Rolands Laķis: Pēc kādiem principiem darbosies nākotnes mediji? (7)
2011. gada 26. oktobrī, plkst. 11:10
Rubrika: Sarunas
Sarunājas Sandris Mūriņš.
Rolands Laķis - mediju eksperts, fotogrāfs, režisors, producents, kā arī blogeris (ar 13,723 sekotāju tvitera kontā) sarunā ar Sandri Mūriņu dalās pārdomās par to, kurp viņaprāt virzās informatīvo un sociālo mediju secensība un sadarbība.
Sandris Mūriņš: Vai sociālie mediji sabiedrību ir padarījuši demokrātiskāku?
Rolands Laķis: Līdzīgi kā profesionālajā fotogrāfijā ir arī plašsaziņas medijos iestājusies krīze. Kāpēc? Piemēram, mūsdienās visi fotografē ar ļoti kvalitatīvu tehniku, kuras iegādes izmaksas ir kļuvušas pietiekoši mazas, lai šī tehnika būtu pieejami plašai auditorijai, kura turklāt ir iemācījusies to lietot. Tādejādi krasi samazinās vajadzība pēc fotogrāfa. Līdzīgi ir ar žurnālistiku, vajadzību pēc žurnālista mēs aizstājam komunicējot jeb nododot informāciju viens otram sociālos medijos.
Ir svarīgi paturēt prātā, ka jebkurš publisks medijs – avīze, radio vai televīzijas – galvenokārt pārstāv īpašnieku ekonomiskās vai politiskās intereses. Ja paskatāmies pēdējo 200 gadu vēsturē, kopš sāka iznākt avīzes, redzams, ka līdz šim mediji ir kalpojuši pirmām kārtām kā ideoloģijas rīks to īpašnieka rokās. Un šobrīd, pateicoties sociālajiem medijiem, šī milzīgā, masu medijos sakņotā ideoloģijas sistēma sāk brukt, jo par notikumiem Grieķijā, Lībija vai ASV var uzzināt no tiešiem aculieciniekiem, bez informatīvā medija kā starpnieka. Sociālie mediji atbrīvo mūs no starpnieku varas un to īpašnieku interesēm gan informācijas atlasē, gan pasniegšanas veidā.
Sociālie mediji ir kļuvuši jau par revolūcijas instrumentiem. Pēdējā pusgada notikumi Tuvajos Austrumos apliecina, ka sociālie mediji ir kļuvuši par pašorganizēšanās rīkiem, un ir vienīgie mediji, caur kuriem patiešām tika izplatīta aculiecinieku informācija. Interesanti skatīties, kā tradicionālie mediji pārņem sociālo mediju informāciju straumējumu, piemēram, CNN. Skatoties ziņu pārraidi pa Lībijas notikumiem, galvenie video materiāli bija pašu cilvēku filmēti, izmantojot mobilo tālruņus. Otrs piemērs, nesen Austrālijā lidmašīna ieskrēja karuselī. Kādus video materiālus mēs redzējām? Cilvēki, kas stāvēja tur blakus: viņi nenofilmēja lidmašīnas ietriekšanās momentu, bet pirmo reakciju, bērnu izbīli, citu cilvēku reakcijas, un tādā ātrumā to nevar izdarīt neviens žurnālists.
Kurš sociālos medijos aizstāj žurnālistus kā informācijas vārtu sargus?
Informācijas straume kļūst tik liela, ka mums pašiem ir jāsāk mācīties šķirot to, kas ir vērtīga un kas ir nevērtīga informācija un kura informācija atspoguļo patiesību un kura melus. Ja agrāk to darīja žurnālists, tad tagad tas mums ir jādara pašiem. Tas no mums, lietotājiem, prasa attīstīt pilnīgi jaunas prasmes kā orientēties informācijas straumē un kā to vadīt, ja aptuveni 90% informācijas sociālajos medijos ir bez pievienotās vērtības. Informācijas filtrēšanā veidojas divi būtiski principi.
