Pauls Irbins: Kādai ir jābūt izglītībai 21. gadsimtā? (21)
2011. gada 13. oktobrī, plkst. 16:10
Rubrika: Sarunas
Sarunājas Sandris Mūriņš
Pauls Irbins ir bērnu zinātnes centra “Z(IN)OO” idejas autors un centra vadītājs. Viņš ir viens no pirmajiem radošās domāšanas pasniedzējiem Latvijā.
Viņa zināšanu bāzi veido: vispārēja sistēmu teorija (General System Theory), ierobežojumu teorija (Theory of Constraints – TOC), haosa teorija, kvantu fizika, psiholoģija, laterālā domāšana, zināšanu menedžments. Vidzemes Uzņēmējdarbības un Inovācijas centra valdes loceklis.
Sandris Mūriņš: Pēdējā laikā daudz tiek runāts par vajadzību reformēt izglītības sistēmu. Bet kas ir izglītības mērķis 21. gadsimtā?
Pauls Irbins: Uz izglītību nevajadzētu skatīties kā atsevišķa nozari, par ko lemj attiecīgajā ministrijā. Tā pēc savas nozīmības nav ieliekama vienā kastītē. Izglītība caurvij visas nozares, jo tā veido sabiedrību kā tādu. Ja nebūs labas izglītības sistēmas, tad nebūs ne izcilu ārstu, ne izcilu inženieru, ne mākslinieku, ne sportistu. Izcilība rodas tad, ja tiek veicināta katra cilvēka iekšējā potenciāla jeb talanta realizācija. Kāpēc katra? Jo mēs dzīvojam zināšanu un jaunrades laikmetā, kur katra indivīda spējām ir liels pienesums sabiedrības attīstībai. Tieši katra indivīda iekšējā talanta atklāšanai un spējai ikdienā mācīties, lai šo talantu pielietotu, ir jābūt izglītības sistēmas stūrakmenim.
Kāpēc tas ir svarīgi? Pirmkārt, tas ir individuālās dzīves kvalitātes jautājums! Jo, ja cilvēks spēj atklāt laikus savus talantus, viņš spēj labāk integrēties sabiedrībā un sasniegt savas dzīves laikā vairāk. Turklāt – tas ir ne mazāk svarīgi – tas viņu padara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi. Otrkārt, es kā indivīds vēlos dzīvot sabiedrībā, kurā man apkārt ir spējīgi cilvēki, no kuriem es varu mācīties un kuri var no manis mācīties – tātad sabiedrībā, kur spējam cits citu labi papildināt. Līdz ar to mana dzīve būs piepildītāka, jo man apkārt būs vairāk talantīgu cilvēku.
Nu labi! Bet kas tavuprāt būtu jāmaina izglītības sistēmā?
Ja to aplūkojam no sistēmas viedokļa, tad jebkurai sistēmai ir svarīga atgriezeniskā saite. Pēc kā tad mēs mērām? Šobrīd pēc atzīmēm, t.i. skolotājs skolniekam māca noteiktu vielu, to viņš apgūst uz „seši”. Skolotājs saka: „viss, tev ir seši, ejam tālāk, mācīsimies vēl sarežģītāku lietu..”. Bet vai tu varētu uzbūvēt māju, ja līdz galam un kārtīgi nemāki uztaisīt suņu būdu? Skaidrs, ka nevarētu. Nav korekti izglītības sistēmu mērīt pēc atzīmēm, jo tas neatraisa cilvēkos talantus, visbiežāk atzīmju sistēma iedzen kompleksos. Daudz svarīgāk būtu mērīt, cik skolniekiem patīk mācīties jeb citiem vārdiem iet uz skolu. Uz to atbildēt ir ļoti vienkārši – jā vai nē. Protams, ka skolotājs nav klauns, kuram nemitīgi jāizklaidē skolnieki, bet, manuprāt, skolotājiem jādomā par to, lai skolēnu spēju un vēlmi mācīties pārādītu kā nozīmīgu vērtību, ka arī padarītu mācīšanos interesantāku.
