vai vīrieša balss, kas ar mani runā. Galvenais, lai uzrunā, lai rakstnieka balss kļūst par tavējo, lai sāk likties, ka tu pats to stāsti, ka tā ir tava balss. Tik dabiski uzrakstīt. Literatūrai nav dzimuma, manā skatījumā, lasītājam gan. Un vēl man šķiet, izteikts kareivīgums jebkurā žanrā atbaida, atsit jebkādu vēlēšanos kaut ko vērt un lasīt. Asums savukārt ir kas cits, tas vajadzīgs, tāds nazītis lai mazliet ir. Rodas jautājums, kas stāstu krājuma idejas autorei bija primārais – vai skats uz 20. gadsimta vēsturi vai dabūt „krampīgās latviešu rakstnieces” vienkopus? Vai stāstu krājuma veidošana no rakstnieču–sieviešu darbiem šajā gadījumā nav tikai pašmērķīga rīcība? Vai vēstures interpretēšanā ir kāda nozīme autora dzimumam? Manuprāt, lielāka nozīme ir ne tik daudz dzimumam, cik autora personībai.
Nākamais jautājums līdz ar to skan šādi: vai personības Latvijā ir tikai sievietes?
Protams, atgriezties un uzrakt velēnas vajag, bet tad, lai aina ir pilnasinīga. Dziļums, dziļums vajadzīgs. Priekšvārdā minētās rakstnieces Hertas Milleres tekstu dziļums. Ja rok, tad līdz galam, tad pa īstam. Ja atgriežas atpakaļ laikā, tad pašmērķīgumam vairs nav svara, tur citas kvalitātes un vīrieša rokas netraucētu. Paskaidrošu – atceros, nesen pārdevu savu riteni par sīku summiņu. Tāds plastmasas sakausējums, vienkārši noriebās – ķēde krita nost un bremzes nestrādāja, vairākas reizes sitos pret tilta margām. Vēl tagad gramba palikusi kājā. Pārdevu riteni kādam vīrietim pusmūžā, izdarīgam. Viņš man teica: „Redzams, ka jums vīrieša rokas trūkst.” Ar to domādams, ka ritenim nepieciešami vien pāris uzlabojumi, un tas „lidos kā bezdelīga” – viņa vārdi. Savas rokas piedāvāja...
Lūk, lai mozaīka būtu pilnīgāka, lai skatiens tīrāks – „vīrieša roku vajag.”
Izlasīju pirmos divus stāstus: Ilzes Jansones un Ingas Žoludes... Elpa aizsitās. Biju paspējusi piemirst uzstādījumu, ka laikmets jāatklāj stāstā – attapos tad, kad sapratu, kas mani kavē redzēt tā atklāšanos, proti: valoda. Acis ķeras, burtiski ķeras iekšā teikumos. Ziniet, man patīk, ka viegli tā var: kā pa baltu sniegu, tā pa lapu, lai acis pārslīd, lai neklūp pie senlatviešu izteicieniem. Mani tas traucē, atzīšos, un, to secinājusi, tuvākās pāris lappuses sāku lasīt pa diagonāli.
Prātoju, diez, vai toreiz latvieši, mani senči, tā runāja, tā izpušķoti, teatrāli, tik ļoti literāri? To, tā vien šķiet, autoruprāt noskaidrot nevar. Ritmu, ritmu vajag teikumam, stāstam pašam. Koša valoda ir viens, bet ja acs aiz katra otrā vārda aizķeras kā aiz kukuržņa, es nezinu, kāpēc lasītāju ievilkt tādā pastaigā?
Savukārt, piemēram, Ingas Ābeles „Sīrups” man patika. Patiesībā divreiz lasīju, pirmoreiz vēl likās ne īpaši, otrreiz – īpaši gan. I. Ābeles stāstā ir gan ritms, gan spriedze, gan attīstība. Vispār visa cilvēka dzīve iežmiegta vienā stāstā. Vienkārša tāda dzīve, kā pīlādzis rūgts. Lūk, tā nokadrēt un izgriezt no visām dzīvēm vienu, kur visa latviešu vēsture bezmaz iekšā, to vajag mācēt. Piesaistīja, ka galvenā varone negaudo, ka nav bieži tekstos ierastās nožēlas, vainas apziņas par nodzīvoto. Jo tomēr ir, kā ir – ģimeni izsūta, vīru izsūta, viena pati ar maziem bērniem, kuļas kaut kā, sīrupu taisa. Tāds sīkstums tajā visā, domāju.. – tā kā stāvi dubļainā kartupeļu laukā ar smagiem aplipušiem gumijniekiem ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Vispār cilvēks taču ir pielipis dabai, darbam, bez tā nekur. Un I. Ābelei tas stāstā pilnīgi attaisnojas.
Bet, piemēram, Noras Ikstenas „Paradīzes āboli”, lūk: “Rudens diena, kad skolotāju institūta plašā saime gaida Vadoni, ir Dieva svētīta. Saule lej savu gaismu pār Latgali. Zilajās debesīs ne mākoņa ēnas. Meijām pušķotas telpas, vijām rotāta ēka. Kamdēļ šaubīties par mūsu zemes paradīzi?” Šeit mani biedē pārlieku liels poētisms, neticu tādam, un viss. Varbūt tā „sievietes rakstnieces” raksta, droši vien, ka tā pieņemts. Pajautāju pazīstamiem, ko domā par N. Ikstenu, man atbildēja, ka viņa tāda harmoniska liekoties. Vairāki lasītāji, starp citu. Droši vien, es domāju, droši vien, ka tā ir...