Pirmais princips - personiskums jeb informācijas svarīgums sasaiste ar manu personīgo un profesionālo dzīvi. Cilvēki meklē to informāciju, kas ir vērtīga viņiem ikdienas dzīvē. Piemēram, es cilvēkus, kuriem sekoju tviterī, esmu sagrupējis vairākās grupās – ģimene, profesionāļi, viedokļa līderi un pārējie. Es izlasu jebkuru ziņu, ko ieraksta mani ģimenes locekļi, jo šī informācijas priekš manis ir emocionāli svarīga. Savukārt, otrajā jeb profesionāļu grupā es sekoju tiem, kuri strādā man līdzīgā profesijā. Trešajā – viedokļu līderi, kuri strādā citās darbības sfēras. Viņu ieraksti paplašina manu redzes lauku.
Otrais princips – personība un tās vērtības. Cilvēki seko tiem, kuru vērtības viņiem simpatizē. Piemēram, es sekoju viņu ierakstiem, jo viņiem piemīt vispārcilvēciskās īpašības, kas man šķiet svarīgas – nesavtība, mīlestība un gudrība. Viņi raksta būtiskas pārdomas vai atziņas, kuras man ir noderīgas. Citiem vārdiem, līdzīgi kā reālajā dzīvē, arī sociālos medijos es meklēju cilvēkus, kuri man ir interesanti, kuru viedoklī es ieklausos un kuru pieredze der arī manai ikdienas un profesionālai dzīvei. Uzticība, profesionalitāte un personība ir atslēgas vārdi izdzīvošanai informācijas straumēs.
Arvien biežāk rodas sajūta, ka cilvēki nogurst no sociālajiem medijiem – pievērst uzmanības sekotājiem, atrast, atlasīt un dalīties ar informāciju un vēlme pēc jaunas nenogurdinošas pieredzes. Kā tu redzi sociālo mediju nākotnes attīstību?
Šobrīd mēs pārdzīvojam sociālo mediju bumu jeb pirmo attīstības stadiju. Tā būtība bija radīt rīkus, lai sniegtu iespējas lielam cilvēku daudzumam dalīties savās emocijās, savos uzskatos un citā vērtīgā informācija. Es pilnīgi piekrītu, ka šis posms ir izdzīvots, t.i. cilvēki ir izmēģinājuši un iemācījušies sociālos tīklus lietot. Tagad ir jāiestājas otram attīstības posmam, kurā sociālajiem medijiem ir jākļūst par profesionālu rīku.
Ir jārada iespējas ikvienam, balstoties uz tā sakrāto pieredzi, izmantot sociālos medijus savā profesionālajā darbībā. Pasaulē, pirmie paraugi jau ir parādījušies. Lai gan tie nav līdz galam sasieti kopā ar finansu norēķinu sistēmu, kas ir tomēr pamats manām darba attiecībām, jo es piesakos darbā, tāpēc, ka es gribu nopelnīt kaut kādu naudas daudzumu. Līdzīgi ar sociāliem medijiem, man ir jārada iespēja nopelnīt par savu darbību, ko es šajos medijos veicu. Tā tiktu celta informācijas kvalitāte, piemēram, tvitera sekotāji maksātu mazu simboliski samaksu par sekojamam kontam par regulāri kvalitatīvu saturu vai arī par sniegto papildus analīzi kādam notikumam. Gan attiecību, gan darbības profesionalizācija sociālajos medijos ir nākamais loģiskais attīstības posms.
Vai sociālie mediji spēs nomainīt masu medijus?
Ir pilnīgi skaidrs, ka mediju satura veidošanas un piepildīšanas principi pietiekoši strauji mainās un tradicionālie mediji, protams, ka neizzudīs, jo šobrīd televizors ir vismazākās piepūles medijs. Tu nopērc televizoru, pēc tam maksā nelielu abonēšanas maksu par šo kanālu, un tava vienīgā piepūle ir apsēsties un nospiest pogu. Bet sāk pieaugt gados jaunās auditorijas daļa, kurai raksturīga aktīvā pozīcija. Viņus vairs neinteresē šis vienvirziena medijs, kuru taču nav iespējams iespaidot, viņi vēlas iesaistīties dialogā jeb savstarpēja saskarsmē, kura piešķirs saturam papildus vērtību.