Gan skolotājiem, gan skolēniem ir jādod lielāka brīvība. Jābūt noteiktam standartam, kas skolniekiem ir jāapgūst, bet skolotājiem ir jābūt brīvībai – kā to iemācīt skolniekiem. Piemēram, skolotājs var izlemt, tagad vienu nedēļu mācīsimies angļu valodu. Savukārt, skolniekiem uzdevums ir mācīties tik ilgi, līdz tiek apgūta mācību viela. Labs piemērs ir Zviedrijā: katram skolēnam ir burtnīca, kurā ir ierakstīti mērķi jeb visas lietas, kas viņam ir jāapgūst, un tad skolotāja, kad skolēns ir apguvis, tajā atķeksē – to apguvis un tas vēl jāapgūst. Un katram ir skolniekam ir sava stratēģija, kā sasniegt mērķi un kā apgūt uzdoto. Skolēns tad zina, kas viņam labi padodas un pie kā ir vairāk jāpiestrādā. Šāda sistēma ir arī Jaunzēlandē, tur vecāki kopā ar skolotāju katra gada sākumā sastāda grafiku. Jaunzēlandē esmu pat dzirdējis, ka skolēni stāv rindā, lai tiktu uz skolu. 
Bērni darbojas Z(in)oo centrā. Foto: P. Irbins.
Kāda tad būtu ideāla skola?
Ir svarīgi, lai skolotāji nemācītu formulas, bet gan mācītu domāt, ko ar tām iesākt ikdienas dzīvē, tāpēc svarīgi ir iemācīt radīt un spējās saistīt zināšanas ar apkārtējās vides parādībām.
Mana tēze - šobrīd skolā mācām priekšmetus: matemātiku, ķīmiju utt. pēc zinātņu klasifikācijām, bet ikdienas realitātē mēs saskaramies piemēram, ar ēdieniem; lai tos saprastu, mums ir nepieciešamas zināšanas gan ķīmijā, gan bioloģijā. Mācīšanās ir jāpārfokusē uz ikdienas parādībām, piemēram: ēdieni, transports, cilvēka ķermenis utt. Piemēram, matemātiku pirmajā klasē varētu mācīties, iepērkoties veikalā, aprēķinot atlaides lielumu utt.
Ja uzlūkojam kaut vai tādu vienkāršu mācību procesa sastāvdaļu, kur skolotājs uz tāfeles raksta formulas, tas būtībā ir zaudēts laiks, jo, kamēr raksta to formulu, tikmēr skolēns internetā jau ir to atradis, un tas ir laiks, ko skolotājs ir nozadzis sev, lai varbūt izdomātu kādu uzdevumu, kuru viņš pats varētu iedot skolniekiem, lai viņi paši meklē šīs formulas, lai iet un paši risina...Skolotājam tikmēr vel būtu brīvs laiks, lai domātu nākošo uzdevumu. Man burvīgu piemēra iedeva kosmonauts, ko satiku Maskavā. Viņš izstrādāja šādu uzdevumus skolniekiem: „Ja jūs veselu klasi ieliktu noslēgtā telpā, kur gaiss netiek iekšā ārā, jautājums: cik ilgam laikam jums pietiks gaiss?” Šīs uzdevums ietver gan bioloģijas, gan fizikas zināšanas. Un šo uzdevumu kopīgi risina visa klase jeb izmanto kolektīvās mācīšanās veidu.
Tādējādi es ideālu skolu redzu kā vietu, kur brīvā formā bērni nāk un pilda uzdevumus, kas viņiem ir jārisina, brīvā formā konsultējas ar skolotājiem, viņi tur strādā, viņi lasa, meklē informāciju internetā, un, kad uzdevums gatavs, viņi dodas to prezentēt skolotājam, kurš tad dod nākamos uzdevumus. Manā ideālajā modelī nav noteikts, kā mācīties, bet bērni paši var meklēt tos veidus, kas viņiem palīdz uzdoto apgūt vislabāk.