Lūk, Ieva Melgalve, viņas stāsts patika. „Laimdotas atbrīvošana” – ja tā apsver, tad man tuvākais no visiem. Nekā lieka, nekādu lieku mežģīņu, ir, kā ir. Raksturi labi atklājas, man šķiet, tāda latviešu iedaba. Zēniņš tur bija, izdarīgs avīžpuika, apsviedīgs, ar acīm „gaišām kā sniegūdens pavasarī, kā saules izskalotas debesis.” Apsviedīgs un reizē tāds bikls, tāds.. mūsējais ļoti. Un Laimdota tāda kā maita mazliet. Kaut gan kāda tur maita – vai tad iedot puķu pušķi vācu armijniekam, fotografēties puskailai kādam žīdam, atbrīvoties no krievu karavīra bērna, nu tas viss... – tajos apstākļos 1949. gadā vispār būt sievietei... ko var gribēt! Saprotams, neko.
Lasu tālāk, bet Andras Manfeldes stāstu „Saules pulksteņa protokols” es nevarēju, es vienkārši nevarēju, reti man tā, trīs reizes mēģināju, bet tālāk par pirmo lapu netiku - „Mūsu mellajā kukunē, kur uz plīts tvaiko cūkrāceņi, kur spannē put kombikorms, kur tepat čurspannē spalvas un ķeskas, uz bluķīša cirs, uz klona ķieģeļmaizes krikumi, sūdi un salmi, te asinis nepludo.” Putra, es domāju, piespiest sevi nevajag, vārdu sakot, atzīstos, ka nelasīju šo stāstu vispār. Andras Neiburgas un Kristīnes Želves stāsti savukārt šķita kā tāda viegla bohēma uz 20. gadsimta 20. gadu fona. Manuprāt, tāda, kas varēja būt un varēja arī nebūt.
Maira Asare – pret viņu uzreiz simpātijas radās, nezinu kāpēc; stāsts „Ilgā klusā sezona” pats par sevi it kā nekas – atmiņas, bet, ziniet, tur varēja just, ka viņa patiesi, ka viņa tā domā, kā raksta, ka nav mākslīgi kaut kas samudžināts, ka nav no jauna veci vārdi izgudroti un iegrūsti iekšā literatūras skolotājai par prieku. Un tas uzrunā. Un vēl tas, ka es to laiku apmēram tomēr zinu, esmu dzīvojusi astoņdesmitajos. Nenoliedzami – katrs šajā grāmatā meklēs arī „savu laiku”.
Vēlāk – Laima Muktupāvela, man šķiet, viņai tas stils tāds kā mutīgam lauku sievišķim, sākumā šķiet, tas ir, nevis šķiet, bet ir pārspīlējums, bet visbeidzot ar to aprod un samierinās, un gadījumi jau interesanti viņas aprakstītajā komunalkā, komunalka jau lasot allaž interesanta.
Iedomājos – viss šis krājums varēja drīzāk līdzināties tādai komunalkai. Dzīvus kontrastus vairāk gribējās. Atceros, man draudzene viena dzīvoja komunālajā dzīvoklī Brīvības ielā, tur dzeršana nenormāla vienmēr bija, un tie personāži! Ļida tāda ar savu vīru Vaļeru, Vaļeram patika lūrēt pa tualetes logu vannasistabā kā mazgājās. Tur vēl tāds jauns pārītis bija ar meitu maziņu, kas ēda miltus. Katrs iedzīvotājs tā kā pats par sevi, bet vienoja viņus (ne gluži vienoja, dzīve piespieda) tas dzīvoklis.
Es varbūt pārāk vienkārši, komunalka un dzeršana, salīdzinu tā netaktiski... Subjektīvi ļoti, tas viss, protams. Lasītājas piezīmes.
Vēl gribēju mazliet par Latvijas vēsturi – kāda tai loma šajā grāmatā. Katrā ģimenē drāma līdzīga, kā aprakstīts stāstos, un tas, protams, aizkustina; arī es tur savu omīti vai opapu varu iedomāties – karā, naidā, bezpalīdzībā un badā. Iztēles telpa, tātad.
Nonācu līdz pēdējam stāstam. Par Gundegas Repšes rakstīto es neuzdrošinos, nez kāpēc.
Ziniet, izstāstīšu, kā bija, es vasarā domāju ar kolēģi pie viņas, pie Gundegas Repšes, aiziet iedzert vīnu, nevis iedzert, bet aiziet ar vīna pudeli, un tad jau redzētu – dzertu vai nē. Un parunāt par tendencēm latviešu literatūrā. Es gribētu viņai pateikt, ka man liekas, ka vajag elpu jaunu, ritmu, dzīvīgumu – lai jūt, lai ir, lai elpo. Lieki teikt, ka nekur neizgāju, jo nezināju, kur iet, jo Gundegu Repši dzīvē vispār nepazīstu, tikai pēc fotogrāfijām presē.
Matilde 27.10.11 21:14
Pie G.Repšes var mēģināt aiziet. Ar šņabi.
Un pastāstīs (oj kā pastāstīs) kā jāelpo.
Bon'ān 27.10.11 22:48
Žvirks blauks magala žvauks
Nu taču... 28.10.11 0:09
...iztaisās kā tāds Sakss