Mediju bizness ir finansēts vai nu no nodokļu maksātāju naudas (sabiedrisko mediju gadījumā), vai arī no reklāmas ienākumiem. Bet reklāmas ienākumi ir saistīti ar auditorijas lielumu, jo mazāka auditorija, jo mazāki reklāmas ienākumi, jo mazāk naudas nopirkt vai saražot kvalitatīvu saturu. Var novērot, ka faktiski visos masu medijos satura kvalitāte ļoti strauji krīt. Kāpēc? Krīt ne jau tāpēc, ka žurnālisti nejaudātu saražot kvalitatīvu produktu; nē, tam gluži vienkārši izzūd līdzekļi, jo auditorija sāk kristies. Līdz ar to iestājas nākošais solis jeb lavīnveida process – satura kvalitāte krīt, līdz ar to auditorija vēl aktīvāk sāk migrēt uz tiem medijiem, kas piedāvā ja ne kvalitatīvāku saturā, tad cita veida gan saturu, gan pieredzi. Un tas ir atrodams sociālos tīklos. Piemēram, ja es sociālajā medijā uzzinu, ka miris Apple dibinātājs Stīvs Džobs un tanī pašā laikā varu vēl arī padalīties ar citiem savās emocijās, tas jau aizpilda daļu no mana laika. Tā sociālie mediji sāk izspiest piemēram, lētu TV seriālu skatīšanos.
Ja ir kāds žurnālistikas produkts, ko vēlamies patērēt, tad tā ir analītiskā žurnālistika, kurā žurnālists ne tikai ataino faktu, bet analizē un veic zināmus secinājumus. Bet tas ir ļoti dārgs nišas produkts. Tāpēc viens no risinājumiem būtu veidot attiecības nevis ar mediju, bet ar konkrētu žurnālistu. Ja man patīk kāda žurnālista viedoklis un analīze, kā arī es ticu, ka viņš veic sabiedrībai vajadzīgu darbu, es būtu gatavs maksāt nevis medijam, bet konkrētam žurnālistam piemēram, 50 santīmus mēnesī. Piemēram, ja atrodas 1000 cilvēki, kuri vēlas atbalstīt šī žurnālista darbu, lai uzzinātu, kas notiek piemēram, mūzikas industrijā, tad tā kļūst iespēja žurnālistam saņemt atalgojumu par savu augstvērtīgo produktu. Svarīgi ir veidot attiecības ar žurnālistu nepastarpināti, jo kā jau teicu, mediji kalpo īpašnieku interesēm, tāpēc sabiedrībai jādod iespēja algot žurnālistu bez medija uzņēmuma kā starpnieka. Šādi piemēri pasaulē jau eksistē. Piemēram, ko līdzīgu nodrošina pūļa finansēšanas platforma Kickstarters.
Laura 26.10.11 13:31
Es atvainojos, ka par cilvēku, nevis par tēmu. Bet.. Sekojot 15tk tvitera lietotāju, ir diezgan viegli dabūt sev 13 tk sekotāju. Turklāt jocīgi, ka mediju guru pēdējais tvīts (no 500) ir tapis pirms 4 mēnešiem. Savāda autoritāte intervijai izvēlēta.
Trūdija 26.10.11 14:01
Ļoti virspusēja intervija ar cilvēku, kurš nu nekādi nevar pretendēt uz mediju eksperta slavu, ko apliecina arī viņa teiktais.
Franzio 26.10.11 21:32
Bet cik daudz no 15 tk vai 13 tk izlasa, kādu tavu ziņu, ja persona x, iespējamais sekotājs seko vēl kādiem 300 vai vairāk cilvēku?
Tas viss ir tikai tukšs gaiss, bez kāda būtiska seguma. ;)