Vai gadījumā neesam aizrāvušies ar dažādu domāšanas veidu un metožu pielūgšanu, piemēram, sistēmas un radošo domāšanu, utt., aizmirstot attīstīt spējas radīt?
Es biju pirmais Rīgas ekonomikas augstskolā, kurš izveidoja kursu par radošo domāšanu. Interesanta atklāsme, kad stāstīju un piemēroju dažādu radošas domāšanas instrumentus, kā ģenerēt jaunas idejas. Studenti it kā mācās, bet es jūtu: kaut kas īsti ‘neštimmē’. Tad es viņiem teicu: noliekam visu malā un apspriežam, kas jums reāli patīk dzīvē, kas bija lietas, par ko jūs bērnībā sapņojāt. Viens atbildēja: man patīk mašīnas, otrs - daiļslidošana, cits - kosmoss. Un tad sākām radīt idejas, atsperoties no tā, kas kuram ir paticis un kur ir viņa talants; līdz ar to mācīšanās process strauji attīstījās uz priekšu – studenti atplauka un varēja strādāt ar prieku.
Tu esi izveidojis bērnu zinātnes centru “Z(IN)OO” Cēsīs. Pastāsti par to!
Mēs ticam, ka ikvienam bērnam piemīt unikāls un neatkārtojams potenciāls, tāpēc vēlamies palīdzēt to atklāt, rosinot cilvēkā dabisko zinātkāri par sevi, apkārtējo pasauli un tehnoloģijām. Bērnu centrs piedāvā interaktīvas ekspozīcijas, lai skolnieki paši varētu izmēģināt dažādas tehnoloģijas un pārbaudīt dabas likumus: mācīties matemātiku lēkājot, izbaudīt gravitāciju šūpolēs, izprast berzi, braucot ar neparastiem kartingiem, redzēt skaņu, veidot zobratu pārnesumus, saprast katapultas darbības principus, būvēt un vadīt robotus, redzēt zibeni, kustināt priekšmetus ar domu spēku.
Starptautiskie pētījumi par bērnu zinātnes centriem ir atklājuši, kā interaktīvas ekspozīcijas veicina bērnu zinātkāri un vēlmi kaut ko apgūt. Piemēram, viņi redz, ko nozīmē saķere vai berze, saprot, kāpēc tās formulas ir jāmācās, viņi redz ciešo sazobi ar realitāti. Un viņiem rodas interese par mācīšanos skolā, jo viņi saprot, ko tās formulas skaidro ikdienas realitātē. Turklāt zinātnes centri veicina interesi par tehniskām zināšanām un palīdz tiem, kam ir iekšējs talants tehniskās zinībās, atklāt to. Es ticu, ka nākotnē arvien vairāk zinātnes centru integrēsies izglītības sistēmā un sadarbība ar skolām būs ciešāka.
Par bērnu zinātnes centra aktivitātēm vairāk var uzzināt mājas lapā: http://www.zinoo.lv/
un centra Facebook lapā.
Ieva Melgalve 13.10.11 18:31
Kā tas savienojams ar realitāti, kurā (vismaz pagaidām, kamēr nav daudz-daudz robotu) mums reāli vajag vairāk Maksimas pārdevēju nekā ģeniālu izgudrotāju? (T.i., izgudrotājus dikti vajag, bet proporcionāli vairāk būs Maksimas pārdevēju?)
T.i., kā risināt "orķestra problēmu", kur ikviens ir izmācījies Mūzikas akadēmiju, lai būtu solists, bet reāli lielākā daļa orķestra spēlē četras notis divu stundu garumā, saņemot par to nožēlojamu atalgojumu?
(Šis nav pārmetums visnotaļ aizraujošajai izglītības sistēmai, tikai mani interesē foršās izglītības sistēmas sadure ar neforšo realitāti)
Austris Eglītis 13.10.11 21:53
Paldies par rakstu!
Man liekas, ka problēma ir tieši tajā, ka robotu mums ir pa daudz. Ar robotiem es domāju domāšanas robotus, kas esam mēs paši. Patreizējās izglītības sistēmas izcelsme ir rodama 19.g.s., kad tā bija vērsta uz zemākās šķiras sagatavošanu par funkcionāliem industriālās sabiedrības elementiem, nevis gara radošuma augšejai.
Simboliski arī Maksimas pārdevējs ir sava veida robots (tāpat kā daudzi citi servisu jomā strādājošie), jeb "pārdodošā lieta", kas atrodas pie norēķina vietas, par ko liecina standartizēta komunikācija izskats un citas pazīmes. Par to rakstīja arī Dona Haravejā savā Kiborgu manifestā ka mēs lēnām kļūstam līdzīgi robotiem. Tomēr par laimi mēs no tā virzāmies prom uz individualizētu, personalizētu sabiedrisko kārtību, kar arvien lielāka nozīme ir indivīdam un viņa unikālajiem talantiem. Gluži tāpat kā mainās ražošanas paradigmu maiņu no masveida jeb Fordisma uz daudz smalkākiem risnājumiem.
Diemžēl tehnoloģijas un ražošana ir "pārspējušas cilvēku" un pasteigušās priekšā, kamēr mēs vēl tikai tagad sākam domāt par to kāda ir izglītība 21 gadsimtā. Kopīgā domāšana attīstas lēnāk nekā tehnoloģiskais progress, no kura mēs arī konstruējam savas jaunās identitātes. Problēma jau ir tikai tajā, ka patiesībā mēs jau nezinām kā ir būt citādāk. Varbūt baidamies - no sevis, no kārtības maiņas, haosa, uzskatot ka katrs darot pa savam viss saiess grīstē, bet patiesībā jau vieta kurā katrs rod sevi izpausmi ir harmoniskāka, lai gan nav varbūt lineāri nomērāma kā skolā.
Praktiski protams tas var arī nozīmēt arī to, ka maksimai būtu tikai cilvēciskāka seja, vai varbūt mazāk būtu maksimas, bet vairāk piemājas mazo veikaliņu un apkārtējiem lietderīgākiem produktiem.
Gita Gulēna 13.10.11 23:35
Visas izdomātās sistēmas - sociālismi, komunismi, demokrātijas, šeit piedāvātā izglītības sistēma - ir brīnišķīgas, bet tikai teorētiski, kā "ideālais variants", ko īstenot dzīvē nav tik vienkārši, jo, diemžēl, neeksistē "ideālā cilvēka."
Kam es piekrītu simtprocentīgi ir tas, ka izglītībai jābūt saistītai ar praktisko dzīvi - ar dzīves īstenību.
Ņemsim kaut vai to pašu sāpju bērnu matemātiku. Tai būtu jāaptver ne tikai Pitagora teorēmas, bet arī tās formulas, kas saistītas ar bankām, spekulācijām akciju tirgos, u.t.t., lai hipotēku baņķieri un nekustāmā īpašuma mākleri nevarētu mūs desmit minūtēs pārliecināt parakstīties uz 30 gadu kredītiem...
Līdzīgā kārtā katram pilsonim jau no bērna kājas vajadzētu apgūt savas zemes (un starptautiskos) likumus, lai viņš pieaudzis varētu inteliģenti piedalīties savas valsts pārvaldē - gan kā balsstiesīgais, gan kā tautas kalps.
Tāpat - veselība. Kā uzturēt savu garīgo un fizisko veselību.
(Ar veselību, taisnību sakot, būtu jāsāk.)
Tādas ir manas domas par nepieciešamo izglītību 21. gadsimtā.